Karavīru re-integrācija civilajā darba tirgū ir un vienmēr būs aktuāla tēma, kamēr valstī ir militārais dienests un kamēr karavīri atvaļinās rezervē ātrāk nekā pienāk laiks doties vecuma pensijā. Ko darīt pēc tam, kad aiz muguras aizvērsies bāzes vārti? Kas ir nepieciešams, lai karjera pēc militārā dienesta būtu tikpat veiksmīga vai pat vēl veiksmīgāka? Kur meklēt palīdzību uzsākot civilo karjeru?
Sākšu ar atbildi uz pēdējo jautājumu – palīdzības nebūs, visa atbildība par dzīvi pēc militārā dienesta ir tavās rokās. Galvenais traucēklis ir karavīra (it īpaši virsnieka) psiholoģiska (ne)gatavība iesaistīties konkurencē brīvajā darba tirgū. Nav noslēpums, ka militārais dienests ir sistēma sistēmā, ar savām grūtībām, karjeras līkločiem, priekšrocībām un slazdiem. Turklāt, ja pēdējie amati dienestā bija saistīti ar padoto vadību, jebkurš darbs ar zemāku atbildību var izraisīt neveiksmes sajūtu un depresiju. Bet ko nu mēs par garīgām traumām, kuru tas interesē mūsu skarbajā laikmetā. Kā būs ar iztikas līdzekļiem?
Protams, jo garāka ir izdienas vēsture un citi faktori, kas ietekmē izdienas pensijas apmēru, jo mazāk būtu jāuztraucas par izredzēm nomirt bada nāvē. Bet atcerēsimies, ka vidējā militārpersonu izdienas pensija ir ap 260Ls (2010.gada dati), lai to nopelnītu dienestā jāpavada 20+gadi. Šādu ienākumu vīrietim spēka gados, kurš faktiski sāk dzīvi no jauna, var uzskatīt par „jauku ikmēneša pārsteigumu”, bet nekādā gadījumā par pilnvērtīgu darba algas aizstājēju. Būs vien jāiet integrēties rēķinoties ar to, ka pieprasījums pēc talantīgiem „ložmetējniekiem” vai „S-3 nodaļas speciālistiem” civilajā darba tirgū ir pavisam neliels.
Pastāv tā saucamais „10 000 stundu likums”, kas proponē, ka veltot 10 000 stundas nodarbībām vienalga kādā dzīves jomā: profesijā, sportā, mācībās, mākslā utml, var sasniegt atzīstamus rezultātus, t.i., kļūt par diezgan labu profesionāli.
Tātad, ja tu esi labs karavīrs, lai kļūtu par tikpat labu civilo speciālistu tev nāksies patērēt ne mazāk kā 10 000 stundas (5-6 gadus ikdienas darba) pirms tavs civilais profesionālais līmenis pietuvosies līmenim, kādu tu esi sasniedzis militārās karjeras laikā. Jārēķinās ar to, ka atalgojuma apmērs sākumā pazemināsies un attiecīgi (pēc gadiem) augs kopā ar tavu civilo profesionālo līmeni. Tāda ir realitāte, izņēmumi var būt, bet tie būs saistīti ar veiksmi, protekciju, izveicību, aktiera talantu… domā pats, kas no tā visa ir tavā arsenālā…
Slikti, ja lēmums aiziet no aktīvā dienesta nav sagatavots, bet ir saistīts ar pēķšņu un vilinošu piedāvājumu no kāda drauga, kurš strādā privātajā biznesā. Situācija tirgū ir mainīga un firmas mēdz bankrotēt. Biznesa plānam attīstoties pēc sliktākā scenārija tu vari palikt pie sasistas siles ar „jauku ikmēneša pārsteigumu” kā vienīgo iztikas avotu.
