[..] When the Cold War finally ended, many countries took a “holiday from history.” Many countries indulged in a “peace dividend.” Sweden overindulged. They simply gutted their military. The army went from 500,000 to 15,000. The civil-defense system was abolished. The purpose of the military would no longer be the defense of the country: It would be occasional participation in international peacekeeping operations. [..]
[..] Significantly, the report concedes Sweden is unlikely to be able to deter an extended attack by a major hostile power on its own. The objective will be to develop an armed forces capability that has the capacity to repel and slow the pace of invasion pending the arrival of military support from partner nations. To this end, Sweden needs to improve its preparedness and readiness to defend its national borders and independence. “In the extreme situation, the Total Defense must have a credible war fighting capability with both its military and civil defense,” the report says. [..]
vara bungas: Gluži mūsu situācijas raksturojums, kā arī copy paste vērti secinājumi un rekomendācijas LV situācijā. Vienīgā atšķirība no SE tur nenotiek nekāda visaptverošās azisardzības izgudrošana, zviedriem vajadzīga joprojām tā pati vecā labā totālā aizsardzība, kas vēl 2001.gadā bija arī mūsu valsts aizsardzības stūrakmens, kas tika likts Valsts aizsardzības koncepcijas pamatā:
[..] 3. Valsts aizsardzības pamatprincipi
Valsts aizsardzība tiek veidota saskaņā ar šādiem principiem:
3.1. Totālās aizsardzības princips
Latvijas sabiedrība ir skaitliski neliela un materiālie resursi ir ierobežoti, tādēļ valsts aizsardzība jābalsta uz militārā personāla un civilo iedzīvotāju ciešu un profesionālu sadarbību visu veidu valsts apdraudējumu pārvarēšanai un iespējamās militārās agresijas novēršanai. Lai to panāktu, valsts aizsardzība tiek organizēta saskaņā ar totālās aizsardzības principu, kas nosaka, ka valsts pastāvēšanas un aizsardzības garantēšana nav tikai militārs, bet gan vispārnacionāls uzdevums.
Saskaņā ar totālās aizsardzības principu tiek īstenots valsts un visas sabiedrības kopējs uzdevums – pašaizsardzības spēju attīstība un nostiprināšana.
Valsts pašaizsardzības spējas raksturo valsts rīcībā esošie resursi (cilvēki, materiālie, dabas, finansu u.c. resursi), kā arī to gatavība valsts aizsardzībai valsts apdraudējuma gadījumā.
Valsts pašaizsardzības spējām jāgarantē maksimāla iedzīvotāju drošība, valsts suverenitāte un neatkarība. Tā panākama, atturot potenciāla militāra spēka lietošanu pret valsti un nodrošinot sauszemes teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramību.
Valsts aizsardzībā tiek iesaistīta visa sabiedrība kopumā un šī uzdevuma interesēs tiek izmantoti visi pieejamie valsts un sabiedrības civilie un militārie resursi, kā arī notiek pastāvīga civilo un militārpersonu sadarbība.
Totālās aizsardzības sistēmas pamatā ir savstarpēji sadarboties spējīgas militārās un civilās aizsardzības sistēmas. Totālās aizsardzības pamatelementi ir profesionāli sagatavots militārais un civilais personāls, kā arī obligātais militārais dienests. Tas ļauj valsts aizsardzības vajadzībām sagatavot nepieciešamo brīvprātīgo un rezerves personāla apjomu.
3.2. Teritoriālās aizsardzības princips
Lai novērstu un nepieciešamības gadījumā aizsargātu valsts teritoriju pret iespējamā agresora militāru uzbrukumu, teritoriālās aizsardzības princips paredz, ka Nacionālie bruņotie spēki (tālāk tekstā – NBS) nodrošina spējas operatīvi koncentrēt spēkus apdraudētās valsts teritorijas aizsardzībai, tiklīdz agresors pārkāpj Latvijas gaisa, jūras vai sauszemes robežu. Lai NBS spētu izpildīt šādus uzdevumus, ir jāattīsta teritoriālās novērošanas, militāro spēku klātbūtnes, koncentrēšanas un vadības operatīvās spējas visā valstī.
