Par godu Pētera Radziņa 135.dzimšanas dienai (dzimis 1880.gada 2.maijā) piedāvāju ģenerāļa Jāņa Lavinieka atmiņas, kas publicētas 1960. gadā trimdā korporācijas “Tervetia” izdevumā.
Ģenerālis Jānis Lavinieks kopā ar Radziņu karoja Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā. Par izrādīto varonību 1919. gada oktobra sākumā Torņakalna rajonā pret bermontiešiem tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 1930.gadā viņš pabeidza Kara akadēmiskos kursus (ģenerālis P.Radziņš bija „Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieks no 1928.g.-1930.g.). 1935. gada martā iestājās studentu korporācijā Tervetia. Vācu okupācijas laikā no 1943. gada bija Karavīru Palīdzības organizācijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Parakstījis Latvijas Centrālās Padomes memorandu.
Atmiņas par goda filistri ģenerāli Pēteri Radziņu.
1960.gada 8.februārī pagāja 30.gadi kopš mira korporācijas „ Tervetia” pirmais goda filistrs Pēteris Radziņš. P.Radziņš dzimis 1880.gada 2.maijā Lugažu pagastā kā lauksaimnieka dēls. 1901.gadā viņš sekmīgi nobeidz Viļņas karaskolu u n kā jauns virsnieks piedalās krievu-japāņu karā. Pēc pabeigta kara P.Radziņu komandē uz Pēterpils kara akadēmiju, kuru nobeidz 1910.gadā. jauno akadēmiķi tūliņ pieskaita Krievijas armijas ģenerālštābam.
Pirmā pasaules karā P.Radziņš ir 61.kājnieku divīzijas štāba priekšnieks. Par plkv. Viņu paaugstina 1917.gadā.
1918. un 1919.gada sākumā plkv. P.Radziņš dien Ukrainas armijas ģenerālštābā..
1919.gada oktobrī plkv. P.Radziņš atgriežas dzimtenē, kur viņu gaida atbildīgi pienākumi: Latvijas valdība nekavējoties ieceļ viņu par armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, jo jaunajai armijai tobrīd ir nepieciešams tāds kara vešanas speciālists, kāds ir piedzīvojušais ģenerālštāba plkv. P.Radziņš.
Ja armijas virspavēlnieks plkv. Jānis Balodis bauda latvju tautas vispārējo uzticību un spēj pulcināta tās dēlus zem saktani-balti- karoga cīņai par brīvību, tad plkv. P.Radziņa rokās atrodās šo ciņu stratēģiskā vadība. Šeit jāpiemin, ka Radziņam pārņemot Latvijas armijas virspavēlnieka štāba vadību, mūsu armijas stāvoklis bija ļoti smags un visai nopietns. Latgales divīzija bija pārgājusi Daugavas kreisajā krastā, bet tālāk arī netika. Laika apstākļi bija tādi, ka Daugava tuvākās dienās varēja aizsalt. Ja tas notiktu, bermontieši viegli, ar maziem zaudējumiem, pārietu Daugavas labajā krastā, kur mums tobrīd atradās tikai novērošanas posteņi. Rezerves spēki bija visai ierobežoti un tie paši galvenām kārtām sastāvēja no jaunformētām vienībām. Arī no austrumfrontes bija paņemtas visas tur pieciešamās vienības. Ja bermontiešiem šādos apstākļos izdotos pāriet Daugavu, Rīga būtu bīstami apdraudēta un Latgales divīzija ielenkta.
Ja tomēr nenotika visļaunākais, ko pieminētos apstākļos varēja sagaidīt, bet Latvijas armija ar nelieliem spēkiem un pavisam trūcīgu apbruņojumu uzvarēja, tad tas ir plkv. Radziņa nopelns. Pēc armijas virspavēlnieka štāba vadības pārņemšanas, plkv. P.Radziņš īsā laikā iepazinās ar mūsu armijas stāvokli un izstrādāja operatīvo plānu pretuzbrukumam, ko arī ģeniāli izvadīja. Protams, ka te nav jāaizmirst arī mūsu varonīgie cīnītāji, kas bija apņēmušies ziedot sevi uzvarai.