Aiziešanu no dienesta rūpīgi jāgatavo, turklāt jāsāk gatavoties nevis tad, kad karjera iet uz leju, bet tad, kad viss ir (šķietami) kārtībā:
- paralēli militārai izglītībai iegūsti civilo augstāko izglītību vai apgūsti kādu amatu;
- izmanto visas militārā dienesta piedāvātās iespējas attīstīt lietojamas svešvalodu zināšanas;
- biežāk ieskaties pasē. Aiziet no dienesta labāk agrāk nekā vēlāk. Vecumā 40+ civilajā darba tirgū tu esi lietots armijas „zābaks”, kurš grib konkurēt ar brand new „kurpītēm” un „krosenēm”. Tiem ir līdzvērtīga, ja ne labāka, izglītība, valodas zināšanas un ambīcijas lielākas par tavējām;
- ieklausies sievas teiktajā J. Sievietēm piemīt intuīcija, lai ko tu stāstītu par perspektīvām militārajā dienestā, no malas tās redzamas labāk;
- pārbaudi un izvērtē firmas stabilitāti un atsauksmes par mikroklimatu, tai skaitā par attiecībām starp darbiniekiem un vadību, kas tevi aicina, vēl jo vairāk, ja darba piedāvājums nāk no paziņas;
- laicīgi izveido profilu kādā no darba meklēšanas portāliem, noslīpē CV;
- vēl esot dienestā veic dažus „dry runs” piesakoties konkursiem, ejot uz pārrunām, analizējot kļūdas un tādejādi gūstot neatsveramu pieredzi;
- apsver iespējas paralēli dienestam uzsākt savu privāto biznesu, var gadīties, ka tā lieta „aizies”;
- izmanto NVA piedāvātās iespējas bez maksas apgūt projektu vadības vai mazā biznesa vadības pamatus;
- izmet no galvas domas par darbu apsardzē, labāk izmēģini galīgi jaunas sfēras. Apsardzē var iesūnot;
- Papildināts. Džonis iesaka: Savlaicīgi sāc krāt naudu startam mazajā biznesā.
- Papildināts. Džonis un Jurčiks iesaka: Socializējies. Dibini, krāj lietišķus kontaktus civilajā sfērā.
- Papildināts. Jurčiks iesaka: Meklē darbu administrācijā iestādēs, lielajos uzņēmumos.
- Papildināts. Jurčiks iesaka: Rakstot CV filtrē ziņas par savu dienesta gaitu.
- Papildināts. Ēriks iesaka: Ja ir iespēja mācīties -mācies. Saglabā lekciju konspektus. Noderēs.
- Papildināts. Jurčiks iesaka:veic visas iespējamās medicīnas manipulācijas, salabo zobus, izoperē bruku, pasūti brilles, sapotējies pret ērcēm un hepatītu, veic tomogrāfiju vārdu sakot izdari visus med.izmeklējumus un procedūras.
- Papildināts. Drosiba iesaka: aiziešanai no dienesta jāgatavojas no karjeras (jeb dienesta) vidusperioda. Laikā, kad vēl nekas neliecina par iespējamām dienesta beigām.
LŪDZU PATURPINĀT IETEIKUMU SARAKSTU UN DALĪTIES AR PIEREDZI KOMENTĀROS. ANONĪMI.
!!! Mūsu kolēģim tīmekļa vietnē jpiksens.com ir ļoti interesantas pārdomas( 2 raksti) par karavīra izglītību un stāju beidzot militāro karjeru, aicinu komentēt !!!
