[..] Minējāt, ka šis ir labs budžets arī tāpēc, ka aizsardzībai daudz vairāk atvēl. Lai piebremzētu ministriju daudzos pieprasījumus un liktu tautai to saprast, Reirs to nosaucis par kara laika budžetu. Tad savelkam jostas un bruņojamies vai tomēr attīstāmies?
– Virzība karošanas virzienā ir, bet nedaudz vairāk nekā procents no IKP aizsardzībai neļauj to saukt par kara budžetu. Izraēla ilgstoši ir aizsardzībai atvēlējusi ap desmit procentu. Tagad mazāk. Ja mēs paskatāmies, cik aizsardzībai tērē valsts, no kuras mūsu pastāvēšana ir atkarīga, tad mums pienāktos 3 – 4% no IKP atvēlēt.[..] Ja paskatās Saeimā iesniegto budžeta projektu, tad skaidrs, ka latviešu tauta nekam netaisās upurēties. Mēs joprojām paļaujamies, ka citi mūs sargās un mēs palielināsim aizsardzības budžetu tieši tik lēni, lai viņus pilnīgi nenokaitinātu. [..]
vara bungas: Esmu ievērojis tendenci nenormāli lepoties ar aizsardzības budžeta pieaugumu par 0,4% no IKP pret iepriekšējo gadu. Jāpierod pie domas, ka tas vēl nav progress un attīstība, bet samērā lēna atgriešanās pie normas. Ne vairāk. Pacientam parādījies pulss, bet ar apelsīniem pie viņa vēl nelaiž.
UPD1
Būtisks papildinājums no “pzMaus”:
[..] Protams, ka mūsu gadījumā 2% ir nepieciešamais aizsardzības izdevumu līmenis. Savukārt maksimums nedrīkst būt pāri tam, ko valsts varētu atļauties. Ir šāda ekonomikas koncepcija – militārais keinsisms (Military Keynesianism), kura tieši attiecas uz aizsardzības izdevumu palielināšanu un varētu būt definēta, ka ekonomiskās attīstības stimulēšana, izmantojot aizsardzības izdevumu palielināšanu vai uzturēšanu noteiktajā līmenī. Šī koncepcija tika plaši pielietota ASV pēc 2.Pasaules kara (2.PK) un pat kļuva par aizsardzības politikas sastāvdaļu. Diemžēl vēl joprojām zinātnieki nevar pierādīt aizsardzības izdevumu palielināšanas labvēlīgo efektu uz ekonomikas attīstību. 2009.gadā tika apkopoti 103 dažādi pētījumi par aizsardzības izdevumu palielināšanas ietekmi uz ekonomikas attīstību [http://carecon.org.uk/DPs/0902.pdf], un autori nonāca pie secinājuma, ka nopietna aizsardzības izdevumu palielināšanai visticamāk būs negatīvais (IKP izmaiņas uz leju) vai nenoteikts (IKP neizmainīsies vai IKP izmaiņas nebūs tieši saistītas ar aizsardzības izdevumiem) efekts. Kā aizsardzības izdevumu maksimumu minēšu ASV izdevumus 2.PK: 40% no IKP 1944.gadā un vidējais aizsardzības izdevumu līmenis ap 20% no IKP [http://bnarchives.yorku.ca/223/1/20060900nb_cheap_wars_aic.pdf] . Šajā publikācijā ir interesants grafiks par ASV IKP un aizsardzības izdevumu izmaiņām, protams, ir jāņem vērā, ka publikācija tika izdota 2006.gadā un prognozēs netika iekļauta 2008.-2009.gada finansiālās krīzes ietekme uz IKP (Pēc Pasaules bankas datiem [http://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.KD.ZG?page=1] ASV IKP pieauguma apjomi samazinājās līdz -2,8% 2009.gadā).