Tikpat sekmīgi 19120.gadā mūsu armija veica plkv. P.Radziņa izstrādāto Latgales atbrīvošanas operāciju.
Atbrīvošanas cīņu panākumi nostiprināja plkv. P.Radziņam izcila taktiķa un stratēģa slavu; viņš kļuva par Latvijas armijas lielāko militāro autoritāti.
1920.gada 13.augustā, divas diena pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju, plkv. P.Radziņu paaugstināja par ģenerāli un atvaļināja no aktīvā kara dienesta. Ierindas karavīri palika neziņā, kādēļ ģenerālim Radziņam, kas bija tik sekmīgi izvadījis armiju brīvības cīņās, tagad tā bija jāatstāj, kamēr augsti amati tiek doti tādiem, kurus Latvijas brīvības cīņu laikā uzskatīja par nepiemērotiem ļoti atbildīgiem armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatam.
Tā pēc sekmīgi izvadītām Latvijas atbrīvošanas cīņām Radziņam apmēram četri gadi bija jādzīvo ļoti pieticīgos apstākļos, pelnot sev dienišķo iztiku vienīgi ar lekcijām militārajos kursos.
1920.gada 11.novembrī – Lāčplēša dienā – valsts prezidents Čakste, Brīvības laukumā, piespraužot ģenerālim P.Radziņam Lāčplēša ordeņa III šķiras krustu ar numuru 1, kā atzinības un varonības zīmi par Latvijas brīvības cīņās izcilo devumu un drošsirdību.
Lielākā daļa virsnieku bija ieskatos, ka Lāčplēša kara ordeņa I šķira, tūliņ pēc armijas virspavēlnieka, pienākas patiesajam uzvaras kaldinātājam ģenerālim P.Radziņam. diemžēl jāsaka, ka ģenerālis to tomēr nesaņēma, jo acīmredzot te gadījās vīri, kas izmantojot ordeņa statūtu nepilnību parūpējās, lai I šķiras ordenis ietu viņam secen.
Mēģinājumi izveidot miera laika armiju un noorganizēt tās apmācību nedeva panākumus ne toreizējam ģenerālštāba priekšniekam, nedz armijas inspektoriem. Drīz vien šos amatus likvidēja un to vietā 1924.gadā nodibināja armijas komandiera posteni. Šinī amatā atkal bija jāaicina Latvijas brīvības cīņu izcilais uzvaru izplānotājs un izvadītājs – ģenerālis P.Radziņš.
Bagātīgiem piedzīvojumiem kara laukā un plašajām militārajām zināšanām apveltītais armijas komandieris P.Radziņš veica Latvijas armijas izveidošanu, saliedēšanu un apmācību noorganizēšanu ar lielu prasmi un teicamām sekmēm.
Kara spēles un manevri ģenerālim P.Radziņa laikā deva virsniekiem ļoti daudz pamācoša, kas palika arī turpmāk viņu taktisko zināšanu pamatā.
Virsnieku apmācībās armijas komandiera auditorija dažbrīd bija ļoti raiba. Tur bija gan vecās krievu skolas virsnieki, no kuriem daži bija grūti pārliecināmi, ka 1914.gada kara vešanas taktika šodien vairs neder, gan arī tādi, kas beiguši kara laika saīsināto ( 4 mēn.) karaskolas kursu. Beidzot netrūka arī tādu, kas virsnieka dienesta pakāpi bija ieguvuši par cīņās parādīto varonību. Noorganizēt apmācības tika raibam klausītāju sastāvam nebija viegli, bet armijas komandiera štābs to arvien izkārtoja ar atzīstamām sekmēm.
Manevru iztirzājumos ģen. P.Radziņš tik pārliecinoši un precīzi formulēja un pierādījas savu uzskatu vai lēmumu pareizību, ka pat ietiepīgākajiem oponentiem bija jāpiekāpjas un jāpiekrīt..
