Ārkārtīgi interesanta Eiropas Savienības Drošības pētījumu institūta analīze par Eiropas Savienības kopējo militāro spēju attīstības nākotni, tendencēm un riskiem “Enabling the future European military capabilities 2013-2025: challenges and avenues”, kas vairākos aspektos sasaucās ar mūsu izpratni par situāciju Eiropā drošības jomā.
Minētais pētījums tapis pēc ES Militārā komitejas (CEUMC) priekšsēdētāja lūguma kā iedīglis diskusijai šogad gaidāmajā Eiropadomes sēdē un Aizsardzības ministru sanāksmē. Kā priekšvārdā min paši autori, ņemot vērā saspringto grafiku, pētījumā NAV analizēts nemilitārais polititiskais ietvars un NAV ievērtēta iespējamā NATO loma.
Atļaušos pārtulkot un citēt tikai vienu no vairākiem pētījumā analizētiem scenārijiem (27.lpp), kas pētījuma autoru ieskatā nebūt nav no tiem ticamākajiem…
(iekavās varabungu tulkojums no “politiski korektās valodas”)
/../
Scenārijs 1: Draudi Eiropas Savienības teritorijai
Risks/drauds: Notikusi militārā modernizācija kādā autoritārismā slīgstošajā valstī ES pierobežā (lasi Krievijā/ Baltkrievijā) nodrošinājusi tai līdzekļus ar ko tiek apdraudēta ES teritorija (lasi taktisko kodolieroču izvietošana Kaļīnīngradas apgabalā, KF BS iznīcinātāju un bumbvedēju bāzes Baltkrievijā, KF Melnās jūras flotes patrulēšana Vidusjūrā utml). Papildus tam etnonacionalistiskie elementi šajā valstī veic kiberuzbrukumu dažām ES dalībvalstīm. Kiberuzbrukumi ir koordinēti un ļoti bīstami, kas liecina par valsts izlūkdienestu iesaistīšanos šo uzbrukumu vadībā.
Reakcija: ņemot vērā, ka etnonacionalistiskā valsts nav nodarījusi jūtamus zaudējumus ES teritorijai, militārā spēka lietošana pret šo valsti nav nepieciešama. Ņemot vērā, ka Eiropas tardicionālo sabiedroto (lasi ASV, Kanādas, Austrālijas) spēki un resursi ir koncentrēti Austrumāzijā, tradicionālie Eiropas sabiedrotie (lasi ASV un citi) sagaida, ka eiropieši paši nodrošinās savu aizsardzību. Līdz ar to eiropiešiem ir jāsagatavo atbilstošu teritoriālo aizsardzību pret konvencionālo (!) uzbrukumu, kas vienlaicīgi izslēgs konflikta eskalācijas risku un jāturpina pretdarboties kiberuzbrukumam.
Nevēlamās sekas: Jebkāda eiropiešu pretdarbība var novest pie konflikta eskalācijas un pāriešanas bruņotajā fāzē, savukārt nepietiekama pretdarbība var tikt uztverta kā vājums un solidaritātes trūkums, kas arī ir ceļš uz eskalāciju. Lai nomierinātu etnonacionalistiskos elementus autokrātiska valsts var uzsākt agresiju pret trešo valsti ES tuvumā (lasi Gruzija, Ukraina, Azerbaidžāna, Moldova).
Prasības: Eiropas aizstāvēšanās spējām jābūt tādā līmeni, lai atvairītu vai vājinatu autoritārās valsts noziedzīgo grupējumu vai aģentu kibernētsikos uzbrukumus. Tāpat ir jānodrošina augsta konvencionālo spēku gatavība , t.sk. kodoldrošības (!) gatavība gadījumam, ja notiks tiešs uzbrukums. Eiropai ir jānodrošina pietiekamu spēku mobilizāciju, lai atturētu autoritāro valsti no uzbrukuma, vienlaikus nedodot tai iemeslu (!) uzskatīt, ka eiropieši varētu veikt preventīvu triecienu šīs valts infrastruktūrai.
