Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas tautu un armiju, kas 1920.gadā vairākos turpinājumos publicētas avīzē “Latvijas kareivis”. Aktuālas vēl šobaltdien…
NB Vēršu uzmanību, ka šīs pārdomas ir aktuālas arī kontekstā ar gaidāmo diskusiju par ZS nākotni, kas notiks 7.oktobrī 84. gadadienā kopš P.Radziņa mīklainas nāves.
“[…]Ikviens jauns cilvēks, kurš pavadījis divus gadus pastāvīgā armijā, ir pilnīgi pabeidzis kara apmācību un tādēļ kara gadījumā var tikt iesaukts ka pilnīgi apmācīts kareivis. Turpretim milicijā pēc diviem gadiem no pirmās iesaukšanas kurss vēl nav pabeigts; tā tad kara gadījumā tā paša vecuma jaunieši ir vēl jāapmāca. Tāpēc milicionārā armija tūlīt pēc mobilizācijas vēl nav kaujas spējīga, tai vēl jāsaņem zināms apmācības kurs. Bet, kā jau augšā minēju, Latvijas armijai svarīgākais noteikums ir – ātra kaujas gatavība.[…]”
Patstāvīga armija un milicija
III
Kāda tad ir principiāla starpība stap pastāvīgu armiju un miliciju?
Tehniskā ziņā starpība ir tāda, ka pastāvīgā armijā jaunie, kara dienesta gadus sasniegušie tiek apmācīti vienā paņēmienā, t.t. tos iesauc un tura kara dienestā nepārtraukti visu tā saucamo aktīvā dienesta laiku, kurš priekš lielā pasaules kara gandrīz visās pasaules armijās bija 2-3 gadi. Pa šiem gadiem jaunie tautas dēli tika apmācīti kara darbībai teorētiski un praktiski, ievingrināti kar grūtību pārciešanai, viņiem ieaudzina kareivju īpašības – disciplīnas, vienības sajūtas u izturību. Ar šiem 2-3 gadiem izbeidzas kareiviskā apmācība. Aktīvo kara dienesta pabeigušos ieskaita armijas rezervē līdz 38.-40.dzīves gadiem.
Milicionārās armijās, turpretim, kar dienesta gadus sasniegušos iesauc katru gadu un pat divreiz gadā uz īsiem apmācības laikiem- 2- 8 nedēļām. Ja šos īsos apmācības periodus pa visiem dienesta gadiem (arī rezerves) saskaita kopā, arī tad iznāks līdz divi gadi kara klausības. Tā piemēram, tas ir Šveices armijā. Tā tad kara klausības garuma ziņā pastāvīgās armijas neko daudz neatšķiras no milicijām. Jāsaka, ka priekš tautas un valsts ir izdevīgāk, ja iesaukšana kara dienesta apmācībai notiek īsos termiņos un tādā gada laikā, kad ļaudis svabadi no darbiem. Bet, raugoties no militārā viedokļa, šāda apmācības iekārta ir visai neizdevīga.
Ikviens jauns cilvēks, kurš pavadījis divus gadus pastāvīgā armijā, ir pilnīgi pabeidzis kara apmācību un tādēļ kara gadījumā var tikt iesaukts ka pilnīgi apmācīts kareivis. Turpretim milicijā pēc diviem gadiem no pirmās iesaukšanas kurss vēl nav pabeigts; tā tad kara gadījumā tā paša vecuma jaunieši ir vēl jāapmāca. Tāpēc milicionārā armija tūlīt pēc mobilizācijas vēl nav kaujas spējīga, tai vēl jāsaņem zināms apmācības kurs. Bet, kā jau augšā minēju, Latvijas armijai svarīgākais noteikums ir – ātra kaujas gatavība. Bez tam, kā jau aizrādīts, mums armija vajadzīga arī priekš iekšējās drošības un kārtības, vismaz tuvākos 5-10 gadus, kamēr visa pasaule nebūs palikusi mierīgāka un arī Latvija nebūs atsvabināta no laupītāju bandām un naidīgo kaimiņvalstu organizētas sacelšanās mēģinājumiem. Šo uzdevumu milicionārā armija pavisam nav spējīga izpildīt; priekš šā uzdevuma tātad takā tā būs vajadzīgs kāds cits bruņots spēks.