Nedaudz papētot aizsardzības izdevumu ietekmi uz IKP, es nonācu līdz savam secinājumam, ka aizsardzības izdevumu ievērojamas palielināšanas pozitīvais efekts varētu tikt sasniegts pie tautsaimniecības mobilizācijas (ASV 2.PK [augšā] piemērs). Jo diemžēl aizsardzības izdevumu palielinājums (5-10% no IKP) bez tautsaimniecības mobilizācijas nestimulē ekonomisko attīstību. Interesanti, ka, salīdzinājumā ar 2012.gadu (4,2%no IKP) ASV aizsardzības izdevumi (pēc Kongresa lēmuma) tika samazināti 2013.gadā līdz 3,8% no IKP, bet 2014.gadā jau līdz 3,5% no IKP [http://www.sipri.org/research/armaments/milex/milex_database].
Līdz ar to, lai dabūtu kaut vai minimālo aizsardzības izdevumu „ atdevi”, ir jārada tautsaimniecības mobilizācijai līdzīgie apstākļi, veidojot militāri industriālo bāzi un stiprinot aizsardzības un privāta sektora sadarbību. Mūsu gadījuma tie varētu būt nelieli aizsardzības industriālie klasteri, kas varētu arī veidot mobilizācijas materiālās rezerves (šo rezervju veidošanas sistēmu aprakstīšu vēlāk, jo šeit mēs runājām vairāk par aizsardzības izdevumiem). Ceru, ka Igaunija mums kārtējo reizi neapsteigs, toties ir indikācijas, ka tas var notikt, ņemot vērā Igaunijas Aizsardzības Industrijas asociācijas aktivitātes aizsardzības klasteru veidošanā (http://defence.ee/) . Ir ko ņemt vērā mūsu Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijai (http://federacija.lv/lv ) neviena vārda par klasteru veidošanu. Tātad, rezumējot par mūsu budžeta paketi, tai ir jāsasniedz 2, maksimāli 3% no IKP, un klāt jāveido arī sadarbība ar privāto sektoru, manuprāt, aizsardzības industriālo klasteru veidošanā.[..]
vara bungas 
Mazs atskats nesenajā vēsturē, kas notika pirms apmēram gada. Varat uzlikt mute ja negrib mūziku, bet kadri tiešām parāda cik nopietns karš norisinājās (un vēl var turpināties) Ukrainā. Cik saprotu, tur arī var redzēt Smerch efektivitāti
Ja jau video – tad video.
Uzziņai tād interesants pastāsts par lielu ieroču izstādi un tirdziņu!
Protams, ka mūsu gadījumā 2% ir nepieciešamais aizsardzības izdevumu līmenis. Savukārt maksimums nedrīkst būt pāri tam, ko valsts varētu atļauties. Ir šāda ekonomikas koncepcija – militārais keinsisms (Military Keynesianism), kura tieši attiecas uz aizsardzības izdevumu palielināšanu un varētu būt definēta, ka ekonomiskās attīstības stimulēšana, izmantojot aizsardzības izdevumu palielināšanu vai uzturēšanu noteiktajā līmenī. Šī koncepcija tika plaši pielietota ASV pēc 2.Pasaules kara (2.PK) un pat kļuva par aizsardzības politikas sastāvdaļu. Diemžēl vēl joprojām zinātnieki nevar pierādīt aizsardzības izdevumu palielināšanas labvēlīgo efektu uz ekonomikas attīstību. 2009.gadā tika apkopoti 103 dažādi pētījumi par aizsardzības izdevumu palielināšanas ietekmi uz ekonomikas attīstību [http://carecon.org.uk/DPs/0902.pdf], un autori nonāca pie secinājuma, ka nopietna aizsardzības izdevumu palielināšanai visticamāk būs negatīvais (IKP izmaiņas uz leju) vai nenoteikts (IKP neizmainīsies vai IKP izmaiņas nebūs tieši saistītas ar aizsardzības izdevumiem) efekts. Kā aizsardzības izdevumu maksimumu minēšu ASV izdevumus 2.PK: 40% no IKP 1944.gadā un vidējais aizsardzības izdevumu līmenis ap 20% no IKP [http://bnarchives.yorku.ca/223/1/20060900nb_cheap_wars_aic.pdf] . Šajā publikācijā ir interesants grafiks par ASV IKP un aizsardzības izdevumu izmaiņām, protams, ir jāņem vērā, ka publikācija tika izdota 2006.gadā un prognozēs netika iekļauta 2008.-2009.gada finansiālās krīzes ietekme uz IKP (Pēc Pasaules bankas datiem [http://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.KD.ZG?page=1] ASV IKP pieauguma apjomi samazinājās līdz -2,8% 2009.gadā).
