День захисника України


Šodien Ukrainas Aizstāvja Diena.

Kad viss  sācies 2014.gadā  aizstāvēt bija ko, bet nebija kam, bija rusa stobros, ienaidnieki štābos un ne mazākās izredzes pret ieeļļotu un pārbaudītu kara mašīnu. Tomēr cilvēki izrādījās stiprāki par mašīnu, jo cīnījās par savu zemi, nākotni, saviem bērniem un savu brīvību. Cīnījās ne tikai frontē, cīnītāji ir arī tie, kas jau trešo gadu daļu regulāri ziedo un apgādā karojošos līdzpilsoņus ar visu nepieciešamo neskatoties uz to, ka maksā nodokļus tāpat kā visi pārējie, kas nekaro un neziedo .  Mums ir ko mācīties dāmas un kungi. Paldies viņiem par skolu.

Viens no piemēriem šeit.

Šo čali es pirms gadiem  desmit pazinu personīgi. Jāsaka, ka rakstā nav samelots ne par santīmu. Labi izglītots  virsnieks, uzticams draugs un, kā izrādās, izcils komandieris, kurš atšķirībā no dažiem kolēģiem neizmantoja amatu kā tramplīnu, lai pārsēstos deputāta krēslā.  Iedzeršu šodien uz viņa veselību un karavīra veiksmi.

Ziedo Ukrainas brīvprātīgajiem karavīriem

20 domas par “День захисника України

  1. Atgriežoties šodienas pievakarē Latvijā no izbrauciena pa Balkāniem+ (caur Ukrainu), es tā priecājos par to, cik Latvija ir eiropeiski sakārtota un tīra valsts.
    mēs lamājam visus par daudzajām nejēdzībām- savus korumpētos, stulbos, alkatīgos, savtīgos, divkosīgos utt politiķus, ierēdņus…, bet neapjēdzot, ka vienalga esam balto cilvēku zeme, jo tie paši mūsu lamātie indivīdi kopā ar mums pašiem ir izveidojuši valsti uz kuri es ar prieku atgriežos!
    šonakt (šorīt), sēžot rindā uz iespēju iekļūt “balto cilvēku zemē” (ES) un klausoties ukraiņu patriotiskās dziesmas, nodomāju, cik gan daudz viņiem vēl vajag izturības, lai izietu cauri daudzajām vilšanās viļņiem, aplauzieniem, lai viņu patreizējiem centieniem mainīt savu valsti ātri vien paši neatmestu ar roku! es priecājos par vienkāršo ukraiņu patiesumu, sirsnību, bet lai sakārtotu to ārprātu, kas valda tur apkārt, bez ES nomenklatūras (laba vai slikta- vērtējiet paši) viņi paši galā netiks. tāpēc varam tikt aizlūgt par Eiropas iedomīgajiem snobiem augstajos Briseles gaiteņos, lai viņi nenovēršas no Ukrainas un dod viņiem iespēju būt kopā ar mums.
    lab,
    Priekā!- par Ukrainu!

    • Lai veicas ukraiņiem, bet savu valsti sakārtot var tikai viņi paši, Laimes lācis (ES nomenklatūra) nepalīdzēs, jo tā pati nomenklatūra, kas darbojas Somijā darbojas arī Grieķijā un Itālijā un tas vien norāda, ka valstī ir tāda kārtībā, kā to paši nodrošina.

  2. Ceru, ka mūsu politiķiem pietiks dūšas turēt buru un virzīties uz priekšu valsts nostiprināšanas darbos!
    Vai tieši otrādi, būs tādi gļēvi lupatas, ka pie katra NATO pendeļa izdarīs visu 10x labāk un vairāk, kā prasīts!

    Jebkurā gadījumā, jā, Ukrainai vēl tāls ceļš ejams, izturību!

  3. ukraiņu dokumentālā filma par reidi, kuru veikuši Ukrainas desantnieki pagājušajā gadā. Paši viņi uzsver, ka tas ir unikāls no militārā viedokļa

    • Filmā aprakstīti trīs reidi viens no tiem sit visus dziļuma un garuma rekordus – 400 km no tiem 170 ar kaujām. Ko mēs redzam:
      -nelineārs kaujas lauks (pretinieks grupējas ap apdzīvotajām vietām un komunikāciju līnijām), laujot brīvi pārvietoties ārpus apdzīvotām vietām un galvernajām maģistrālēm.
      – atbilstošs bruņutransports (riteņu BTR),
      – PD karavīri,
      – vairāku bataljonu kaujas grupas (iesaistītas vairākas PD brigādes, ir no kā veidot KG)
      – pārsteiguma moments (separi negaidīja šādus izlēcienus) burtiski “Viņi mūs gaida no jūras, bet mēs no kalna ar slēpēm”,
      – padomju desanta skola operācijas plānošanā (nereķināšanās ar ļoti lielu risku personālam).

      Jāsaka, ka ar šiem reidiem UA desantnieki daļēji reabilitēja sevi par nepārliecinošu sniegumu konflikta sākumā.

