Kolēģa “Jurčika” pārdomas:
Vienīgais, kas šobrīd apdraud Ukrainas vienotību ir Krievija kura visādi provocē un eskalē situāciju. Propagandas ieroči tie paši vecie – meliem ir jābūt tik briesmīgiem, lai tiem nevarētu neticēt – tā nebūt nav Gēbelsa tēze to viņš aizguva no padomju propagandas līdera Višinska, tāpat, kā koncentrācijas nometnes iemācījās veidot no Džeržinska.
Ja jau spēks ir organizēts – tātad tas ir kontrolējams. Kas attiecas uz ideju radikalizāciju – kurš tad pie tā ir vainīgs – opozīcija vai līdzšinējā vara?
Te mēs varam spriest ilgi un dikti, tomēr vajadzētu atgriezties pie klasiķiem, šodien visu nīstais un nemīlētais vectētiņš Ļeņins to savos darbos pietiekami precīzi ir aprakstījis. Tas, ka šobrīd tiek gāzti viņa pieminekļi vēl nebūt nenozīmē, ka viņa mācība nedzīvo un, kā izrādās, arī neuzvar.
Ne jau Vācu nauda izšķīra Krievijas impērijas likteni, bet 1905. gads. Vis tālākais bija tikai dažādu apstākļu sakritības.
Latvijas smirdīgais politiskais dīķis vēl negrib saprast, ka līdzīgi scenāriji Latvijā ir pat ļoti iespējami. Valstij kur 2% iedzīvotāju dzīvo ļoti labi bet pārējie ir nabagi nav izredžu, jo slikti dzīvo arī tie kuriem būtu šos pāris procentus jāuztur. Latvijā drīz vairs neies cauri šī pļeperēšana par nacionālajām tēmām, ja nopietni netiks risināti ekonomiskie jautājumi un, kā rāda Ukrainas pieredze, pienāk brīdis kad nevienu vairs neinteresē parlamenta un valdības lēmumi.
Ne, jau 3 radikālās grupas tur izšķīra visu, bet tie miljoni, kuri viņas
atbalstīja un ir gatavi atbalstīt arī turpmāk.
Lūk te arī parādās karš kā politikas turpinājums, negribēja neviens ieklausīties un risināt vienkāršo cilvēku problēmas te ir rezultāts.
Vai šāds scenārijs ir iespējams Latvijā? Domju, ka tieši tāds nē, tomēr vardarbības uzliesmojumi ir iespējami:
1. Krievija izvērš plašu apmelošanas kampaņu;
2. Nav labākas iespējas kā nodemonstrēt savu spēku ES, kā noraut Latvijas prezidentūru, protams pie kājas visiem ir tā muļķošanās un naudas šķērdēšana, bet tieši tur arī slēpjas lielākais drauds – 110M EUR uz cilvēku kakla pēc cenu celšanās saistībā ar eiro ieviešanu un gaidāmā elektrības tarifu paaugstināšana var būt kā katalizators, turklāt Zolitūdes upuri arī sauc pēc atmaksas.
3. Eiropas parlamenta vēlēšanas maijā, jau ir skaidrs, ka balsojot pēc līdzšinējā scenārija iedzīvotāju aktivitāte būs ļoti zema un kāpēc lai tad tās nenorautu vispār?
4. Parlamenta un valdības impotence risināt reālas problēmas.
3. Jaunatnes bezdarbs un bezdarbs vispār – šobrīd arī perspektīvas Eiropas darba tirgū vairs nav tik rožainas sekojoši, tie ir potenciāli kaujinieki, jo viņiem tāpat zaudēt nav ko.
4. Kriminālā situācija, kā izrās arī nemaz nav tik spīdoša – visi dzirdējām ko teica ģenerālprokurors – var uzskatīt, ka rādītāji ir uz papīra nevis realitātē.
Tā var turpināt ilgi tomēr ir skaidrs, ka situācijai ir jāmainās vai nu ar + vai – zīmi.
Astrologi brīdina par 13. un 14. martu un šobrīd tas arī nemaz neizskatās tik ļoti nereāli.
“Jurčiks”
vara bungas 
Atļaušos iebilst pret šo tēzi “Ne, jau 3 radikālās grupas tur izšķīra visu, bet tie miljoni, kuri viņas atbalstīja un ir gatavi atbalstīt arī turpmāk.” Tā der manifestam, bet ir pretrunā ar pūļa psiholoģiju. Ja kodols tiktu izkapāts, atbalstītāji turpinātu lādēt režīmu šaurā ģimenes lokā. Piemēru cik uziet, tālu nav jāiet – LPSR. Lai kā Helsinkieši modināja tautu, reāla atsaucība parādījās tikai tad, kad uzplauka izredzes svinēt uzvaru. Tautai vajadzīgas uzvaras un mīti (labā nozīmē) par varoņiem no pašu vidus. Pagaidām ar šo lomu tiek galā Dināmo hokeja klubs.