/../
Ilgtermiņā līdz 2025.gadam (!) pētījuma autori saskata trīs galvenos trendus, kas liks pārskatīt iepriekšveiktās prognozes. 1. Paātrinājusies globalizācija, kas pietuvinās Eiropai destabilizētās zonas (terorisms, nelegālā imigrācija utml). 2. Multipolāra pasaules iekārtas sistēma, kas ir slikti vadāma 3. Jaunie ieroči un taktika, kas var būtiski ietekmēt ES dalībvalstu BS (4GW).
PS Mani visvairāk pārsteidza tas, ka šāda līmeņa pētījumā var pilnībā ignorēt NATO līguma esamības faktoru. Acīmredzot tik tiešām NATO gals ir klāt un Latvijai būs jāiemācās izdzīvot bez 5.paragrāfa “lietussarga”.
vara bungas 
Eiropa sāk aizdomāties par drošibu, citādi līdz šim franči tikai taisīja razpaļcovkas un teicās piekāst NATO. Nu kad pašiem sūdi Mālijā skaidra, kā makaki ar pliku pakaļu pa kukurūzas lauku un brēc, par vienotajiem Eiropas spēkiem un demokrātijas aizstāvēšanu Pasaulē!
Nu redzi pat uz ātru roku ir scenāriji parādījušies. tomēr spēkiem jābūt tādiem, ka tie kādu neaizvainotu un neuzbudinātu atbildes triecienam. Mans viedoklis ir, ka šāds pētījums ir vāji maskēts mēģinājums izveidot ātrās reaģēšanas spēkus Eiropā bez ASV, tātad Francijas pārraudzībā. Diemžēl ir viens vājais punkts – nav 5. paragrāfa, nav drošības garantiju dalībvalstīm.
Tātad šādu spēku pamatuzdevums būtu aizstāvēt Francijas, Beļģijas, Holandes un protams Britu neokoloniālās intereses citviet pasaulē, tādejādi netiktu arī lieki aizskartas trešo valstu intereses.
Jautājums vai mums tas ir vajadzīgs un kāds no tā labums mums?
Kamēr nav drošības garantiju pasākums izskatās bezjēdzīgs. Kāpēc mums jāriskē ar saviem karavīriem citu biznesa vārdā? Tātad vai nu samaksa par dalību Eiromisijās vai bonusi no biznesa.
Nākotnē domāju mums daudz nopietnāk būtu jādomā par reģionālo sadarbību Baltijas Jūras valstu ietvarā Igaunija, Somija, Zviedrija, Latvija, Lietuva, Polija, Dānija un iespējams Vācija. Protams intereses te ir ļoti dažādas, bet ir taču formāts 3B + Polija, Kopīga vēsture, kopīgs aizvainojums, kopīgas sauszemes robežas arī interesēs stipri līdzīgas.
Es cerīgāk drošības jomā raugos uz šādu formātu nekā uz Eiropas spēkiem.
Par francijas rapaļcovku tev taisnība un arī pētījuma autori bāzējas francijā. var ticēt vai neticēt Eiropas konfederācijas idejai (FR prezidents tic) , bet visu noteiks DE un GB nostāja. līdz šim LV pamatā orientējās uz US, ko nu tagad darīsim? šablons saplīsa… jāmaina.
Nesen Dienas graudā citēju STRATFOR guru Fridmenu
“I will tell them is that there can be no confederation without a common foreign and defense policy. You can have different tax rates, but if when one goes to war they don’t all go to war, they are just nations cooperating as they see fit.”
viedie vārdi…
Man šķiet, ka mūsu ceļš iet kopā ar PL un LT. SE un FI uzmetīs, ja pašu āda sāks svilt. Bet jāsaprot, kā šobrīd LV ārpolitika skatoties no malas ir stipri “finlandizēta“. LV būtu jāieņem noteiktāku nostāju vairākos jautājumos (piemēram par BR, GE) un jabēidz mētāties izdabājot te RU te USA. Īpaši iedziļināties šajos jautājumos nav jēgas, jo “speciālistu” ārlietās LV ir vairāk nekā nepieciešams t.sk. ar tiem čum un mudž AM.