vara bungas: Tuvākajos mēnešos pieaugs diskusiju asums par LV atbilstību “worth to protect” statusam iekš NATO , tādēļ ļoti savlaicīgs ir kolēģa “pzmaus” sagatavotais pārskats par eiropiešu un LV militāro tēriņu izmaiņu tendencēm. Pirms ķerties pie “pzmaus” teksta iesaku iepazīties ar viedokli par to, ka “2% no IKP” ir tīri politisks rādītājs, kurš neko neizsaka, ja netiek ilustrēts ar reālām kaujas spējām“.
PZMAUS raksta:
“Labvakar, Meklējot materiālus disertācijas melnraksta uzlabošanai, atrādu svaigus pētījumus par ES valstu aizsardzības budžetiem un sadarbību, kā arī Eiropas Aizsardzības Industriālās Bāzes (European Defence Technological and Industrial Base – IDTIB) attīstību, ceru, ka noderēs Vara bungu diskusijās. Diemžēl lielas aizņemtības dēļ, pats varēšu piedalīties diskusija on ad hoc basis (neregulāri) – lūdzu saprast un piedot. Arī sapratīšu, ja šādas diskusijas piedāvājums neizsauks Vara Bungu interesi formāta vai kādu citu apsvērumu dēļ. Uz turpmāko neregulāro (brīvā laika trūkuma dēļ) sadarbību cerot,
Ar cieņu, Pzmaus
1. Kopējais dažādu Eiropas pētniecības organizāciju pētījums „Defence Budgets and Cooperation in Europe: Developments, Trends and Drivers” (2016.gada janvāris).
http://www.iris-france.org/wp-content/uploads/2016/02/pma_report.pdf
Daži interesanti izvilkumi:
„The decline that has affected European defence budgets for over twenty years, and more acutely after 2008, has halted. Net defence budget variations between 2015 and 2016 are positive across European regions. It amounts to +19.9 percent in Central and Eastern Europe (CEE), +9.2 per cent across South-Eastern Europe, +2.7 per cent across Western Europe, and +1.6 per cent across the Nordic region.” (p.3)
Līdz ar to pēc nomināliem skaitļiem krīze Eiropas aizsardzības budžetos beigusies un ir redzams reāls aizsardzības izdevumu palielinājums, BET:
„Three main caveats need to be borne in mind. Firstly, the data provides no hard evidence that the upward trend is going to endure. Secondly, it is not possible to elucidate exactly how the different drivers of defence spending played out nationally in each European country. Lastly, increased defence budgets are no guarantee that the 31 countries under examination will spend their money better or with more intra-European cooperation than before 2015.” (p.3)
UN: „Military output, however difficult to measure, remains of greater significance than the nominal sums allocated to defence.” (p.10)
Tas nozīmē, ka paralēli kvantitatīvam investīciju palielinājumam ir nepieciešams piestrādāt pie militāro spēku un ekipējuma kvalitātes uzlabošanas. Par Latvijas aizsardzības budžetu, ka avotu pētnieki izmantoja FM izstrādāto Latvijas stabilitātes programmu 2016.-2019.gadam:
„Latvia’s defence budget was EUR 253.9 million in 2015, the, equivalent to 1.2 percent of GDP. The defence budget for 2016 was increased by 45 percent to EUR 367.9 million, or about 1.6 percent of GDP (GDP based on IMF forecast). In recent years Latvian defence spending had remained stable in real terms and also as share of GDP, at a level around 1 per cent, up to 2014. A more recent and ambitious plan stipulated that defence should be raised to 1.7 percent in 2017 and then 2 percent in 2018. From the current level around 1 per cent this means that defence spending will double, in real terms, during the next years.” (p.13)
Secinājums: ļoti labi, ka jau 2018. gadā aizsardzības budžets sasniegs 2% no IKP, līdz ar to Latvija izpildīs ļoti būtisko NATO kritēriju. Bet kur šī nauda tiks investēta? Paturam izvilkumu un jautājumu prātā līdz pētījumam Nr.2. Jāpiebilst, ka pētījuma tabulās (26. un 32. lappusē) tiek minēta Latvijas dalība CVR(T) iepirkumos no Lielbritānijas, kā starpvaldību divpusējais projekts.
Vēl viens interesants pētījuma aspekts ir Eiropas valstu (vairāk attiecās uz Austrum un Centrāleiropu) atkarības samazināšana no Krievijas veca Padomju Savienības ekipējuma uzturēšanas jautājumos. NATO un ES dalībvalstīs šī atkarība tiek samazināta līdz minimumam, pateicoties jaunā ekipējuma iegādēm, BET:
„Against this backdrop, some countries still keep the doors open to possible cooperation with Russia. In this sense, it is worth mentioning that on 2 June 2015 during his visit to Moscow, the Slovak Prime Minister Robert Fico indicated a possibility of a new agreement on Russian modernization of Slovak-owned M-17 helicopters. He also reaffirmed Slovakia’s interest in cooperation with Russia on modernization of Slovak S-300 air defence system.” (p. 24)
Tālāk 31 un 32. lapaspusē tiek apkopoti sešas galvenās Eiropas valstu aizsardzības sadarbības iezīmes (tendences): 1) Sadarbība notiek galvenokārt uz divpusējo līgumu bāzes; 2) Sadarbība ar kaimiņvalstīm; 3) Divpusējā sadarbība notiek starp Austrum un Centrāleiropas valstīm un Vāciju, kā arī ASV; 4) Piegāžu diversifikācijas un atkarības mazināšanas no Krievijas Federācijas (KF) tendence; 5) Esošo sadarbības modeļu izmantošana (NORDEFCO, jau esoši aizsardzības sadarbības līgumi un projekti); 6) Zems iesaistīšanas līmenis ES projektos, vairāk izmantojot divpusējo sadarbību.
