Kolēģis “jobtehnology” ierosināja tēmu (skat.zemāk), kas ik pa brīdim šeit tiek apspriesta attiecībā uz elementāru OPSEC pasākumu – liegumu izmantot privātos sakaru līdzekļus kaujas darbības zonā. Es uzskatu , ka kareivju līmenī cīnīties ar radnieciskām saitēm ir bezjēdzīgi, kareivju mafija atradīs iespējas ienest un paslēpt aparatūru, lai laiku pa laikam zvanītu mammai/sievai/draudzenei (svēta lieta btw). Tādēļ pretdarbību jāvērš citā virziena, sakārtojot sistēmu un radot iespēju darīt darāmo ar minimālu negatīvo efektu. Pie šādiem pasākumiem pieder karavīru instruēšana pr to, ko var un ko nevar runāt privātās sarunās, kā pareizi izslēgt tālruni, speciāla aizsargāta kanāla izdalīšana privātām sarunām, mobilo sakaru līdzekļu glabātuves ierīkošana ut.t. Šaubos vai kāds to darīs, tādēļ pašiem karavīriem/zemesssargiem jāparūpējas par skādes nenodarīšanu sev un biedriem. Elementārākā lieta ir atteikties no viedtālruņu līdziņemšanas, bet ja jau ņem tad lņem vecos labos primitīvos mobilo tālruņu modeļus ar kuriem var zvanīt, rakt ierakumu un atkal zvanīt. Tāpat būtu jāpieskata vienam otru un jāievieš apakšvienībā nulles toleranci pret noteikta režīma pārkāpējiem pielietojot neletālu vardarbību un miesassodus. Otra lieta, kamēr vēl ir laiks iegādāties anonīmu priekšapmaksas SIM karti, ko izmantot tikai (!) kara gadījumā, neizgaismojot to priekšlaicīgi ar zvaniem radu/draugu lokam, turklāt šādām kartēm jābūt divām – viena mājās (mammai, sievai), otra līdzi. Arī šo triku var atkost, bet tas ir daudz grūtāk un lai taču ļaunie spēki atstrādā savu paiku. Pieņemot, ka liela daļa PD karavīru un zs ignorēs visu šeit teikto, vēl paliek pēdējā brīža iespēja sākoties reālai karadarbībai apmainīties ar SIM kartēm ar kādu labu paziņu, kuram(-ai) nav tiešas vai viegli nosakāmas saiknes ar konkrēto karavīru, to pašu izdara ar mammas vai sievas SIM karti. Tādejādi veidotos sakaru pāri, kas nav viegli identificējami ar konkrēto karavīru caur viņa tālruņa numuru, kas šobrīd jau ir visās iespējamājās datubāzēs (komersantu un specdienestu), no kurām tā izmantošanu nosaka visi, bet ne mēs.
Kolēģis “jobtehnology” raksta:
“[..] pievienoju oftopikam,nezinu vai kāds jau bija licis so šeit vai nē,vai temats izdiskutets vai nē,ja bija,tad lai paliek te,ja nebija,tad principā domāju der arī arsenālam zināšanai,vai pat kopējai apspriešanai,par metodēm,par to kas un kā tika darīts,kāds bija efekts un tt.
Радиоэлектронная борьба российских террористических сил в начальной фазе военного конфликта в Украине..
sakot ar klasiku
Распространение дезинформационных сообщений в радиоэфире практиковалось российскими специалистами РЭБ для создания ложных представлений о противнике у командования сил АТО. Нужно сказать, что в начальный период войны мероприятия по радиодезинформации оказались эффективным методом введения в заблуждение украинского командования.
beidzot ar mūsdienu pieeju
SMS-война:
Особая роль в плане дезинформирования личного состава принадлежала развитию нового направления радиоэлектронной борьбы – SMS-войне.
