[…]Latvijas pašreizējais militārais vājums nozīmē arī gandrīz automātisku Igaunijas zaudējumu. Okupējot Latviju burtiski dažu stundu laikā, Krievija ielenc mazo Igauniju no divām pusēm, faktiski kontrolē lielu daļu Baltijas jūras. Būtībā tiek atkārtots 1940. gada scenārijs – atšķeļot vienu Baltijas valsti, faktiski tiek sagrautas arī pārējās. Latvija ar savu (tīši?) novārdzināto militāro budžetu gandrīz burtiskā nozīmē ir izdarījusi “lāča” pakalpojumu pārējām Baltijas valstīm. Eiropas un ASV analītiķi jau pirms vairākiem gadiem norādīja, ka Latvija ir “vājākais ķēdes posms”. Krievija spējusi tik veiksmīgi manipulēt ar Latvijas augstāko politisko vidi, ka šī no drošības viedokļa katastrofāli bezatbildīgā situācija militārajā ziņā saglabājusies līdz pat šim brīdim.[…]
vara bungas 
Skarba patiesība, a ko darīt? Pazīstu vienu čečenu, kurš ir karojis gan Osetijā gan pirmajā Čečenijas karā un viņš teica, ka karš tik mazā teritorijā kā Čečenija un Latvija iesākas burtiski pāris dienu laikā, kaujasspējīgas paliek vada un rotas lieluma vienības. Sakarā ar to, ka naudas armijai nav un izskatās, ka tik drīz arī nebūs, piedāvāju pamatīgi reformēt ZS un veidot atsevišķas rotas, kuras būtu apbruņotas gan ar prettanku gan pretgaisa un uguns atbalsta ieročiem. Bruņutehnikas iegāde ir laba lieta, taču mūsdienās, kad pretiniekam ir UAV, bruņutehnika bez spēcīgas PGA ir viegli identificējama un no gaisa iznīcināma. Es labprātāk pārvietotos civilā džipā, vai Z/S “Kalnudruvas” smagajā, mazāk iespējas, ka tevi atpazīs. Vai nebūtu prātīgi ZS autobāzi veidot uz privātās partnerības bāzes, laukos zemessargiem ir gan kravas gan apvidus automašīnas, kuras ir viegli pielāgojamas militārām vajadzībām. Ir jāsaprot, ka sūdi sāksies ātri un visur, tāpēc cerēt uz to, ka “organizētās kolonnās” varēsim izvirzīties uz operācijas vietu ir muļķīgi.
Ir šie un citi loģiskie risinājumi kā efektivizēt NBS sniegumu LV apstākļos, bet trūkst gribas ar to nodarboties. Līdz ar to problēmas sakne slēpjas ne tik daudz NBS cik to politiskajā vadībā.
Beidzot vēl vien jēdzīgs skats uz LR aizsardzību.
Bet,….. vari iedomāties mūsu trīszvaigžnieka seju, kad viņš to rauks, mēģinot saprast, ko tu esi domājis un kā tas varētu izskatīties dzīvē. Tas būtu skats, kas būtu jāredz.
Es tev pilnīgi piekrītu. Visu LR aizsardzību varētu pacelt daudzkārt, ja:
1. Mazas, mobilas vienības ar moderniem:
a. pārnēsājamiem prettanku ieročiem
b. pārnēsājamām PGA sistēmām (Stinger, Igla, citas).
2. Mobilitāte bāzēta uz kvadrocikliem, landroveriem, MBniem, citiem.
3. Vienības ne lielākas par vadu vienā vietā. Maksimums – rotas lieluma operācijas ar vairāku vadu sadarbību, pēc tam – SWARMINGS (visi izklīst un pazūd no radariem).
4. Aplokšņu sistēma vienībās – x-stundā komandieris attaisa aploksni un nozūd nezināmā virzienā ar visu vienību, lai veiktu iepriekš plānotas darbības.
Principā tas prasa lielas izmaiņas NBS darbības principos, apmācību sistēmā un domāšanā vispār. Un tas, savukārt, nozīmē, ka tas nekas nenotiks. Es esmu viens no tiem, laikam nedaudzajiem, kas domā, ka Latvija var viena pati aizstāvēties. Bet ne ar to bruņoto spēku parodiju, kas mums ir tagad.
VB blogu lasa ne tikai karavīri, varbūt kāds topošais 3-zvaiģžņu ģenerāļu pavēlnieks izlasīs tavu komentu un vajadzīgā brīdī tas atausīs atmiņā.
Tu taču esi virsnieks pamato savu viedokli. Aizstāvamies vieni paši? OK. Ar kādu uzdevumu, cik ilgi, vai vēlamies noturēt teritoriju savā kontrolē, kā notiks apgāde un evakuācija utt.
Cerēt uz vienotu, militāru apgādi kara gadījumā ir muļķīgi, Latvija ir sasodīti maza un labi pārredzama. Zviedrijā, aukstā kara laikā, apvidū tika izvietotas munīcijas un apgādes noliktavas, kuru atrašanās vieta bija zināma tikai militāristiem, ceļi sagatavoti spridzināšanai, mežos nomaskētas vadības centrāles, slimnīcas utt utjp.