P.Radziņš kā Ļāčplēša kara ordeņa III šķiras pirmais kavalieris bija arī L.K.O. domes priekšsēža pirmais vietnieks. L.K.O. domes sēdēs bieži vien izcēlās domstarpības par kāda varoņdarba atzīšanu vai neatzīšanu. Dažs vecākās paaudzes domes loceklis mēģināja varonību vērtēt pēc kaujā kritušo skaita. P.Radziņš tomēr prata pārliecināt, ka kritušo skaits un kaujas karstums nav vienīgie mērogi kaujas operatīvai vērtībai.
P.Radziņš nekad nemeklēja atbalstu politiskajās partijās, ne atsevišķos cilvēkos, bet vienmēr paļāvās uz saviem spēkiem. Savu tiesību robežās viņš bija stingrs un nelokāms. Nelokāms viņš bija arī pret žīdu deputāta Dubina un „ siseņu” komandiera B.Kalniņa iegribām un prasībām. Kreisie saimes nogrupējumi ģenerālim bija nelabvēlīgi, jo viņš, lūk, esot cīnījies Krievijas dienvidos pret komunistiem, tātad – monarhists.
Acīmredzot P.Radziņa apvainotāji un kritiķi bija jau piemirsuši, ka ģenerālis tieši bija cīnījies pret monarchistiem, vadot Latvijas armiju cīņā pret Bermontu-Ovalovu. P.Radziņa nelabvēļi visam tam vēl pievienoja baumas, ka armijas komandieris gatavojot „ puču” , kas protams bija kaila nepatiesība. Bet ļaunprātīgi palaistās baumas nemitējās! Sakarā ar visu to paklīda valodas, ka P.Radziņu atbrīvo no armijas komandiera amata. Kad tas beidzot apstiprinājās, izmantojot sanāksmi uz kara spēlēm, divīziju un pulku komandieri pārrunāja, kā reaģēt uz kreiso elementu iespaidoto demokrātiskā centra valdību un valsts prezidenta neattaisnojamo rīcību.
Paredzētais P.Radziņa atvietotājs nebija armijā populārs. Apspriedes dalībniekiem bija skaidrs, ka armijas komandiera maiņa nāks vienīgi par ļaunu Latvijas armijas stiprumam (1939-1940.gadā tas arī pilnīgi apstiprinājās) un par to sevišķi uzgavilēs Latvijas valsts grāvēji. Sanāksmes dalībnieku lielākā daļa ieteica viesiem iesniegt atlūgumus no dienesta. Dzirdēja arī aizrādījumus, ka armiju taču nevar atstāt bez vadības un tāda rīcība līdzinātos streikam, kas armijā neiederas. Ilgās debates nekādu atrisinājumu nedeva.
Par apspriedi kāds liels garnizona priekšnieks bija tanī vakarā paziņojis valsts prezidentam. Prātu nomierināšanai P.Radziņu tūliņ neatcēla no armijas komandiera amata, bet aizkomandēja uz ārzemēm „ itkā” ārstēšanās nolūkā. P.Radziņam atgriežoties no ārzemēm iecēla par Augstākās militārās skolas priekšnieku, bet viņa vietā par armijas komandieri nāk cits.
Arī Augstākā karaskolā mūsu izcilais kara mākslas zinātnieks ģen. P.Radziņš atrada daudz darba, jo līdzšinējais skolas izglītības līmenis viņu nebūt neapmierināja. Viņa sniegums bija tiešām liels ieguvums mūsu armijas virsniekiem. Arī par to viņam pienākas atzinība un pateicība.
Dienesta attiecībās P.Radziņš bija vienkāršs, atklāts un ar visiem draudzīgs, neatkarīgi no dienesta pakāpes. Bet dabīgi radusies distance tomēr pastāvēja un to arī neviens nemēģināja pārkāpt. Šī distance tomēr bija tāda , kas dibinājās uz dziļu cienību, ko visi izjuta nākot saskarē ar šo patiesi izcilo karavīru. Ģenerālis ne tikvien pūlējās saprast savus karavīrus, bet izturējās pret viņiem ar lielu taktu un iecietību.
