vara bungas: Kolēģis “arī zemessargs” apkopojis ukraiņu pieredzi, kas var izrādīties noderīga katram no mums. Paldies viņam par to!
“arī zemessargs”:
“Nesen man gadījās runāt ar cilvēkiem, kuri pabija vietās, kur vēl nesen notika karš. Negalvojot, ka Latvijā viss notiks 1:1 kā tas bija UA, domāju, ka citu pieredzes izmantošana ļaus mums labāk pielāgoties jebkādai situācijai.
Būtisks moments. Kara gadījumā, karot spējīgiem vīriešiem jākaro vai jānodrošina tos, kuri karo! Sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem savlaicīgi jāpamet aktīvas kara darbības zonu, bet nav jādodas trimdā! Valsts pastāvēs tik ilgi, kamēr šeit dzīvos tās pilsoņi! Teritoriju var atkarot, valsts pārvaldi un īpašumus var atjaunot, bet tikai tad, ja valstī ir iedzīvotāji! Tāpēc zemāk minētie padomi pamatā ir domāti sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem. Vīriem savlaicīgi jāplāno un jāveic sagatavošanas darbi, lai ģimene izdzīvotu kamēr paši ir karā.
Pirmkārt savlaicīgi jādodas prom no lielām pilsētām. It īpaši, ja dzīvojat paneļu mājās. Zem artilērijas apšaudēm tās sabrūk kā kāršu namiņi. Tādās mājās parasti nav arī normālu pagrabu, bet esošie tiek nosprostoti mājai sabrūkot. Vislabāk, ja jums ir lauku mājas drošā attālumā (vairāki kilometri) no A maģistrālēm un vairāku desmitu kilometru attālumā no lielpilsētām. Māja kādā mazpilsētā būs drošāka nekā māja, kur pa logu redzama šoseja, lai gan tā var būt tālu no jebkādām apdzīvotām vietām. Karadarbība būs stipri piesaistīta lielajiem ceļiem, pa ceļus apšaudīs artilērija un aviācija, gar veidos būs slēpņus, gar ceļiem virzīsies bēgļi un siros marodieri. Nav pašiem savu lauku māju? Apziniet radus un draugus kuriem tādas ir. Kopā izdzīvot būs vienkāršāk (ja vien piedalāties krājumu veidošanā vai finansēšanā). Nav tādas iespējas? Meklējiet jebkādu pamestu māju laukos. Tur jums vismaz būs jumts virs galvas, iespēja paņemt tīru ūdeni no akas un sacirst malku mežā. Lielpilsētas centrā nebūs pat ūdens un malku nāksies gādāt riskējot ar dzīvību. Ja nu tomēr jāpaliek pilsētā, tad labāk izvēlēties individuālās mājās ar izturīgām sienām un labiem pagrabiem. Karam sākoties, šādas mājas atbrīvosies lielā skaitā. Kādi krājumi jāveido VB jau bija aprakstīts, tāpēc plaši neatkārtošos. Vien atgādināšu, ka jāorientējas uz to, ka būs jādzīvo autonomi vismaz vairākus mēnešus, tātad jāsarūpē ūdens filtri, pārtika (kas ilgi nebojājas arī bez speciāliem glabāšanas apstākļiem), malka, elektroģenerātors, degviela, medikamenti, sēklas u.c.. Ukrainā cilvēkiem kara skartajās zonās visvairāk pietrūkst enerģijas avotu: ģeneratoru un degvielas tiem, saules bateriju, jebkāda veida akumulatoru, dinamo lukturu (cenas šīm precēm melnajā tirgū uzlieca ļoti strauji). Lielā cieņā ir no akumulatoriem strādājošas gaismas diožu lampas. Kara sākumā trūka arī taupības krāsniņu.
Otrkārt, svarīgs ir pats pārvākšanas process. Kam jābūt A-somā VB jau pamatā tika aprakstīts. Ja jums ir auto, tad mēģiniet to izmantot. Vēlreiz atkārtošu, ka vīriešiem ir jākaro – stājieties brīvprātīgajos, mašīnas atslēgas atdodiet sievai/mātei/tēvam. Necenšaties nogādāt radus drošībā personīgi, jūs tikai zaudēsiet vērtīgu laiku. Ja karš tiks zaudēts, tad ienaidnieks iznīcinās gan jūs, gan jūsu ģimeni. Lieki teikt, ka ar radiem savlaicīgi jāizplāno un jāpārrunā atkāpšanas maršruts, katram ģimenes loceklim jāzina kā aizbraukt līdz drošai mājai pa lauku ceļiem pat naktī un bez kartes (līdzi jābūt kompasam un papīra kartei ar maršrutu).
