Gadi nāk un gadi iet

“Agris Purviņš” raksta:

“Es šajā diskusijā vēlētos iesaistīt mūsu ģenerāli Pēteri Radziņu. Šī tēma Latvijai bija aktuāla arī 1920.gadā, kad pēdējie Brīvības cīņu šāvieni nebija atskanējuši. Ģenerālis P.Radziņam par šo tēmu laikrakstā „Latvijas Kareivis” 12.maijs 1920.gads N#68 (68) rakstā “Patstāvīga armija un milicija” izsakās šādi:

“……. Neraugoties uz to, ka vienīgi armija novedusi mūsu zemi līdz Satversmes Sapulcei un ka arī tagad Sapulce var strādāt tikai armijas apsardzībā, neraugoties uz to, ka katram būtu jāredz, ka armijas ir vienīgais reālais tautas spēks, – pret šo varonīgo Latvijas armiju dzirdamas sarunas.
Vieni teic, ka armija ir savu darbu veikusi un tāpēc nav vairs vajadzīga, pie tam tīši vai netīši piemirsdami, ka grūti iekaroto brīvību vajadzīgs aizsargāt, jo līdz šim ap Latvijas robežām, kaimiņu zemēs vēl miera nav. Jāatceras teiciens: „Kamēr nebūs izšķirts Krievijas jautājums, Eiropā miera nebūs”.
———————————————————————————————-
Uz jautājumu, vai Latvijai vispārīgi karaspēks ir vajadzīgs, domāju, visi atbildēs, ka ir vajadzīgs, ja Latvija grib būt patstāvīga valsts un brīva tauta, jo savu brīvību Latvija sasniegusi tikai ar savu varonīgo armiju un tikai komunisti var apgalvot, ka Latvija arī bez karaspēka būtu to pašu panākuši. Arī visas citas tautas, kuras tagad raisās no važām un dibina jaunas valstis, panākušas un patura savu neatkarību tikai caur armijām. Iegūtā patstāvība jāuztura un jāatsargā kā karā, tā miera laikos. Bet vienīgais līdzeklis te ir karaspēks. Ja karaspēka nebūs, valsts drīz var pazaudēt savu patstāvību. Tam diezgan daudz piemēru dod pēdējo divdesmit gadu vēsture, kurai mēs paši esam bijuši liecinieki. Vajaga tikai atcerēties buru valstis, Koreju, Maroko, Persiju. Pie tam šīs valstis pazaudēja savu patstāvību, kad visā pasaulē bija mierīgs stāvoklis samērā ar to kāds ir tagad. Minētās valstis pazaudēja savu patstāvību tāpēc, ka tās nepiegrieza vērības savam karaspēkam, turēja to par nevajadzīgu, par lieku valsts izdevumu. Vai šo valstu liktenis nevar būt par brīdinājumu mums, tikko ieguvušiem pastāvību, mums, kur visur apkārtnē tuvs miers nav paredzams? Vai Krievija, kāda valdība tajā arī nebūtu, jebkad atsacīsies ar labu no tās jūras piekrastes, uz kuru tā dzinusies jau no 13.gadu simteņa, kuru reiz ieguva un pārvaldīja no 18. Līdz 20.gadu simtenim. Vai priekš Krievijas šī mūsu jūra tagad būs mazāk vajadzīga un būtu mazāk ienesīga, nekā 700 gadus atpakaļ? Ja tagad lielinieki grib slēgt ar mums mieru, tad tas nebūt nenozīmē, ka Krievija atsakās uz visiem laikiem no saviem centieniem. Viņi grib tagad slēgt mieru ar dažiem kaimiņiem, lai izšķirtu tos un lai izrēķinātos ar katru no tiem atsevišķi (un tā arī notika 10 gadus pēc ģenerāļa nāves!!!!!! A.P). Tas ir tik skaidrs, ka paši lielinieki netura pat par vajadzīgu slēpt šos savus nolūkus. Tāpēc, ja Latvija grib pastāvību un mieru, viņai nepieciešams karaspēks, kurš būtu spējīgs aizsargāt viņas robežas pret ārējiem ienaidniekiem…..”

vara bungas: Tas viss sarakstīts 1920.gadā, bet aktuāls vēl šodien. Tomēr 1940.gads pierādīja, ka ar armiju vien ir par maz, vajadzīga tautas un tās priekšstāvju apņemšanās aizstāvēt savas vērtības. Šobrīd nav ne īstas  armijas, ne masveida tautas apņemšanās cīnīties. Atliek sākt apzināties šo problēmu un cerēt, ka mums pietiks  laika, lai izdarītu secinājumus, mainīties pašiem  un mainīt valsts politiku aizsardzības jomā.