vara bungas 
Integrēšanās civilajā dzīvē ne vienmēr iet tik gludi , kā sākumā licies. Parasti standarta problēma ir jau vecums, kas konkurēt ar jauniem nevar un neesoša izglītība. Pat ja ir izglītība, atkal atduramies pret vecumu. Pats lielākais šķērslis Latvijā ir sakaru (galu) trūkums. Kamēr dienam, mums pazīšanās starp civilajiem nav vajadzīgas, kad beidzam dienēt – civilajiem jau vairs nav vajadzīgs kontakts ar mums. Zinu nelielus veiksmes stāstus, kad beidzoši dienēt karavīri iet prom jau ar labi izstrādātu un noslīpētu biznesa plānu, Kurš atver kādu veikaliņu mazpilsētā, kurš gateri vai ko citu. Bet šādu veiksmes stāstu ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms daudzums. Pārējie kuļas kā nu prot. Liela daļa aizbrauc uz ārzemēm, ja laicīgi aizgājuši no armijas, citi iet tai pat apsardzē, jo diži lielāku variantu nav, ja nav izglītības, pazīšanās, radniecības, vai vismaz finansiāla kapitāla kā sava uzsākšanai.
Domāju, ka mans stāsts ir tāds pats kā vairumam – varētu jau turpināt dienēt, bet tikai piekalpot riebjas.
Varu dalīties ar savu pieredzi pēc aiziešanas no dienesta.
Pirmais ko varu ieteikt – nezaudē saiti ar bijušajiem kolēģiem – neviens tevi nekad nesapratīs labāk, kā bijušais kolēģis. Lai arī kādas veidojas attiecības jaunajā kolektīvā, tomēr civilie tevi nekad līdz galam nesapratīs, apbrīnos, apskaudīs, baidīsies, centīsies nonicināt, bet nekad nesapratīs. Tāpēc reizi pa reizei vajag satikties ar bijušajiem kolēģiem pasēdēt, palamāt valdību, atcerēties vecos labos laikus u.t.t.
Šībrīža tendence ir tāda, ka labāk atalgots tiek darbs administrācijā, vienalga valsts, pašvaldību vai privātajā uzņēmumā. Ja esi tuvāk vadībai tavs darbs būs augstāk apmaksāts un darba apstākļi labāki nekā melnā darba strādniekam. Principā katrs kurš nodienējis 20 gadus saprot no darbu organizēšanas un vadības vairāk, kā meitenītes ar lielām acīm un sociālo “izvirtību” maģistra grādu. Viennozīmīgi kontakts ar cilvēkiem veidojas vieglāk un ir produktīvāks, tikai jāatceras, ka pavēlēt civilajiem gan nevar (patiesībā jau armijā ar to arī ir problēmas). Darba devēji šobrīd saprot šo plusu. Lieli uzņēmumi un iestādes ir drošāki un tur var veidot kādu nekādu karjeru, mazos uzņēmumos karjeru veidot nevar un ar algas pielikumiem parasti arī ir grūti.
Diemžēl, bet uzsākot darbu civilajā sektorā sabiedrībai tu esi svešs un viss būs jāsāk atkal no nulles, un tad nu būs vajadzīgi civilās izglītības dokumenti, īpaši ja pretendē uz darbu valsts iestādē. Militārie apbalvojumi nevienu tur īpaši neiespaido, ja nu vienīgi prezidenta un ministru prezidenta pateicības tās gan der pieminēt. Dalību misijās nevajag īpaši uzsvērt, jo sabiedrībā nav viennozīmīgas attieksmes pret šo jautājumu un citreiz tas var nospēlēt negatīvu lomu pat latviskos kolektīvos.
Nezinu kā ir ar sava biznesa organizēšanu varbūt ir kāds kuram ir tāda pieredze, tas interesētu arī mani?
Sveiki visiem!
Problēma patiešām aktuāla. Tikai pēc atvaļināšanās armijas pa īstam saproti, cik armijā, salīdzinot ar citām struktūrām, patiesībā visas norises ir daudz loģiskāk sakārtotas. No NATO aizlienētais menedžments, lai arī nav perfekts, tomēr ir noslīpēts vairāku gadu desmitu garumā un pat IeM struktūrām vēl līdz tam tālu. Tāpēc pieņemu, ka daudziem no mums ir zināmas grūtības iekļauties citā sistēmā vai arī atrast specialitāti, kur sajūtas ir līdzīgas kā dienot armijā.