Lielceļi var būt pārpildīti, neizbraucami vai bojāti. Turpretī paralēlie lauku ceļi ļoti iespējams būs izbraucami. Ja ceļš ir aizsprostots ar bojātu auto – stumiet to malā/grāvī bez žēlastības. Izveidojiet mājās nelielu degvielas krājumu, kas ļautu droši tikt līdz lauku mājām. Glabājiet rezerves akumulatoru un aprīkojiet auto ar dzinēja sildītāju. Ja mašīna bojāta vai ceļš pilnībā nosprostots/bojāts – pametiet auto un turpiniet ceļu kājām. Piestipriniet pie mugursomas mazo saules bateriju, lai varētu uzlādēt radio vai veikt zvanu, ja tas ir nepieciešams. Ja nav auto, bet ir pieejams motocikls vai divritenis – izmantojiet tos.
Pa ceļiem pārvietojieties dienas laikā. Naktī varat nonākt zem apšaudes, ja jūs noturēs par ienaidnieka patruļu. Ja nu tomēr esat spiesti braukt ar auto un priekšā ir kontrolpostenis – samaziniet ātrumu, izslēdziet gaismas (uz žilbinātājiem var šaut),ieslēdziet avārijas gaismas un tuvojieties pārbaudītājiem lēni.
Kājām visdrošāk ir pārvietoties pa mežu un meža ceļiem, bet tas ir nogurdinoši un dariet tā tikai tād, ja ir prasmes un izturība. Ja ir iespēja iegādāties nakts optiku – izmantojiet to, lai pārvietotos arī naktī. Ja teritoriju jau kontrolē ienaidnieks – apejiet kontrolposteņus ar lielu līkumu.
Par ieročiem. Tas ir koks ar dieviem galiem. No vienas puses sieviete ar bērnu bez ieroča var kļūt par vieglu upuri, no otras puses, ja jūs pieķers ienaidnieks – var nākties ciest. Tādēļ tas ir individuāls lēmums vai ņemt ieroci ceļā.
Iegaumējiet vienkāršu lietu – ar bruņotu cilvēku nestrīdas, ja viņš jums pieprasa atdot kaut ko – atdodiet, ja pavēl izvākties – mierīgi savāciet mantas un dodaties prom. Karavīrs vai bandīts ļoti iespējams labu laiku nav gulējis un ēdis, zaudējis biedrus, ir noguris un nikns. Tāds novāks jebkādu šķērsli ceļā uz savu mērķi (jūs ieskaitot) bez pārdomām.
Ierocim jābūt katrā mājā, bet domājiet pirms velkat to ārā no seifa. Pirmkārt, apsveriet vai spēsiet šaut uz cilvēku, otrkārt, nav jēgas šaut, ja jums pretī ir regulārais ienaidnieka karaspēks. Marodieri gan visbiežāk meklē vieglu medījumu un pat tad, ja viņi ir bruņoti – šāviens virs galvām atturēs no jūsu mājas vizītes. Padomājiet arī par to, kā neizrādīt/nomaskēt savu labklājības līmeni. Par daudz glauna mājas fasāde, dārgas saules baterijas/kolektors no ceļa redzamā vietā var pievilināt marodierus. Līdz ar to, jo dziļāk laukos un tālāk no citām mājām atrodas jūsējā, jo labāk un drošāk. “
vara bungas 
Iesniedz Straujumai!
Ai nav jēgas, taču draudu nav.
Nja, izlasot šo un virkni citu rakstu sāku apjēgt, ka faktiski dzīvojot 3km no NBS bāzes nekas diži labs nespīd.
Interesanti vai vasarnīcu rajons kautkur aiz ķeķavas ir drošs pasākums vai nē – maģistrālo ceļu blakām nav, bāžu nav. Vienīgais kas pakļauts lielākam riskam – marodierisms, jo gan jau ka ne es vienīgais dotos pārlaist uz vasarnīcu, bet visu līdz jau nepaņemsi….
Dzive liks kooperēties ar labiem kaimiņiem, veidot komūnas un izdzīvot kopā. Priekšdarbus var veikt tik ko kā sāksies šašliku sezona. Vajag vnk pārrunāt šīs lietas.
