Dienas grauds. Stimulācija caur izpratni.


vara bungas: Kārtējais signāls signālu rindā, bet tagad var teikt, ka Eiropas “stratēģiskā autonomija ” vairs nav nedz tabu, nedz lamuvārds US ausīs. Par to raksts Pentagona oficiozā un viens no tā autoriem – Aleksandrs Veršbovs – bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks, kas nemēdz būt bijušie. Šogad oktobra beigās pēc Baidena-Makrona tikšanās uzzināsim ko vairāk par mūsu jaunās un spīdīgās autonomijas saturu. Kā teica Boriss “ņemiet tik daudz autonomijas cik varat nest”. Eh, kā negribas, bet būs vien eiropiešiem jāsāk ar savu bruņoto spēju inventarizāciju, iztrūkumu konstatēšanu un to novēršanas plānu kalšanu. Taurēšanai par 2% sasniegšanu vai pārsniegšanu vairs nav efekta, kāds tas bija vēl pirms 3 gadiem. Tagad tērē cik gribi, bet rādi, vai un ko esi sasniedzis kopējās drošības labā. Ja tā būs, tas nāks par labu NBS, auditori būs zinošāki par VK, ar skolēniņu soļošanu un dzelžu kaudzi demonstrēšanu betona sarkofāgos viņus nepārliecināsi, ka tas viss prot arī braukt, šaut un trāpīt. Protams, vienmēr jārēķinās, ka autonomija paliks politiskā “blablabla” līmenī, bet tad ceļā uz elli mums vismaz būs laba, visnotaļ rietumnieciska, kompānija.

[..] Agreeing to greater European strategic autonomy will be much more effective at rebalancing transatlantic military responsibilities than continued American harping about burden sharing and NATO’s 2 percent of GDP defense spending goal. Rather than focusing on abstract percentages, Europeans will be more effectively stimulated by understanding what they are expected to contribute and why. [..]

avots

11 domas par “Dienas grauds. Stimulācija caur izpratni.

  1. Tāpat kā apvienotā vācija saprata 2%, tāpat sapratīs what they are expected to contribute and why.
    3b dabūs pa mici, polija ir dziļa un stipra (cik reizes vairāk MBT kā DE, pēc ābramsu iežvadzināšanās pagalmā???). Vācija varēs turpināt piegādāt krievijai un ķīnai preces un tehnoloģijas, izmantojot sankciju režīma paaugstinātās cenas, deutsche bank varēs turpināt mazgāt ru oligarhu naudu, Merkele tūlīt apsēdīsies blakus šrēderam gazprom direktoru padomē

  2. Šķiet, ka no 3B viedokļa lielākais risks, kas varētu būt saistīts ar “stratēģisko autonomiju” ir saistīts ar to, kurš pārvaldītu “stratēģiski autonomos spēkus” un attiecīgi, kurš pieņemtu un vai pieņemtu politisku lēmumu tos izmanotot 3B aizstāvībai pret RU konflikta gadījumā. Ja būs nepieciešams “27 valstu konsensuss”, tad viss skaidrs, paldies, bet šai idejai ir jāpretojas, cik nu mēs varam. No otras puses, ja katra valsts lemtu par saviem spēkiem un to izmantošanu, tas tas ir status quo; kur šeit jebkāda stratēģija?

    • Automomija pieņemt stratēģiskā līmeņa militāros lēmumus, nevis autonomija kā militāra stratēģija. ES ir valstis, kas deleģēja šādu lemšanu NATO un ir tādas, kas nav, turklāt NATO ir valstis, kas nav ES. Militārās krīzes gadījumā veidojas augsne dažādu līgumu normu kolīzijai, faktiski tā ir ieprogrammēta. Ja lēmumus par karu un mieru jāpieņem Briselē, jākonstatē, ka tā tam nav gatava, jo šādus lēmumus jāpieņem operatīvi. To var darīt dalībvalstis individuāli, bet tad tas nozīmē, ka ieprogramēts bardaks un strīdi. Šo jomu jāskaārto. Otra lieta ir spēku un resursu sadalījums, atbildības rajoni, savietojamība. Bet par to var domāt tikai tad, ja ir atbilde uz pirmo jautājumu, vai un kā ES aizstāvēsies kopā pasaules kara gadījumā.