Milicionārās armijas kaujas spējas ir apšaubāmas, lai gan ar piemēriem to pierādīt nevar, jo ne 19., nedz 20.gadu simteņos milicionārās armijas nav neviena lielāka kara vedušas un spēkus izmēģinājušas. Bet, ņemot vērā pēdējā lielā kara piedzīvojumus, var droši teikt, ka kar iesākumā milicionāra armija arvienu būs vāja; varbūt milicijas kājnieki pēc dažām nedēļām caur smagiem piedzīvojumiem varētu iegūt trūkstošās zināšanas, bet visas speciālās un tehniskās karaspēka daļas vajadzīgās zināšanas un praktiku iegūs tikai tad, kad varbūt būs jau par vēlu tās izlietot. Varbūt jautri kungi man iebildīs, ka speciālās un tehniskās karaspēku daļās tiks iesaukti tie ļaudis, kuri būs jau civilresoros nodarbojušies attiecīgās specialitātes. Pirmkārt, civilos un privātos arodos neietilpst visas kara specialitātes, piem. artilēristi, mīnmetēji, ložmetējnieki, sapieri u.d. c.; otrkārt, kara kuģniecība, kara lidošana, kara inženiera darbs, jātnieku darbs stāt tikpat tālu no tirdznieciskās kuģošanas, sporta lidošanas, civilinženieru darba un sporta jāšanas, kā kara darbība no zaķu medībām. Pirms lielā kara sporta aviācijas ziņā Francija ieņēma pirmo vietu pasaulē un franči zobojās par vācu lidmašīnām. Bet kad iesākās karš, tad pirmajā kara gadā franču aviatori iedrošinājās lidot pār vācu pozīcijām tikai tik tālu, cik franču lielgabali varēja sniegt un aizsargāt savu lidotājus, jo gaisa kaujās tie izrādījās nesalīdzināmi vājāki par vācu lidotājiem.
Tā tad, kā ātras kaujas gatavības zinā, tā ari kaujas spēju ziņā milicija neizpilda tos noteikumus, kādus Latvijai jāprasa no savas armijas.
Tālāk aplūkosim vēl trešo faktoru – armijas dārgumu, cik tā tauta valstij izmaksā. Kura ir dārgāka pastāvīga armija vai milicija? Kā es jau minēju, tad visās tagadējās valstīs apbruņots spēks sastāv no divām daļā: no visiem kara klausības gados atrododošamies vīriešiem, kuri tiek vienā paņēmienā, vai arī periodiski apmācīti kara darbībai, un no kara speciālistiem, kuri apmāca un – kara gadījumā vada karu. Pati tautas apmācīšana pie labas milicijas organizācijas varbūt iznāk lētāka tanī ziņā, ka ļaudis var apmācīt gada laikos, kad tiem vismazāk darba. Bet te no liela svara ir arī tas, ka milicijā uz apmācību ļaudis jāsapulcina daudzas reizes, caur ko rodas liekas braukāšanas un darbu beigšanas – vis šis laiks zūd kā priekš darba, tā arī priekš apmācības, tas ir velti zaudēts.
Kas attiecas uz kara speciālistiem un instruktoriem, tad viņu uzturēšana pie milicionārās sistēmas iznāk dārgāka, daudz dārgāka, nekā pastāvīgā armijā.
Šiem kara speciālistiem un instruktoriem jābūt pastāvīgā kara dienestā; pa to laiku, kad apmācībā iesaukto (pie milicionārās sistēmas) nebūtu, speciālisti un instruktori nedrīkst nodarboties privātdarbos, jo citādi tie paši nekā nezinās un nespēs citus mācīt. Viņiem pastāvīgi jāseko jaunākām kara zinībām, viņiem pastāvīgi ar tām jānodarbojas teorētiski un praktiski, citādi tie paliks pakaļ citu valstu speciālistiem, maz zinās un kara gadījumā nespēs karu pienācīgi vadīt. Speciālisti būs pilnīgi novecojuši un tad, zinām, arī tauta būs apmācīta tikai novecojošiem kara vešanas paņēmieniem. Bez tam kara speciālistiem un instruktoriem jābūt arī fiziski ievingrinātiem izturībā, jo citādi tie kara gadījumā būs slikti priekšnieki. Piemēram, ja pēc 20 verstis gara marša kareivji būtu noguruši, arī tad priekšnieks vēl nedrīkst būt noguris; priekšnieks nedrīkst doties atpūtā, iekams tas nav veicis visus savus pienākumus: drošības iekārtu pret ienaidnieku, apstākļu izzināšanu, apakšnieku atpūtas nokārtošanu, paziņojumus savam tiešam priekšniekam u.t.t.
P.Radziņš
No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu lasīšanai adaptēja majors A.Purviņš. Saite uz avīzes raksta oriģinālu skat. zemāk.
vara bungas 
Mans viedoklis – sava taisnība arī mūsdienās viņa teiktajam ir.