P.Radziņš labprāt mīlēja uzturēties sabiedrībā un bija atjautīgs un asprātīgs sarunu biedrs. Viņam sevišķi tuvu draugu nebija, kādēļ jutās vientuļš. Nepelnītā atcelšana no armijas komandiera amata viņu vēl vairāk sarūgtināja un aizvainoja. Pēc visa tā P.Radziņš vēl vairāk „ ievilkās sevī” , meklējot aizmiršanos alkoholā. Šajā liktenīgajā laikā starp daudzajiem P.Radziņa cienītājiem diemžēl nebija neviena tik tuva, lai viņam piekļūtu un sniegtu atbalstu.
Tā šī krietnā cilvēka un izcilā karavīra panākumiem bagātais mūžs noslēdzās 1930.gada 8.oktobrī, kad viņu atrada dzīvoklī mirušu.
Archibīskapa katedrāles altāra telpā pie ziedos iekļautā ģen. P.Radziņa šķirsta līdz apbedīšanas dienai stāvēja dubulta pulku komandieru un korp. Tervetia goda sardzes. Uz pēdējo dusu ģenerāli izvadīja ar militāru godu. Abās pusēs lafetei uz kuras bija novietots šķirsts, soļoja virsnieku un tervetiešu goda sardzes. Daudzajo pavadītāju pulkā aiz šķirsta soļoja sērās tērpta visa Tervetia saime.
Tā ģenerālis P.Radziņš izstaigājis daudzas kaujas laukus atrada mieru dzimtenes Brāļu kapos „ Sērojošās Latvijas” tēla pakājē.
Ģenerālis P.Radziņš bez vairākiem periodikā publicētiem rakstiem, no 1921.-1922.gadam izdeva „ Latvija atbrīvošanās karš” – I un II otro daļu.
vara bungas: Šā 23.maijā maijā nodibināta biedrība “Ģenerāļa Pētera Radziņa fonds”, kas darbosies majora A.Purviņa vadībā. Viens no galvenajiem biedrības uzdevumiem būs P.Radziņa rakstu krājuma izdošana e-grāmatas un tradicionāla izdevuma formā. VB sekos notikumiem un informēs par iespējām iegādāties šo vērtīgo grāmatu, bet pagaidām vēršu jūsu uzmanību uz VB sadaļu “Ģenerālis Pēteris Radziņš”
vara bungas 
2015 – Radziņa biedrība, 2016. – Radziņa grāmata, 2017.Radziņa iela, 2018. – Radziņa Filma, 2019. – Radziņa muzejs, 2020 – RADZIŅA BRĪVPRĀTĪGO BATALJONS.
🙂 Radziņam patiktu. Tikai “bataljonam” jābūt kaut kur uzreiz pēc grāmatas.
http://www.lursoft.lv/adrese/petera-radzina-iela-valka-valkas-novads/majas
Radziņa iela jau ir! 🙂
Nesen Radziņa ielas “problēmu” spiestā kārtā apsprieda AM. Nolēma neatbastīt, jo viņš redz esot “neviennozīmīga personība”, kurā vietā neviennozīmīga neskaidroja, bet tāds esot Jura Ciganova (kara muzeja dir.vietneiks) viedoklis. Domāju pie vainas Radziņa nacionālā stāja un sociķu intrigas.
Valka ir pilsēta, kura lepojas ar saviem varoņiem, ko nevarētu teikt par Latvijas valsti. Ģenerālis Radziņš ir vadījis Rīgas, Jelgavas un Rēzeknes atbrīvošanas operācijas. Tas būtu pietiekošs iemesls, lai jebkura sevi cienījoša tauta šo pilsētu galvenās ielas nosauktu atbrīvotāju vadoņa vārdā.
P.S. Generāļa Radziņa brīvprātīgo bataljons gan skan labi!!!!