Ejot šorīt uz darbu cauri Vecrīgai, ieraudzīju ceļamkrānu un strādniekus, kuri demontēja kārtējo suvenīru šķūnīti. Neviļus atmiņā atdzima ainas no 1991.gada janvāra… tas viss jau reiz bija, janvāris, vīri pufaikās, ceļamkrāns, demontāža, montāža…
Nepiederu pie tiem, kuri pie katras iespējas, vietā un nevietā bāž citiem degunā savu obidku: „ja tagad būtu jāiet uz barikādēm, es jau nu vairs neietu, nekad…, neparko…, jo viņi…, bet man…”.
Lai ko tagad sakām par valsti, mēs to darām brīvi un bez sekām darbā vai skolā. Arī, lai aizbrauktu no šīs mīlētās un nīstās „muļķu zemes” nevajag lūgt izceļošanas vīzu. Katrs pats sev dievs, kungs un augstākais karavadonis.
Es domāju 1991.gada janvārī tika uzņemts pareizs virziens, tautas noskaņojums bija izcils un Atmodas rezultāti ir apsveicami. Nenožēloju nevienu dienu, ko toreiz ar domubiedru grupu pavadīju Zaķusalā, nenožēloju nevienu domu, ko toreiz domāju.
Man šķiet, ka no visiem pēdējos gados lasītiem memuāriem vislabāk „barikāžu dienu” garu un noskaņojumu demonstrē Aināra Bašķa atmiņas. Ja jums ir zināmi vēl kādi raksti, ar ko būtu vērts iepazīties laipni lūdzu atstāt saiti komentāros.
vara bungas 