Российские специалисты РЭБ остановили выбор на GSM-диапазоне, поскольку каждый военнослужащий сил АТО имел, по меньшей мере, один личный мобильный телефон. А это – превосходный канал доведения необходимых сообщений. И если нужно было распространить дезинформацию, то это можно было сделать, во-первых, массово, во-вторых, с высокой степенью досягаемости объекта и в-третьих, в кратчайший срок. Именно по этой причине личные мобильные телефоны солдат, офицеров, волонтеров, врачей неоднократно использовались для рассылки вражеских SMS-сообщений.
un jāņem vērā
По своим техническим возможностям, российская техника радиоэлектронной борьбы позволяет не только прослушивать разговоры, но и создавать базы телефонных номеров украинских военнослужащих с их идентификацией. Эти базы десятков тысяч номеров наших солдат использовались для массовой рассылки дезинформационных сообщений.
avots.
http://sprotyv.info/ru/news/kiev/radioelektronnaya-borba-rossiyskih-terroristicheskih-sil-v-nachalnoy-faze-voennogo
un otrā
http://sprotyv.info/ru/news/kiev/radioelektronnaya-borba-rossiyskih-terroristicheskih-sil-v-nachalnoy-faze-voennogo-0
[..]”
vara bungas 
Patiesībā SIM kartēm nav nozīmes, pēc balss var ļoti ārti identificēt mobilo sakaru operātora līmenī. Kaut kad skatījos raidījumu Krievijas kanāla, tur bija informācija, ka mūsdienās atrast zvanītāju, salīdzint viņa balsi, aizņem līdz 2 minūtēm. Visdrošākais sakaru līdzeklis šodien ir pasta balodis. 😀
ID pēc sirdspukstiem arī var, bet šeit ir runa par to, ka kamēr mobsakaru tīkli darbosies (un tie darbosies, jo visiem izdevīgi) cilvēki tos lietos un mūsu mērķis mazināt skādi no šādas lietošanas atrodot optimālu līdzsvaru starp androīdu un pasta balodi. Viss maksā naudu un prasa tehniskos resursus, liec pretiniekam rakt informāciju nevis pienes uz paplātes.
nu nez, es tomēr esmu vecā skola, kad zvanīt varēja tikai no štāba ar karti, kurai bija jāatlicina no 12 latiem veseli 2 lati. zvanījām reizi mēnesī… sākumā, pēc tam vispār nezvanījām. ok, tad bērni nebija, bet, nu, jāpiecieš… un ar to aprod. un liekas domas vairs nav jādomā.
man patika VB kkad prezentētā baltkrievu metode- telefons+dēlis+nagla. savstarpējām sarunām domātas rācijas- lai priekšniecība spēj tik nodrošināt! ja nespēj, tad tā arī karosim- bez sakariem, bez zaļā pikseļa, bez pienācīga transporta, bez mīnmetējiem utt.
Par to iepriekšēju sim karšu iegādi, prms nav ieviesta identifikācija tās pērkot – tad pie reizes uzreiz ir jāiegādājas arī kāds lētais podziņtelefons vai jebkāds cits atsevišķs telefojs sim kartei, jo tā sim karte būs jāaktivizē un regulāri jāpagarina. Tas tādēļ, ka tai iegādātajai sim kartei, ja pareizi atceros ir termiņš, kurā tā jāaktivizē, savādāk tā izbeidzas. Un kad ir aktivizēta – regulāri jāpagarina, savādāk atkal izbeigsies. Turklāt, ja iegādājas divus komplektus – sev un mājām, tad labāk būtu tās kartes aktivizēt ne mājās vai darbā, bet katru citā vietā un vēl aizbraucot kaut kur līdz neņemot savu telefonu, un katru aktivizēt/pagarināt citā vietā. Savādāk, ja tie jaunie telefoni vienmēr atradīsies starp tiem pašiem torņiem, kur pastāvīgie telefoni, viegli samērā būs galus savilkt kopā.
Respektīvi, tas ir sarežģīti, lai to izdarītu pareizi, tātad nav risinājums. Reālais risinājums kā pipars teica – frontes līnijā nekādi privātie mobilie.
Bet konflikta gadījumā iepriekš neidentificēti mobilie ir noderīgi ne tikai frontes līnijā, liīdz ar to faktiski ieviešot identificēšanu pie sim karšu iegādes, tiek samazinātas aizsardzības spējas. Uzskatu, ka noziedzības apkarošanas nolūkos nedrīkst tomēr atņemt cilvēkiem visu privātumu. Jo galu galā tik un tā būs tā, ka noziedznieki atradīs apkārtceļu, bet rezultātā būs tikai atņemta kārtējā daļa privātuma cilvēkam parastajam. Tādēļ es vispār esmu pret tādu lietu kā identifikācija pie priekšapmaksas sim karšu iegādes. Tāpat esmu arī pret to, ko vēlas ieviest nākotnē naudas lauciņā – tikai bezskaidri norēķini un skaidras naudas pastāvēšanas izbeigšana. Konflikta/kara gadījumā tam var būt smagas sekas.