Kā iet ZS, mums jāmācās no Ukrainas piemēra ar viņu NG un brīvprātīgo bataljonu veiksmēm un neveiksmēm.
Par speciālistiem daļēji piekrītu – ZS tos var apmācīt tīri labi, vismaz daļu noteikti, vienīgi vajag tad arī attiecīgi modernus ieročus granātniekiem, mīnmetējniekiem un tamlīdzīgi.
Nevar nepiekrist tam kas rakstīts. Protams profesionāls karavīrs vienmēr būs labāk sagatavots kā milicionārs, bet…
Vai Latvija var atļauties, vai kādreiz varēs, uzturēt tik lielu profesionālo armiju, lai tā spētu aizstāvēt valsti?
Jau iepriekš esmu teicis, un uz to pastāvu, mūsu nav tik daudz, lai varētu atļauties neapmācīt un valsts aizsardzībai nepiesaistīt kaut vienu cilvēku, kurš to patiesi vēlas, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, ticības un fiziskajām spējām. Šie nebūs universālie kareivji, bet cilvēki, kuri specializēsies atsevišķu uzdevumu veikšanā. Tātad tie nebūs universālie kareivji un viņu darbības amplitūda būs ierobežota, bet tāpēc tā nebūt nebūs mazāk svarīga.
Ir viena lieta ko vecais zēns Radziņš ir ignorējis no vēl vecākā zēna Klauzevica, ka kopš Napaleona laikiem karš ir kļuvis par visas tautas lietu…
Sekojoši,protams, ka profesionāli karavīri ir labāki par OMD un OMD savas apmācības beigās sasniedz to līmeni, kuru zemessargs pēc 2-3 gadiem, tomēr vai būtu prātīgi atteikties no tiem cilvēkiem, kuri grib aizstāvēt savu dzimteni un dzīt viņus prom. Diez vai tas būtu pareizs signāls sabiedrībai, un diez vai tas uzlabotu Valsts aizsardzības spējas ilgtermiņā?
“Protams profesionāls karavīrs vienmēr būs labāk sagatavots kā milicionārs” tālāk varēji neturpināt. Cilvēku, kuri “patiesi vēlas” mums ir 8000 ZS “pēc saraksta” reāli daudz mazāk. Ar to nepietiek. Ja LV nespēs finansēt 2-3 PD brigādes, tad tā nav spējīga sevi aizstāvēt pat ar visu 5.paragrāfu. Aiz loga ir XXI gadsimts un ar skaitu turpina karot tikai pigmeju ciltis Āfrikas džungļos, pārējie pievēršas augstas precizitātes ieročiem un modernam C2. Tas ko (ne)var motivētie, bet pus-apmācītie zemessargi ir redzams pēc UA pieredzes. Tādus laist pret regulāro (kontraktnieku-profesionāļu) armiju ir noziegums.
Un vēl… JĀBEIDZ SKAITĪT ARMIJU ‘DURKĻOS’, VIENĪGAIS, KAS SKAITĀS IR KAUJASSPĒJĪGAS UN KAUJAS GATAVAS APAKŠVIENĪBAS. Mums tādu ir tieši 2,5 bataljoni un tie paši ir PD.
Tieši tu arī skiti armiju durkļos – “Mums tādu ir tieši 2,5 bataljoni un tie paši ir PD” Es rēķinu platībā no valsts teritorijas, kuru iespējams kontrolēt.
Jā, Ukrainā brīvprātīgo bataljoni cieš lielus zaudējumus, bet kāpēc tad viņu vietā nav regulāro vienību? Kur ir tie apmācītie karavīri? Tur nav 2 milj. iedzīvotāju, bet 25X vairāk. Un arī armija ir pavisam citā tehniskā līmenī. Ir pat sava militārā industrija.
No tavas loģikas sanāk, ka paliekam katrs savā vietā un visu izdarīs 2,5 bataljoni, štābs un sabiedrotie?
Zini tiem 2.5 bataljoniem un pat 3 brigādēm ir viena liela nelaime – viņi nav nemirstīgi.
Runa ir par to, ka mums ir jāatgriežas pie totālās aizsardzības principiem un tikai tad mēs varam cerēt, ka NATO varbūt mūs aizstāvēs no Krievijas agresijas. Un totālā aizsardzība paredz mobilizēt visus pieejamos resursus, tai skaitā cilvēku, nevis rīkot hipsteru ballītes kamēr profi karos.