Ir skaidrs, ka AM un NBS, karavīriem aizejot rezervē, par viņu pārkvalifikāciju un adaptāciju neliekas ne zinis. Man nav konkrētu faktu, bet esmu dzirdējis, ka attīstīto valstu armijās tam tomēr tiek pievērsta kaut kāda vērība, vismaz tajos laika posmos, kad notiek būtiska personālsastāva skaita samazināšana.
Man ir konkrēti apsvērumi-priekšlikumi par divām specialitēm, kurās pirms atvaļināšanās varētu pārkvalificēt karavīru.
Viena no tām ir civilā apsarga specialitāte, kuras kvalifikācijas prasības kā sastāvdaļu varētu iekļaut, piemēram, saukism to tā – „Apsardzes vada karavīra kursā”. Galu galā, arī sardzes dienestu pildošam karavīram būtu jāzina, kāds regulējums darbojas gadījumos, ja nākas apsargāt nevis militāru objektu, bet civilu objektu. Kursu varētu attiecīgi (sadarbībā at IeM) nosertificēt un līdz ar to tā beidzējs jau automātiski iegūtu apsardzes sertifikātu un ieroča nēsāšaanas atļauju. Tādējādi karavīrs atvaļinoties rezervē, jau ir formāli gatavs darba tirgum apsardzes un drošības jomā.
Otrs kurss, kurš varētu izrādīties noderīgs karavīram pirms aiziešanas rezervē varētu būt „Militārā parmediķa kurss”, kurš, cik esmu dzirdējis, ir izstrādāts. Šī kursa beigšanas apliecība varētu pavērt iespēju darbam dažādos glābšanas dienestos – pludmalēs, baseinos, akvaparkos utt. (civilā glābēja sertifikāts ir dizgan padārgs „prieks”). No pieredzes pateikšu, ka šādā darbā uzreiz ieslēdzas visi militārie refleksi – modrība, atbildības sajūta, pašdisciplīna un šis darbs sniedz tās emocijas, kuras pietrūkst pēc aiziešanas no dienesta…
Pagaidām viss 🙂 Neslimojiet…. 🙂
Par NATO militārā menedžmenta pielietojamību civilajā darbā pilnīgi piekrītu. MDMP, IPB, leadership, wargaming perfekti pielāgojami civilajām vajadzībām. Forbes raksta par to pašu just no cita leņķa.
Ar šādu ieceri (kā palīdzēt karavīram pēc atvaļināšanās no dienesta pārkvalificēties, iegūt normālu civilu amatu un adaptēties civilajai dzīvei) 2011.gada pavasarī biju uz tikšanos ar A.Pabriku, kur arī kopumā piedāvāju ministrijai uzņemties šīs sociālās funkcijas un palīdzēt šiem karavīriem. Rezultāts – jā, jā, bet kopumā “ČIKS” un tikai tukšu vārdu birums no ministra puses. Bet tā jau šis ministrs parasti tā arī dara.
NBS vispār varēja izstrādāt sev loģisku pieeju apsardzes jomai. Visas daļas un noliktavas ko sargā karavīri, tā nelietderīgi pavadot dienestu (kā vietā būtu piedalījušies apmācībās un citur) nodot paramilitāram dienestam, jeb apsardzei, kuru apmaksā NBS, bet kurā strādā izdienējušie militāristi. Tur iekļaut vvisas prasības, kas tiek prasītas no jebkura civildienesta apsardzes darbinieka (sertifikācija) , pieplusojot militārās prasības, kā fiziskā sagatavotība (attiecīgā vecuma grupa) vai kādi citi kursi, ja nepieciešams. Tādējādi armija parūpētos gan par saviem vel dienošiem karavīriem, gan par tiem, kas aktīvo dienestu beiguši.
Tavam aprakstam atbilst ZS. Kas traucē?
