10. augustā notiks Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera, ģenerāļa Jāņa Lavenieka apbedīšanas ceremonija Rīgas Brāļu kapos. Svinīgās ceremonijas sākums plkst. 15.00 Pirmo Meža kapu kapličā.
Latvijas armijas ģenerālis Jānis Lavenieks (1890-1969) ir Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks, Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies 1919. gada jūlijā. Dienestu Latvijas armijā sācis kā kapteinis, iecelts par Bruņotā diviziona 1. bruņotā vilciena komandieri, bet 1919. gada decembrī par Bruņoto vilcienu diviziona komandiera palīgu. No 1920. gada februāra Jānis Lavenieks bijis Bruņoto vilcienu diviziona komandieris. 1923. gadā Bruņoto vilcienu divīziju pārorganizēja par pulku un Jānis Lavenieks iecelts par pulka komandieri. Dienestu Latvijas armijā noslēdzis ģenerāļa dienesta pakāpē kā Lejaskurzemes rajona garnizona priekšnieks. Jānis Lavenieks apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni, ko saņēmis par piedalīšanos bermontiešu uzbrukuma atvairīšanā 1919. gada 8. oktobrī. 1940. gadā slimības dēļ atvaļināts. 1944. gadā devies uz Vāciju. 1950. gadā emigrējis uz ASV, kur 1969. gadā miris.
Jānis Lavenieks bija korporācijas “Tervetia” goda biedrs, priekšsēdis vairākās latviešu organizāciju padomēs Vācijā, darbojās Elizabetes-Nuarkas ev. luterāņu draudzes padomē un Ņudžersijas Organizāciju apvienības prezidijā ASV.
ģenerāļa Laivinieka biogrāfija
vara bungas 
Paldies brigādes ģenerālim J.Vectirānam par ieguldīto darbu!
Video no ceremonijas
https://www.youtube.com/watch?v=VZzoKDuvGIY&feature=youtu.be
Interesanta sagadīšanās. AM mājas lapā A.Zālītis ģenerāļa J.Lavinieka biogrāfijas ir izlaidis 1918.gadu, kad viņš un ģenerālis P.Radziņš dienēja Ukrainas armijā. Tā tad mums ir divi ģenerāļi, kuri cīnījās par Ukrainas brīvību 1918.gadā pirms ieradās Latvijā. Tur viņi iepazina Sarkano armiju un 1920.gadā veiksmīgi to sakāva Latgalē!!!
Ģenerālis J.Lavinieks jau trimdā būdams rakstīja par ģenerāli P.Radziņu.
“Ja tomēr nenotika visļaunākais, ko pieminētos apstākļos varēja sagaidīt, bet Latvijas armija ar nelieliem spēkiem un pavisam trūcīgu apbruņojumu uzvarēja, tad tas ir plkv. Radziņa nopelns. (…). Protams, ka te nav jāaizmirst arī mūsu varonīgie cīnītāji, kas bija apņēmušies ziedot sevi uzvarai.”
“Atbrīvošanas cīņu panākumi nostiprināja plkv. P.Radziņam izcila taktiķa un stratēģa slavu; viņš kļuva par Latvijas armijas lielāko militāro autoritāti.”
“1920.gada 13.augustā, divas diena pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju, plkv. P.Radziņu paaugstināja par ģenerāli un atvaļināja no aktīvā kara dienesta. Ierindas karavīri palika neziņā, kādēļ ģenerālim Radziņam, kas bija tik sekmīgi izvadījis armiju brīvības cīņās, tagad tā bija jāatstāj, kamēr augsti amati tiek doti tādiem, kurus Latvijas brīvības cīņu laikā uzskatīja par nepiemērotiem ļoti atbildīgiem armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatam.”
“Lielākā daļa virsnieku bija ieskatos, ka Lāčplēša kara ordeņa I šķira, tūliņ pēc armijas virspavēlnieka, pienākas patiesajam uzvaras kaldinātājam ģenerālim P.Radziņam. diemžēl jāsaka, ka ģenerālis to tomēr nesaņēma, jo acīmredzot te gadījās vīri, kas izmantojot ordeņa statūtu nepilnību parūpējās, lai I šķiras ordenis ietu viņam secen”
“P.Radziņš nekad nemeklēja atbalstu politiskajās partijās, ne atsevišķos cilvēkos, bet vienmēr paļāvās uz saviem spēkiem. Savu tiesību robežās viņš bija stingrs un nelokāms. Nelokāms viņš bija arī pret žīdu deputāta Dubina un „ siseņu” komandiera B.Kalniņa iegribām un prasībām. Kreisie saimes nogrupējumi ģenerālim bija nelabvēlīgi, jo viņš, lūk, esot cīnījies Krievijas dienvidos pret komunistiem, tātad – monarhists.”
“Paredzētais P.Radziņa atvietotājs nebija armijā populārs. Apspriedes dalībniekiem bija skaidrs, ka armijas komandiera maiņa nāks vienīgi par ļaunu Latvijas armijas stiprumam (1939-1940.gadā tas arī pilnīgi apstiprinājās) un par to sevišķi uzgavilēs Latvijas valsts grāvēji. Sanāksmes dalībnieku lielākā daļa ieteica viesiem iesniegt atlūgumus no dienesta. Dzirdēja arī aizrādījumus, ka armiju taču nevar atstāt bez vadības un tāda rīcība līdzinātos streikam, kas armijā neiederas. Ilgās debates nekādu atrisinājumu nedeva.
Par apspriedi kāds liels garnizona priekšnieks bija tanī vakarā paziņojis valsts prezidentam. Prātu nomierināšanai P.Radziņu tūliņ neatcēla no armijas komandiera amata, bet aizkomandēja uz ārzemēm „ itkā” ārstēšanās nolūkā. P.Radziņam atgriežoties no ārzemēm iecēla par Augstākās militārās skolas priekšnieku, bet viņa vietā par armijas komandieri nāk cits.”
Pilns ģenerāļa J.Lavinieka raksts, kas veltīts ģenerālim P.Radziņam pieejams “VB” sadaļā “ģenerālis Pēteris Radziņš”.
Visdziļākā cieņa mūsu izcilajam karavīram, virsniekam un ģenerālim J.Laviniekam.
Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības dibinātājs
Agris Purviņš
Prasmīgu stratēģi iecelt par Augstākās militārās skolas priekšnieku- diez vai būtu uzskatāms par kaitējumu valsts aizsardzībai.