Nav mums vairs iespējas saformēt tās 2 -3 brigādes – nav no kā.
Labrīt, demogrāfiskā bedre ir klāt, darba spējīgā vecuma iedzīvotāji valsti ir pametuši un turpina pamest.
Ir jāstrādā ar to kas ir, pretējā gadījumā ir jāvāc algotņi no citām zemēm, tur kur lētāki, piemēram, no Āfrikas.
Precizēšu – mums šobrīd ir divi PD bataljoni, ko var uzskatīt par kaujaspējīgām un kaujas gatavām Sauszemes apakšvienībām. Vēl optimisti var uzskatīt ka ir 18 ZS KG (rotas), pesimisti, ka 18 vadi. Kopā no atsevišķām rotām (esmu optimists) sanāk 1 ZS Bde+. Tajā pat laikā NBS PD ir vēl ap 4000 štata vietu, kas izsmērtēti pa HQ, ZS un vēl X zina kur. Paņem no tiem +-3000 štata vietu, pastiprini 1.Kbr līdz pilnam sastāvam no pārējiem izveido 2.Kbr. Lai nezaudētu cilvēkus tās var būt virsnieku (!) apakšvienības. Sāc ar viņiem kolektīvo apmācību. Pievērsies rezerves karavīru uzskaitei, palielini vecuma slieksni līdz 55 gv (pilns ar tādiem karo UA NG) un tev būs vēl viena brigāde vai pulks no ex-profiņiem, nebūt ne sliktāks variants par ZS puskoka ārrindnieku masu, kas atrādās 1-2 reizes gadā. Kopā 1.Kbr, 2.Kbr, ZS Br+, Aktīvās rezerves Br, kas sastāv no karjeras karavīriem (izņemot zs). Liec civilistus mierā, OK varbūt var iedot ieročus gan jau kāds izšaus. Es arī ticu 5.paragrāfam (kam vēl ticēt?) un arī XX stundām ticu, jo ar 3-4 brigādēm 5.paragrāfa gaidīšanas svētki var izdoties, elementāri rēķinot force ratio.
Man tāds jautājums par Kaujas atbalsta bataljonu – vai tiešām tas bataljons nav uzskatās par kaujasspējīgu? Tas tā….varbūt esi informēts.
Palasi šiet “starp rindiņām” īpaši vēršot uzmanību uz “ņemot vērā esošo situāciju ar personālu un materiāltehnisko nodrošinājumu”. Ne katru apakšvienību, kas sauc sevi par Bn (vai Br) par tādu var uzskatīt. Parasti, ja spējas ir krietni samazinātas pie apzīmējuma klāt liek (-) zīmi, bet pie mums kautrējas. Visu cieņu tur dienošiem karavīriem(jo īpaši izlūkiem), bat līdz KA Bn bez (-) vēl ceļš ejams.
“Nav lielāka nozieguma, kā kaujā sūtīt neapmācītus karavīrus” McArtur.
Alūksnē kareivji apgūst kareivja kursu 3 mēnešos. Tas ir apmācībām tiek veltītas apmēram 60 dienas. Vidēji zemessargi labi, ja gada laikā atnāk uz 10 mācību dienām, kuras ir krietni haotiskas no rotas līdz nacionālajam līmenim. Vēl ir tāda lieta ko zemessargs Zemessardzē nekādi nevar apgūt un tā ir dienesta rutīna, jeb spēja pakļauties militārajai disciplīnai, kas zemessargiem stipri pieklibo. Tātad runāt par to, ka zemessargs 2-3 gados var sasniegt to pašu līmeni ko OMD vai Alūksnes kareivis mēs nevaram, ja mums ir kaut neliela atbildības sajūta pret to ko darām.
Lai mēs iegūtu kaut cik kaujas spējīgus Zemessardzes bataljonus, tad OBLIGĀTS priekšnoteikums, lai iestātos Zemessardzē ir Alūksnē pavadītie 3 mēneši. Nākošais ir jāsakārto jaunākā komandējošā sastāva apmācība un visbeidzot kaujas atbalsta ieroču iegūšana un spēja tos pielietot, kā arī kaujas nodrošinājuma spēju attīstīšana.
Nu jā. kaut kā tā. es to redzu, ka, lai iestātos ZS, jaunais cilvēks iztur konkursu (bez visām citām prasībām) un vēl visus nepaņem, jo attiecīgās rotas štats ir pilns. bet bonusi ir ievērojami!
tad tas ir PD nevis ZS. varbūt vēl der atvaļinātajiem karavīriem.
vienīgais risinājums esošajā situācija ir daudzātrumu ZS – izlūki, paaugstinātas gatavības rotas, tad vidējie ZS (15-20 cilvēkdienas) tad “saraksta” ZS.
