Dots pret dotu


Vāja labklājības sistēma Latvijā vājina valsts militāras aizsargspējas – pie tāda secinājuma nonākusi socioloģijas zinātņu doktore, Londonas Ekonomikas augstskolas lektore Liene Ozoliņa. Viņa atgriezusies no pasaules antropologu konferences Vašingtonā, kur viena no diskusijām – “Jaunās kara frontes Eiropā” – bija veltīta Baltijai.

avots

 

40 domas par “Dots pret dotu

  1. Mani sajūsmina šitie teicieni: “valsts attālinājusies, valsts aizmirsusi, viss paliek sliktāk”.
    1. Kad tad Latvijas valsts bija cilvēkam tuvāka un par visiem atcerējās? Ulmaņlaikos? Var būt, bet cik tad tādu, kuri to atceras.
    2. Demokrātijas funkcionēšanai nepieciešams, lai cilvēki aktīvi iesaistītos valsts politikā. Mums iesaistās 1%, bet pērēji gaida no tā 1% kaut ko. Precīzāk liela daļa pārējo piekopj individuālās izdzīvošanas stratēģijas: emigrē, ņem un dod kukuļus, pielāgojas utt.
    3. Latvijas teritorijā visā tās pastāvēšanas vēsturē nekad nav bijis tik augsts dzīves līmenis kā tagad un ja nebūs lielo ekscesu, tad tas turpinās augt.
    Ja parastai tautai tā runāt ir piedodami, tad sociologiem vajadzētu šādus mītus kliedēt, nevis tos atražot.

    • Par 3.punktu – skatoties ar ko salīdzināt. Cilvēki grib dzīvot nevis labāk kā vakar, bet labāk kā kaimiņš. Tas ka salīdzinot LV tagad ar LV pirms 20 gadiem ir konstatējams progress nav pietiekami, ja varēja būt labāk. Tad no tā “kā varēja būt” atņem to “kā ir” un starpību uzrāda kā pretenziju.

        • Ai nu neesi tik kategorisks, tas ir tikai gala darbs, kuru sociologu akadēmiskais zieds izmantoja kā mērauklu, lai apstiprinātu, ka šis jaunais sociologs drīkst saukties sociologs. Droši vien tāda pati huiņa, kas lielākajā daļā gala darbu – no kaut kurienes jāizzīž cieti noteiktais apjoms, nu tad lūdzu, veido “daļēji strukturētas intervijas”, zīmē pīrāga diagrammas un šuj kleitu izlaidumam.

          Kad sunim nav ko darīt, viņš pautus laiza, studentiem grūtāk, pētījumi jāveic. Vārdu sakot, uzmanīgāk ar izteicieniem par sāls raktuvēm, vēl ievietos tevi pētījumā.

    • Cilvēkam jau nekad nav labi un ideālas sabiedrības arī nav, no tās pašas Vācijas un Lielbritānijas, un Zviedrijas vietējie emigrē.
      LV pēdējos 30 gadus ir bijusi cīņa starp “Kaut pastalās, bet brīvi” un “Atmoda atpūtai”. Ja negrib, lai uzvar “atpūta”, jāpalielina un jāveicina “brīvība”, par kuru būtu vērts dzīvot pat “pastalās”.

    • Mīts?! Jums laikam sen nav nācies saskarties ar šīs valsts pārstāvjiem.
      Tikai viens piemērs.

      Un tādu ir tūkstošiem… Ne visur ir runa par naudu, daudzos gadījumos ir skaidrs, ka organismi vēlas vienkārši saglabāt darbavietas, nospļaujoties uz līdzcilvēkiem.
      Valsts, pretēji latviešu tās uztverei, nav kaut kāds abstrakts svēts dzirnakmens kaklā, kuru nesot cilvēkiem ir jānorok savu dzīvi, un kuru ar asarām acīs apdziedāt Dziesmusvētkos.
      Ir 21.gadsimts, kad valsts ir tikai nolāpīts pakalpojumu sniedzējs, ko viena sabiedrības daļa sniedz otrai. Ja pakalpojumu sniedzēju veikums ir draņķīgs, cilvēki izvēlēsies citus sniedzējus un noteikti nesteigsies mirt par šādu lietu kārtību, to aizstāvot.. Būs bēgļu plūdi, un cilvēkiem neko nevarēs pārmest.
      Pidrallāpatriotiski (un pretrunā ar Satversmi esoši) ieteikumi sociologiem turēt muti, nelīdzēs..
      Kā šai piemērā, realitāte var būt skaudra arī nesalīdzinot ar kaimiņvalstīm.

