Zvaigznīte debesīs


vara bungas:  Kādreiz, bet ne tik sen, fabula par hakeriem, kas nolaupa satelītus mo orbītas tika bieži apspēlēta Holivudas masu produkcijā. Nu, šo problēmu visā nopietnībā apspriež augstās ES un NATO amatpersonas, jo kā izrādās (!) satelītus  tagad nevis būvē, bet ražo uz konvejera kā dronus, tie ir pieejami tikpat kā visiem gribētājiem, attiecīgi standartizētu masu produkcijas  satelīta vadību  var samērā viegli uzlauzt un pārņemt, ar to  radot traucējumus/sadursmes ar  citiem, daudz nopietnākiem  pavadoņiem, t.sk. izlūkošanas, sakaru un navigācijas.  Šo trendu diez vai izdosies apturēt, jo izmaksas samazinās un tuvā  kosmosa apguvē iesaistās valstis ar zemu  atbildības līmeni, bet ar  spēju iegādāties un organizēt  satelīta nogādāšanu līdz orbītai. Kas mums no tā visa? Vienkārši vajag apzināties, ka  cilvēces strauji  augošā atkarība no tehnoloģijām neizbēgami vedīs pie kolīzijām, kas uz kādu brīdi var atmest mūsu ierasto dzīves  veidu par gadiem 50 atpakaļ. Cik ilgs būs šis brīdis neviens neņemsies prognozēt, bet  kā mēs to pārdzīvosiem ir atkarīgs no tā vai mēs  sagatavosimies dzīvot un darboties bez datora, mobilā, GPS, satelītattēliem, navigatora utml .Lai nu kas, bet karš bez augstas prcizitātes ieročiem atkal kļūs par visas tautas darīšanu.

“[..]When considering our daily lives,” explained retired Canadian Gen. Robert Mazzolin, now chief cybersecurity strategist for the Rhea Group, a global engineering firm. “There’s not an operation or activity that’s onducted anywhere at any level that’s not somehow dependent on space capabilities,” he went on.

Those capabilities have fueled huge leaps in economic productivity, not to mention personal convenience. But they have also left us scarily dependent on a relatively fragile infrastructure. Satellites can be shot out of the sky. Collisions, accidental or otherwise, can knock them from orbit.

And now, it turns out, they can also be hacked.

“One of the mantras in the cyber world is that any piece of electronics … can be attacked,” pointed out Wolfgang Roehrig, head of the Information Security Unit of the EU Defence Agency. [..]”

avots

 

vēl

19 domas par “Zvaigznīte debesīs

  1. VB nedrīkst tādu naratīvu stumt – izrādās NBS ir ahead of the curve, nevis apsteigti par vairākiem apļiem

  2. Rūpniecisko tīkla apŗikojumu arī ražo uz konveijera, uzstāda desmitos tūkstošu firmu un ieinteresēto to “pārņemt” arī ir tūkstoši (pie tam mēgina nonstopā), bet nemaz tik viegli nepārņem. No šī viedokļa satelīti principiāli neatšķiras, bet prasa vēl specializētus dzelžus. Kurus pats satelīts var filtrēt arī pēc koordinātēm.

    Precīzie ieroči bija arī pirms GPS/NAVSTAR (AGM-86 – 1981), bet protams mazākā nomenklatūrā. Kopš tā laika arī citi navigācijas instrumenti ir evolucionējuši un augstvērtīga INS var būt arī artilērijas šāviņā, bet digitālās kartes – sīkdronā.
    Kad jau nodemonstrēto kvantu akselerometru iebāzīs kaut čemodānā, vēl daudz kas kļūs lieks.

    • Dzelžus hakeriem iedos, neba kāds no viņiem vēl nav pieradināts. Var būt INS, bet plašu pielietojumu tā gūs, kad riski, kas saistīti ar kosmosā bāzētām sistēmām pārsniegs kādu noteiktu robežu. Incidents vai taml. Pagaidām INS lietot ir ne pārāk izdevīgi. Iespējams lielvalstis varētu vienoties, ka noteiktus viens otra satelītus neaiztiekam? Bet tas der tikai uz pārejas periodu. Dajoš INS.

      • Ins vs gps izmaksas un izmēri varētu būt kosmiskas. Gps tūlīt liks mājas čībās, lai vieglāk atrast

    • Kiberuzbrukumi tiek vērsti nevis pret pašiem satelītiem, bet gan pret stacijām, kuras apmainās ar satelītu datiem. Tiešā veidā “hakot” satelītus teorētiski droši vien var, bet tad ir jābūt padziļinātām zināšanām, kuras ir salīdzināmas ar J. Wolker mērogu. Protams, runa ir par nopietniem satelītiem, nevis kubsatiem utml sīkaļām bez manevrēšanas spējām.