Tu atvaino, bet manā skatījumā, vismaz skatoties uz pēdējo gadu apmācību plāniem, ja izņemam ārā 5 dienniekus 1x gadā Ādažos, kuru no batiņa redz tikai 1, max 2 nodaļas un pēc tam pusi aizmirst(tāda kā piedzīvojumu nometne, jo pēc tam jau iemācītais netiek ikdienā atstrādāts batiņā lai visu atcerētos), tad tās 15-20 cilvēkdienas jau ir Rembo variants, jo tieši šie 15-20 diennieki ir tie, no kuriem cenšas saliedēt RKG un nākamgad plāno izveidot AGR(ja visi būs no ārrindas ZS, bez PD piesaistes karavīru lomā).
Jautājums – tad kur raus tos “vidējos”, ja tādu nebūs? Gluži kā ar ekonomisko situāciju valstī – ir bagātie, ir trūcīgie un tad kaut kāds plāns, nestabils vidusslānītis. Tas pats ar zemessargu apmācību un vidējo līmeni.
Paskaidroju – nosmeļot visu 15+ diennieku krējumu(ar noteikumu, ka vairums piedalās AGR) reāli tāds “vidējais” puslīdz aktīvs dragātājs zemessardzē ārpus AGR vairs nebūs atrodams.
bēdīgi tas, ka AGR de facto būs visi 15+ dienas apmeklējušie. kaut vajadzētu vismaz reizi nedēļā (4×12 jeb apmēram 50 dienas). kaut arī tas, salīdzinot ar PD, ir smieklīgi maz.
ZS noklausās kursu par armijas zināšanām, bet laboratorijas darbiem laika nav. ko iegūstam? – 5 gadus drillējot tuvcīņas (vidēji 6h nedēļā) tu nekļūsti par MMA čempionu, bet iegūsti sapratni par to kur nevajag bāzt rokas vai galvu. kā arī diezgan komfortabli vari apstrādāt tos, kuri ar to nav nodarbojušies. tas ir tas ko ar prasīt no ZS – nenomirt no kontakta ar profiņiem un ielikt rāmjos visādus no dīvāna vakar piecēlušos karotājus.
“labā ziņa” ir tā, ka nopietnas X stundas gadījumā pro vienības ātri sadegs visiem. karos visādi 10 dienu ZS un OMD, kuri 2 gadu laikā 3 patronas būs izšāvuši. ap to laiku viņiem būs vairāk pieredzes nekā tiem pro kad tie sāka.
velti 10 000 stundas jebkādai tēmai, ko vēlies apgūt un būsi eksperts, par to šeit.
Tas ir ZS PD, sauksim to tā!
Dienests notiek tur, kur zemessargs iestājies, tajā batiņā, kas atrodas zemessarga novadā, pagastā, pilsētā un atšķirībā no PD, viņu nevar aizrotēt uz otru Latvijas galu.
Man, personīgi, nebūtu iebildumu pret šādu sistēmu un labprāt pats pieteiktos šādam dienestam, jo gribu savas zināšanas, pieredzi un degsmi nodot šeit, savējiem, savā batiņā!
Tas to visu padara personīgāku, pieeju karaveivim/zemessargam individuālu, gudrāku?
Citādi nemaz nevar, jo UA pieredze rāda, ka ad hoc fiksie un motivētie NG bataljoni, izceļas, galvenokārt, ar zaudējumiem. Un vēl NBS steidzami nepieciešamas netiešā uguns atbalsta sistēmas – raķešartilērija, tās efektivitāte vnk apbrīnojama.
Pēc diskusijas otrdien ierosinu aizbraukt nolikt ziedus pie Radziņa kapa.
Tumša nakte būs
Uz to diskusiju taču nebija kaut kā īpaši jāpiesakās, ne?
Es sapratu ka nē. Kkā īpaši neesmu pieteicies.
Skaidrs, apdomāšos, varbūt tikšu, bet ja kāds filmēs, labprāt noskatītos video tīklā, zin kāds vai tur filmēs?
tas kvešens nacionalisti.lv , jo tā ir viņu balle.
Tāpat visiem skaidrs ka PD karavīri ir labāk apmācīti- un viņu kaujasspēju līmenis augstāks, dēļ tā ka viņi to apgūst ikdienā. Jautājums ko ZS var iesākt kara gadījumā?