      • ahh tas sākums filmai gan tāds pārspīlēts. Porošeko iet ar savien generāļiem kā terminators 😀 ……laikam austrumu tautām patīk šitais šovinisms

      • Padomju skola nerēķinās ar desanta zaudējumiem un vienlaicīgi trīcam par jūras un gaisa desantu Latvijā? – lai jau met un sēdina desantniekus buļļa pakaļā 😉

        iepriekšējās desanta operāciju diskusijās jau biju uz to norādījis- gudri virsnieki desantu Baltijā nesēdinātu un ja operāciju vada muļķis- pēc Dārvina teorijas tas nav tas sliktākais variants 😉

        cik pasaulē ir veiksmīgu liela mēroga desanta operāciju 2?

        • desantnieki nav domāti tikai un vienīgi desantiem, tie ir labākie karavīri, kas apmācīti un ekipēti darboties atrauti no galvenajiem spēkiem. Līdz kontaktam ar ptretinieku viņi nonāk dažādos veidos, ko “parastie” motostrēlnieki neparktizē. Reidi līdzīgi tiem ko veica ukraiņi iespējami arī mūsu nosacītā aizmugurē, ko tad?

          • Nezin kādēļ amīši tikai uz vienas japāņu salas sēdināja desantu 😉 redzot zārku rindas pārgāja vēlēšanās.

            vienības lielumam aizmugurē ir nozīme. ”patīkamāk” ir izsētas 100 nodaļas bez smagākas tehnikas- nekā 2 pilni bataljoni ar tehniku 😉

            • tāpēc ka japāņu un tāpēc ka sala. Salas mums ir, bet vai nu zaķu, vai nu krievu.
              Reida KG lielumu nosaka pretinieka spēki ktrā atseviškā posmā, kuru var nākties pārvarēt triecienā. Reids nav izlūkpatruļa.

  4. Daži ģenerāļa Pētera Radziņa citāti par 1918.gada Ukrainas neatkarības karu:
    “- Militārā ziņā lielinieki izmantoja robežu neaizsargāšanu no ukrainiešiem varu pārņemšanas laikā, piepludināja pierobežu apgabalus ar saviem aģitatoriem, organizēja sacelšanās uz vietām un pamazām ja sāka ieņemt pierobežu pilsētas. Kad petļuriešu valdība pieprasīja Maskavā, uz kāda pamata tiek pārkāpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, Čičerins atbildēja, ka viņam ne prātā nenākot pārkāpt pamiera līgumu; neviena padomju karaspēka daļa vēl Ukrainas robežas neesot pārgājusi, bet gan pēc viņa (Čičerina) ziņām, dažas Ukrainas pilsētas un apriņķi paši sevi izsludinot par lieliniekiem un paši pievienojas padomju Krievijai, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām viņš (Čičerins) esot spiests tos pieņemt, un tāpēc esot ļoti iespējams, ka padomju karaspēks ieņemšot no Ukrainas atkritušos un padomju Krievijai pievienojošos ciemus un pilsētas. Tādejādi galu galā iznāca, ka nevis Maskava, bet it kā Ukraina uzsāka karu ar padomju Krieviju. Tas arī notika jau pirms ziemassvētkiem.”

    “Visnepatīkamākais padomju Krievijas ienaidnieks ir Ukraina. Mūsu aprindās ļoti bieži var dzirdēt domas, ka Ukraina ir ļoti niecīgs faktors nākamā Krievijas valsts uzbūvē, ja tas arī tagad tā izliekas, kad neatkarīga Ukraina, sastāv tikai no Petļuras valdības, un ir, gandrīz, bez teritorijas. Līdz 1917.gadam ukrainiešus pavisam nepazina, bet bija tikai mazkrievi. Jau 1917.g. beigās ļoti daudz pieslējās neatkarīgās Ukrainas idejai tikai tādēļ, lai tiktu vaļā no lieliniekiem; tad pagājušos trijos gados Ukrainas neatkarības ideja ir tapusi ļoti populāra, kā tautā, tā arī inteliģencē. Sākot no 1917.gada beigām, ukrainieši nepārtraukti cīnās dēļ savas dzimtenes neatkarības sasniegšanas. Kas tad ved šo karu, kad valdība nevar ar spēku nevienu piespiest karot, un karot bezgalīgi grūtos apstākļos? Ukrainas armija nesastāv viss tikai no tā rajona iedzīvotājiem, kurš atrodas Petļuras valdības rīcībā, bet gan visas Ukrainas brīvprātīgiem. Ukraina nav nekā dabūjusi no ārienes, tā strādā tikai no saviem spēkiem, un pie tam ar apbrīnojamu izturību: nav apģērba, nav ieroču, nav medikamentu, trūkst pārtikas, ļaudis mirst no ienaidnieka lodēm, no nemitējošās tīfa epidēmijas, no aukstuma un citiem trūkumiem, tie mirst sakostiem zobiem, un kritušo vietā nāk citi aizstāvēt Ukrainas neatkarību. Redzēdami šīs neatkarības idejas un nācijas spēka nemitīgu pieaugšanu, padomju Krievijas politiķi visu šo laiku piegriež vislielāko vērību Ukrainai, – gan vedot pret viņu pastāvīgu uzbrukumu, gan arī sūtot milzīgas naudas summas priekš iekšējās aģitācijas, nemieru un dumpju organizēšanas.”

Leave a reply to varabungas Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.