Nedaudz papētot aizsardzības izdevumu ietekmi uz IKP, es nonācu līdz savam secinājumam, ka aizsardzības izdevumu ievērojamas palielināšanas pozitīvais efekts varētu tikt sasniegts pie tautsaimniecības mobilizācijas (ASV 2.PK [augšā] piemērs). Jo diemžēl aizsardzības izdevumu palielinājums (5-10% no IKP) bez tautsaimniecības mobilizācijas nestimulē ekonomisko attīstību. Interesanti, ka, salīdzinājumā ar 2012.gadu (4,2%no IKP) ASV aizsardzības izdevumi (pēc Kongresa lēmuma) tika samazināti 2013.gadā līdz 3,8% no IKP, bet 2014.gadā jau līdz 3,5% no IKP [http://www.sipri.org/research/armaments/milex/milex_database].
Līdz ar to, lai dabūtu kaut vai minimālo aizsardzības izdevumu „ atdevi”, ir jārada tautsaimniecības mobilizācijai līdzīgie apstākļi, veidojot militāri industriālo bāzi un stiprinot aizsardzības un privāta sektora sadarbību. Mūsu gadījuma tie varētu būt nelieli aizsardzības industriālie klasteri, kas varētu arī veidot mobilizācijas materiālās rezerves (šo rezervju veidošanas sistēmu aprakstīšu vēlāk, jo šeit mēs runājām vairāk par aizsardzības izdevumiem). Ceru, ka Igaunija mums kārtējo reizi neapsteigs, toties ir indikācijas, ka tas var notikt, ņemot vērā Igaunijas Aizsardzības Industrijas asociācijas aktivitātes aizsardzības klasteru veidošanā (http://defence.ee/) . Ir ko ņemt vērā mūsu Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijai (http://federacija.lv/lv ) neviena vārda par klasteru veidošanu. Tātad, rezumējot par mūsu budžeta paketi, tai ir jāsasniedz 2, maksimāli 3% no IKP, un klāt jāveido arī sadarbība ar privāto sektoru, manuprāt, aizsardzības industriālo klasteru veidošanā.
Jā, nebūtu slikti palielināt aizszardzības izdevumus un vēl no tā dabūt pozitīvu ekonomisko efektu, bet diemžēl mums neder modelis ar “mobilizāciju” tai nebūs ne laika, ne telpas. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi arī 2% būtu kā dieva dāvana, nu ko tu padarīsi, ja sabiedrība padevusies vēl pirms kaujas.
Jāņem talkā Izraēlas pieredzi, kas sekmīgi attīsta dubultās pieejamības tehnoloģijas un ieroču eksportu.
Savā komentārā es nedomāju tikai par klasisko 2.PK mobilizāciju, bet merķēju uz ciešāko sadarbību ar privāto sektoru un valsts sektora nemilitāro daļu, tādējādi samazinot finansiālo slogu uz valsts budžetu, protams, ka Latvijas gadījumā tas arī nozīmēs izdevumu pieaugumu. Piemērām, ja AM varētu definēt mobilizāciju līdzīgi, ka to izdarīja ASV (dokuments JP 4-05, datēts ar 21.02.2014. Figure I-2, pieejams: http://www.dtic.mil/doctrine/new_pubs/jp4_05.pdf), sadalot procesu pēc riska pakāpēm un apdraudējuma ilguma, domāju, ka ideja varētu strādāt.
komersantiem ir viens veiksmīgas sadarbaības kritērijs – peļņa, bet tikai aizsardzības iepirkumos valsts var izvēlēties kam to peļņu atdot vietējiem vai ārzemju komersantiem. līdz ar to valstij ir jacenšas pirkt no vietējiem ražotājiem (tieši ražotājiem nevis starpniekiem), bet komersantiem jāprot piedāvāt adekvātas cenas un preču/pakalpojumu kvalitāti. Tik vien …
Komersantam, laikam ka, ir uzdirst par visu, ka tik peļņa un prece atbilst iepirkuma prasībām.
un tas ir pilnīgi normāli. aizsardzības iepirkumi ir vienīgā joma, kur valsts var izvēlēties tikai vietējos piegādātājus un nelaist klāt ārzemniekus.