Jā, zināms čakars ir, bet ja uzskati sevi par profesionāli rīkojies tā, lai nekļūtu par upuri savam slinkumam. Turklāt vienmēr ir 2.variants ar SIM karšu apmaiņu. Neertības tad vēl lielākas , bet tu taču zināji, ka tā būs… Nedarīsi neko – sieva var saņemt SMS “no tās puses” ar draudiem. Izvēlies .
Es piekrītu, bet rakstiņš, cik saprotu, bija par to, kā rast vienkāršākus risinājumus, jo lielākā masa neko tādu neizdarīs. Kā pats minējāt – “Pieņemot, ka liela daļa PD karavīru un zs ignorēs visu šeit teikto” – tātad lielākā daļa neiegādāsies arī tagad sim kartes un telefonus. Līdz ar to būtu jānovērš identifikācijas ieviešana pie sim karšu iegādes, un jānoinstruē visi, ka tās būs jāiegādājas, ja sāksies konflikts. Telefonus gan var laicīgi iegādāties, jo tie var stāvēt un nekas nav jādara. Ar tām simkartēm lielākā problēma ir nevis iegāde un pareiza vienreizēja aktivizēšana, bet pēc tam regulāra pareiza (dažādas vietas, nav līdzi savs telefons) pagarināšana.
Vai arī jārunā ar sakaru operatoriem, lai ievieš kartes, piemēram par lielāku cenu, piem 10€, un ja tās aktivizē, bet nelieto, tad tās paliek aktīvas, piemēram, 5 gadus. Vai, ja cena 20€, tad paliek aktīvas 10 gadus. Nu kaut kā tā. Bet tas nenotiks, jo operatori grib pelnīt.
“Tādēļ pretdarbību jāvērš citā virziena, sakārtojot sistēmu un radot iespēju darīt darāmo ar minimālu negatīvo efektu. Pie šādiem pasākumiem pieder karavīru instruēšana pr to, ko var un ko nevar runāt privātās sarunās, kā pareizi izslēgt tālruni, speciāla aizsargāta kanāla izdalīšana privātām sarunām, mobilo sakaru līdzekļu glabātuves ierīkošana ut.t.”
-Jā, vispirms jāiedod pēc iespējas pilnāka un visaptverošāka informācija par tēmu personālam un par iespējamām sekām neapdomāti rīkojoties ar savām spēļmantiņām. Tad arī var pieprasīt kaut kādu zināšanu un pareizu rīcību. Bet kā jau minēts ir pamatotas šaubas, ka kāds iesprings.
-Jau izskanēja domas, kurām pievienojos:
1)nevajag un arī nevajadzētu aizliegt – tāpat izdomās kā apiet – jārada sistēma, kas ir saprotama, pamatoti regulē, ierobežo liekas darbības;
2)jālieto primitīvi telefoni – svarīgākais pateikt, ka dzīvs un zināt, kas mājās notiek – to neviens nenodrošinās (!?), bet tas cilvēkam ir svarīgākais aiz nodrošinājuma kaujai;
3)sadarbība ar sakaru operatoru – valstij piederošais operators nodrošina personālu ar SIM kartēm, bez lietošanas termiņiem un maksas, bet limitam jābūt. Ik pa laikam var (vajag) tās mainīt.
4)SIM karšu obligāta reģistrēšana – vienas kaimiņvalsts pārņemts piemērs. Ja to visu sakārtotu ar atrunām konkrētām situācijām un personām, tad vēl varētu pieņemt.