Arī 39. lappusē tiek iezīmēti Eiropas valstu aizsardzības sadarbību veicinoši faktori: 1) KF agresīvā politika; 2) Nekonvencionālie draudi (hibrīdkara paņēmienu izmantošanas un terorisma draudi); 3) NATO kolektīvā aizsardzība; 4) Institucionālais spiediens (NATO, ES politiskas iezīmes, atbildot uz iepriekš minētiem punktiem Nr1 un 2); 5) Aizsardzības industriālā politika (šeit var pieminēt ES kautrīgus mēģinājumus izveidot kopējo industriālo bāzi, t.i. European Defence Technological and Industrial Base – IDTIB).
Sausajā atlikumā pētījums parāda Eiropas valstu vēl joprojām īstenoto protekcionismu, sargājot nacionālās aizsardzības industrijas uzņēmumus, kā arī ES līmeņa koordinācijas trūkumu aizsardzības sadarbības jautājumos:
”As a whole, the 52 cases considered in light of the analytical framework show that there are some positive developments in terms of cooperation, but they are neither coordinated nor initiated at the EU level. As a result, the current picture of European defence cooperation is more a patchwork resulted by default than a framework built by design.” (p. 41)
2. Pirmā pētījuma papildinājums, kas ir iznācis 2016.gada jūlijā ar nosaukumu: „Defence Budgets and Cooperation in Europe: Trends and Investments”
http://www.iris-france.org/wp-content/uploads/2016/07/pma_2.pdf
Tiek apstiprināti pirmā pētījuma secinājumi: 1) Divpusējās sadarbības pārsvars; 2) ASV un Vācijas vadošā loma sadarbības projektos; 3) Atkarības mazināšana no KF ekipējuma uzturēšanas aspektos.
Arī tiek atzīmētas grūtības aizsardzības investīciju apjomu noteikšanā. Latvijas gadījumā iepriekšējais jautājums par investēšanu diemžēl paliek bez atbildes:
„Latvian budgets do not include a line for procurement. They are published in full on the MoF website. The three main international sources report almost identical data for 2013. The NATO figure for 2013 is LVL 149 million or about EUR 212 million, as also reported by the EDA. During coming years, Latvian defence budget will be rapidly increased, so that Latvia will spend 2 per cent of its GDP on defence in 2018.” (p.12)
Piezīmēs tajā pašā lappusē ir rakstīts:
„From Latvian budget documents it is not possible to define and calculate Latvian procurement outlays without contacting Latvian authorities, to deduce. Latvian budgets are available in Excel on the Latvian part of the Ministry of Finance website. For the 2015 defence figures, see row 599 and below for “Aizsardzības ministrija” in “4.pielikums, Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām” (Annex 4, State budget revenue and expenditure breakdown by programmes and sub-programmes), http://www.fm.gov.lv/lv/sadalas/valsts_budzets/valsts_budzeta_likums_arhivs/2015__gads_. For similar 2016 figures, see row 461 in Annex 4, http://www.fm.gov.lv/lv/sadalas/valsts_budzets/2016__gada_budzets.” (p.12 footnote No.31)
Diemžēl varu piekrist, ka FM mājas lapā budžeta atšifrējums ir vispārējs un investīciju sadalījums jāmeklē citos avotos (piemēram, Stockholm International Peace Research Institute – SIPRI mājaslapā vai citos tīmekļa avotos).
Taisnības labad var pieminēt, ka mūsu kaimiņi Igaunijā un Lietuvā arī nav pārāk dāsni attiecībā uz šāda veida informāciju: Igaunija ir atsauces uz bruņoto spēku modernizācijas projektiem, kā arī Lietuva publicē iepirkumu apjomu, kā procentus no aizsardzības budžeta.
Uz EDTIB attiecināmi pētījumi:
1. TOWARDS BALANCED DEFENCE INDUSTRY IN EUROPE: MAIN SPECIFICITIES OF CENTRAL AND EASTERN EUROPEAN DEFENCE INDUSTRIES (2015.gada marts)
http://www.iris-france.org/wp-content/uploads/2015/03/IRIS-Note-March-2015-V-Kolin.pdf
Pētījumā aizsardzības industrija tiek analizēta no industriālā (ražošanas attīstības īpatnības); ekonomiskā (aizsardzības uzņēmumu darbības ietekme uz tautsaimniecību); politiskā (ietekme uz aizsardzības politiku un likumdošanu); kultūras (uzņēmējdarbības kultūras galvenās īpašības, kā arī sadarbības kultūra) aspekta.