Ko pīpēja puikas, kas pretēji visiem taktikas likumiem ar rungām līda virsū lodēm Kijevā, nav svarīgi. Skaitās rezultāts – spīdoša Dāvida uzvara par Goliātu.
Thumbs up, Jurčik!
Ļoti labi esi identificējis potenciālos kataliztorus LVA. Piebildīšu, ka galvenais katalizators ir pie varas esošo totāla nerēķināšanās un cinisms pret iedzīvotājiem. DB.lv šodien raksta par politiski iebīdīto jaunizcepto aviācijas speciālisti Olitu Augustovsku – “… rada arī sajūtu, ka tieku uzskatīts, piedodiet, par idiotu.” (http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-veiksmes-stasts-jeb-viena-vieta-uz-brieza-vel-briva-410500). Lakmusa papīriņš – pilsoņu dalība vēlēšanās, jau sen signalizē, ka cilvēki nav mierā ar atvēlēto nejēgas – vēlētāja lomu. Ar vien mazāka vēlētāju dalība vēlēšanās nozīmē, ka arī ievēlētie deputāti zaudē daļu leģitimitātes. Brīdī, kad vēlētāju dalība vēlēšanās un uzticēšanās priekštāvjiem sasniegs kritisko minimumu cilvēki gluži kā UA izies ielās balsot par vēlamo un izdzenāt “vienlīdzīgās cūkas”. Ņemot vērā pašreizējās aptaujas, šis neatgriezeniskais punkts neliekas tik tāls, īpaši, ja kāds kaimiņš nostrādā info laukā un uzsauc 0,1% atrakcijas ielās. Pārējie pavilksies līdzi.
Ja interesē, kas vairāk par šo jomu meklē un lasi Human Factors Considerations of Undergrounds in Insurgencies pētījumu, noderīgs materiāls, ja vēlas saprast, kas ir jādara , lai nesagandētu savu valsti.
Pēc vectētiņa mācības to sauc par revolucionāru situāciju, kad apakšas vairs negrib, bet augšas vairs nevar dzīvot pa vecam.
Protams vajadzīgs arī ārējs stimuls un iekšēja problēma.
Ja mēs runājam par Ukrainas scenāriju, tad policija ar 22% nekomplektu diez vai ir spējīga kontrolēt situāciju.
Armija un Zemessardze iekšēju nemieru gadījumā nav iesaistāma, vismaz līdz brīdim kamēr netiek izsludināts ārkārtas stāvoklis, bet kā mēs redzējām tas notiek apmēram nedēļas laikā.
Kamēr Zemessardze bija pakļauta prezidentam, tās izmantošana nemieru gadījumā vēl gāja cauri, bet kopš Ulmanis gļēvi no tās atteicās, nekāda piedalīšanās iekšējos konfliktos vairs nav pieļaujama, sekojoši policijai būs jātiek galā vienai. Vai viņi to spēs, vai būs motivācija dauzīt savus pļemenniekus un vēl riskēt ar veselību par esošajām algām un sociālajām garantijām?
Es negribu Latvijas situāciju dramatizēt – spīd saule putniņi čivina un vismaz ārēji viss ir mierīgi. Manā rīcībā ir tikai tā informācija, kuru saņemu no mēdijiem, tomēr mani tā uztrauc. Ja regulāri tas ko dzirdu no reāliem cilvēkiem nesakrīt ar to ko sludina no tribīnes, laikam jau tomēr kaut, kas kārtībā nav.
Palasot viss sāk rādīties ļoti tumšās krāsās… No otras puses, ko mēs varam zaudēt, objektīvi skatoties un izlaižot nacionālo tēmu. Latvijai jau ir negatīva bilance kopš 1991. gada un negatīva tajā ziņā, ka zaudējam pašu vērtīgāko- cilvēkus, demogrāfiskie rādītāji nav iepriecinoši. Ja nav cilvēku, nav valsts.
Mēs visi kādreiz mirsim, “C’est la vie”, bet gribētos tomēr vēlāk nekā agrāk. Par to arī stāsts, nav viss tik bezcerīgi.