        • un atbilde ir pietiekoši loģiska- palikt var ne tikai labāk, bet arī sliktāk un no tā tad atkarīgs pabalsts.
          “Pieaugušajiem invaliditāte tiek piešķirta līdzīgi – uz sešiem mēnešiem, gadu, diviem un pieciem gadiem. Ja nepārtraukta invaliditāte bijusi ilgāk par pieciem gadiem – tā tiek piešķirta uz mūžu. Atšķirībā no bērniem, pieaugušajiem tiek izvērtētas darbaspējas.”
          http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/778543-obligatie_pazemojumi_atkal_un_atkal_valstij_japierada_ka_nearstejams_berns_ir_invalids

                • ir tādi kadri, kuri nerāpo! dažiem iešana pie dakteriem ir pēdējais, ko darīt. kā reiz mans vectētiņš tam ir labs piemērs, ja runājam par kājām- rezultāts letāls. tas nav tā- amputēja un aizmirsa. invaliditātes apliecība ir naudisks burkāns, kurš daudzus mudina atrādīties.
                  bet, ja sabiedrība kļūst apzinīgāka vai pohujistiskāka, atkal ir iespēja laika gaitā likumu mainīt…

                • eu nu ko ņemies. Tev takš teica noteikumos ir paredzēts šitā. Stāvi klusu un pildi pilsoņa pienākumu. Nes stumbeni atrādīt. Atradušies te likumdevēji ibio.

      • Par pakalpojumu sniedzēju īsti nepiekrītu. Valsts ir nācijas kopdarba rezultāts un virzītājs. Tas ir kas vairāk par servisu. Tā ir kā ģimene.

        • Ja godīgi, man, protams, glaimo, ka mans komentārs bik raisījis diskusiju. Savukārt par Satversmi es ietroļļoju… Reakcija gan nelika vilties..
          OH, LOL… Ģimene! Labāk i nepateiksi..
          Kas Jums tuvāks – ģimene P.Mjuzo “Krustēvs” izpratnē, vai kā Soprano klans? 🙂 Citi varianti?. 😀
          Bet, ja nopietni, ir skaidrs, ka problēma pastāv – šī valsts ir kļuvusi par valsti ģimenei – “savējiem”. Un teksti par “nekad tik nav bijis augsts dzīves līmenis” ir vien stāsts par vidējo aritmētisko, kad 5% (Ģimenei, SIA “Radi un draugi”, “savējiem”) ir piekļuve 90% no valsts resursiem un 90 % pārējo, kuri cīnās atlikušajiem 5%…
          Un, nē – Jums (vismaz, kamēr NA/SC/ZZS de facto “tradicionālo vērtību” koalīcija nav valsti “sakārtojuši” pēc Polijas/Ungārijas parauga…) nav tiesību likt Ozoliņai aizvērties pat teorētiski, jo “100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” pagaidām vēl ir spēkā…
          Jāpiebilst, ka Ozoliņas paustais diez vai ir kvalificējams kā tikai uzskati vien, bez zinātniski pamatota seguma.
          Es apzinos, ka situācijā, kad “every societal weakness and vulnerability throughout the West is now fair game for Kremlin information offensives. Ethnic, religious, political, and separatist tensions will be fanned and enflamed at every opportunity.”, vēlme neliet ūdeni uz pretinieka dzirnavām šķiet tikai loģiska.
          Tomēr realitāte ir tāda, kāda tā ir, neatkarīgi no tā, vai mēs esam gatavi tai skatīties acīs, vai neesam. PSRS arī cīnījās pret “kapitālistiskās propagandas mītiem”, apklusinot diskusijas par darbaļaužu paradīzes “nebūtiskajiem” trūkumiem. Sekas cita starpā bija pašu varnešu pilnīga atrautība no realitātes..
          Manuprāt, šo atrautību no realitātes var vērot arī daļā sabiedrības – t.i. “mana pieredze ir vidējā statistiskā atainojums. Man ir ok, citiem tak nevajadzētu būt daudz sliktāk.” Latvijas var būt stipri dažādas, atkarībā no ienākumu līmeņa, veselības stāvokļa, dzīvesvietas, un, protams, apgādājamo skaita..
          Demokrātija? Ārpus republikas pilsētām tā arvien vairāk paliek fikcija. Feodālijas, kurās galvenie darba devēji ir pagastveči, vai tie ir cieši saistīti ar viņu lobēto biznesu.. Hūte un Rāviņš kā ilustrācija republikas pilsētām.. La famiglia..
          Dažas pāris ilustrācijas, kuras iekrita acīs tieši kā par godu šai diskusijai..