Daži izvilkumi:
„ [2013.gada decembrī ]… the European Council highlighted the need for “a more integrated, sustainable, innovative and competitive defence and technological and industrial base (EDTIB) to develop and sustain defence capabilities.” (p.1)
Saskaņā ar pētījumu izejot no ES/EDA perspektīvas, Eiropas reģions tiek sadalīts šādi:
„In geographical terms from the EU/EDA perspective, these countries can be organised into four regional groups: the Baltic tier (Estonia, Latvia and Lithuania) which is now seeking increasing integration with the Nordic defence group cooperation called NORDEFCO, the Balkan tier (Bulgaria and Romania), the Adriatic tier (Croatia and Slovenia) and the Visegrád tier centred around Visegrád Group – V4 countries (Czech Republic, Hungary, Poland and Slovakia).” (p. 1&2)
„… On the one hand, there are the Baltic states with mostly maintenance, repair and overhaul (MRO) facilities and components suppliers. On the other, there are the Visegrád countries with a relatively well–developed defence technological and industrial base.” (p.2)
Baltijas reģions Eiropas industriālās bāzes kontekstā tiek skatīts, ka uzturēšanas pakalpojumu sniedzēji un komponentu piegādātāji. Diemžēl tālāk tekstā konkrēti piemēri netika minēti, izņemot apgalvojumu par labu (?- VB) rietumu valodu (šeit es pieļauju domu, ka iet runa par angļu valodu) zināšanu Baltijas valstu Aizsardzības ministriju līmenī:
„The programme management culture and the limited knowledge of western foreign languages, especially at the MoD level (with the exception to the Baltic tier, where the MoDs were created from the scratch), also constitute a hurdle to successful collaboration, especially when foreign partners are involved.” (p.9)
Arī pētījuma tiek atzīmēta Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu aizsardzības industrijas uzņēmumu zema ietekme uz politiskajiem procesiem salīdzinājuma ar Rietumeiropas valstīm, kas bremzē aizsardzības industrijas atbalsta politisko dokumentu izstrādi:
„Despite its role in the national economy, the defence industry does not enjoy a broad public support among the CEE EU/EDA Member States. Although the Ukrainian/Crimea crisis may change this attitude, with a few exceptions (Poland, and to a lesser degree the Czech Republic), the defence sector does not dominate political agendas. This translates to the common lack of explicit national defence industrial policies, as well as to the absence of supporting documents that would operationalise a wider strategic framework…” (p.8)
Pētījuma secinājumi: 1) EDA lomas stiprināšana; 2) Uzņēmējdarbības barjeru tālāka analīze; 3) Specializācija (nišas atrāšana Centrāleiropas un Rietumeiropas uzņēmumiem EDTIB kontekstā) 4) Pastiprināta sadarbība starp Aizsardzības industrijas asociācijām; 5) Darba grupu organizēšana, sapulces, domnīcas utt.
Principā tie paši secinājumi, kas jau n-tas reizēs tika pieminēti citos pētījumos.
2. Pētījums, kas attiecināms uz ES drošības politiku, it īpaši uz ES Globālo stratēģiju, kas tika izstrādāta 2016.gada jūnijā:
(https://eeas.europa.eu/top_stories/pdf/eugs_review_web.pdf)
Pētījuma (zinātniskās publikācijas formātā) nosaukums ir:
„European defence: from strategy to delivery” (11.05.2016.)
Daži izvilkumi:
Pētījumā ir atzīmētas ES dalībvalstu ierobežotās spējas uzturēt (militārā nodrošinājuma ziņā) savus militārus kontingentus ilgtermiņa periodā:
„Sustaining military operations over a longer time has also become a problem due to budget cuts and reduced armed forces”
Arī publikācijā ir norāde uz ES līguma (Treaty of European Union – TEU) 42.7 pantu un ES funkcionēšanas līguma (Treaty on the Functioning of the European Union – TFEU) 222 pantu, kas attiecināmi uz savstarpējo palīdzību krīzes gadījumos, tai skaitā arī militārā uzbrukuma gadījumos, Francija pēc Parīzes teroraktiem aktivizējusi 42.7 pantu, kas pēc publikācijas autora līdzīga NATO 5.pantam (!):
TEU 42.7: „The „mutual assistance clause” reads: „if a member state is the victim of armed aggression on its territory, the other member states shall have towards it an obligation of aid and assistance by all the means in their power, in accordance with Article 51 of the United Nations charter. This shall not prejudice the specific character of the security and defence policy of certain member states”
TFEU 222: “The Union and its Member States shall act jointly in a spirit of solidarity if a Member State is the object of a terrorist attack or the victim of a natural or man-made disaster. The Union shall mobilise all the instruments at its disposal, including the military resources made available by the Member States”
Publikācijas autora ES dalībvalstu novērtējums – ierobežotās spējas izlūkošanas un nodrošinājuma jomās:
„Unfortunately, European countries are still lacking adequate forces and, more particularly, key enablers like intelligence, strategic reconnaissance (ISR), air-to-air refueling, precision munitions and medical evacuation.”
Attiecībā uz EDTIB autors atzīmē Eiropas aizsardzības industrijas augsto fragmentācijas pakāpi un sadarbības trūkumu. Arī tiek atzīmēta mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) loma aizsardzības un divējādā lietojuma preču ražošanā. Ļoti svarīgi ieintegrēt MVU EDTIB kā patstāvīgus ražotājus un pakalpojumu sniedzējus vai lielāko uzņēmumu piegādes ķēžu sastāvdaļas.
Ceru, ka izvilkums būs interesants un iekļausies Vara Bungu formātā.
Arī gribu piedāvāt komentāros padiskutēt par EDTIB. Ņemot vērā manus iepriekšējos komentārus saistībā ar Aizsardzības industriāliem klasteriem un to veidošanu Baltijas reģionā, izmantojot šādu konceptu (atvainojos par svešvalodu ):
„In accordance with European Defence Equipment Market and European Defence Technological and Industrial Base development policy the EU can concentrate it defence manufacturing in one or in several member states, using the defence-related industrial clusters as it is shown in Figure 2. The basis for this program can be the exception to the Treaty on Functioning of the European Union, which is formulated in section 3 (b) of Article 107: “The following may be considered to be compatible with the common market: aid to promote the execution of an important project of common European interest…” In this case the possibility of creation of defence industrial clusters and implementation of state guaranteed benefits for producers of military or dual use goods (further – defence-related goods) should be negotiated with the European Commission and European Defence Agency, considering the existing military threats.