Par “SMS karu”. Ja neizmanto telefonu rīkojumu, pavēļu nodošanai pakļautajām vienībām problēmām nevajadzētu būt – kurš ticēs tādai sms. Ja personāls būs apmācīts, zinošs un mājās palikušais kontakts zinās, tad tas neko daudz neietekmēs kā tikai garīgo un vajadzību izdzēst – nebūs iespējams pielāgoties katra rakstīšanas stilam.
cilvēks ir ieprogrammēts pats taisīt sev problēmas, lai būtu iespējas tās risināt…
1) reizi nedēļā vai reizi divās, atgriežoties frontes otrajā (trešajā) līnijā, tiek dota iespēja no taksofona vai štāba pazvanīt uz mājām vienu reizi un pietiek!
2)lieto fiksēto līniju pa vadu. atrodoties frontē ar kaujas ieroci un patronām, vispār nevajag interesēties, kas notiek mājās. PSRS armijā pirms sardzes norīkojumiem pat vēstules nedeva,lai nenošautos. arī UA armijā ir daudzi šādi gadījumi, kad sazvanoties saiet sviestā un apšauj savus dienesta biedrus. pēdējais ko lasīju mēneša laikā- 3-4 biedri tika nošauti kkur pie Sčastjes.
3)nodelītē jau saknē un nav jāmeklē sadarbības formas,
4)skatīt 3.
šī tiešām ir problēma, ko uzpūš ne no kā- telefons+dēlis+nagla. sazinies tikai ar vēstulēm vai fiksētā telefona frontes aizmugurē. nesazvanīties ar mājiniekiem ir ļoti normāli, vajadzības gadījumā ar iesaistītajām personām, lai strādā psihologi!
Kā teica klasiķis nekas tā nenomierina kā alternatīvu neesamība. XXIgs piedāvā pārāk daudz alternatīvu sakaru jomā. Aizliegumu izpildi efektīvi panākt neizdosies. Tāpat kā izkaust smēķēšanu uz balkona.
hmmm, Tu sāc nokaut manus 20 gadu vecos ideālus, kuriem esmu ticējis 😀
kakāt nevar aizliegt, bet ne jau mobilos frontē! tas tak līdzīgi kā naktī pīpēt uz ierakumiem ienaidnieka snaiperim par spīti, tikai šajā gadījumā atlidos 152mm lādiņi, kuros ciestu arī cīņu biedri. atmaksa no biedriem būtu tādu izdzīt no ierakumiem virzienā uz mīnu laukiem. zvanīšana uz mājām nav eksistenciāls jautājums! mana pieredze ir tikai pāris nedēļas (bet ik pa laikam, neskaitot kkad ļoti sen) prom no mājām un tā zvanīšana ir vairāk kā pieklājība sievai (lai zin, ka mīl 😀 ) nekā paša vajadzība, jo tad ir citas aktuālas ļoti vajadzīgās lietas, ko risināt un domāt par bērnu sekmēm ir vairāk kā pofig…
bet gribētos dzirdēt tos, kuri bijuši misijās un kuriem ir reāls stress par savu dzīvību un veselību- ļoti iespējams, ka es alojos un ģimene ir vienīgais, kas uztur pie veselā saprāta. iespējams, ka ne psihologs, ne kapelāns palīdzēt nevar…
Labus ideālus tik viegli nesakausi. No 100 karavīriem kuriem disciplīnas jēdziens NAV dzīts ar dzīšanu (brīvprātīgie) 20 pīpēs, zvanīs un kakās kur pagadās, disciplinētā PD vienībā tikai daži raspizdjai, kuri ir vienmēr un visur. Izkaust to nevar var mēģināt mazināt skādi un radīt tādus apstākļus, lai pārkāpumam būtu pozitīva alternatīva (vieta pīpēšanai, noteikumi zvanīšanai, ateja kakāšanai). Tas pats paņēmiens strādā kriminoloģijā – izbūvē rajončikā vakaros apgaismotu sporta laukumu un priecājies par lielāku drošību.
“cilvēks ir ieprogrammēts pats taisīt sev problēmas, lai būtu iespējas tās risināt…” – Tas ir labs dabas dots treniņš, lai prāts neiesūno 🙂
1)tā arī ir sistēma, kas izveidota, visiem saprotama, lietojama, tas galvenais. Protams, operāciju laikā (labi, ja ir nosacīta fronte, vieglāk) nevajadzētu ņemt līdzi personīgās mantas.
2)fiksētā līnija darbosies, ja ir nosacītā fronte.
