Kaut nu nebūtu kara

Atsaucoties uz ierakstu “Nieze” mūsu kolēģis “Jurčiks” raksta:

“Nu visi šie “uzlabojumi” pabalstu piešķiršanā nav atraujami no kopējā Valsts stāvokļa. Reālas naudas paliek arvien mazāk, un tādēļ neizbrīna jebkuri centieni, kaut kā ierobežot izmaksas. Protams, ievainojums misijā nav tas pats, kas trauma sporta laukumā, bet tas automātiski taču nenozīmē, ka jāsamazina izmaksas par vienkāršu sporta traumu. Normāli būtu palielināt izmaksas par ievainojumu, pie kam koeficientu sistēma algām jau pastāv, kāpēc to nepielietot traumām?

Šodien TV intervijā augsta ES amatpersona atzina, ka līdz šim piekoptā ekonomijas un izdevumu apgriezšanas politika ir izrādījusies neveiksmīga un radījusi tikai pieaugošu bezdarbu, nabadzību un ekonomikas stagnāciju ES. Praksē tas nozīmē, ka ir ievērojami samazinājusies reālās apgrozībā esoša naudas masa, ko mēs sajūtam kā ienākumu samazināšanās un nodokļu palielinājums. Latvijai, kā ekonomijas politikas pirmrindniecei šis sekas ir īpaši izteiktas. Totāla nabadzība. Valstij nav naudiņas ko maksāt pensijās, pabalstos un algās.
Nevajag brīnīties, ka šādi un līdzīgi projekti kļūs ar vien populārāki.
Piemēram es kādreiz neprasīju no valsts atpakaļ naudiņu par veselības aprūpi un čekus nekrāju – šogad pieprasīju visu. Agrāk man pietika šogad vairs nepietiek naudiņas lai nomaksātu rēķinus, un tādu kā es ir tūkstoši.
Par cik tad šogad pieaugs Valsts izmaksas?
Armija pati par sevi jau ieņēmumus nedod – kā teica Pabriks, tā ir sava veida apdrošināšanas maksa valstiskā līmenī. Tomēr šeit pastāv arī viena atšķirība, kura šobrīd netiek izmantota.
Uz visiem iepirkumiem, kuri ir saistīti ar aizsardzības vajadzībām, neattiecas starptautiskie konkurenci neierobežošanas likumi (tiesa arī šeit jau AM ierēdņi ir gatavi skriet pa priekšu visiem un attiecināt šos likumus uz Latvijas aizsardzības sektoru, pamatojums – mums tāda nav).
Praksē tas nozīmē, ka precēm, kuras nepieciešamas Valsts aizsardzībai nav jārīko starptautiski tenderi. Šīs preces var pasūtīt savā valstī, tādējādi aizstāvot un stimulējot tieši savas valsts ekonomiku. Nauda, kura tiek tērēta šādā veidā ar uzviju atgriežas atpakaļ valsts kasē. Tiek stimulēta vietējā ražošana un zinātne, tās ir darbavietas, nodokļi un preču eksports.
Diemžēl līdz šim šāda iespēja tika izmantota reti. Tie gadījumi, kur šobrīd armijas vajadzībām tiek iepirktas Latvijas preces ir drīzāk izņēmumi, formastērpu šūšana, patruļkuģu korpusi, benzīnkannas nu varbūt vēl kas.
Daži varbūt teiks, Latvijā jau nav uzņēmumu, kuri ražotu militāra rakstura produkciju, nav militārās zinātnes un man viņiem gandrīz gribētos piekrist, tikai ar pāris iebildēm:
pirmkārt šādi uzņēmumi bija, bet tie tika plānveidīgi iznīcināti (prihvatizēti),
otrkārt šādi uzņēmumi ir un ir arī uzņēmumi, kuri gribētu un varētu ar šādu ražošanu nodarboties (protams tos nevar salīdzināt ar kādreizējajiem industrijas flagmaņiem VEF, RVR, RER u.t.t.),
un treškārt, ja vietējie militārās industrijas uzņēmumi netiks atbalstīti nacionālā līmenī tie arī vispār neattīstīsies.
Tāpat es saprotu, ka Latvijas armijas pasūtījumi nav pietiekami, lai nodrošinātu nopietnas ražošanas uzturēšanu, bet tikai caur vietējiem pasūtījumiem paveras vārti uz starptautiskajiem tirgiem un bruņojuma tirgus, kaut arī piesātināts, tomēr ir labs un sola lielas peļņas iespējas.
Piemēram, Latvijas ražotājam aizbraucot uz starptautisku bruņojuma izstādi ar Latvijā ražotām granātām, kurām ir visizcilākie rādītāji, pirmais eventuālā pircēja jautājums būs, vai jūsu valsts apbruņojumā tās ir – nē nav, un saruna beidzas.
Militārais biznes ir uzticības bizness un ja jau tev neuzticas paša valsts kāpēc jāuzticas kādam citam?
Diemžēl, bet Latvijā, aizsardzības izdevumi nekādu vērā ņemamu ieguldījumu valsts ekonomikā nedod, tā savā vairumā aizplūst uz ārzemēm un stimulē citu valstu ekonomiku. Tādēļ nevaram arī cerēt uz aizsardzības budžeta palielinājumu, ja visa Latvijas ekonomika smagi stagnē un tūkstošiem Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju strādā un maksā nodokļus svešās zemēs.
Viss ir likumsakarīgi. Nebarosi savu armiju, barosi svešu, neatbalstīsi savus ekonomiku, uzturēsi svešu.
Tā nu esmu aizgājis tālu no sākotnējās tēmas, bet nu kā pratu centos paskaidrot to, kā un kāpēc šādi lēmumi rodas un laikam jau turpinās rasties.
Diemžēl, taupības politika pie mums turpinās neraugoties uz to, ka visa pasaule atzīst tās neveiksmi, un gala tam es neredzu. Noteikti jāatzīmē, ka problēmas apjausma jau ir radusies arī valdošajai kliķei, par ko liecina kaut vai Aizsardzības un drošības industriju federācijas izveide, bet vai tas nav jau drusku tā kā par vēlu un lēnu – nezinu? Cerēsim, ka ne!
Dod mums visiem Dievs palikt pie labas veselības, nopelnītajām pensijām, un kaut nu nebūtu kara (vismaz Latvijā)!”