Protams, bet man dzīvojot laukos ir skumji noskatīties, kā vietējā mazpilsēta burtiski “izmirst” jauniešu skaits sarūk, un skola kurā reiz mācījos, tagad ir bez vidusskolas klasēm, dēļ skolēnu skaita samazināšanās. Liekot šo milzīgo problēmu, piemēram pret zemessargu sūdzībām par to ka nav pikseļainās formas, kā PD karavīriem (kas man kā zemessargam ir pilnīgi mazsvarīgi), tas vienkārši izskatās nenopietni.
Tas gan nav pa tēmu- kaut gan varbūt arī ir- samazinoties iedzīvotāju skaitam, armijai būs iespējams rekrūšu iztrūkums?
jaunāko virsnieku iztrūkums NBSā ir problēma jau vairākus gadus. problēma ir – risinājuma nav – turpina meklēt. kas attiecas uz mazo pilsētu izmiršanu, ir procesi, kas ir mākslīgi radīta disproporcija (ar ko var un vajag cīnīties) un ir objektīvas tendences, kas saistītas ar globalizāciju, ekonomikas attīstības likumsakarībām utt. Ja lauksaimniecības sia ar 10 strādniekiem var saražot tik pat daudz cik 100 tradicionālās saimniecības, darba roku pārpalikums migrēs uz lielpilsētu, lielajos vilcienos neko tur nevar padarīt. Var censties aizkavēt, radot reģionālajiem biznesiem priekšrocības, bet tas viss būs uz citu nodokļu maksātāju rēķina un ar neskaidru efektu, kura var arī nebūt. Kad izgudroja grāmatu iespiešanu daudzi skribenti palika bez darba, nācās pielāgoties. Neviens nesolīja, ka LV XX gs 30-to gadu ekonomiskais modelis pastāvēs mūžīgi.
Šobrīd zs ir atbilstoša forma, drīzāk PD “dzeltenie cilvēciņi” tuksneša izpildījumā atrodas ārpus mūsu apvidus realitātēm.
piebildīšu par “ekonomiskās attīstības likumsakarībām”,ka viss ir atkarīgs no pašiem – ja ļaujam, lai visu Latviju apstrādā 10 hipermegamaksima-zemnieki, tad tā arī notiks. Ja neļausim, nenotiks. Piemēram, Lietuva un Polija, kas par mums uzrāda daudz labākus rādītajus, šķiet, gandrīz visās pozīcijās, neskatoties uz tādu pašu “ekonomikas” (lasi – ārzemju kapitāla) spiedienu, spēja saglabāt mazās un vidējās saimniecības. Piemēram, piena lopkopībā tur vairākums ir 10-15 govju saimniecības
Man tev būs jātic uz vārda, jo es nudien nesaprotu kādēļ jānodarbina lauksaimniecībā 1000 cilvēki, tur, kur tādu pašu ražu var nodrošināt 10. Brīvajam darba spēkam neatradsies pielietojums? Vai pēdējiem spēkiem cīnīsimies pret urbanizāciju? Domāju globālie procesi mūs pieveiks. Es jau reiz teicu, ja gribi dzīvot ekotautiskajā stilā – prom uz rezervāciju, kur bez televīzora uc civilizācijas labumiem kopt tradīcijas ir daudz ērtāk. Bet tiešām, ja tu tā saki, ka mākslīgi jāuztur sīkzemniekus…varbūt, varbūt, nav mana tēma.
Tā nav mūsu tēma, bet es to lietu saprotu šādi.
1000 cilvēki, lai saražotu to pašu, ko ražo 10 neizmantos ārzemēs ražoto dārgo tehniku un nebaros rietumu strādniekus, kuri izgatavo šo tehniku, kā arī bankas, kas uzvārās uz kredītiem. Pie tam viņu ražošana nebūs atkarīga no austruma kaimiņa mēnes fāzēm attiecībā uz energo resursiem, jo 1000 cilvēki spēs saražot to pašu, izmantojot zirdziņu, kuram “degviela” Latvijā ir plaši pieejama.
Tā ir utopija, ka mēs spētu valsts patstāvības dēļ atteikties no progresa, bet nekur neesmu redzējis aprēķinus.
P.S. Aizmirsu piebilst, ka tiem 10 ir jāuztur 990 cilvēki, kuri nedara neko un ir gatavi jebkrurā brīdī “laupīt, salaupīto”. 1000 nodrošina pats sevi pilnībā. Mūsu cilvēces problēma ir tā, ka nākot jaunām efektīvām tehnoloģijām ir nepieciešams samazināt cilvēku skaitu, bet notiek otrādi. Un tā ir problēma, ko neviens tā īsti netaisās risināt, tā ir atstāta pašplūsmā, dabiskajai evolūcijai. Ar ko tas beigsies bail pat iedomāties!!!