The aim of the civil-military cooperation concept is to attract foreign or domestic producers of defence-related goods to locate their production in certain defence-related industrial clusters, which are located in the territory of the EU member states, in order to stimulate the development and competitiveness of the European Defence Technological and Industrial Base as well as to support the regional development. This aim can be achieved by the concentration of production of defence-related goods, economy of scale and the reduction of transaction costs.
The cooperation between civil and military or defence sector within defence-related industrial clusters will be determined by the principles of Public-Private Partnership. Therefore the responsibility of the project (including funding) will be possibly divided between defence and civil sector. Also within the concept there is a possibility to combine the development of the defence sector with the regional development (use more than one ministry budget).
There are three phases of the concept implementation:
Attraction. Using the system of guaranteed benefits, government attracts foreign or domestic producers of defence-related goods to locate their production in existing or newly established defence-related industrial clusters. In this case government can offer such benefits to the producers: a) direct or/and indirect tax relief; b) use of existing public owned infrastructure free of charge.
Location. In order to utilize state guaranteed benefits, foreign or domestic producers of defence-related goods locate their production in certain defence-related industrial cluster. In this case government can impose such conditions on producers of defence-related goods: a) use the certain percent of the local labour force; b) inclusion of domestic enterprises in the supply chain; c) creation of the mobilization materiel reserves.
Participation. Domestic suppliers and service providers can act as subcontractors for the producers of defence-related goods. In this case subcontractors will take part in the supply chain of the defence-related industrial cluster. It means that the influence of the cluster will spread to other sectors of the national economy.”
vara bungas 
Paldies PZmausam par ieskatu jaunākajos pētījumos, domāju praktizējošiem politologiem tie būs noderīgi. Pagaidām paguvu iepazīties ar pētījumiem pa diagonāli, bet jau tagad man šķiet, ka nojaušu kādēļ lielajos iepirkumos valdības izvēlas divpusējo starpvalstu sadarbības modeli nevis atklātos konkursus vai daudzpusējo sadarbību. Atklātos konkursus (lielajos iepirkumos) vnk nav iemācījušies rīkot bez skandāliem, tādēļ no konkursiem cenšas izvairīties (šādiem konkursiem ir valdības gāšanas potenciāls). Vairāku valstu sadarbību ierobežo ( runājot par 3B) tas, ka a) katra valsts reālizē savu aizsarzības modeli un bruņojuma izvēles politiku , kas abso-fucking-lutely nav pamatoti pārāk sīka mēroga armiju dēļ b) Neskatoies uz deklarēto karavīru brālību 3B starpā valda nezuticība drošības jautājumos.
“Neskatoies uz deklarēto karavīru brālību 3B starpā valda nezuticība drošības jautājumos.”
Kādas idejas kas tam ir par pamatu? Ko mums dalīt?
Parunā ar igauņiem par LV armiju, uzzināsi 🙂 Bet, ja rok dziļāk tikai burtiski nesen parādījās juridiskais pamats izlūkinformācijas apmaiņai. Par dzeņa vēderu bruņojuma modeļu izvēlē domāju nav jāstāsta.
Takā esmu saskāries ar zema līmeņa iepirkumiem, tad lielākā problēma ir uzrakstīt specifikāciju. Piemēram ZS BN uzrakstīt specifikāciju automašīnu remontam, kad viņu rīcība ir pēdējie vieglo automašīnu modeļi, kā arī aizvēsturiskie. Patiesībā tas nav pat iespējams un to izdara ļoti formāli. Ja kāds gribētu kasīties, noraktu jebkuru remontu iepirkumu.
Tad padomājiet ko nozīmē uzrakstīt speceni bruņutehnikai ar dažādām modifikācijām. Tur ir tik daudz klupšanas akmeņu (uzrakstītsi pārāk detalizēti-apsūdzēs lobēšanā, uzrakstīsi vispārīgi rezultāts būs galīgi neprognozējams. Papildus vēl dažādi klupšanas akmeņi ar pārsūdzībām un skandāliem. Takā ar tiem iepirkumiem ir kā ir, Uz papīra tas viss labi izskatās, bet reālajā dzīvē nekas labs no tā visa nesanāk!!
Starp citu reāls stāsts no dzīves. Man batiņā MIDD darbinieks noraka ZS apvidus mašīnu iepirkumu priekš NMN, pamatojoties uz to ka it kā tiek specifikācijā lobēta viena konkrēta mašīnu marka (kas nebija patiesība, bet kas šos čekistus uzdrošināsies apstrīdēt), pārbiedēja visu ZS štābu un tie likās mierā. Man totāli apskrējās dūša, jo tik daudz pūles bija ielikts, lai pie tā varētu tikt. Un tad kā brīnums no debesīm nokrita AM nomas mašīnu iepirkums, kur trijos gados no BN budžeta tika nomā par katru automašīnu (bija trīs) tika samaksāts 20 000 latu un atdotas labā tehniskā kārtībā ar 150 000 nobraukumu. UN VISI TO ZINĀJA!!! Kad sākās krīze, ZS komandieris gribēja lauzt šo līgumu, bet izrādījās, ka līguma nosacījumi bija uzrakstīti tādi, ka laužot to mēs samaksātu vēl vairāk un piedevām paliktu bez mašīnām.