Teritoriālās aizsardzības mērķis ir atturēt iespējamo agresoru no uzbrukuma, likt tam rēķināties ar ievērojamiem militāriem un politiskiem zaudējumiem.
Teritoriālā aizsardzība dod iespēju saglabāt kontroli pār ievērojamu valsts teritoriju, tādējādi iegūstot laiku starptautiskā politiskā un militārā atbalsta piesaistīšanai.
NBS tiek veidoti, rēķinoties ar pretošanās nepieciešamību arī valsts okupētas teritorijas situācijā, mazinot agresorvalsts politisko mērķu un bruņoto spēku uzdevumu sasniegšanas iespējas.
3.3. Obligātā militārā dienesta un mobilizācijas princips
Lai nodrošinātu militāro mācību nepārtrauktību, dežūrspēku kaujas gatavību un speciālo uzdevumu izpildi miera laikā, NBS attīsta un uztur arī skaitliski nelielus profesionālos spēkus.
Profesionālu karavīru veidotiem bruņotiem spēkiem nepieciešami lieli finansiāli resursi, tādēļ vienīgi obligātais militārais dienests un mobilizācija, kas balstās uz totālās aizsardzības principa, var nodrošināt visas valsts teritorijas aizsardzību.
Obligātais militārais dienests sastāv no obligātā aktīvā militārā dienesta un dienesta rezervē. Personālu pēc aktīvā obligātā militārā dienesta beigšanas paredzēts iekļaut mobilizācijas vienībās. [..]
… un tad mēs iestājāmies NATO, koncepcija tika pārrakstīta, OMD atcelts, bet zviedri vienkārši devās brīvdienās. Laiks visiem atgriezties realitātē.
vara bungas 
Russian Airborne Forces To Go Wheeled http://blog.vantagepointnorth.net/2018/01/russian-airborne-forces-to-go-wheeled.html?spref=tw&m=1
Draugi!
Svētku dunā, droši vien daudziem paslīdējusi garām skandaloza intervija, kuru NRA sniedzis cienījamais vēsturnieks Inesis Feldmanis.
Bundziniekus noteikti interesēs vēsturnieka viedoklis, ka “Lāčplēša diena lielā mērā ir mīts”, bermontiādi pa lielam izprovocējis pats Ulmanis, vācieši nemaz negribēja ieņemt Rīgu, bet tikai pabaidīt Ulmani.
Nez ko par šo teiktu ģen,Radziņš……
http://nra.lv/latvija/233330-feldmanis-mes-svinam-ulmana-latvijas-simtgadi.htm
Karavīram vienalga kurš ko izprovocēja, karāvīram jāiet kauties.
Jebitskomisārs ne vēsturnieks “[..] Noskatījos filmu Rīgas sargi, nu, tā ir pasaka, absolūti neobjektīvs skatījums uz vēstures notikumiem[..]”… Atradis ko komentēt un kam nepiekrist. Būtu vēl “Velna kalpus” paanalizējis.
“[..]Ja vācieši būtu gribējuši, viņi būtu ieņēmuši Rīgu[..] Pirmkārt ko viņs sauc par “vāciešiem” ? Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju? Otrkārt spēku samērs bija aptuveni līdzīgs 30K vs 40K durkļu, bet morāle augstāka LV pusē. Treškārt, “ja tantei būtu riteņi”…
Jā, salasīt brīvprātīgos Vācijā, savākt naudu, pasludināt Baltijas hercogistes atjaunošanu un tad tikai pabaidīt Ulmani 🙂
Nu “pa lielam” vēsturnieks tur galīgas muļķības nestāsta. Esmu lasījis kā Bermonta memuārus, tā vēstules – pats viņš vispār izvirza vairākas versijas par uzbrukuma iemesliem un mērķiem (pieskaņojoties auditorijai un laikmetam) – sākot ar to, ka principiāli gribējis likvidēt Latvijas valsti, beidzot ar to, ka Ulmanis šamajam pirmais uzbrucis un šis tik atsities un vispār nekad neesot neko sliktu par Latvijas valsti domājis.