Bet ja pakalpojumu pirktu no komersanta būtu jārīko atklāts konkurss.
jau bija izstrādāts projekts un gandrīz kā raksti, bet atdūrās pret dižķibeli. Un par to ka sargājot netiek izpildīts kas cits nedomā. Arī “lielie” ierēdņi zina, karavīram nav ierobežots darba laiks – ja sāk izmantot visas 24 stundas, tad paspēj gan apsargāt gan … Tikai dēļ tā visa grimst (nevis krītas, bet nu jau grimst) motivācija, bet par to “lielajiem” …
Līdzīgu pieeju apsardzei redzēju čehos – tur militāros objektus sargāja tā sauktie “apelsīni”, kaut kas līdzīgs mūsu Zemessardzei. Kāpēc apelsīni – viņiem oranžas beretes. Tur gan viņiem atšķirībā no mūsu Zemessardzes ir vairāk civilās aizsardzības un militāro objektu apsardzes funkcija. Pamatā viņi tiek komplektēti no bijušajiem militāristiem. Domai, ka militaros objektus apsargās privātas firmas es gan nepiekrītu, jo situācija, ka objekta apsardze nav pakļauta vienības komandierim ir pilnīgi neloģiska, turklāt prakse rāda, ka šāda pieeja gandrīz vienmēr gala rezultātā izmaksā dārgāk. Piekrītu, tam ka karavīram ir jāmācās, bet nepiekrītu tam, ka karavīriem jābūt atbrīvotiem no visām apsardzes funkcijām. Tā ir tāda pati dienesta sastāvdaļa kā apmācība.Cits jautājums ir tas vai ar esošajiem resursiem abu šo funkciju realizācija ir iespējama. Ja karavīrs savus pienākumus var veikt labi ja vienu dienu nedēļā jo divas diennaktis ir sardzē un divas diennaktis ir brīvdienās tas nepavisam nav normāli un šeit nu rodas jautājums vai mūsu armijas skaitliskais sastāvs ir pietiekošs? Vai kara (vai kā tagad saka krīzes situācijas) laikā mūsu aizmuguri nodrošinās privātas apsardzes firmas?
Neteikšu par visām privātām apsardzēm, bet daļa X periodā šaus mums mugurā.
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/210584-cik_liela_ir_privatas_apsardzes_armija
Stipri veci dati. Tagad faktiskā situācija ir stipri savādāka, bet tas Tavu pamatdomu nemaina. 😉
Padalies ar svaigākiem datiem. Dižķibele rindas paretināja, bet tik un tā apsardzes firmu personāla skaits ir gandrīz līdzvērtīgs LV aktīvā dienesta karavīru skaitam. Bruņojums varbūt pat labāks. Kopumā sanāk riska faktors valsts drošībai. Te nav nekā aizvainojoša tikai nepieciešamība rēķināties ar faktisko lietu stāvokli.
Vecā lapsa Karzajs to labi saprot…
Gribēju papildināt ieteikumus ar vienu svarīgu punktu, ja esi izlēmis atstāt dienestu veic visas iespējamās medicīnas manipulācijas, salabo zobus, izoperē bruku, pasūti brilles, sapotējies pret ērcēm un hepatītu, veic tomogrāfiju vāru sakot izdari visus izmeklējumus un procedūras – civilajā dzīvē tas viss ir ļoti dārgi, bet aizejot no dienesta visādi sāpuļi tā vien sāk nez no kurienes uzrasties.
Piekrītu Ērikam, ka darba atrašanai civilajā vidē liela nozīme ir armijā apgūtajam menedžmentam un lietu noteiktajai kārtībai. Varbūt tikai man palaimējās, bet tieši dēļ armijas pieredzes (un pieminētās pieredzes) darbs pats mani uzmeklēja. Un vēl – ja vien paši esam gatavi sākt jaunā (svešā) vidē, un vēl vadošā amatā, – tā ir liela priekšrocība – nav “čomu” un visi apkārtējie ir vienādi.