Karavīri visas šīs rēbes redz un saprot un tad spriežiet paši kāda var būt morāle vienības, bet tas jau ir off – topics.!
nomas kantoris gadījumā nebija tās pašas izcelsmes, kurš apkopj IEM dārziņu? 🙂
Nezinu par IeM, bet ZS 54.ITBN mašīnu noma bija no firmas ALD Automotive SIA. Mēneša nomas cena par trim apvidus mašīnām Micubisi L200 bija 2 279,93 latu. Kā man viena tante teica, tad AM toreiz noslēdza nomu par 9 vai 10 mašīnām. Laikam nezināja, kur nogrūst kārtējos Sārta “politiskos uzstādījumus” un iesaistīja MIDD . Laikam jau pārāk skaļi izteicu par to savu neapmierinātību un MIDD sāka rakt zem manis un izraka man krimināllietu par “personīgā paraksta viltošanu” ar ko arī beidzās mana karjera :).
Bet jebkurā gadījumā Tiguānu iepirkums gan ZS, gan IeM man ir raisījis pārdomas. Kā viņiem izdodas ar tik nepiemērotām mašīnām uzvarēt valsts iepirkumos.
Pzmaus aicina diskutēt par European Defence Technological and Industrial Base” (EDTIB), bet tad vispirms ir jāvienojās, ko ar to saprotam, par to šeit
Es domāju, ka jāsāk ES/NATO esošo ES valstu līmenī jāizveido struktūrvienība, kas mēģinās atsevišķu dalībvalstu potenciālu un vēlmes apkopot, un pēc tam mēģināt savest kopā. Piem. ja mēs ražojam labus bezpilotniekus, bet vajadzīgi šifrētie sakari, kurus ražo valsts B, par tādiem ir interese vēl valstīm X,Y,Z, Tad tas koordinējošais orgāns var piedāvāt mums un B sadarboties ražošanā, X,Y,Z veidot kopīgu iepirkumu, lai visiem lētāk.
Būsim atklāti, 3B valstīm jau sen vajag vienotu armiju ar solidāru ieguldījumu, kopīgu AM un vienotu ģenerālštābu, kas plānotu visa reģiona aizsardzību ar visiem pieejamiem resursiem.
Tas būtu prātīgākais, nekā katram raut to cauro deķi uz sevi.
Klau, tas nationalinterest links, kurā vietā es viņu biju iemetis pie komentāriem? Liekas, ka iemetu, bet nevaru atrast, kur tieši 😀 !
Pie ieraksta “Surviving the Trumpocalypse:” bet tas links ir arī šajā ierakstā iestrādāts.
Skaidrs, es vienk ar meklētāju un gugli nevarēju atrast 😀 !
tad atrastos vieta par pāris iznīcinātājiem… Bet kaut kas čukst ausī, ka ir daudz lelles, kuras raustīt, lai šāds pasākums nomirtu vēl pirms piedzimšanas.
Nedomāju, ka kopīga armija ir iespējama bez Baltijas Valstu Konfederācijas, kuras ietvaros tiktu unificētas arī citas lietas – nodokļu likmes u.tml., ņemot dziļāk par ES un NATO ietvariem. Šobrīd šādai konfederācijai atbalsta ne tautā, ne politiķu vidū nav.
Loģiski jau būtu vispirms vienoties politiski un tad… , bet to no mūsu trīs valstu politiķiem diez vai pārskatāmā nākotnē sagaidīsim. Turpretī praktiskā vajadzība (apdraudējums) var katalizēt integrācijas procesus tur, kur tie ir visvairāk nepieciešami. HVZ izjauks Tramps NATO vai nē, ko ievēlēs FR un DE, kā būs ar UK.. ja viss būs slikti, citas izejas nebūs, ja nu vienīgi baltkrievizēties.
Nedomāju, ka mums ir jāveido Konfenderācija, pietiktu ar vienoties par apgādes un nodrošinājuma jautājumiem. Tāpat, ja vajadzēs karot, visdrīzāk sitīsimies katrs savā valstī un atkāpties arī īsti jau nebūs kur.
Man tiesa ir tāda utopiska doma, ka Baltijas valstis varētu uzturēt vienu kaujas brigādi Polijā, lai tad kad NATO ietu atbrīvot mūsu valstis šajos spēkos būtu Baltijas valstu kaujas vienības, jo uz vietas labākajā gadījumā būs palikušas tikai nelielas nacionālo partizāņu vienības.
Ņemot vērā lielo apgādes sadrumstalotību un patiesībā ļoti lielo dārdzību NATO valstīs domājams pie normālas klopes apgādes speciālisti veiks masveida pašnāvības. Starptautiskās operācijas ir radījušas daudzas ačgārnas lietas gan pārspīlējot ar komfortu, gan ar to ka neviens neuzbrūk apgādes komunikācijas līnijām, gan ar to ka kaujas munīciju un ekipējuma pārapgādi un remontu salīdzinoši mazs jāņemas.
Ta kā apgāde un nodrošinājums ir jebkuras kaujas iznākuma stūrakmens, tad autors ir pacēlis ļoti būtisku problēmu. Protams, ka ASV, briti, vācieši, franči gan jau ir pietiekami pašpietiekami, bet pārējās Eiropas valstis būs diezgan lielā pakaļā. Domāju, ka NATO vajadzētu veidot noteiktas brigādes (iesākumā) ar vienotiem apgādes standartiem, jo mazākas vienības vienkārši konvenciālā karā čakarēs visu apgādes sistēmu.