Par gribēšanu/negribēšanu – apgalvo, ka esot bijis par Rīgas šturmēšanu, bet Valdības padome grāfa Pālena vadībā esot bijusi pret, tādēļ šturmēšana nav notikusi, kas izklausās principā ticami. Arī Radziņš raksta, ka atelpa pēc Torņkalna zaudēšanas karaspēkam esot bijusi ļoti nepieciešama un, ka nav izprotams, kādēļ Bermonts to pieļāvis. Minētās bermontiešu iekšējās nesaskaņas labi izskaidrotu to, kādēļ karaspēks uzbrukumu neattīstīja.
Par varēšanu/nevarēšanu – grūti pateikt. Katrā ziņā kā Peniķis (frontes pavēlnieks), tā Radziņš raksta, ka Latvijas liktenis esot bijis mata galā, līdz ar to, iespējams, ka patiešām varēja, ja uzbrukumu būtu koordinēti attīstījuši. Katrā ziņā – ja arī varēja, tad bezrūpīga pastaiga pa Rīgas ielām, kā to liek noprast vēsturnieks, tā noteikti nebūtu.
Izmantot pretinieka iekšējās nesaskaņas (komandvadības nepilnības) ir pilnīgi normāli un nemazina uzvarētāja slavu. Vēsturnieks diemžēl skaidri formulēja savu pozīciju “uzvaras nebija vai tā bija nejauša”, ko daudzi mietpilsoņi pieņems (un jau pieņem) nekritiski un tas gribot vai negribot padara apšaubāmus LV kā valsts pamatus. Bermontam kā LV “draugam” tad vispirms vajadzēja nomainīt sava karaspēka nosaukumu, jo “Rietumkrievijas” tas bija pārāk viennozīmīgi pretlatviski.
Pilnīgi piekrītu, bez tam arī LV savas kārtis neizspēlēja ideāli. Piemēram, pastāv viedoklis, ka Torņkalnu bija reāli noturēt un jau no turienes attīstīt pretuzbrukumu. Šajā gadījumā nebūtu jālej asinis footholda ieņemšanai.
Vispār ir bīstami propagandas dēļ noklusēt dažādus faktus, kas kādam var būt neērti. Vēlāk šie fakti tāpat tiek publiskoti un uz to bāzes lētas slavas alkstoši biedri var sākt izvirzīt dažādas alternatīvās versijas, kā šajā gadījumā.
Frontes komandiera maiņa (Peniķa iecelšana) notika tieši pēc Pārdaugavas zaudēšanas, jo uzskatīja, ka Zemitāna lēmums pamest Pārdaugavu ir bijis kļūdains un pati atkāpšanas (faktiski begšana) ļoti haotiska un nekārtīga.
Nu tas pat bija tas mazākais. Galvenokārt jau Zemitāns pavēlēja atstāt arī pašu Rīgu, un atkāpās uz Juglas pozīcijām, kamēr pie Daugavas tiltiem situāciju saprast ieradās pats armijas komandieris (!) un konstatēja, ka karavīri ir vēl kaujasspējīgi, bet frontes pavēlniecības pamesti. Domāju, ka tikai iepriekšējie kauju nopelni Zemitānu paglāba no kara tribunāla.
Faktors varētu būt tas, ka Zemitāns bija drausmīgs pļēgurs, aiz kura reālās smadzenes bija Ozols.