Skaties uz UA Nac.gvardi, apmēram tas pats būs. Paši sevi apgādā, paši vada, paši lemj ko un kā darīt, pašiem neadekvāti zaudējumi.
Cerams, ka pa nākamo kalendāro gadu mēs šos jautājumus risināsim, tak sola mums, ka viss būs!
Tad kas atliek? Vai izformēt ZS un ietaupītos līdzekļus ieguldīt PD?
Zemē nomesta nauda un atteikšanās no teritoriālā principa, kur vietējie vīri un sievas spēj pretoties vismaz zaļajiem jau nu noteikti!
tak nevajag neko mest zemē, bet zs jābēdz tēlot bataljonus tur kur to nav. Labāk jēdzīga rota, nevis kartona bataljons. Tad arī NBS PD štati atbrīvosies Br stiprināšanai. ZS ir jāpaliek par teritoriālo karaspēku, nost ar ZS Bn speciālizāciju, tā ir profanācija.
Bet te jau visam pa virsu ir Tevis un citu ne reizi pieminētais apstāklis – uzpūstais štats kā NBS, tā AM, kur visi turās pie saviem krēsliem, siltajām vietiņām un sapņo par laimīgajām izdienas pensijas dienām iespējami augstākā pakāpē atvaļinoties no NBS.
Cilvēks ir cilvēks. Ja nav mazohists meklēs kur labāk. Bet situācija ir pamainījusies, pēķšņi karavīrs ir pieprasīts sabiedrībā un nevis kā kāzu ģenerālis, bet kā speciālists pretinieku nogalināšanā. Izrādās ka tādu mums nav daudz. Attīstījāmies pārāk veiksmīgi un citos apstākļos.
Tomēr ja prata veikt reformas un iestātes NATO, tad tādu sīkumu kā štatu pārskatīšana par labu piļītājiem AM un AŠ ir tīrais nieks.
Es atbildot jurčikam izklāstīju savu skatījumu. NBS jau tagad ir PD personāls 2 brigādēm. Neko nevienam neatņemot. ZS ir jābeidz tēlot nevalstisko organizācijau (gribu nāku, gribu nenāku, te varu, te nevaru), valstij par to ir jāparūpējas, lai ģimenes budžets neciestu un darba devējs neizrēķinātos. Savukārt ZS kā organizācijas sniegumu jāsāk vērtēt nevis pēc zs saraksta skaita (kuram batkomam vairāk, tas malacis), bet pēc kaujas spējīgu apakšvienību skaita, kas pierādās ar kolektīvu apmācību un tās rezultātiem + atbilstošs ekipējums un bruņojums. Starp citu NEKĀ SAVĀDĀK KARASPĒKU VĒRTĒT NEDRĪKST.Tad diemžēl mums vairs nebūs papīra bataljonu ar uzpūstiem HQ, būs pārdesmit kaujas rotas vai vadi. Tiem zs kas tur piedalīsies bonusus ir jāpalielina desmitkārt. Bet ja zs nevelk/nenāk/negrib jāaizstāj ar nākamo, kurš grib un var.
Nu tad jau sanāk principā tāda kā transformēšanās uz PD. Vienkāršāk tad būtu atstāt PD, jo tie kas gribēs un varēs- stāsies tur.
Tā nu nav, jo pat tagad formējot ZS “paaugstinātās gatavības” struktūras, tur nebūt nav vientuļie bezdarbnieki, vnk labākie/apmācītākie no tiem kas ir. Kas liedz viņiem tādiem arī palikt? Bet principā tev taisnība, ideālā valstī armija ir armija, bet pārējie pilsoņi apstrādā zemi un būvē mašīnas. Katram sava specialitāte. Ja viss nav kārtībā un briesmas, tad arājiem jāpārkvalificējas uz laiku, bet tas nav normāli. Tāpat kā nebija normāla PSRS tradīcija rudeņos pilsētniekiem braukt uz laukiem lasīt kartupeļus (es te nerunāju par vecmammas dobēm). Tas ir signāls, ka sistēma nav kārtībā.
Tā doma par līdzekļu pārdali uz reālo darītāju skaitu, nevis uzpūstā štata finansēšanu un uz papīra eksistējošu kaujas vienību “uzturēšanai”, ir ļoti laba!
Par pārējiem, kuri grib būt zemessardzē, bet kurie dažādu apstākļu dēļ nesanāk piedalīties mācībās tik pat regulāri kā RKG/AGR dalībniekiem ieteiktu NBS veidot atsevišķas rotas/vadus katrā batiņā ar saviem uzdevumiem.