Mans viedoklis par apgādi: visā valsts teritorijā jāveido slēptuves, no kurienes pārapgādi varēs veikt tuvējās vienības, jo mūsu centrālās noliktavas ātri beigs eksistēt un apgādes kolonnas arī ir viegls mērķis. Bet tā… privāto māju pagrabos noslēptās degvielas cisternas, munīcijas krājumi starp rūpnīcu korpusiem un pārtika mežā konteineros.
Pilnīgi atbalstu 🙂
No sākuma ir jābūt vismaz idejai, kur un kā dabūsim tos labumus, ko likt slēptuvēs. Principā nekas jauns tas nav. Zviedrijas Zemessardze šādas slēptuves izmantoja (nezin kā tagad) pa visu valsti. Diemžēl mums pat zemessarga mājās nedrīkst neko glabāt, kur nu vēl kaut kur civilo pagrabos.
Cīņa par apgādes komunikācijas līnijām ir viena no būtiskākām kaujas sastāvdaļām. Zaudēsi to un zaudēsi kauju. Ukraiņi daudz asiņu zaudēja ignorējot šo vienkāršo patiesību.
Mūsu Latvijas situācijā ir jāizmanto viss iespējamās lietas, kas mūs spēj nodrošināt. Arī slēptuvju krājumi var diezgan ātri beigties.
Labumus dabūn nopērkot.
slēptuves tak ir jāsargā, jo dažiem atrasts nav zagts. kādam tak slēptuves jākontrolē, lai neaiziet pašplūsmā, bet, ja kāds kontrolē, tad tās jau varētu nebūt vairs slēptuves, jo par to zinās vairāk kā viens cilvēks…
bet, ceru, ka riskus var sadalīt, ja šādas noliktavas ir katrā ZS,JS, GS un RS vienībā, varētu arī policijas pagrabos kko glabāt. esmu mazliet skeptisks par slēpšanu mežā vai starp rūpnīcu korpusiem…
Slēptuves ir dažādu līmeņu. Ir zemessarga mājās glabāts komplekts, tad vada slēptuves par dažām no kurām zina tikai daži vada kaujinieki un rotas komandieris, tad bataljona līmeņa slēptuves. Katrs komandieris atbild par sava līmeņa slēptuvēm. Piem. reiz gadā degvielas vedējs nomaina degvielu, kas ir lauku mājas cisternā, veco izpumpē, attiecīgi par to lai būtu vecā atbild attiecīgās mājas saimnieks. Meža slēptuvei jābūt pašiznīcināšanās mehānismam pret neautorizēto lietotāju.
“Meža slēptuvei jābūt pašiznīcināšanās mehānismam pret neautorizēto lietotāju.”- šis ir labs! 😀 ziņa avīzē: “… ziņkārīgais sēņotājs aizlidoja na.uj!..” 😀
Ja stāv STĀT zīme, tad nav ko līst!
Slēptuves (cashe)tas tā romantiski skan. Es teiktu normāla apgādes decentralizācija (forward supply points) un plānošana vispirms.
Vienalga kā to sauc, bet princips – decentralizēti un slēpti. Vienība, kurai tiek dota pavēle vest kauju konkrētā apvidū, ja tā nav ZS vienība, kurai šis rajons ir mājas vietas, saņem plānu ar slēptu apgādes punktu izvietojuma vietām vai pat drīzāk vietējie ZS piegādā no savām noliktavām kur vajag.
Tas “slēpti” visu pamatīgi sarežģī un sadārdzina, turklāt tas pēc definīcijas neder regulāro vienību apgādei. Ja apgādes decentralizāciju sapratīs tikai kā kaut ko “ierakt mežā” nebūs labi.
Neredzu būtisku problēmu. Vai tad vienā reģionālā loģistikas centrā piem. Jēkabpilī nevar atvēlēt pāris angārus armijas precēm, kuras tiks lietotas tikai krīzes situācijā?
Pāris angāri Jēkabpilī diez ko neizklausās “slēpti”.
vai tiešām visās ZS vienībās nav jau izveidoti krājumi savās noliktavās, kas nesaliek olas vienā groziņā?! kaut to tak neviens nestāstīs un arī visiem tas nav jāzin.
Tak mums arī slepena armija ir iekš 20 000 štiku, tikai par to nevienam nestāsta, jo nav jau visiem jāzin. Mēs par to tikai nojaušam tāpat kā par apgādes decentralizāciju.
lab, ne man spriest un komentēt…
domāt gan nav aizliegts. Šobrīd kkas loģistisks top Vaiņodē (ex-raķešu bāzē) tas nav noslēpums un tas ir pozitīvi.
pirmie teikumi bija, nepļāpā, ko redzi! 😀
ja šie puikas kko stāsta un kritizē, tad tiešām nekā nav! bet ja līdz galam kko neizstāsta… fig zin.
+100, šobrīd gan lielākais izaicinājums ir mājās glabāts šaujamais. Pasen pavīdēja runa, ka vietējā (ZS) zemnieka angārā varētu vietu atrast arī apvidnieki un nopietnāki braucamie..
Tā ” European Defence Technological and Industrial Base” (EDTIB),” ir tīrākā utopija. Pats raksts ir jālasa uzmanīgi, jo autore ir francūziete(?) līdz ar to tur vārds “Eiropiešu” industriālās intereses bieži vien liekams ar vienādības zīmi ar “franču” interesēm.
Katrais ES lielajai valstij ir sava industriālā politika aizsardzības/militārajos jautājumos. Vārdu sakot katrs mēģina vilkt deķi uz savu pusi.