Nikni strīdēties vēsturnieku diskusijās, akadēmiskos izdevumos, ar atsaucēm un literatuŗas sarkastu utt tas būtu pat ļoti normāli, bet runājot TV vai ar iedzeltenu presi, jāfiltrē un jādomā vai skandāls skandāla pēc ir tā vērts, vai kāds ir tā mērķis. Nu konstatēsim mēs tagad, ka barikādēm nebija militāras nozīmes, ka Bermonts atkāpies, jo gribēja saudzēt Latvijas Republiku, ka VDK kartiņas nav vērts publicēt, ka Kurzemes cietoksnim neviens īsti neuzbruka, ka nacionālie partizāni nebija nedz partizāni, nedz nacionālie, ka “zupā tārpi”, bet, kas tālāk, kādi secinājumi? Taisnība arī, ka oficiālā propaganda netalantīgi pārcenšās ar taurēšanu tā, ka vēmiens nāk to klausīties un tad daži sāk meklēt flašās notis, kuru tajā mūzikā netrūkst.
Nav ko minēt “ko teiktu Radziņš”. Viņš to jau ir pateicis. Pētera Radziņa rakstu krājums II nodaļa “Neatkarības karš”. Ar kādu mērķi Bermonts 8. oktobrī bija iesācis uzbrukumu, tas no Golca apraksta nav redzams. No Golca pievestie uzbrukuma motīvi nekādā ziņā nevar tikt uzskatīti par nopietniem. Tādēļ ir jāšaubās arī par to, ka Bermonts nav domājis ieņemt pašu Rīgu, bet tikai kreiso Daugavas krastu, lai dabūtu pozīcijas, kuras viegli apsargāt. Varbūt tie vācieši, kuri maz ko zina par Latvijas notikumiem, patiesi dabūs no fon der Golca grāmatas iespaidu, ka tas ir darbojies pareizi Vācijas labā, bet tie, kuri pazīst Latvijas notikumus, ne tikai neattaisnos Golca darbību, bet vēl vairāk, – to nosodīs tādēļ, ka tas ir mēģinājis ievilkt Vāciju ļoti tumšā avantūrā.
Priekš f. d. Golca apraksts ir interesants, ka mūsu nacionālo jūtu un spēku ātrās izaugšanas pierādījums. Še atspoguļojas ļoti daudz no tā, kā Latvijas valdība un armija ir iesākušas ne no kā augt, zelt un nostiprināties.”
Man šie LU Padomju kaluma vēsturnieki reizēm nedaudz “iespārda” ar saviem izteikumiem. Starp daudzām patiesībām par Valku, par Kalpaku, par Stučku un citām lietām viņš it kā starp citu noniecina vienu no mūsu īsās vēstures lielākajām uzvarām. Tas ir sitiens pa mūsu pašapziņu!!! Šodienas kontekstā “šo vēsturisko patiesību” mēs varam vērtēt tikai hibrīdkara kontekstā.
Viens cits vēsturnieks man izskaidroja Bermonta apstāšanos Daugavas kreisajā krastā ar diviem faktoriem. 1. Uzbrukuma plānu izstrādāja Golcs, kuru arī Bermonts punktuāli un sekmīgi realizēja. 2. Golcs uzbrukuma laikā nebija Latvijā un plāns tika izstrādāts līdz Daugavas kreisajam krastam, bet Bermontam trūka jebkādas iniciatīvas spējas (tāpēc arī tika pieņemts dienestā, tāpat kā Graube un Kalniņš 🙂 ) un viņš vienkārši gaidīja turpmākos rīkojumus, kas savlaicīgi neatnāca.