          Šādas nopūtas, protams, nav statistika, tomēr zināmas norādes par valsts/pašvaldību iestāžu attieksmi tās sniedz..
          Valsts jēga ir tās spējā sniegt atbalstu un aizsardzību tieši vājajiem, tomēr daudzās labdarības akcijas zāļu apmaksai un kārtējie stāsti par to, kā strādā bāriņtiesas, bērnunami un pansionāti to neliecina. Rodas iespaids, ka valsts cilvēku glābšanu ir mierīgi nodevusi ziedot.lv, tātad iedzīvotājiem pašiem, nepārtraucot gan ieturēt tieši šim paredzētos nodokļus..
          Kāpēc lai iedzīvotāji, kuri ikdienā piedzīvo valsts nespēju tiem sniegt atbalstu miera un “vēsturiski nepieredzētas labklājības apstākļos”, ņemtu par pilnu apgalvojumus, ka tā spēs sniegt atbalstu krīzes/kara/okupācijas apstākļos?
          Un otra ilustrācija, ir īsta daile, papildināta ar tā laika ministres komentāru..

          Feodāļiem, protams, būtu vēlamāki tikai uz pabalstiem dzīvojoši un tikai no viņiem atkarīgi dzimtļaudis…
          Teikt, ka šīs problēmas ir mīts, vienkārši ir pretrunā ar vēlmi stiprināt Latvijas aizsardzību. Tas ietekmē gan attieksmi pret nodokļu maksāšanu, gan veicina depopulāciju, kas savukārt mazina aktīvo un potenciālo karavīru un zemessargu skaitu.
          Un arī šīs valsts atbalstītāju skaitu okupācijas apstākļos.
          Par problēmām ir jārunā. Ja ne, lai tās kārtīgi formulētu un vismaz daļēji risinātu, tad kaut vai tādēļ, lai tad, kad par tām bazūnēs pretinieks, tās neizrādītos kārtējais pārsteigums mums pašiem.
          Tieši šī aksioma ir iemesls, kāpēc piemēram, problēmas Bundesvērā nav nekāds noslēpums. Nav jēgas slēpt – ar augstu varbūtības pakāpi pretinieks tāpat uzzinās un noskaidros. Slēpjot var nākties pašu problēmas uzzināt no pretinieka – karadarbības procesā..

          Gari gan sanāca.. 🙂

          P.S.
          Nobeigumā atslodzei – ilustrācija, kā, iespējams, kāds nākotnes LV ministrs brauks pie kādas LV republikas pilsētas feodāļa uz pārrunām…

          Pilsētu izvēlieties paši.. 🙂

      • “(un pretrunā ar Satversmi esoši) ieteikumi ”

        Varbūt vērts apgūt kaut kādus tiesību pamatus, ja ir vēlme ļerkstēt par Satversmi? Citādāk tā stulbi izklausās. Es to draudzīgi iesaku.

        • Protams. Un sūkstīties par antikonstitucionāliem “ieteikumiem” – no privātpersonas pie tam – vispār ir ģeniālākais, ko es esmu pēdējā laikā lasījis.

      • Aivarelli! Tev ir katastrofāli ačgārna izpratne par valsti. Valsts – kādu mēs to zinām kopš grieķu polisu un Romas republikas laikiem un kādu gribam (ceru, ka gribam) redzēt šodien Latvijā, ir Res Publica (sabiedrības kopējā lieta), taču tās mehānismam objektīvu iemeslu pēc ir predispozīcija bojāties, kļūstot par Res Oligarhica, Res technocratica un visbeidzot – Res idiotica… (ir vairāki varianti, bet ideja, domāju, skaidra) Ja “publica” nespēj saglabāt savu kopējo interešu pārstāvniecību un attiecīgo ideju dzīvotspēju/ietekmi sabiedrībā, tad nokļūstam tur, kur esam nokļuvuši. Un par to pirmām kārtām vainot varam tikai sevi pašu.