Tā pati Vācija, būsim godīgi, tur bundesvērs (vācu bruņotie spēki) eksistē tikai tāpēc pēc aukstā kara, lai darbotos kā “brīvdabas izstāde” priekš Vācu militārās industrijas produktiem.
Francijas industrijai savas intereses. tāpat arī britiem, kas ir izstāšanas procesā no ES.
Ziemeļvalstu militārās industrijas atrodas reģionālā konsolidācijas procesā (Nordefco un viss pārējais), būtībā lai sargātu savu tirgu un tehnoloģijas un lai arī būtu spēcīgāki eksporta tirgos sacenšoties ar citiem eiropiešiem.
http://www.defensenews.com/articles/industry-consolidates-as-nordic-states-unify-on-defense
Austrumeiropā vienīgā valsts, kas mēģina attīstītu savu militāro industriju ir Polija, kas to dara ar offsetu palīdzību, kad iet runa par rietumu tehnoloģijām un ražošanas principiem.
Par polijas stratēģiju šajā jomā ir interesanti palasīt Jaroslava Kruka rakstus, kas specializējas šajā jomā
http://www.defence24.pl/blogi/jaroslawkruk
Uz sitienu nevaru uzreiz atrast, bet viņam bija labs raksts, kā saduras militārās industrijas intereses attīstības jomā Eiropas savienībā starp Frančiem/vāciešiem ar poļiem, kuri mēģina no jauna būvēt augšā pēc komunisma sabrukuma.
Cerams, spērieni kļūs aizvien spēcīgāki. Vienīgi problēma varētu būt valdības koalīcija SC/ZZS pēc nākošām vēlēšanām, uz ko viss gana mērķtiecīgi tiek bīdīts:
http://m.apollo.tvnet.lv/zinas/trampa-padomnieks-atklaj-kadas-izmainas-skars-nato-spekus-austrumeiropa/778050?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button
Intervijas noslēgumā Džuliani saņēma jautājumu, vai Tramps plāno izvest no Krievijas pierobežas valstīm [arī Baltijas] NATO karaspēku, kā to iepriekš bija teicis Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs.
«Nē, tāda lēmuma nav. Trampa teiktais priekšvēlēšanu laikā nozīmēja to, ka alianses valstīm, kuras baidās no Putina agresijas, ir aizsardzības jomā ir nepieciešams sasniegt šos 2% no IKP. Tramps gatavojas pastiprināt NATO iespējas,» teica Džuliani.
šī laba ziņa. bet 2% var paprasīt nākamgad. un vēl, visbriesmīgākais(!), US var ņemt un sakārtot KNAB vai tml. struktūras kas risinās ar korupciju saistītās problēmas.
Var būt pat ieliks ASV ģenerāli par “padomnieku” (reāli viņš visu izlems). DKorejā taču sanāca.
Saskaņā ar AMCHAM EU (American Chamber of Commerce to the European Union) dažiem ASV uzņēmumiem arī ir doma piedalīties EDTIB. Organizācijas galvenā ideja ir popularizēt Transatlantic Trade and Investment Partnership (TTIP). Principā tā ir NVO, kura ir ļoti cieši saistīta ar ASV kompānijām un investīcijām ES. Šeit ir atsauce uz AMCHAM brošūru: http://www.amchameu.eu/publications/security-and-defence-together-european-growth , kurā tika apskatīta sadarbība aizsardzības un drošības (ieskaitot civilo aizsardzību) industrijas jomā starp ASV un ES. Brošūrā tika izmantoti 2012.gada un vecāki dati, bet ļoti interesanta tekstuāla daļa, kura ir noformēta ar vairākiem case study. Principā B2B (vai uzņēmumu sadarbības līmenī) abas (ASV un ES) industrijas varētu sadarboties kopīgajos projektos, kas ilgtermiņā varētu dot labumu arī Baltijas valstīm, bet Trampa ievēlēšana varētu pastiprināt ASV aizsardzības industrijas protekcionisma politiku, kaut gan atsevišķie sadarbības projekti ir realizējami. Manuprāt, tieši aizsardzības industrijas sektorā daudz ir atkarīgs no politiska klimata, it īpaši Rietumeiropā un ASV.
Vēl papildus dažas atsauces uz ES aizsardzības industrijas statistiku (20 valstu, t.i. 17 ES dalībvalstis + NOR; CHE un TUR) apkopojums, ko gatavo AeroSpace and Defence Industries Association of Europe (pēc manām domām, detalizētākā informācija par industriju, salīdzinot ar EDA Defence Data):
1. http://www.asd-europe.org/fileadmin/user_upload/27439_Facts_and_Figures_2014_web.pdf
2. http://www.asd-europe.org/fileadmin/user_upload/ASD_F_F2015_web.pdf
Man ļoti patīk, ka var paskatīties uzņēmumu militārās un civilās sadaļas apgrozījumu. Turklāt vēršu Jūsu uzmanību uz stabilā pieauguma tendenci sākot ar 2014.gadu.
Tu par Aizsardzības un militāro tehnoloģiju pētījumu centru pie RTU (prof.J.Ķiploka vadībā) esi dzirdējis? Man ir aizdomas, ka viņiem ir šādas tādas praktiskas iestrādes pašmāju militārās industrijas jomā.
Diemžēl jebkāda militārā industrija ir totāla utopija Latvijā.