Ka Ulmanis būtu provocējis Bermontu? Faktus galdā! Pretējā gadījumā tā ir tukša muldēšana, ko godājamam vēsturniekam neklātos darīt. Cik zinu, tad tieši pretēji (tā liecina Plensners savās atmiņās) Ulmanis neticēja armijas spējām un ļoti paļāvās uz Atanti un ka tiks ievērots Strazdmuižas pamiers. Baidījies no mūsu karaspēka rīcības, kas varētu provocēt Bermontu. Dīvaina ir arī Sīmensona (pieredzējis ģenerālštāba virsnieks) noņemšana no amata pašā kritiskākajā brīdī viņa vietā ieliekot nepieredzējušo un vāji izglītoto Balodi. Tajā ir mazs loģikas. Tiesa ir viens izskaidrojums, bet tas ir tikai pieņēmums. Sīmensons redzot, ka Bermonts koncentrē spēkus uzbrukumam ir lūdzis Ulmanim atļauju no Latgales frontes noņemt kādas karaspēka daļas, lai pastiprinātu Rietumu fronti. Ulmanis kategoriski aizliedzis to darīt, jo tas varot izprovocēt Bermontu, bet Sīmensons ir tomēr nepaklausījis un šo to ir noņēmis no Austrumfrontes (iespējams Balodis arī viņam noziņoja). Protams, ka Ulmanis to Sīmensonam nav varējis piedot un augstu novērtējis Baloža lojalitāti. Man šī versija liekas ticama, bet nav faktu, kas to apstiprinātu.
Latvijas armijā jau sākot ar apvērsuma mēģinājumu 1919. gada aprīlī un līdz pat 1940. gadam notika kanšu rīvēšanās starp “ziemeļniekiem” (Ziemeļlatvijas brigāde) un “dienvidniekiem” (Balodis).
Bet par Bermontu – pirmkārt jau viņš nebija nekāds baigais virsnieks – un otrkārt bija jau diezgan skaidra Judeniča pavēle 1919. gada jūnija beigās visiem doties uz Igauniju un posties uzbrukt Pēterpilij. Kad Bermonts tā vietā izlēma nodarboties ar huiņu un iet uz Rīgu (lai gan Līvens nez kāpēc varēja doties uz Igauniju bez problēmām un tračiem), Judeničs no viņa norobežojās un aizsūtīja latviešiem pāris lielgabalus lai žests būtu nepārprotams.
Daļēji par tēmu
https://www.novayagazeta.ru/articles/2018/01/05/75076-pobeda-krasnyh-chudo-volya-sluchaya-ili-volya-naroda
Atgriežoties pie Zviedrijas, rekur angliskais kopsavilkums no pašiem zviedriem: http://www.government.se/4afeb9/globalassets/government/dokument/forsvarsdepartementet/resilience—report-summary—20171220ny.pdf
Kas bez rakstā minētā, manuprāt, ievērības cienīgs:
Par stratēģiskiem nosaka aptuveni reģionus ar kopēju platību ap 212 000 kvadrātkilometru (Gotlande, Skone, Stokholma, Jemtlande, Norrbotena un orientējoši Vermlande un Dālarna) + 350 kilometru rietumu piekrastes.
Kas ne mazāk svarīgi – zviedri ar savu 21 lēni uz 450 000 kvadrātkilometru atzīst, ka šīm vajadzībām gan civilās, gan parastās aizsardzības plānošanai nepieciešams apvienot pa 3-6, tātad kādos 5 reģionos, katrā ieceļot kādu vienu no iekļauto lēņu vecākajiem par civilās aizsardzības priekšnieku. Par mūsu teritoriālās reformas lupatdeķi un iespējām, ko tas piedāvā es paklusēšu.
Tālāk skaidri pateikts, ka visai valsts pārvaldei jābūt skaidrai funkcijai kara laikā – un (!!!) kad ir veikts to audits, jāapmāca civilie jauniesauktie trūkstošo lomu izpildei – solis, ar kuru mēs pat bruņotajiem spēkiem netiekam galā.
Rēķinoties ar gatavību kauties bez papildspēkiem 3 mēnešus, dēļ paredamiem desmitiem tūkstošu ievainoto savukārt tiek secināts, ka katrā lēnē nepieciešams kara hospitālis (Gotlandē un tālajos ziemeļos vairāki).
Kas vēl interesanti, zviedru policijas rezerve tikpat ambicioza kā mūsu militārā – paredz gatavot rezerves policistus – līdz 2021. gadam 1000 un 2025. gadam 3000.