Runa ir par kvalitāti, kā jau vakar Drumfesta izteicās biedrs, labāk iepirkt normālu MRE no ārzemēm, nekā mocīties ar to amatieru no veikala plauktiem sakasīto wanabe sauso pārtikas devu, ko mums dod tagad 😉 !
Pilnīgi piekrītu, līdz ar to ideja par industriālo klasteru veidošanu varētu būt vietā, piemēram pieaicinot ārzemju ražotājus uz atvieglotiem nosacījumiem (nodokļu atlaides, valsts infrastruktūras objektu izmantošana utt.) un, pieprasot iekļaut mūsu ražotājus, kā apakšuzņēmējus piegādes ķēdēs (supply chain). It īpaši, ja varētu sarunāt ar ES, šeit es domāju galvenokārt European Defence Agency, iekļaut šo klasteru veidošanu zem European Defence Technological and Industrial Base (EDTIB) projekta. Uz jautājumu par kopējā Eiropas tirgus kropļošanu, varu atbildēt, ka šeit var ieiet zem “Treaty on Functioning of the European Union” izņemuma, kas ir minēts 107.panta 3(b) daļā: “The following may be considered to be compatible with the common market: aid to promote the execution of an important project of common European interest…” (“Consolidated Versions of the Treaty”, 2010). Tikai vajadzētu normāli pamatot klasteru veidošanas vajadzību, uzskatu, ka labs pamatojums būtu “Vispērējā drošības situācija”, t.i. paaugstināts aizsardzības pieprasījums (skaidrojums par terminu ir šeit: https://lv.wikipedia.org/wiki/Aizsardz%C4%ABbas_ekonomika). Protams ideja vēl nav pamatīgi attīstīta un izpētīta, bet katrā gadījumā es uzskatu, ka tai ir nākotne.
pag, tirgus kropļošana šeit nebūs, jo aizsardzības iepirkumi jau tāpat ir izņēmums
Article 346 (1)(b) allows EU countries to take measures they consider necessary for the protection of their essential security interests in connection with the production of/ trade in arms, munitions and war material (specified in the 1958 list ) Measures taken under Article 346 (1)(b) may not adversely a ffect competition on the common market for products not specifically intended for military purposes.
Tādēļ LV arī ir atsevīšķs aizsardzības iepirkumu likums
Pirms firefox man atsūtīja crash reportu mēģināju atstāt komentāru par direktīvu 2009/81/EC un 346.pantu, principā izņēmumi ir attiecināmi uz atvieglotajām procedūrām aizsardzības vai divējāda lietojuma preču iepirkumu gadījumos. Saskaņā ar direktīvu 2009/81/EC brīvā konkurence ir, lielākos vilcienos, vienādo nosacījumu radīšana visiem aizsardzības iepirkumu dalībniekiem, kamēr tas nerāda drošības riskus. Klasteru gadījumā uzņēmumiem tiks rādīti labvelīgi apstākļi, līdz ar to, kā es jau rakstīju iepriekš jāizmanto citas iespējas.
nu a bez klasteriem t.i. siltumnīcas apstākļu radīšanas nevar iztikt? Savukārt drošības riskus pielaižot ārzemniekus konkursam mēs nopamatoism. Cieti.
Mans viedoklis ir, ka klasteri vajadzīgi tieši vietējiem uzņēmejiem, jo pēc 2009.gada AM pētījuma par aizsardzības industrijas attīstības iespējām Latvijā rezultātiem mums tā ir, kā ir ar šo industriju. Ārzemniekus varam nelaist, bet es domāju, ka īpaši tas nelīdzēs. Starp citu, atvainojos, nenoprecizēju, ka ar ārzemniekiem tika domāti ES un ASV kompānijas, kas ir EDA un NSPA datu bāzēs un kuriem ar industriālo drošību viss ir kārtībā.
Par industriālās drošības sertifikātu tas ir pašsaprotami.
