vara bungas: Ne katrs, kam ir ierocis spēj to laist lietā pret sugas brāli, bet, ja pieņemam, ka cilvēks ir tikai dzīvnieks ar attīstītu augstāko neirālo darbību, tad pēc TEOTWAWKI savu pēcnācēju izdzīvošanu nodrošinās pārsvarā tie, kas apgūs šo necilo rūpalu. Katram pašam nāksies izvēlēties, kas viņš ir – mednieks vai medījums. Tomēr jāatcerās, ka pat trenēts karavīrs psiholoģiski nevar darboties/uzturēties intensīvas kaujas darbības apstākļos (nosacīti – frontē) nepārtraukti ilgāk par 60 diennaktīm, pēc tam 98% personāla sajūk prātā, lai arī te nav runas par fizisko spēku izsīkumu. Bet paliek vēl 2% – psihopāti, kuriem nogalināšanas process vienkārši patīk, tādus pēc kara ir grūti turēt rāmjos, tādēļ gudrās valdības kanalizē savu kaujas spējīgo veterānu tieksmes uz citiem objektiem – vieniem pabalsti un alkohols, citiem jauni uzdevumi. Šie 2% turklāt ir arī labākie karavīri, varoņi tiešā vārda nozīmē. Paradokss.
vara bungas 
reku ar kaut kas līdzīgs, tikai īsākā formātā.
jabut psihologiski specigam cilvekam.Viena lieta nogalinat no ataluma, cita parus metrus no tevis skatities seja un saut, nu nezinu ,pats nevaretu
Nu kāds taču nogalināja tos 25 ļimonus 2. karā kaujās kritušos.
Kā varēja noturēties Kurzemes cietoksnis, ja piemēram Ziemassvētku kauju laikā šauj tikai 2 pipari no rotas – psihs vada komandieris un puskontuzētais obershutze Kārlēns?
Būtībā tavs jautājums ir: kas ir artilērija, ko tā dara & kāpēc?
Palasi atmiņas par vācu artilērijas spējām kara beigās. Tās nebūt nepieaug, lai neteiktu vairāk, bet sabiedroto, īpaši RKKA zaudējumi būtiski nesamazinās, lai neteiktu vairāk.
Un ko teiksim par Ziemas karu, tur arī visu norulēja varenā somu daudzdesmittūkstošstobru artilērija?
Manuprāt tā vēlme nogalināt jāapskata dalīti. Vens ir aizpirst pāri okeānam un iet štosē par svešu zemi un cilvēku labklājību, otrs – aizsargāt savu zemi, māju, tautu un ģimeni no iznīcības.
Man drusku šaubas par tām 60 dienām. Ukrainā brīvprātīgo bataljonos diezgan daudzi karoja pa 3-4 mēnešiem bez apstājas, regulāros spēkos arī 1-2 mēneši bija norma. Labējā sektorā bija viens rotas komandieris, kurš bija sācis 2013. gada novembrī Maidānā un pirmo reizi aizbrauca atvaļinājumā no frontes 2015. gada februārī 🙂
šāda statistika ir a) noapaļota b) apkopota pēc vidēja rādītāja c) atkarīga no kauju intensitātes. Viss ko komandieriem jāzina – plāno personāla rotācijas uz aizmuguri ik pēc mēneša max diviem. UA AM plānotāji ir drīzāk anti-paraugs. Tevis pieminētais rotas komandieris perfekti iekļaujās 2% procentos, diemžēl ar viņu ir cauri (psihiskās veselības jomā).
Uzzināju, ka šis rotas komandieris no kara šobrīd nostāk un turpina savu nelielu biznesu ar beramo kravu (smilts, grants) pārvadājumiem. It kā ģimene, kaimiņi un dienesta biedri, kuri arī atgriezās no kara, par viņu nesūdzas. Tikai saka, ka depresīvāks un klusāks palicis.
Ko var zināt kas tur iekšā un kad ies vaļā.
Lai uzrādītu labus rezultātus, tad tā nodarbe ir jāmīl. Par miesniekiem jau arī īsti normāli cilvēku strādāt neiet, bet rezultāts ir labs. 🙂 Starp citu esmu kaut kur dzirdējis, ka karā parasti tikai 20% cilvēku vispār spēj nogalināt, iespējams kļūdos.
Pārējie “tipa” šauj uz dullo vai virs pretinieku pozīcijām?