Vagrim piekrītu, nav padomāts uz arvien pieaugošās populācijas fona, kā sabalansēt cilvēku skaita pieaugumu ar modernajām tehnoloģijām un visas rases attīstību, tai skaitā garīgo, jo ja turpināsim neapdomīti izsaimniekot zemes resursus tiekdamies pēc vairāk mantu, vairāk bagātības, tad vienīgais ceļš uz izeju būs globālā krīze ar krasu populācijas nekontrolētu pašregulāciju – karu, badu un slimībām.
Tad arī tā būs, kā Vagris saka, tie 990 “kooperēsies” un dosies “iepirkties” pie tiem 10! Un labs no tā nekas nesanāks – izmirs gan tie 10, jo būs šķērslis priekš tiem 990, gan arī tie 990, jo aprīt aprīs izaudzēto, bet vietā jau neko neaudzēs, turpinās sirot…
Ar pilsētām cits stāsts, pret tām, pašreiz, vienīgais līdzeklis ir bruņota saime kuplā skaitā, kaimiņu kooperēšanās lauku apvidos, jo tās masas nav spējīgas saimniekot, vairumam nav kur likties un nav nekādu pamatu laukos, uz kuriem balstīt jauno ēru, jauno dzīvi, līdz ar to tie ies un laupīs.
Viena pibilde – tālā nākotnes perspektīvā jau, protams, domā – skatās uz Marsa pārveidošanu cilvēkiem derīgā vidē, bet līdz tam daži gadsimti ejami, lai varētu veikt masveida kolonizēšanu ar noteikumu, ka mūsu civilizācija vismaz tehniskajā un zinātnes ziņā turpina iet uz priekšu un netiek atsviesta pagātnē par gadiem 100-150 kādu globālu pārmaiņu rezultātā.
Es ar nedomāju, ka ir bezceris, tomēr jāsaka, ka tieši austrumu kaimiņš šobrīd rādās kā galvenais iespējamo nemieru iniciators, vienalga vai mums, latviešiem, būtu iemesls iziet ielās vai nē, svešai varai nebūtu jābūt tam par iniciatoru.
Īsumā tā atbilde, kāpēc nepieciešams nodrošināt lauku apdzīvotību, kā pamatu saskatot mazos un vidējos zemnniekus, ir šāda – 1) līdzsvarota attīstība, t.sk. bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana (jo lielāks zemnieks, jo lielākas monokultūru platības un vairak pesticīdu); 2) liels, zemē burtiski iesakņots vidusšķiras slānis, kura bērni paliek uz vietas; 3) nacionālās ideoloģijas pamats sakņojas laukos, jo mazāk laucinieku, jo vairāk tādu globālās pasaules bērnu, kuriem viss vienalga (kāda valoda, kāda vara, kādās formās karavīri staigā pa ielu), ka tik putra bļodā.
Ne velti, piemēram, Somijā vairākums ir zemnieki ar saimniecību izmēru apmēram 40ha.
Cīņa ar globalizāciju ir tāda pati, kā ar Krieviju – varam pakļauties propagandai un padoties un varam pretoties. Līdz šim esam padevušiem abiem spiedieniem. Diemžēl.
Vēlu veiksmi bezcerīgā cīņā. Ar RU grūstīties cerīgāk.
šodien pieminam 25.martā 1949.g. izsūtītos. gandrīz visi viņi bija zemnieki un citi laucinieki – amatnieki,skolotāji, darbveži,mežsargi… Latvijas lauku mugurkauls – mūsu elite, kuras esamība bija lielākais okupācijas režīma drauds.
Attiecībā uz globalizāciju esi pesimists.
Pasaulē arvien vairāk, tai skaitā lielo globalizētāju zemēs sāk sliekties gan eko saimniecību virzienā, gan sustainable-ilgstpējīgas dzīvošanas kā tādas virzienā.
Pārmaiņas nāk, citādi nevar, vai nu mūsu civilizācijai gals tādā izskatā, kāda tā ir tagad vai arī pārmaiņas uz labu.
Jebkurā gadījumā, pārmaiņas būs un uz labu, jautājums vai tas notiks pakāpeniski un bez lieliem satricinājumiem vai arī pēc lieliem globāliem procesiem un līdz ar to daudz lēnāk un sadrumstalotāk.
“Sāk sliekties”? Ok. Pagaidīsim.