Un noslēgumā – izmaksas civilās aizsardzības stiprināšanai totālās aizsardzības kontekstā uz 10 miljoniem iedzīvotāju un 212 000 kvadrātkilometru stratēģiski svarīgās (vai 450 000 kopējās) teritorijas – 400 miljoni eiro gadā. Cik uz mūsu 64 000 un zem 2 miljoniem kas līdzīgs izmaksātu mums?
Nekas, mums par 25 ļamiem būs sporta zāle un 10 ļamiem jauns ZS batiņš.
P.S. un gatavnieki gavilē – norāde katram mājās glabāt proviantu vismaz nedēļai
Vēl jāpiezīmē, ka SE tagad radoši atjauno sistēmu kas reiz jau tika izveidota un visādi pārbaudīta. Vērtīga pieredze tiem kuri sāk.
Zviedriskajā ziņojumā par mums smalkjūtīgi teikts “pagaidām totālā aizsardzība Latvijā nav prioritāte” – bet toties ir pamanīts aizsardzības mācības vidusskolu projekts. Principā cits nekas saturiski. Urā?
Tieši tā, klusiņām var saukt uraa, ar nosacījumu, ka VAM nav iecerēta (bet ir) kā B/OMD aizvietotājs. Nevar noliegt, ka VAM skolās ir OK totālās aizsardzības koncepta ietvaros. Bet, ja mūsu divriteņa izgudrotāji pasniegs to kā pietiekamu/pielīdzināmu apmācības kursu kaut vai kājnieku 8 nedēļu kursam, sabiedrībai būtu jāsaka kaut ko. Tāpat ir iecerēta brīvprātība skolnieku ieskaitīšanai “rez.karavīros” (ar iespējām izstāties), līdz ar to paceļas jautājums vai VAM efektivitāte tiks vērtēta izdalot iztērētos miljonus gadā ar iesniegumu skaitu gadā. Var izrādīties, ka VAM ar aizsardxzībai paredzēto finansējumu ražos ļoti zemā līmenī sagatavotus un reizē super dārgus rez.karavīrus. Bet tas jau ir cits stāsts.
Sabiedrība neko nesaka, jo “redakcionāli neatkarīgie” sabiedriskos medijus infestējušie sorosa dēli un meitas tai (ne visai, bet lielai daļai) ir iemācījusi visa relatīvismu un nosacītību kā arī restartējuši veco labo boļševiku iecienīto “vērtību pārvērtēšanu”. Tagad to sauc par “mītu dekonstrukciju”. Viss tiek dekonstruēts un izvākts. Vietā ieved globālās caurejas produkciju…
Šim izvirdumam par sorosītiem (kad tos Latvijā sāka lamāt citi bez Aivara?) ir kāds sakars ar tēmu?
Sorosīts? Vienmēr gribēju saprast vai arī neesmu sss, pagaidām atradu tikai šo čeklisti
http://klab.lv/users/texti/17825.html
9 no 21 laikam tomēr nekvalificējos.
TPJO gaiteņos tapuši joki nav tie smieklīgākie – un nez kāpēc nekad nav par sevi.
Sakars ar tēmu ir tāds, ka biedri humānisti, tolerantie progresisti (vai otrādāk – kāda atšķirība?), kuri par 99,99% okupējuši Latvijas sabiedriskos medijus, kā velns no krusta bēg no VB aktualizētajiem jautājumiem (tā vietā katru dienu (nepārspīlējot – katru dienu!) Latvijas pilsoņiem nākas klausīties šo destruktīvo tipu producētos Latvijas neatkarības garanta, pasaules spēcīgākās valsts prezidenta Trampa verbālās apvemšanas un diskreditēšanas priekšnesumus) un, ja šos neērtos jautājumus arī kaut kādā kontekstā vai apstākļu sakritībā nākas aizskart, tad nekad nepieaicina VB pozīciju paudējus, tā vietā dodot vārdu dažādiem liberastu daiļdirsējiem no AM, Latvijas ārpolitikas institūta utml.