Klasteri jāattīsta, mēs Pasaules reitingos klasteru attīstībā esam 99. vietā.
Skaudība pie vainas un viensētnieciskums 🙂
Kara laika budžets mums bija 1919.-1920. gados, kas aizsardzības tēriņi sastādīja 40% no IKP.
Prasās skaļi ieklepot, ka velkot šādus ciparus no pirmās brīvvalsts jāatceras sociālā budžeta faktiskā neesamība.
Sociālā budžeta un vispārējās sociālās apdrošināšanas tolaik nebija neviena valstī. Pie tam kara laikā viss ir frontei, viss uzvarai, kāds tur vēl sociālais budžets. Kad okupants atnāks, tad nebūs vairs nekāda budžeta.
Sociālā budžeta neesamību kompensēja civillikuma norma, ka bērniem vecākus ir jāuztur, starp citu, tā vēljoprojām ir tur.
Kara laikā nebūs resursu šādu normu izpildes uzraudzībai. Tāpat kā sekot ļoti daudzu citu normu ievērošanai. Daudz kas būs atkarīgs no sabiedrības godaprāta.
ART 346 daudzi Eiropā uzskatīja par tirgus kropļojošo, jo daudzas valstis, izmantojot šo pantu ieviesa protekcionisma politiku, neveidojot konkurenci starp pretendentiem. Protams, līdzīgi kā ar OFFSET darījumiem galvenie pretinieki bija DEU, FRA un GBR. Līdz ar to, lai regulētu 346.panta izmantošanu un sakārtotu iepirkumu procedūru piemērošanu, tika izdota direktīva 2009/81/EC on the coordination of procedures for the award of certain works contracts, supply contracts and service contracts by contracting authorities or entities in the fields of defence and security uz kuras pamata tika izveidots Aizsardzības iepirkumu likums un kura papildina direktīvu 2004/18/EC uz kuras pamata ir veidots Publisko iepirkumu likums ar savām iepirkuma procedūrām. Saskaņā ar šiem normatīvajiem aktiem nedrīkst veidot labvelīgākos apstākļus vietējiem vai ārzemju ražotājiem, jo par pamatu tika pieņemta brīvā konkurence ES definicijā, līdz ar to, lai veidotu manos iepriekšējos komentāros aprakstītus klasterus, ir nepieciešams izmantot citu normatīvo regulējumu un to var panākt caur EDA EDTIB projektu. Protams, ka es rakstīju iepriekš, šī tēma ir diskutabla.
‘brīvā konkurence’ ES ietvaros ir slima zaķīša pusnakts murgi, jo, lai būtu “brīva konkurence” jābūt vienādam attīstības līmenim. Bet tāds nebūs ES nekad… Un kas tā par huiņu “tirgus kropļošana”? Tautu kropļošana – lūk, par to ir jādomā. Tirgus, bļā, lai domā pats par sevi. Kāda mums daļa par to vai to sūda tirgu kāds kropļo vai kā citādi apskādē? Jo tirgum par mums pilnīgi uzspļaut!
Varbūt arī zakīša murgi, bet tā ir realitāte kurā strādā miljoniem cilvēku ES. Konkurences kropļošanas aizliegums ir ES pamatprincips, patīk vai nē to ir jārespektē un ar to jārēķinās. Līgumu parakstījām, tātad jāpilda.
Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts,
ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un
kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku
konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts
iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm
Līguma par ES darbību 107.panta 1.daļa
Mums brīvais tirgus kopumā ir izdevīgāks nekā protekcionisms, jo mēs sava maza tirgus dēļ nevaram radīt resursu koncentrāciju visās nozarēs lai varētu saražot konkurētspējīgu produkciju. Mums ir jākoncentrējas dažās nišās un mums svarīgi lai šajās nišās mums neviens pēkšņi neuzliek barjeras.
Šeit nevar nepiekrist zemessargam. Lielākā problēma ar pašmāju militārajiem pasūtijumiem ir zemais pieprasījums. Ja mums būtu obligātais dienests, tad vēl kaut kas varētu arī kaut kurs sanāk, bet mūsu profesionāļiem gan neatmaksājas uzsākt kādu ražošanu pārāk mazs viņu. Vēl būtu labs risinājums – veidot 3B valstu kopējo loģistiku, kas būtu izdevīgi gan no valstiskā, gan no militārā viedokļa. Bet diemžēl 3B politiķiem neko nav devusi vēsturiskā pieredze un arī esamība vienotā organizācijā neko nedot.