  3. Pārāk daudz nevajag- iesākumā pietiktu ar PL.

    Un pabeigt jau vairākus gadu desmitus ielaisto ( sākot no pirms-2.PK) 3 B savstarpējo aizsardzības politikas definēšanu un īstenošanu. 1939. -1940. gados šī nolaidība un “bezkoordinācija 3 B starpā mums dārgi izmaksāja.

    Un pēc tam (vai arī paralēli) vajag stiprināt kontaktus ar UA, kur šobrīd vienīgā militāri sargā EU no RU tīkojumiem. Ir arī UA problēmas ,bet no viņiem ir ko mācīties un pat arī pirkt. Pati svarīgākā un, atšķirībā no mūsu IRQ & AFG pieredzes (kas arī ir pamācoša), UA pieredze ir atbilstošajā, jo potenciālais pretinieks/ ienaidnieks ir viens un tas pats.

    • Es domāju, ka sākumam vajadzētu sadalīt NATO pa t.s. kara apgabaliem ar vienotu vadību katrā no tiem. Piem. Baltija loģiski būtu viens apgabals. Kara gadījumā kara apgabala štābs pārvēršanas par frontes štābu un spēj vadīt krietni lielākus spēkus nekā tie ir miera laikā. Tas izskatītos aptuveni tā, ka ir NATO galvenā mītne, zemāk kara apgabali (frontes), kas var ietvert vairāku valstu teritorijas un vadīt visus daudznacionālos spēkus, kas attiecīgajā teritorijā atrodas.

  4. Interesantas tendences parādās saistībā ar Ukrainu. Īsā laikā Ukrainā ir notikuši divi lieli Eiropas līmeņa starptautiski pasākumi. Saistībā ar Krimas okupāciju un Ukrainas/ES samits Kijevā šajās dienās, kuros piedalījās gana augstas amatpersonas. Domāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka ES un ASV attiecības paliek arvien ļodzīgākas neskatoties uz restarta Baidenu. Tāpēc ES un īpaši Makrons meklē alternatīvas ES drošībai un Ukraina ir pēc militārā spēka ceturtā valsts Eiropā (aiz Krievijas, Francijas un LB) pie tam ar reālu kaujas pieredzi (māk gan mirt, gan nogalināt), ko nevar pat teorētiski salīdzināt ar ES valstu piedalīšanos starptautiskajām operācijām Afganistānā un Irākā. Pie tam, ja Polija un Ukraina militāri apvienojas tās potenciāli var kļūt par lielāko militāro spēku Eiropā. Izskatās, ka ES politiķiem patīk vai nepatīk būs jārēķinās ar Ukrainas pieaugošo militāro spēku, pie tam vēl ņemot vērā to, ka diez vai vairs Ukrainā būs daudz gribētāju mirt ar ES karogiem rokās, kā tas bija 2014.gadā. Šis vilciens ir aizgājis.
    Starp citu man ar vien vairāk simpatizē Ukrainas prezidents Zeļeneskis. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pieņēma savā komandā intelektuāli ļoti spēcīgo kritiķi Arestoviču, padarot to par savu viskvēlāko informatīvo atbalstītāju. Mūsu tūdaliņi no AM diezvai spētu savā komandā iedabūt VB ar šādu iznākumu. Pie tam viņa ārpolitika ir gana efektīva. Starplaikā starp diviem lieliem starptautiskiem pasākumiem Zeļenskis burdiski piespieda Baidenu tikties ar viņu pēc tam, kad šis bija ticies ar “slepkavu” un viņaprāt veiksmīgi sācis kārtot “realpolitiskos darījumus”.
    Ukraina vairs pasaulē neiet ar izstieptu roku, tā saprot savu ietekmi un ko nozīmē militārs spēks. Iespējams piepildās ģenerāļa Radziņa rakstītais: “Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama pastāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā.”.
    Problēma pašlaik ir tajā vai ES politiķi spēs pārvarēt bailes vēl no vienas neatkarīgas Polijas, kas spēj spēlēt savas spēles. Tīri no savas pašsaglabāšanās interesēm viņiem vajadzētu to darīt, jo “winter is caming”!

      • Nopirks. Sabiedrotie pamanījās caur starpniekiem Ādolfam nopārdot visu ko viskarstākajos kara gados..
        Just Business.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.