Tīri matemātiski sanāk 40 Eiro uz cilvēku, jeb Latvijas gadījumā 80 milj. gadā. Blīvums viņiem drusku mazāks, kas ir vienlaicīgi priekšrocība un trūkums. No vienas puses trāpīt grūtāk, no otras puses arī palīdzēt grūtāk. Jāsaka, ka zviedriem ir vieglāk, jo viņi savu sistēmu likvidēja tikai 90-to vidū, nevis kā mums pati sagruva 80-to beigās. Viņiem vecāka paaudze zina kā lietot sistēmu tirgus ekonomikas apstākļos, mums tiem nedaudzajiem, kuri atceras PSRS laikus attiecīgos amatos, nav ne jausmas kā to visu lietot pie radikāli izmainītās sistēmas.
Vienā rakstā mums jau bija diskusija par iedzīvotāju apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm. CSP mājas lapā ir grafiks http://www.csb.gov.lv/dati/infografika-cik-daudz-menesi-aped-viens-latvijas-iedzivotajs-44707.html un info par to, cik pārtikas pa veidiem patērē viens Latvijas iedzīvotājs gadā http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-partikas-produktu-paterinu-majsaimniecibas-2011gada-33422.html
Gadā sanāk 273,8 kg, vēl 60 L piena produktu un 198 olas. Tie ir 2011. gada dati.
(274:12):4 = 5,7 kg nedēļai x 3 cilvēki (piemēram) = ap 20 kg ilgtspējīgas pārtikas, reāli atmetot visu lieko 15 kg + dz.ūdens 1,5 l x 7 dienas x 3 cilv = 30 l
ūdeni obligāti jānem aprēķinos, ja nav kur glabāt jāpērk tūrsma filtrus (piemēram šādus vai līdzīgus) jo īpaši tiem, kuri dzīvo guļamrajonos.
Parasti izdzīvošanas pamācībās norāda, ka ūdeni jārēķina vismaz 3 L uz cilvēku diennaktī.
Ilgākai glabāšanai gaļu, zivi, daļu augļu un dārzeņu labāk ņemt vai nu žāvētus, kas samazina svaru, vai nu konservos. Pienu un tā produktus var aizvietot ar piena pulveri.
Jā, bet tie 3 litri ir universāli, NErunājot par to ka ne visur ir karstais klimats, ne visi nodarbināti smagā fiziskā darbā utt utjpr. Ņemot vērā ka glabāt ūdeni daudziem nebūs kur un pirmajā brīdī būs pieejami citi krājumi un to ka viens dzer vairāk, cits mazāks utt domāju 1,5l krājumos dienā cilvēkam ir saprātīgi pietiekams. Parēķini pats vai tu reāli ziemas-rudens periodā izdzer 1,5 l škidruma, es nē. Nu, ja neskaita visīti pirms gulētiešanas.
Ūdens ir vajadzīgs arī minimāla higiēnas līmeņa nodrošināšanai.
Vot, kas mūsu platuma grādos pagaidām netrūkst, tas netrūkst (tehniskais/grunts/atklāto tilpju ūdens), to glabāt krājumos ir vnk stulbi.
Zviedri gatavojas turēties 3 mēnešus. Jādomā, ka krājumi trīs mēnešiem vai nu jau ir, vai tikai veidos.
Salīdzinājumam no mana batiņa cilvēki bija Zviedrijā 1994. gadā. Tolaik nelielas lauku komūnās zemessardzes rota bija gatava karot zemas intensitātes partizānu karu 5 gadus ar esošiem krājumiem. Tas ir pieņemot, ka nekas netiek pievests, okupantam atņemts vai zemniekam rekvizēts virs tā, par ko jau samaksāts. Vai arī netiek ienaidnieka atrasts.