Nepiekritīšu. Atkarīgs no personības īpašībām, kuras teorētiski tuvākajiem komandieriem būtu jāzina, arī problēmas mājās. Kādam tas ir ļoti svarīgi un ieroču klātbūtne nekad nav traucējusi, pat saspringtos brīžos mājās. Ja fronte ir visur apkārt (mājas katram savā LV pusē)…?
Daudz faktoru jāņem vērā un var cept atsevišķu tēmu par šo visu.
3)arī tā var, kā variants.
Nespiežu uz to, ka telefonam jābūt līdzi un bez tā nevar iztikt, bet 21.gs. būs jāmeklē risinājums un jāveido sistēma, agri vai vēlu ar visām tehnoloģijām.
Izmantojiet šifrētos saziņas kanālus caur internetu, tad bez mobilā uzlaušanas nevarēs saprast ar ko jūs sazināties un par ko runājat.
Tas nozīmē viedtālruni un vismaz 3G, var gadīties, ka tāda ļimeņa serviss nebūs pieejams.
3G ir lielākā daļa mobilo torņu. Kāds pamats domāts, ka selektīvi slēgs laukā 3G?
A hvz kas un kā būs kas saglabāsies kas ne, ko atslēgs ko neatslēgs. Labāk točna nebūs.
3G nevajag, pietiks ar 2G GPRS, lēns, jā, bet sarakstei pietiks atliektiem galiem, galvenā problēma – NAV tāda tālruņa, kas būtu prasts, bet tai pat laikā tajā būtu pieejamas populārākās aplikācijas, kaut vai Whatsapp un tamlīdzīgi, NAV!
Nu, labi, dažām Nokia’m ar Symbian OS bija uzlikts Whatsapp, Facebook un citas, bet, piemēram, Whatsapp jau pateica, ka atbalstu visam kas vecāks par 4.4(laikam) Androidu un kuro tur iOS ņems nost ar šī gada beigām/nākamā gada sākumu, līdz ar to, alternatīvu nav, kā tikai pat visprastākais viedtālrunis, a tam līdzi nāk GPS, kamera, nu gribēsies kādam nosūtīt bildi draudzenei/sievai/mātei/tēvam/brālim, a bildē fonā kaut kas, ko var atpazīt no apkārtējās vides, kāds šķūnis ar ūdens torni blakus, vai vēl labāk, GPS tagus aizmirsis atslēgt un pašu GPS kā tādu, vai arī viedais Androids/Ābols jau dabūjis vīrusu un, pa kluso, sūta koordinātes, audio ierakstus un bildes uz kremli.
Doma, ko Aniņš izteica par kartes iegādi un papildināšanu ļoti laba, bet, diemžēl, vairumam cilvēku būs slinkums pirkt karti vienā vietā, telefonu otrā un aktivizēt to trešajā, savukārt papildināt jau vēl n-vietās.
Ja ļaujam telefonus, tad tikai dumjos – SMS un zvans, vairs nekādu citu funkciju, nu, labi, lukturītis, bet ar to jāuzmanās, ka netīšām neieslēdzas.
Ejot kaujas uzdevumā, protams, telefonus atstājam bāzē.
Vēl labāk tomēr būtu, ka telefoni nav nevienam līdzi un stāv drošā vietā bāzē/štābā, tālu no kaujas operāciju norises vietām un tikai atgriežoties uz atpūtu, teiksim 1x vai 2x nedēļā, ir pieejami karavīriem. Ko darīt pa to laiku? Nu, ja apstākļi to ļauj, tad, ja ir pārapgāde, tad atbrauc cilvēks ar oldschool video kameru, kurai nav ne GPS, ne Wifi, ne arī jelkādu citu bezvadu sakaru veidu un izfilmē sveicienus ģimenēm un tālāk jau cauri bn vadību nosūta.
bla bla bla, kamēr uz usa lidoju, tikmēr tika man bals ierakstīta, nezinu – lidmašīnā, vai telefonā, vai skaipā, bet, pie kontroles lodziņa, man lika atbildēt uz tupu jautājumu, es atbildēju vēl tupāk, no tēmas kāds ir ceļojuma mērķis, mana atbilde bija – sekas, 30 sekundes, welcom to usa – bals idenfikācija.
nebūtu bla bla nebūtu idenfikācijas