Ja nekā cita nav, tad der, bet pa tuvu lielai pilsētai. Gan kaujas par pilsētu būs, gan lielpilsētas sirotāju bandas. Baldones vai Iecavas novads jau būs normāli.
kā tas bija un kā varētu būt: http://www.la.lv/sarkano-partizanu-varondarbi-kurzeme-1944-1945-gada/2/
Interesētu cien. arī zemessarga komentārs, ko tieši situācijā, kad jau jāpamet Rīga, dod vīriešu apņemšanās “iet karot”, ja (kā mūsdienās vairumam) iemaņu un apmācības nav.
Kur iet, ko darīt? Pamest ģimeni abstrakta aicinājuma vārdā? Ne visiem ir plintes mājās vai vismaz ZS iemaņas.
stāties ZS, neko citu. Bet, ja ir nopietnas kontrindikācijas ZS, tad domāt kā pasargāt ģimeni un atbalstīt karojošos.
Stāties ZS jau ir drusku iepriekš darāms pasākums – ne jau brīdī kad jāpamet Rīga.
Tad vilciens druski aizbraucis – ģimenes tēvam pamest ģimeni un doties bez pieredzes stāties ZS un apgūt iemaņas sadursmēs (jo kur tieši pie mūsu teritorijas apmēriem varēs apmācīt aiz frontes – un cik ilgi?) ar krievu regulārajiem – tas ir īsākais ceļš uz bāreņiem.
Attiecīgi uz to arī velku – ģimenes tēviem likt bez pieredzes abstrakti iet karot beigsies ar ātriem un liekiem upuriem.
tēvs vai ne tēvs, pieredze ir ātri iegūstams kapitāls, bet kādam tiešām nāksies “pamest un doties”.
Lai būvētu aizsardzības pozīcijas lielas iemaņas nav vajadzīgas.
ar ko ta tie ģimenes tēvi tajās pašu izveidotajās pozīcijās šaus uz ienaidnieku? ar pimpi? piedod, bet Latvija, kā jenerālis Graube publiski bija spiests atzīt, šobrīd nav ne tuvu gatava minimālai savas teritorijas aizsardzībai pilnmēroga iebrukuma gadījumā. “Tēvi” nav apmācīti. Bruņa nav, lielgabali ar radaru sistēmam komplektā nav, PGA tikai top, tātad arī nav, aviācijas atbalsts te ir un te nav (nav izslēgts krievijai draudzīgs sabiedroto politisks lēmums) un, ja nav aviācijas atbalsts un PGA, tad arī esošā bruņa konvencionālā karā (teiksim tādā, kāds bez aviācijas iesaistes šobrīd notiek Ukrainā) ir tikai īpašas formas kolektīvie zārki (ienaidnieka aviācijas izpildījumā), nekas vairāk, šautenes kaut cik ir, bet centralizētas, kas arī var pie attiecīgā izklāsta (VDV desants štābos/novietnēs jeb Iskanders atnāk ciemos uz štābu/novietni) nebūt. Ammo – gandrīz nav un arī viss turpat, kur šautenes un CG, utt. Ekipējums – paši zināt kāds, neko daudz labāks kā bija Šveika rotā….
Ja esi psihiski vesels un neesi ar novirzēm kā arī fiziski spēj kustēt uz priekšu un nav kriminālas sodāmības, tad stājies ZS.
Ja kaut kādu iemeslu pēc nevari iestāties ZS, izej mednieku kursus un nopērc plinti.
Tie pirmie soļi.
Bet kā jau minēts – ja neesi karotājs, tad ir jānodarbojas ar karotāju apgādi un palīdzību viņiem. Kā zināms, arī pāris siltu zeķu aukstā laikā ir labs atspaids karotājiem…
Kāda vēl karotāju apgāde brīdī, kad pašam ar ģimeni jāpamet Rīga? Kaut kā arī nav dzirdēts, ka Austrumukrainas bēgļi apgādā fronti – pie tam mūsu apstākļos, pie teritorijas izmēra, baigi nebūs frontes un aizmugures.
Ja ir iemaņas vai šaunamie, jautājumu nav – bet ja šodienas (nacionālās negatavības) apstākļos jau sākas šāds sračs, jēga “iet karot” civilajiem – īpaši pametot ģimeni – būtu tuvu nullei.