      • izsklausies pēc dzīves pabērna, kurš krietni dauzīts!..
        LV nav ne labākā un noteikti ne sliktākā valsts pasaulē. kā redzam, RO tiesa pasludina dzīvo par mirušo un punkts! tāpat arī Eiropā ir bijuši tiesas lēmumi par fotoradariem, ka traktors braucis 120km/h un motocikls (ja nemaldos) 520km/h pa koplietošanas ceļiem kaut neviena saprātīga būtne tam nespēj noticēt.
        tā ka vēlu veiksmi citur pasaulē tiem, kuriem šeit ir viss slikti un paši nevēlas neko mainīt, pašiem nedaudz piepūloties (kaut aizejot uz vēlēšanām).
        p.s. un pēdējās tikšanās ar valsts (pašvaldības) pārstāvjiem man bijuša diezgan pozitīvas, turklāt tagad lielāko vajadzību (vid, vsaa utt) var nokārtot i-netā.

  2. Lienes atziņa jau sen kā izvirzīta, argumentēta un pierādīta pilsoņu ķēķa sarunās. Varētu teikt, ka plaģiāts. “Arī Zemessargs” spazmošana gan smieklīga – nožēlojami sistēmas kooptētā politiķa centieni atmazgāties no līdzdalības tautas muguras ādas dīrāšanā. — Ir taču pašsaprotami, ka atklāto kremlinu nākšana pie varas iespējama tikai un vienīgi, pakāpjoties uz liberastu, kampēju un sarkanbaltsarkano mušmiru – oportūnistisko La Piovras kolaborantu – mugurām.

    • Pilsoņu ķēķa sarunās un mācītu vīru sarunās arī muļķību pietiek.
      Interesanti kur tā āda ko esmu kādam nodīrājis? Man visa manta salien dažās lielās sporta somās. Man nav no kā mazgāties, es sev nekad neko neesmu piesavinājies, vienmēr godīgi un atklāti esmu paudis savu viedokli un jebkurā brīdī esmu gatavs oponentiem atbildēt.

      • Redz, Jāni, tas, ka Tu personīgi neko nedīrā, nekādi Tevi neatbrīvo no kolektīvās atbildības par to , ko dara Tava politiskā organizācija un establišments, kā daļa tā ir.

        • Es saprotu, ka vēlēšanas tuvojas.
          Lai nu kā, gāz sev darvu virsū un met spalvas arī, jo par to, kas notiek valstī, atbildīgs ir ikviens, partijā vai bezpartejiskais.

          • II kungs…prātīgi. Pa lielam, katrs kaļam savu “laimi” un kopējo ar.. Mēģinam nest mēs ar? 🙂

          • Establišmenta partiju (un no tām atbirušu “jauno” veidojumu) atbildība ir nesalīdzināmi lielāka nekā pie siles nebijušas opozīcijas, vidējā reņģēdāja un veiksmes stāsta upuru atbildība – īpaši par to, kas tika solīts un netika darīts un vēl jo vairāk par to tautai un valstij destruktīvo, ko nesolīja (par ko nav saņemts vēlētāju mandāts), bet dara.

            • Es piekrītu, ka politiķa atbildība ir krietni augstāka, tikai atgādināšu, ka man mandāta nav un nekad nav bijis. Vismaz vienreiz nedabūju mandātu tieši tāpēc, ka nevarēju apsolīt to, ko visi konkurenti solīja, bet neizpildīja un nebija reāli solīto izpildīt, par ko viņi visi zināja.

              • man no tiesas nav patīkami, ka tieši Tev šeit sanāk personīgi dzert visai NA paredzēto rūgto kausu. Par Tavu personīgo godīgumu man nav šaubu. Taču arī man nāksies sabiedrībā morāli līdzatbildēt par saviem partijas biedriem, ja tie kādreiz tiks pie jelkādas politiskas lemšanas/darīšanas un pieņems tautai nesaprotamus vai saprotami ačgārnus lēmumus. Un tad man būs pašam jāsaprot, vai atbildēt NA garā par mazāko ļaunumu, mēs esam maziņi un melni, ja ne mēs, tad ušakovs utt. vai censties sakārtot savu partiju vai arī, ja to nespēju, iet no tās prom.

Leave a reply to Albrehts Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.