Latvijai vienai karot pret RU ir ļoti sarežģīti, to, ko LV var darīt:
1. Izveidot bruņotos spēkus tādus, kas RU agresijas gadījumā, ievilktu RU ilgā un ļoti dārgā kaujas operācijā. LV to var panākt uz ZS bāzes izveidot nelielas, teritoriālas vienības, kuras pazīst savu apvidu, prot apieties ar PG,UA un prettanku ieročiem, viņiem ir vietējo iedzīvotāju atbalsts un vismaz kaut kāda apgāde. Vienību uzdevums ir sarežģīt pretinieka pārvietošanos.
2. Laicīgi izveidot alternatīvus apgādes punktus.
3. Atjaunot OMD un sarunāt ar NATO lielvalstīm, ka mēs uz brītiņu pārtraucam vai samazinām savas misijas ārvalstīs un PMD karavīrus, kuri ir piedalījušies kaujas darbībās iesaistām OMD karavīru apmācībā. Es domāju, ka lielie brāļi NATO mūs saprastu un LV iegūtu krietnu daudzumu labi apmācītu rezervistu.
Nav starpības vai aizstāvamies vieni paši, vai ar NATO palīdzību, kara darbība visā LV teritorijā sāksies pāris dienu laikā kad spēkā stāsies NATO 5. pants. Ņemot vērā mūsdienu kara vešanas iespējas ne LV, ne LT, ne EE nav spējīgi izveidot tādus bruņotos spēkus, kas spēj noturēt fronti pret RU, tas vienkārši nav iespējams, tāpēc bruņotie spēki ir jāveido tādi, lai pretinieka pārvietošanās un rīcības brīvība tiktu maksimāli ierobežota, līdz brīdim kamēr atnāk palīgspēki, vai arī līdz brīdim, kad….
Karot “dārgi” naudas izteiksmē RU var atļauties, bet tai ir sava sāpju pakāpe – Killed In Action karavīru skaits. Tieši tādēļ šobrīd UA separātistu priekšējās rindās ir tie, no kuriem kremlis pats labprāt tiktu vaļā – aptaurētie šovinisti, prokremļa baikeri, kostīmkazaki, noziedznieki, algotņi uc salašņa, kuru nāves neveido politisko rezonansi valstī. Tas nozīmē, ka arī RU ir izpratne par kaujas zaudējumu “sāpju sliekšņa” sasniegšanas ietekmi uz sabiedrību. Var spekulēt (vai analizēt) par to cik tūkstoši cinka zārku veido šo slieksni, bet vienalga tas būs konkrēts skaitlis – mērķa griesti kuru sasniegšanai LV ir jāpārveido savi NBS. Diemžēl laiks, kad varēja iet tradicionālo armijas attīstības ceļu ir nokavēts (vainīgie ne tikai nav sodīti, bet vairumā gadījumu paaugstināti un apbalvoti), jāmeklē nestandarta risinājumi, pieejai jābūt kreatīvai un resursus taupošai.
Piemēram diskusija par LV izstāšanos no Ottavas konvencijas par kājnieku mīnu ražošanas, glabāšanas, izmantošanas aizliegumu, būtu pirmais organizatoriskās dabas solis, jo izstāšanās ievērojami palielinātu NBS kaujas potenciālu.
ilustrācija par “no kuriem Kremlis pats grib tikt vaļā”:
http://uainfo.org/yandex/340938-ya-budu-ubivat-vas-s-lyubovyu-za-to-chto-vy-20-let-multfilmy-pro-gubku-boba-smotreli-separatist.html
4GW paredz, ka pretinieks ir grūti identificējams, viņa organizācija nav zināma utt. Manuprāt, pirmajās rindās karo Babaji, Aijoveidīgie un urlas viena iemesla dēļ – Krievija vēljoprojām oficiāli nav iesaistījusies kaujas darbībās un oficiāli tas ir Ukrainas iekšējais karš, kurā iet bojā “vietējie iedzīvotāji”. RU vēljoprojām taustās un cerams, ka tagad cenšas iziet no situācijas ar sausām kājām, joprojām demonstrējot, ka viņai rūp notiekošais UA austrumos, lai arī patiesībā tai ir dziļi pie d..sas, kas notiek ar vietējiem aktīvistiem un civilajiem. RU interesē gāzes nauda un mazvērtības kompleksa apmierināšana.
Ņemot vērā to, ka nesenajā Čečenijas karā RU zaudēja tik daudz karavīru un vēljoprojām saglabāja savus vadoņus var spriest, ka RU “sāpju” robeža ir ļoti augsta. RU sāpju robeža tiek sasniegta tad, kad valdošā elite vairs nespēj brīvi pārvietoties pa pasauli un dzīvot šiku dzīvi, jo elite ir tā, kas pieņem lēmumus savukārt 80% RU iedzīvotāji ir vnk masa, kas dzīvo paralēlu – no valsts politikas attālinātu dzīvi, kas bada gadījumā savelk jostas un noveļ vainu uz kaimiņvalstu fašistiem.
Jārosina diskusija, kā to var izdarīt?
Ko tur diskutēt, ir divi demokrātijās pieņemtie ceļi:
1. ievēlēt labus likumdevējus
2. pārliecināt sliktus likumdevējus
2.punkts paredz sabiedriskās domas veidošanu, ko partijas nevar atļauties ignorēt, kā arī tiešu vēršanos pie deputātiem ar prasību pēc rīcības, kā to izdarīja Tēvijas Sargi.
vislabāk jau būtu, ja vienlaikus ietu abus šos ceļus…