Dažreiz gan man patīk pafantazēt, un tad kā vienīgo variantu redzu jau tevis iepriekš minēto kopīgus 3B valstu bruņotos spēkus ar kopīgu AM, vadību utt. Būtu kopīgi OMD standarti, kopīga virsnieku apmācība, viena aizsardzības akadēmija. Kara laikā būtu mobilizēja būtu labi virs 100k “durkļu” jeb skaitklis kas būtu līdzīgs Somijai vai pat nedaudz vairāk. Līdz ar to ir jēga no savas mil.ind. ražojumiem uz skaitu/masu (economies of scale).
Tādā gadījumā kā industrijas balstu varētu radīt uzņēmumu, kas piederētu kopīgi visām trijām Baltijas valstīm ar filiālēm katrā atkarībā no budžeta daļas un specializācijām. Kā piemērs ir Šveices konfederācijai piederošais RUAG, kas ir darbojas vairākos Šveices kantonos. Caur šo kodolu varētu apkārt piesaistīt baltiešu privātos uzņēmumus un universitātes.
Nepiekrītu par utopiju. Izraēla ir maza valsts, bet ražo ļoti plašu spektru.
Primāri mums ir jāražo munīcija un sprāgstvielas. Tad jāatrod dažas nišas mil jomā, kur mēs varam demonstrēt sniegumu, piem. jau pieminētie UAV.
Izraelai ir 8 milj. iedz (vairaak kā 3B valstīs kopā) ar daudz jaunāku iedz. sastāvu (vecuma struktūra) un ar totālu omd, kas ilgst 3 gadus.
Latvijai līdz Izraēlas līmenis ir ļoti ļoti tālu.
Izraēla daudz ko sāka ražot, kad iedzīvotāju tur bija tikpat cik Latvijā.
…un tas, ka sāka ražot, lielā mērā noteica, ka tagad ir 8 miljoni. Sāka ražot, jo nācijai bija apņēmība pastāvēt šajā vietā.
Īstenībā tas būtu baigi skumji, ja amerikāņi mūsu vietā sakārtotu mūsu KNABi.
Piekrītu.
Skumji, bet labāk sakārto un ir skumji, nekā nesakārto un ir vēl skumjāk.
skumji gan. bet vai tā kā ir tagad ir labi? es saprotu, ka EU ir par mīkstu lai ietu Indijas ceļu skaidras naudas masas likvidācijā, bet mums vismaz līdz EU līmenim būtu jātiek. man bik piegriezies, ka vieniem paceļ nodokļu likmes vai paplašina bāzi, bet citiem nevarīgi rausta plecus par PVN karuseļiem. nerunājot par valsts mēroga kontrabasu. te arī dažs jutās sašutis par dīvainajiem NBS transporta nomas līgumiem. nu nevar uzbūvēt normālu Valsti par paraugu ņemot austrumu kleptokrātiju.
Baidos Rudijs nav teicis gluži tā. Skat no 12:00 minūtes. Viņš teica ka US spēki Eiropā/Baltijā ir kaulēšanās priekšmets (bargaining chip) kura vērtība atkarīga no ieinteresēto valstu devuma .
Kontekstā – ja RU pierobežas valstis grib US klātbūtni, tām jāmaksā fair share, tādā nozīmē “bargaining chip”. Problēma varētu būt, ka viltīgo fiskālās disciplīnas un 5. panta sektas pāķu vietā var nākt 100% Lemberga, Laventa, Šķēles un Vienotās Krievijas koalīcija ar klaju sabotāžu.
+
nu te Trampam nav lielas izvēles – ja viņš grib runāt ar RU no spēka pozīcijām, tad 3B viņam jāaizstāv. tos 2% sazīmēs. ja ne citādi, tad sabūvēs decentralizētās noliktavas paņemot aizņēmumu no bankām :-D. bez LV un LT EE ar būs pagrūti aizstāvēt :-).
Par militāro rūpniecību un rakstā minēto “pētījums parāda Eiropas valstu vēl joprojām īstenoto protekcionismu, sargājot nacionālās aizsardzības industrijas uzņēmumus”.
Vai protekcionisms ir slikts? Vai būtu slikti, ja Latvijā būtu vērā ņemama militārā rūpnīca, kurā strādātu vietējie un kurā saražotā produkcija nonāktu ne tikai pie mūsu karavīriem, bet arī pie citu NATO valstu karavīriem? Tā kā Latvijā ar rūpniecību ir slikti, tad vietējie brauc strādāt uz turieni, kur ir, piem. uz Vāciju. Rezultātā Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, palielinās demogrāfiskā slodze, ekonomika vāja un Latvija par nodokļu maksātāju naudu pērk ārzemēs ražotās preces jeb – atbalsta ārzemju uzņēmējus un stiprina ārzemju tautsaimniecību.
Normāli būtu, ja vismaz iesākumā Latvijā uz vietas ražotu vienkāršas lietas bez augstas pievienotās vērtības kā piem. bruņuvestes, bruņuķiveres, zābakus un mugursomas un NBS būtu šo preču “noņēmējs”. Bruņuvestēm nepieciešamo aramīdu (citur aramīds pazīstams zem kevlāra nosaukuma) un aramīda šķiedru un audumu var uzražot Latvijā. Epoksīdsveķus jau gadiem ilgi ražo vairāki uzņēmumi. Un kādas problēmas sašūt somas un uzkabes? Kāpēc Igaunija var? Kāpēc Igaunijā var uzražot ķēžu transportieru platformas?
Protams, valstīm un aizsardzības uzņēmumiem vajadzētu kooperēties. Bet, lai kooperētos, tad Latvijā jābūt noteikta līmeņa militārajai rūpniecībai (“Vinnija” medus un “Lāču” maize karavīra raciona pakā nav militārā rūpniecība).