Šoferu, mehāniķu, pavāru, kaut kādu jaunāko palīgu/speciālistu un tamlīdzīgu ne-piļītāju amatu, kur nav nepieciešama tik intensīva apmācība, kā RKG/AGR zemessargiem un speciālistiem, taču netrūkst! Galu galā piedevām tā pati pazudušo cilvēku meklēšana, sabiedriskās kārtības nodrošināšana, objektu apsardze, papīra darbu darīšana un cita 101 lieta, kur piesaistīt tos, kuri grib dot savu pienesumu, bet kuriem nav tam visam 100% laika. Protams, arī šiem speciālistiem vajadzētu nedaudz no regulārās apmācības attiecīgi lai neapmaldās četrās priedēs un nenomirst no bada, nenosalst +8 grādos pa nakti un zin, pa kuru galu lido lode un kā pārvietoties attiecīgā situācijā.
Tas viss ir paveicams pārdalot līdzekļus pareizi, to pat populists Ušakovs pateica pirmsvēlēšanu debatēs :D!
Vispār jau “patīk” man šie politiķi – ko tik neizdarīs, lai arī latvieši ar īsu atmiņu par viņiem nobalsotu :D!
PS. Ja nemaldos, igauņu kaitseliit kā reiz ir šāda te vairāku līmeņu sistēma, kur ir dažādas vienības ar dažādiem uzdevumiem, mums ir tikai jaunsargi un zemessargi, viņiem tur vēl visādi brīvprātīgie un sieviešu vienības un kas tur vēl bija.
Āmen. Nav ko ne pielikt ne atņemt.
tur pat PD bataljonam nesanāks.. pat skatoties tīri finansiālo pusi.
Un kādi ir ieteikumi? Turpināt muļļāties? Kaut kādas radikālas pārmaiņas ir vajadzīgas- pat man kā ārrindas ZS ir skaidrs, ka kaujas apstākļos- vismaz manas izredzes- izdzīvot ir minimālas, es neatstrādāju to ko man parāda mācībās ikdienā tam vienkārši nepietiek laika. Es varu uzturēt līmenī fizisko sagatavotību vairāk mazāk, bet ja sākas kas sarežģītāks- rodas problēmas.
… un tas ir idividuālā līmenī, iedomājies kādas problēmas var būt apakšvienību (sa)darbības līmenī. Tādēļ ZS ir jādod un jāpieņem uzdevumus pa spēkam, nevis “jākarina” virsū visu valsts aizsardzību no kārtības uzturēšanas zaļumballē līdz startēģiskā līmeņa PGA. Tas ir populisms un acu aizmālēšana sabiedrībai.
ieskats Baltkrievijas armijā: http://www.gazeta.ru/politics/2014/10/06_a_6250265.shtml
Viss sakārtotos ļoti vienkārši, ja izveidotu loģisku un saprātīgu (resp. – max efektīvu) sistēmu: PD>nacionālā gvarde (pusprofesionālās AGR, utt.)> aizsargi (standarta ZS ārrindnieks, taču tiek apmācīts nevis konvencionālajam karam bt/br līmeņa operācijām, bet lokālai darbībai, sākot no patrulēšanas, stāvēšanas blokpostos pie insurgentu scenārija un mazo grupu hit&run partizanščinas savā teritorijā, ja notiek pilnmēroga iebrukums)
Tas hit&run variants darbosies tikai tad, ja šajā visā shēmā, šie ārrindieki, būdami mazāk apmācītais elements, tomēr būtu ar dzelžainu disciplīnu, pretējā gadījumā var sanākt blue/blue ar tiem pašiem AGR, kuri jau arī būs tādi paši swarmeri ar swarming vai ko citu.
Zinot, kā mums ar sakariem, drīzāk tādas hit&run vienības tomēr būtu jāliek PD/AGR pakļautībā un jāiekļauj vienībās un jādeleģē uzdevumus vienības sastāvā.
A, ko darīt neaptēstam civilim (no militārās puses skatoties), kuram ir veselīga un loģiska smadzeņu darbība, gan fiziskie rādītāji ir krietni virs vidējā pilsoņa statistikas? Doties rakt grāvjus un bunkurus, vai arī pievienoties bēgļu plūsmai, kas dosies uz Kurzemi, protams, ja varēs tikt pāri Daugavai.
Ja jau Tev ir veselīga loģika un smadzeņu darbība un neesi tizls, tad ceļš skaidrs, stāties zemessardzē un būt gatavam X stundai, ja tāda pienāks!
Vai arī laikus uzķert īsto brīdi, kad laisties lapās un airēties mutes bļodā uz Gotlandi pie zviedriem lūgt mitekli kā bēglim!