Visi redzējuši kā ebreji “slauka ielas un novāc gruvešus” uz 1941.? Aptuveni tādu efektivitāti varam sagaidīt grāvju rakšanās no lieluma rīdzinieku.
Interesants temats veidojas. Tiešām, ar karotājiem viss tā kā būtu skaidrs. Savukārt ar ģimenēm palikušos vīriešus var iedalīt divās kategorijās, tādos, kas pamanīsies aizmukt un tādos, kas paliks LV. Bēgļus, kas pazaudēja visu iedzīvi neuzskaitu. Ņemot vērā UA pieredzi, post-padomju karaspēka apgāde ar pārtiku turās uz volontieriem un komersantiem-ziedotājiem. Tātad tiem, kas nonāks ārzemēs būs jānodarbojas ar fund rising un ļoti nopietna % atskaitīšanu no pirmā euro kādā LV aizsardzības fondā, savukārt LV palikušajiem pacifistiem jānodrošina visa veida atbalstu karotājiem, lai naudu pārvērstu precē un nogādātu to mežā, pilsētas pagrīdei, ierakumos vai, kas tur būs tobrīd aktuāls. Šamaukšanās vai izvairīšanās no šo pienākumu pildīšanas būtu pielīdzināma dezertēšanai no frontes.
pilnmēroga gadījumā vienīgais reālais variants būs atbalsts partizāniem. Kāda tur fronte? Frontes, ja viss paliek pa lielam tāpat kā ir tagad, nebūs. Paskatamies uz spēkiem, kas iznāca laukā no Debaļcevas katla. Kamēr mums nav vismaz 3x tikpat daudz bruņa un smagā artilērija + kaujasspējīgas vienības + C2 + aviācijas atbalsts/PGA, runat par fronti ir tas pats, kas stāstīt par Latvijas veiksmes stāstu.
Fronti domāju Ukrainas analoģijās – ārpus ATO zonas rit relatīvi normāla dzīve, var iepirkt aprīkojumu saviem karotājiem, vākt līdzekļus utt. – mums nekas tāds savā teritorijā sagaidāms nav. Pareizs VB punkts par ārzemēm – tur gan ar to var nodarboties.
Par to, kas ir un nav bēgļi, doma izriet no šī te raksta par laišanos uz laukiem, līdzi ņemot to, ko var samest mašīnā. Kas tad tie ir, ja ne bēgļi? Abet ēdamā rekvizēšana (ja jau atteikšanās ir dezertēšana) no šādiem jau visnotaļ sašļukušiem indivīdiem (ja iedomājamies Rīgas grāmatvedi, kas izmisīgi cenšas izaudzēt kartupeļus pietiekamā daudzumā ziemai) var radīt neprognozējamas sekas. Stāsts taču šoreiz ir tieši par pilsētniekiem – lauku oriģināliemītniekiem cits stāsts.
Ko tad var īsti dot pilsētnieks kas, pēc rakstā ieteiktā, ir iemājojis pamestā lauku mājā? Lauki atmatā, kārklos un alkšņos, sēklu gan jau arī nav – ja paveicas, rokas arkls nav tolmetā nodots un kaut kur mētājas, iemaņas minimālas (ja paveicas, vezumā ir opis kas var baltajām apkaklītēm ko iemācīt).
Variantu ir daudz: lauku iedzīvotājam sagrauta māja, pilsētniekam nav lauku mājas, abi nav tikuši, kā cerēja, līdz PL vai SE utt. Apkopojot var teikt – nepaveicās, jo plānošana bija pavirša, nepareiza, vai tās vispār nebija. Bet gatavnieks ar to arī atšķiras, ka plāno un rīkojas pēc plāna A, kuram ir arī plāns B. Soma katram ģimenes loceklim “mešanai” mašīna ir sagatavota laikus, sievasmātes lauku īpašumā investīcijas veiktas savlaicīgi, krājumi iepirkti, papīra (!) grāmatas par lauksaimniecību noglabātas. Šādi rīkojoties gatavnieks palīdz arī valstij, jo neveido rindu pēc MK sarūpētajām auzām un krāna ūdens. Tas ir gatavnieka pienesums kopējai lietai – nepatērēt jau tā trūcīgos palīdzības krājumus, lai tiek tiem, kuriem vairāk nepaveicās.
Lai nu kas, bet laiks pārdomām vēl ir.
