Laba diskusija. Sāk parādīties jaunas vēsturiskas atziņas par to dienu notikumiem. Pat var teikt, ka “ledus ir sācis kustēties, biedri piesēdētāji”. Man prieks, ka otrais kara muzeja vēsturnieks piemin ģenerāļa P.Radziņu. Tiesa Bermonta personība kārtējo reizi tika apspriesta krietni ilgāk. Vēl jāpiezīmē ka “oficiālais valdības” vēsturnieks Liniņa kungs ļoti ātri pārtrauca Barbu un pārgāja uz citu tēmu.
Dīvaini ka vēsturniekiem nepatīk, ka jebkurš var runāt par vēsturi, bet tai pat laikā viņi uzskata ka ir spējīgi spriest par militārām operācijām. Viņi minēja, Rīgai bija liela simboliska nozīme. Ģenerālis P.Radziņs savā darbā “Latvijas atbrīvošanas karšs” min citus iemeslus kāpēc Rīga ir svarīga:
“Zaudējot Rīgu, Latvija zaudētu arī sakarus un satiksmi ar Sabiedrotajiem. Sabiedroto kara flote atstātu Rīgu un reizē ar to Latvijas armija zaudētu to artilērijas uguns pabalstu, ar kuru tika apsargāta Daugava, ieņemta Daugavgrīva un novembrī iesākts uzbrukums Daugavas kreisajā krastā. Latvijas armija zaudētu iespēju dabūt tieši – ne caur Igauniju – kara materiālus, kuru bija sajūtams liels trūkums. Bija gan iesākts ierīkot ostu Carnikavā, bet tas bija veltīgs darbs un nekādu pozitīvu rezultātu tam nebija. Līdz ar Sabiedroto floti aizbrauktu arī Sabiedroto misijas un pie Latvijas valdības to vairs nebūtu, – vārdu sakot, Latvija būtu izolēta no Sabiedrotajiem un viņu vispusīgā pabalsta. Tātad Latvijas valdībai, atstājot Rīgu, būtu jāizšķiras: vai palikt sakaros ar Sabiedrotajiem, pārceļoties uz Liepāju un tā pārtraucot sakarus ar toreizējās Latvijas lielāko daļu un Latvijas armiju, vai atkal – palikt Vidzemē un zaudēt sakarus ar Sabiedrotajiem.
Bez tam Rīgai bija – kā priekš Latvijas, tā arī priekš Bermonta – liela nozīme materiālā ziņā: Rīgā atradās lielas materiālās bagātības, kuras varēja izmantot un izlietot savā labā tas, kurš valdīja pār Rīgu: apģērbi, apavi, tehniskie un mehāniskie līdzekļi un, pēdīgi, diezgan liels ēdamu vielu krājums.
Ja Bermontam būtu izdevies ieņemt Rīgu, tad ar to viņa nolūku sasniegšana būtu nodrošināta vismaz par 75 %; tāpēc mums galvenā vērība bija jāpiegriež Rīgai. Kas attiecas uz Bermonta tālākas darbības plānu, tad bija jādomā, ka Bermonts izmantos tos piedzīvojumus, kurus bija devušas Torņkalna ieņemšanas kaujas un Bermonta karaspēka izdzīšana no Daugavgrīvas. Šie notikumi skaidri norādīja uz sekojošiem apstākļiem.”
vara bungas 
Laba diskusija. Sāk parādīties jaunas vēsturiskas atziņas par to dienu notikumiem. Pat var teikt, ka “ledus ir sācis kustēties, biedri piesēdētāji”. Man prieks, ka otrais kara muzeja vēsturnieks piemin ģenerāļa P.Radziņu. Tiesa Bermonta personība kārtējo reizi tika apspriesta krietni ilgāk. Vēl jāpiezīmē ka “oficiālais valdības” vēsturnieks Liniņa kungs ļoti ātri pārtrauca Barbu un pārgāja uz citu tēmu.
Dīvaini ka vēsturniekiem nepatīk, ka jebkurš var runāt par vēsturi, bet tai pat laikā viņi uzskata ka ir spējīgi spriest par militārām operācijām. Viņi minēja, Rīgai bija liela simboliska nozīme. Ģenerālis P.Radziņs savā darbā “Latvijas atbrīvošanas karšs” min citus iemeslus kāpēc Rīga ir svarīga:
“Zaudējot Rīgu, Latvija zaudētu arī sakarus un satiksmi ar Sabiedrotajiem. Sabiedroto kara flote atstātu Rīgu un reizē ar to Latvijas armija zaudētu to artilērijas uguns pabalstu, ar kuru tika apsargāta Daugava, ieņemta Daugavgrīva un novembrī iesākts uzbrukums Daugavas kreisajā krastā. Latvijas armija zaudētu iespēju dabūt tieši – ne caur Igauniju – kara materiālus, kuru bija sajūtams liels trūkums. Bija gan iesākts ierīkot ostu Carnikavā, bet tas bija veltīgs darbs un nekādu pozitīvu rezultātu tam nebija. Līdz ar Sabiedroto floti aizbrauktu arī Sabiedroto misijas un pie Latvijas valdības to vairs nebūtu, – vārdu sakot, Latvija būtu izolēta no Sabiedrotajiem un viņu vispusīgā pabalsta. Tātad Latvijas valdībai, atstājot Rīgu, būtu jāizšķiras: vai palikt sakaros ar Sabiedrotajiem, pārceļoties uz Liepāju un tā pārtraucot sakarus ar toreizējās Latvijas lielāko daļu un Latvijas armiju, vai atkal – palikt Vidzemē un zaudēt sakarus ar Sabiedrotajiem.
Bez tam Rīgai bija – kā priekš Latvijas, tā arī priekš Bermonta – liela nozīme materiālā ziņā: Rīgā atradās lielas materiālās bagātības, kuras varēja izmantot un izlietot savā labā tas, kurš valdīja pār Rīgu: apģērbi, apavi, tehniskie un mehāniskie līdzekļi un, pēdīgi, diezgan liels ēdamu vielu krājums.
Ja Bermontam būtu izdevies ieņemt Rīgu, tad ar to viņa nolūku sasniegšana būtu nodrošināta vismaz par 75 %; tāpēc mums galvenā vērība bija jāpiegriež Rīgai. Kas attiecas uz Bermonta tālākas darbības plānu, tad bija jādomā, ka Bermonts izmantos tos piedzīvojumus, kurus bija devušas Torņkalna ieņemšanas kaujas un Bermonta karaspēka izdzīšana no Daugavgrīvas. Šie notikumi skaidri norādīja uz sekojošiem apstākļiem.”