Lai uzlabotu valsts kaujasspējas ir jāievieš obligātais valsts dienests (militārs vai civils)! Patlaban ir muļķīga situācija, pilsoņiem ir tiesības, taču nav valstisku pienākumu. Sasniedzot 18.g.v vari brīvi pamest valsti, kura Tevi ir skolojusi un lolojusi, stulbi…
būs OMD, pametīs 17 g.v. pie mums OMD ir slikta slava – neprofesionāla organizācija kurā bezjēdzīgi izmest savas dzīves laiku un sabeigt veselību.
Atceries ko teica Kuražas māte – ja virspavēlniekam vajag drošsirdīgus karavīrus, tad ar mums ir cauri. Labs karavadonis arī ar šādiem tādiem iztiks, bet sliktam vajag tikai labus un drošsirdīgus.
Mēs cenšamies te pierādīt vienu un to pašu.
Apmācība ir pats galvenais. ZS vienības tiek apmācītas nepietiekoši. Kaujas uzdevumus ir jāsadala atbilstoši spējām – kam izlūkpatruļa, kam ceļu bloks, a kam objekta apsardze un putras vārīšana. Neviens negrib sauszemniekiem noņemt medāļus, bet viņi nevar izdarīt visu un ir uzdevumi kur var iztikt bez viņu pārcilvēcīgās sagatavotības un dzelžainās disciplīnas. Kādam vajadzēs pēc kautiņa arī viņu vātis pārsiet, pabarot un …
Aizsardzība ir sistēma un nevis reindžeru klubs. Katram šai sistēmā sava vieta.
Atceries ko teica Kuražas māte – ja virspavēlniekam vajag drošsirdīgus karavīrus, tad ar mums ir cauri. Labs karavadonis arī ar šādiem tādiem iztiks, bet sliktam vajag tikai labus un drošsirdīgus.
Mēs cenšamies te pierādīt vienu un to pašu.
Apmācība ir pats galvenais. ZS vienības tiek apmācītas nepietiekoši. Kaujas uzdevumus ir jāsadala atbilstoši spējām – kam izlūkpatruļa, kam ceļu bloks, a kam objekta apsardze un putras vārīšana. Neviens negrib sauszemniekiem noņemt medāļus, bet viņi nevar izdarīt visu un ir uzdevumi kur var iztikt bez viņu pārcilvēcīgās sagatavotības un dzelžainās disciplīnas. Kādam vajadzēs pēc kautiņa arī viņu vātis pārsiet, pabarot un …
Aizsardzība ir sistēma un nevis reindžeru klubs. Katram šai sistēmā ir sava vieta.
Laii arī ir 21gs. tomēr Klauzevica aksioma vēl joprojām ir spēkā – maza armija zaudē savas spējas ātrāk kā liela. Karavīru skaitam tomēr ir nozīme.
ja jau runājam aforismos, tad manuprāt zemessardze ir kā optiskais tēmeklis mednieka bisei (armijai), labi ja ir, vēl labāk, ja liels un dārgs, bet var iztikt arī bez. Savukārt LV gadījumā bise tik švaka, ka “optika” nelīdz.
Drīzākais airsoft replika, nevis īsts šaujamierocis.
Un ja tas ierocis/replika tik švaks/švaka, tad tam tēmēklim būtu jābūt jo labam, lai kompensētu ieroča knapo jaudu un veiktspēju vismaz ar jelkādu “precizitāti”, ko šāds “optikas tēmēklis” var sniegt!
Ģenerālis P.Radziņš
„Armijai ir jānodarbojas tikai ar sagatavošanos uz savu tiešo uzdevumu izpildīšanu. Armijai ir jābūt pareizi un labi nostādītai. Tad valsts būs nodrošināta un armija izmaksās lētāki. Ko lēti pērk, par to dārgi samaksā.”
Latvijas Kareivis. 13.novembrī 1921.g. Nr. 258 (524)
„Miera laika armijas lielums un valsts drošība”
Ģenerālis P.Radziņš
“Karā karavīrs dara tikai to, ko tas priekš kara ir mācījies, tādēļ, ja kādam no kursus beigušiem, dažādu apstākļu dēļ, nebūtu iespējams vest miera laika apmācības pēc tiem pamatiem un paņēmieniem, kuri tika radīti kursos, tad arī karā tam nevajagas izlietot tos, bet darboties tā, kā tas ir mācījies miera laikā savus padotos: jāmācas pirms kara, mācīšana kara maksā ļoti daudz asiņu.”