“Ko tad var īsti dot pilsētnieks kas, pēc rakstā ieteiktā, ir iemājojis pamestā lauku mājā?”
Rakstā taču pateikts: šim pilsētniekam vismaz nevajag piegādāt ūdeni un malku, nevajadzēs ārstēt no ievainojumiem karadarbības zonā t.i. viņš vismaz nesēž sabiedrībai uz kakla. Pie viņa partizāni varēs atstāt ievainotos kamēr izveseļojas. Un ja neatbalstīsi savus partizānus, tad esi pārliecināts – okupanti paņems pilnīgi visu.
Bosnijā bija ielas, pilsē’tu rajoniņi, kuri apvienojās cīņai pret bandītiem un pat neslēdza savas ielas, izveidoja patruļas un sardzes. Tikko uzpeld nelūgti viesi, tā sirēnas, un tauta izveļas uz ielas pretīm. Pēc pāris šādām aktivitātes un spēka demonstrācijām, marodieri esot to rajonu pilnīgi likuši mierā, jo saprata, ka nevienu nepārsteigs un neviens bez kaušanās neko neatdos. Bet tas izdarāms tikai kā jau teica, sarunājot ar vairākiem (daudziem) kaimiņiem un rīkojoties saskaņoti.
Teorētiski pat Rīgā tā varētu kvartālus vai mikrorajonus turēt, bet te jau tāds “internacionālais” mikslis, ka nezini, kurš kaimiņš uzticams un kurš putinososs, pie tam, parasti jau kaimiņi viens otru nepazīst, tik pēc sejas zin, ka tāds te laikam ka dzīvo.
Noskaidroju, Ukrainā tas praktiski nebija novērojams. Arkārtīgi reti bija sastopamas tādas kvartālu patruļas. Pat ciemos, kur visi viens otru pazīst tas bija retums. Austrumukrainā cilvēki vispār nevienam neuzticas, arī kaimiņam. Ukrainu šobrīd virs ūdens tur kādi simts tūkstoši karotāju un daži miljoni kas viņus apgādā. Odesā vai Harkovā vatņikus apstādināja neliela aktīvu pilsoņu daļa. Daži tūkstoši.
Domāju, ka laukos un mazpilsētās ar viendabīgu nacionālo sastāvu mums būs tuvāk Bosnijas situācijai. Lielājās pilsētās drīzāk būs Ukraina. Tā kā Rīgas gadījumā tās būs relatīvi nelielas, toties uzskatos nacionāli un ideoloģiski viendabīgas grupas.
Ja civiliedzīvotāji uzstādīs sev par mērķi pārdzīvot karu ar minimāliem zaudējumiem, problēmas visiem būs vienādas neatkarīgi no ideoloģiskās platformas. Diemžēl daudzdzīvokļu namā diez vai veidosies uzskatu konsensus, bet tas arī nav nepieciešams, lai vnk izdzīvotu. Ja nepietiks prāta apvienoties un neplēsties, notiks tas, kas aprakstīts Darvina teorijā.
Kur nu Tu tur apvienosies – vieni sauks mūsu NBS par fašistiem, otri sauks vatņikus par fašistiem un ar to arī viss pateikts.
Nespēs par to paklusēt – nevarēs sadarboties, nespēs sadarboties – iznīks pa vienam. Izdzīvojušie būs īsti robinzoni un uzvarētāju gēna nesēji.
Nezinīks pa vienam, būs kodols ap kuru pārējie grupēsies. Vai nu urļiks darīs kā liks, vai izdzīs uz mežu.
Jā, vēl tagad atskaņas no Vācijas nāk, kur uzvarētāj-izvarotāji savus gēnus izsvaidīja pa labi un pa kreisi, vācieši ierāvušies, alkatīgi, rusofīļi.
Latvijā tādu gēnu sajaukšanās nozīmētu latviešu tautas galu.
Organismam viens veiksmes kritērijs – dzīvs/nedzīvs.
Laika gaitā organismam pievienojās arī apziņa, ja vien nenoripojam atpakaļ uz pirms-sevis apzināšanās organismu stāvokli, tad arī no apziņas izaugsmes neaizmukt.
Ceļš atpakaļ būs ātrāks, kā uz priekšu, ja vien būs tāda izvēle ripot lejup.