Kontaktēšanās ar bijušajiem armijas kolēģiem laba lieta, ja vien atmiņas “par vecajiem labajiem laikiem” netraucē objektīvi novērtēt reālo situāciju un ar jaunu enerģiju mesties civilajā vidē … kur mūs, “militāros pensionārus”, ar atpelstām rokām negaida. Jāpagrūstās ar elkoņiem.
Tev, Jāni, palaimējās tāpēc, ka Tu tomēr lielāko dienesta laiku pavadīji štābos un ļoti mērķtiecīgi strādāji savā labā (skatīt pašu rakstu). Bet kā tad ar tiem puišiem, kuri lielāko daļu sava dienesta pavada laukā, trenējoties un skraidot ar pilnu uzkabi? Šī kategorija jau nu nevienam pēc armijas nav vajadzīga un jāpaiet lielam laikam, lai šie atvaļinātie karavīri adaptēsies civilajai dzīvei.
Bet kas attiecas par pašu rakstu, principiāli piekrītu Tev, jo par tavu atlikušo dzīvi ārpus AM sistēmas neviens cits pagaidām nedomās. …. Žēl gan, bet tas ir fakts, kuru visdrīzāk tuvākajos 5 gados neviens nerisinās. Teikšu pat vairāk – jebkuram karavīram (vai tas ir instruktors vai virsnieks neatkarīgi no ta cik labs vai slikst speciālists savā jomā esi) būs šīs dilemmas priekšā. Līdz ar to, lai nebūtu šoks un varētu vieglāk aklimatizēties jaunos apstākļos (tie jāgatavo vai tiem jāgatavojas) SAVLAICīGI. Ja ņem vērā bijušo karavīru pieredzi šai jomā, tad šim brīdim jāgatavojas karjeras (jeb dienesta) vidusperiodā. Laikā, kad nekas neliecina par iespējamām dienesta beigām.
Varu piebilst, ka arī es tā darīju, līdz ar to es nebiju ne BS ne arī tagad civilajā vidē “baigais korifejs”, bet sava iztikšana un varbūt autoritāte ir bijusi un ir vēl tagad.
Kā Tu pareizi raksti – šājā periodā pastāv arī daudzi citi kārdinoši piedāvājumi līdz pat militārās karjeras pamešānai. TAS VISS RūPīGI JāIZANALIZē UN JāPIEņM VIENīGAIS PAREIZAS LēMUMS.
Otra lieta ir tā, ka pildot militāro dienestu un paralēli domājot par pensionāru perspektīvi (jeb organizējot sakarus uc saites vai saitības civilajā vidē) zaudēs BS, jo karavīrs vairs nevarēs sevi 100% atdot dienestam un militārjām aktivitātēm. (DIEMžEL PAR šO JAUTāJUMU NAV AIZDOMāJUšIES NEVIENS – acīmredzot mums militārie speciālistu ir pārpārēm un kadru trūkums nav un nekad nedraud) 😦
Trešais variants, kas visdrīzāk ir ideālisms – beigt dienestu BS vai AM sistēmas pašā augšā aptuveni 70 gadu vecumā. (ja tas izdodas).
Tā kā zēni dzīvojiet šodien un domājat par rītdienu.
PS
Ceru, ka jūs saprotiet, ka es neaģitēju pamest dienestu vai vispār neiet kalpot BS un AM sistēmā. NE! Es aicinu domāt par to ko darīsiet tālāk esat aktīvi gan militārās vides, gan civilās jomas veidotāji!
Zinu daudzus dažāda ranga karavīrus, kuri šo “civilās dzīves šoku” grūti
pārdzīvo.
Pilnīgi piekrītu, ka paralēli jāiegūst civilā izglītība vai profesija. Diezgan daudz karavīru ir ieguvuši juridisko izglītību, bet tam ir maza nozīme ja nav prakses un pieredzes kā, piemēram, advokāta palīgiem u.tml. Tādā veidā diploms bez pieredzes var kļūt bezvērtīgs.