Ģenerālis Pēteris Radziņš
” Arī Baltijas valstis, tas – Baltijas valstu savienība – varētu būt ļoti stiprs faktors; tādēļ padomju Krievija piegriež arī šai savienības idejai vislielāko vērību. Tā izlieto visus līdzekļus un visus spēkus, lai šī savienība nenotiktu par reālu faktu, lai padomju Krievijai nebūtu nākotnē jārēķinās ar nepārtrauktu fronti no Ziemeļu okeāna līdz Dņestras upei. Līdz šim laikam padomju Krievijai ir izdevies šo garo fronti dalīt, un tad sist katru atsevišķi ienaidnieku pēc kārtas. Nākotne rādīs, kas uzvarēs: – vai padomju Krievijas vai Baltijas valstu politiķi un diplomāti. Tagadējās Baltijas valstu konferences darbība rādīs, vai šis pirmais solis izdosies Baltijas valstīm par labu, jeb padomju Krievijai.”
Tieši tā. Starpjūru savienībai jābūt!
http://www.defensenews.com/story/defense/policy-budget/budget/2015/10/04/poland-launches-effort-help-arm-e-european-allies/73148772/
Polija sāk rīkoties
Izlasot šo rakstu, atausa doma – kamdēļ leiši pirks Boxer no vāciešiem, ja kaimiņos ir Polija ar savām Patriām/Rosomakiem? Galu galā, polis blakus, vācis tālu aiz poļiem un ne tas lielākais atbalstītājs.
Šajā gadījumā mēs kā jaunos APC/IFV uz riteņu bāzes varētu pirkt Rosomak, leiši arī, vienota platforma ar poļiem, kas zin, varbūt tieši šādā veidā poļi atbalstītu sabiedrotos reģionā – nolaistu cenu mums un ja vēl tās būtu 2-3 valstis(slovāki jau plāno 30 gab. iepirkt), kas pērk, tad vispār ideāli, cenu šā vai tā nolaistu ar vai bez atbalsta programmas!
Igauņi, savukārt, varētu, ja ļoti gribētos turpināt iet iemīto taciņu, ņemt no somiem Patria AMV un rezultātā pa lielam mums reģionā būtu viena riteņu platforma.
es jau ar pa šito nesen te runāju……kaut kā baigi neloģiski ka leiši baigi pērk tieši Vācijas tehniku (Boxer, PZH2000, G-36). Nezinu, varbūt vācieši viņus piekukuļo ar kaut ko. Vai arī viņiem vēl dusmas uz Poliju pa to visu Vilņas padarīšanu…….katrā ziņā tas mums visiem baltiešiem sarežģī dzīvi, no malas tiešām stulbi izkatās, 3 mazas daudz maz vienādas un draudzīgas valstis katra pērk savādāku tehniku un ieročus.
Nu tā pat kā pirmās republikas laikā eesti izmantoja krievu (padomju) ieročus, munīciju, mēs angļu standartu, bet leiši visu pirka un izmantoja vācu.
Acīmredzot, kādam tas ir izdevīgi, kaut vai tai pašai Krievijai.
Jautājums, vai Krievija te savu roku arī pielikusi vai arī vietējie noderīgie idioti spēlē viņiem par labu paši no sevis.
Nepētīju, kurš bija 3B savienības (tai skaitā arī militārās alianses) idejas autors Pirmās Republikas laikā – Ģen. Pēteris Radziņš vai Zigfrīds Anna-Meierovics, abiem bija labas domas šajā virzienā, bet pilnīgi piekritu Vagrim un Majoram A.Purviņam, jo, manuprāt no ekonomiskā un aizsardzības viedokļa tas būtu liels solis uz priekšu.
http://doc.mod.gov.lv/lv/ts/2015/9/#36/z
rupji sakot somi atlaida 2400 birokrātus un tā vietā ieguva 18 000 rezervistus – somi! 🙂