Papētīju dažādus risinājumus enerģijas ieguvei. Izrādās iespējas ir un Ukrainā ietu uz urrā:
http://www.xtralec.com/
http://laughingsquid.com/biolite-clean-burning-wood-fired-stoves-that-generate-electricity/
http://www.tegmart.com/thermoelectric-generator-products/devil-watt-teg-power-15-watt-camping-stove-thermoelectric-generator/
http://biolitestove.com/
Latvijā dzīvojošiem arī rekomendēju tādu iegādāties. Krīzes situācijā vismaz būs ilgtermiņa enerģijas avots ar ko radio un lukturīti uzlādēt.
Iesaku papētīt, cik ilgi jākurina biolīts, lai uzlādētu vienu telefonu. Pagaidām neefektīva, dramatiski neefektīva tehnoloģija, tad jau labāk glabāt uzlādētu papildbateriju (kas maksā 7-10 eiro), vai arī tādu, kur parastos pirkstiņus bāž iekšā – tie pasaulē saražoti tik daudz, ka gadus 10 varēs uziet.
Tur rakstīts – 30 min uzlādes un 5 st. var runāt.
Ja Tev tāpat krāsns jākurina, tad pie reizes var lādēt. Pie tam Tev taču nepārtraukti nevajag tālruni vai lukturi.
30min, 5st ir ideālajā gadījumā, kā zināms, NEVIENAI komerciāli pieejamai elektro uzpariktei, jo īpaši akumulatoriem un alternatīvajiem lādētājiem, ikdienas lietošanā nemēdz būt ražotāja norādītie ideālie parametri un izpildījums.
Lētāk tiešām ir kvalitatīvs mazs dinamo rādžiņš-lukturis ar AA pirkstiņiem nebaltām dienām. Telefonam labāk ir nopirkt pāris rezerves aķus un tādu telefonu, kurš spēj darboties gaidīšanas režīmā vismaz nedēļu stabili, desmit dienas jau labāk un, protams, sarunu režīmā arī jābūt spējīgam.
Tāds ir, piemēram, vislētākais piejamais Samsung E1200, maksā kādi 12-13 eiro, nopērc, nobāz nebaltai dienai un viss. Ja vajag oriģinālo rezerves aķi, tad nopērc vēl vienu telefonu.
Par akumulatoru lādēšanu lauka apstākļos – nezinu, vai tirgū ir gana jaudīgs un tai pat laikā uzticams un cenas ziņā pieejams rīks, kuru varētu nopirkt jebkurš, kam tāda vajadzība varētu būt. Galu galā, ja karošanai, tad par to jau jāsāk domāt laicīgi valstij, ja valsts par to nedomā, tad vismaz paša nodaļai vai vadam jāsāk meklēt risinājumi kā rezerves barošanas jautājumu sakarā, tā arī saziņas līdzekļu sakarā.
Tiem, kuri vienkārši grib pārlaist dažas dienas ceļā, tiem derēs vienkāršs telefons ar rezerves aķiem un radio aparāts, kurā klausīties ziņas, ar AA pirkstiņiem un neliels luturis ar Cree diodi un Litija AA baterijām, vismaz diviem režīmiem, moonlight, kas spēj degt VISMAZ diennakti bez apstājas un high režīmu, kas spēj dot maksimāli daudz gaismas stundu, pusotru.
Ja līdzi būs kāds viedtālrunis vai planšete, bez kuriem nu galīgi negribēsies iztikt, kaut vai GPS izmantošanas dēļ(retajam ne-viedajam telefonam ir GPS funkcija šodien, ieteiktu ūdens-triecienu drošos telefonus), tad vajadzēs arī parasto power bank nopirkt kādā no LV veikaliem un izmēģināt miera laikos, lai saprastu, cik reizes spēs viedtālruni/planšeti uzlādēt, pirms būs tukša banka.
Lētākais Samsungs tiešām ir ļoti labs. Ilgi tur baterija un ir visai triecienizturīgs. Ideāls telefons tiem, kam nav svarīgi zīmēties un vienigā nepieciešamā funkcija – zvanīšana. Jāaplīmē tikai ar skoču, lai nokrītot vāciņš nenolido.
Tas, pa lielam, arī ir vienīgais, kas atšķir parasto podziņtālruni no trieciendrošā podziņtālruņa – vāciņš vai nu neatlido nost vispār vai vismaz ne tik viegli.
Diskusija par izdzīvošanu Ukrainā
http://www.survivalistboards.com/showthread.php?t=383778&page=3