    • Tiešām jāatzīst “Viņš vaino sabiedrību par pretestību obligātā dienesta idejai, bet kāpēc sabiedrībai ir tāds viedoklis? Par to tiek prātots reti.” Labošos. Varbūt. Jo ģedoviščinas problēmas vairs nav un nebūs, tā ir krievijas cietumu kultūras atrauga, kurai LV vairs nav bāzes.

      • Izskatās, ka bija vēl daudz sliktāk nekā es biju domājis savulaik 😦

        Tiesa, kad 2000-gadu sakumā (kāds 2002-2003.gads) satiku vilcienā kaiminu, kurš tobrīd dienēja kaut kur Ādažos, teica, ka ģedu būšanas vairs neesot.

        Tur rakstītais ir taisnība, ka uz armiju pārveda ZS virsniekus, lai cinītos ar ģedovščinu?

        • nezinu par virsniekiem, bet par instruktoriem gan zinu, ka 95-jā uz Kadagu atsūtīja ZS omd instruktorus, kuri bija Mācību bataljonā un apmācīja jauniesauktos. kā runā, vecie ģedi vai traki palika, jo netika pielaisti pie jaunajiem. pēc 2mēnešu apmācības no jaunajiem tika izvēlēti labākie, kuriem bija instruktoru kursi un tad kļuva par nākošajiem instruktoriem, kas nomainīja aizejošos instruktorus-dembeļus. 97-jā mēneša laikā aizgāja prom trīs iesaukumi, kā rezultātā mācību bataljons palika bez vada seržantiem un tāpēc atkal tika piesaistīts personāls no ZS, bet jau no PD.
          pēc pamatapmācības karavīri tika nosūtīti pa vienībām, kur bija cita kārtība…

          • Pipar!

            Kāda bija Tava pieredze ar ģedu būšanu (izmantoji ģeda tiesības vai arī tevi piekāva paris reizes?).

            Ja pieredze nebija pozitīva, tad kas bija pie vainas: padonmu mantojums (Turlais un ko?), virsnieku trūkums vai par daudz brīvā laika?

            Būtu labi, ja mūsu igauņu draugs padalītos ar pieredzi, kā viņiem tur šos jautāumus risināja?

            • Paņem tagaf 18gadniekus un bez uzdevumiem un interneta ieslēdz kazarmās uz 2gadiem. Klope būs pēc 2 dienām.

            • Man par ģedovšķinu nebija nekāda pieredze, jo manā rotā tādas īsti nebija. Protams, ka reizēm bija nesaskaņas (ļoti reti pat ar roku palaišanu), bet tas bija par dienesta sīkumiem (piem., norīkojuma maiņas pieņemšana- nodošana). Mūs jaunos “čmorīja”, liekot biežāk norīkojumos nekā gāja vecie, bet “miera” apstākļos tas bija normas robežās. Kad vajadzēja (trauksmes…), tad “lidoja” visi. Norīkojumus dalīja vada seržanti (vecākā iesaukuma ar visaugstāko pakāpi karavīri), tāpēc grūti to nosaukt par ģedovšķinu. Loģiski, ka jaunajam sardzes norīkojumā bija jāsamierinās ar to, ka viņam iedalīs sargmaiņa posteni, bet sardzes priekšnieka vietnieks būs kāds no vecāka iesaukuma…
              Bet lai kādu piekautu dēļ naudas vai atņemtu atnesto radu paciņu, tas bija kkas neiedomājams! Protams, ēdamais bija jāapēd līdz vakara jundai, jo pārtiku nedrīkstēja turēt skapīšos, tāpēc ar to parasti karavīrs dalījās ar citiem. Ja pārtiku skapītī atrada, tad bija fiziskā motivācija visam vadam…
              Bija arī tradīcijas no padomju armijas, ko varētu nosaukt par ārpusreglamenta attiecībām- vēstuļu saņemšana: rotas dežurants saņēma vēstules un atdeva katra vada seržantam. Vada seržants vēstuli uzpūta, uzlika balstā guļošajam vēstules saņēmējam vēstuli uz skausta un ar asu sitienu to “atvēra”. Bet to arī darīja tikai tad, kad visiem bija labs garastāvoklis un brīvāks laiks. Parasti vēstules vienkārši atdeva.
              Lielākais iemesls iespējamai ģedovšķinai bija neizglītotais kontingents, jo studenti vispār uzskatīja par nevajadzīgu aizsargāt savu valsti. Visi saprātīgie karavīri ar vidējo izglītību tika “nosmelti” Mācību bataljonā un pārējām vienībām palika, kas palika… Tur arī bija daudz normālu čaļu, bet kopējais izglītības līmenis bija zems.