Karavīri bez izglītības pēc atvaļināšanās mēdz izmantot visus līdzekļus, lai tikai atrastu kādu civilo štata vietu bruņotajos spēkos, bieži vien tas izraisa nožēlu. Par savu nākotni jādomā savlaicīgi un par to jārūpējas pašam, nevis jāpaļaujas uz draudzību vai sakariem.
ar jurista diplomu var droši startēt uz ne-jurista vec.referenta vietām valsts pārvaldes iestādēs. Ja paveiksies vēlāk pāriet uz juriskonulta vietu utt.
NAA diploms ir nedaudz labāk kā nekas, tas ir fakts.
Es nenosodītu tos, kas pēc atvaļināšanas 40+ gadu vecumā meklē darbu nbsā vai AM. Bet 30-40 gadus veciem ieteiktu mēģināt uzsākt kko jaunu dzīvē. Ja nav motivācijas aiziešanai – velc dienestu līdz pēdējam. Vienotas receptes nav, katra situācija ir unikāla.
Manuprāt stāsts par darbu, karjeru un dzīvi pēc dienesta ir saistīts ar visiem iepriekš minētājiem faktoriem – veselību, izglītību, pieredzi, kvalifikāciju (svarīgi, ka ir atzīta civilā vidē) un zināšanām par jomu, kurā ir vēlme, iespējas vai izaicinājums strādāt. Privātais bizness tomēr vienmēr ir saistīts ar risku un sākotnēja kapitāla pieejamību, kā arī “galiem”. Tajā, ka bijušie mēģina dabūt darbu sistēmā arī ir vērtība, nezūd un tiek lietderīgi izmantots potenciāls un zināšanas, kas mums jau tā trūkst aizsardzības sistēmā.
Problēma mūsu valstī ir joprojām izpratnē par bijušās militārpersonas ar 15-25 gadu izdienu vērtību darba tirgū. Tā vērtība ir mums pašiem jāpierāda un jāuztur.
Paņemsim kāda karavīra 40 g.v.ar 20 gadu izdienu piemēru pa punktiem:
Veselība – 4/10; nevroloģija pēc 5 gadu darba maiņās, čūla, sirds un locītavu problēmas;
Izglītība – 4/10; vidējā +NAA kursi
pieredze (civilā darbā) – 0/10;
kvalifikācija (civilā darbā) – 0/10;
iespēja strādāt AM civilā amatā – 5/10; jo priešrocību nav, lai iestātos jākonkurē ar augstskolas absolventiem
lietišķie sakari ārpus NBS – 2/10 ;
Karjeras turpināšanas iespējas: Biļešu kontrolieris RS, cietumsargs, taksists, apsargs lielveikalā vai MAMs (mājās auklē mazbērnus)
Ko vajadzētu:
iespējas dienesta laikā saņemt civilo kvalifikāciju
priekšrocības ieņemt civilos amatus AM pakļautības iestādēs
medicinisko aprūpi arī pēc dienesta, arī tad, ja neesi gluži invalīds
no tā nekā nav
Tādēl prātīgs cilvēks atvaļināsies 30 – 35 gadu vecumā (kamēr vēl var), bet cits prātīgs cilvēks dienestā neiestāsies, jo perspektīva dienēt 25 gadus un saņemt izdienas pensiju max 55% nesaista. Vienīgā NBS cerība ir kārtējā dižķibele un masveida bezdarbs.
uzksatu”, ka esi precizi uzskaitījis “priekšrocību” attiecības. Tādēļ jau es savā komentā minēju, lai izmainītu, kaut daļā šo attiecību “līdzsvarotu” ir jāziedo kaut kas, un parasti no tā cieš NBS vai pats karavīrs, jo nav spējīgs savi 100% ( nu labi 80%) savas enerģijas dienestam (vai karjeras kāpnēm NBS(ā).