              • O jā, par šo biju piemirsis. Šaha pulciņu ieslēdzot savā vaļā būtu kašķis, kur nu pašpuikas-huligānus.
                Ir tas slavenais pētījums, kur studentus sadala ieslodzītajos un sargos, un novēroja vardarbības attīstību. Laikam tas bija flawed, bet paralēles var vilkt

    • Interesanti palasīt, vismaz man kā jaunam džekam kuram šī lieta lietas tikpat tāla vēsture, kā viss parējais kas bija pirms ”mana laika”. Saprotu ka ja cilvēkam pašam sanācis iet tam cauri un saskarties, personiskā pieredze protams jūtami iekrāso viedokli par šo visu sfēru (OMD, militārā dzīve, armijas dienests kā tāds pricipā), bet ja skatās pilnīgi atrauti un pragmatiski (kā es tagad), tad dažas lietas kas tur ir pieminētas liekas ļoti neloģiskas.
      ”Tādas attiecības bija populāras PSRS armijā, tomēr tika veltīgi cerēts, ka uz neatkarīgās Latvijas armiju tās nepārceļos.” -……ņemot vērā ka Latvijas armija 1991. gadā , tā pat kā visu pārējo sabiedrību, veidoja tie paši padomju cilveki ar padomju domāšanu, būtu diezgan dīvaini domāt ka tās lietas ”nepārcelsies” no tā kas tiko bija. Nebija jau tā, ka nomainijās karogs uz sarkanbaltsarkano, un uzreiz visi virsnieki un armijas personāls pēkšņi kļuva ”rietumniski” un ”anti-padomiski”. Bet raskta autors acīmredzot liekas pamatīgi aizvienots, ka tas tā nebija, ka redz nebija maģiska gaismas slēdžā izveidojot Latvijas armiju, kas visu ieprieksējo un slikto izslēdza, un tā vietā ne no kā uzreiz ieslēdza kaut ko pilnīgi citu.
      Camon, jebkuram būtu jābūt saprotam, ka šādas lietas prasa gadus un ļoti lielas piepūles pašu virsnieku/armijas struktūras veidošanā un reformācijā, lai tās nomainītu uz ko pilnīgi citu kā agrāk šajā zemē nebija. Protams tā laika komandieri un arī valstsvīri iespējams varēja darīt vairāk, bet te arī es domāju japaskatās uz lietām no lielākā mēroga, tā pati Latvijas Policija arī 90. gadus bija ar stipri lielām problēmām un jūtamu padomju laiku mantojumu tā pat kā armija (salīdzinam Latvijas Policiju 1994. gadā ar 2020., atšķirības es domāju neviens nenoliegs ir pamatīgas), un līdzīgi ar visu pārējo pirmajos gados. Bet kaut kā tikai ar armijas/OMD lietām Latvijā liela daļa cilvēku joprojām ietiepīgi uzkata, ka savādāk būt nevar un viss noteikti paliks/palicis kā bija.
      Liekas naivi un pilnīgi neloģiski, agrāk arī Latvijas policistiem kukuļus deva par to ka tev Kamaza krava pārniedza pieļaujamo svara limitu, un bija pilnīgi normāli un dzives norma un tā tās lietas strādāja. Pamēģinat tagad to izdarīt…..uzreiz jutīs, ka laiki mainijušies un nav vairs 1998 gads.

    • Pašās beigās minētajam piekrītu. Ja kādreiz izdosies atjaunot mazāk vai vairāk obligātu militāro apmācību, tad tā ir jāsauc savādāk nekā OMD. Par tau jo šeit arī tiek runāts un varianti ir izskanējuši. Šobrīd izdzirdot vārdus ”Obligātais militārais dienests” sabiedrības lielākajai daļai (arī politiķiem tai skaitā) iestājas pilnīga blokāde un noliegums smadzenēs un viņi pilnīgi vairs nedzird un arī negrib dzirdēt neko citu, kas aiz šiem vārdiem seko.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.