Ritums

Vēlot visiem laimīgu Jauno saules ciklu pēc tradīcijas ir jāatskatās uz aizgājušiem 12 mēnešiem un mazliet jāieskatās nākamajos.

VB kā komūnai šis gads ir bijis mēreni progresīvs, bet tradicionāls  – pasākumi aizvadīti, dalība diskusijās nodrošināta, lasītāju palicis vairāk (gada griezumā 55K unikālo apmeklētāju), lai gan apmeklētāju pieaugumu var skaidrot ar VB parādīšanos FB, ja tas nenotiktu, būtu kritums. Tomēr intereses noriets par militāro tematiku ir saprotams un skaidrojams ar UA konflikta ieiešanu pozicionālā kara fāzē, kā arī mediju pārliecinoši parādītu vieskaravīru izvēršanos LV. Ar to mūsu cilvēkiem pietiek, lai justos  drošībā. Neapšaubāmi, ka šobrīd lielākais apdraudējums LV meklējams iekšpolitikā – ārkārtas vēlēšanas var padziļināt nevis novērst haosu.

LV armija 2018.gadā turpināja lēnu tuvināšanos jēdzienam “armija”, par izcilu progresu es to nesauktu tādēļ, ka atgriešanos pie normas nevar uzskatīt par sasniegumu, varbūt tikai attiecībā uz slimnieku, kurš atlabst reanimācijas nodaļā. Bet mēs te runājam par vienu no valsts suverenitātes garantiem, kuram jābūt spēku plaukumā jebkurā laika brīdī. Tas bēdīgais fakts, ka 25 gadus “pacients” tika uzturēts pie dzīvības nevis ārstēts un rehabilitēts ir vājš attaisnojums, turklāt neviens to oficiāli joprojām nav atzinis. Neejot detaļās, kas VB ir diezgan bieži apspriestas (un vēl tiks), uzsveru, ka NBS kaujas spējas joprojām nav pietiekamas, lai atvairītu konvencionālu zibenskara uzbrukumu, kas būtu  minimāls mērķis, bet galvenais, ka spējas joprojām ir zemākas nekā tās varētu būt, ja politiķi pēc iestāšanās NATO izvēlētos tagadējo EE vai FI aizsardzības modeli. Armijai un tās rezervei jābūt pietiekamai, lai izpildītu savu uzdevumu. Viss kas ir mazāk par to – neder. Lai velni ellē izvērtē tos komandierus un atbildīgos politiķus, kas gadsimta ceturtdaļu publiski pašapmierinājās, būdami labi informēti, kādi mēs (armija) esam  lietpratēju un pretinieka acīs.

Ne es esmu teicis, ka LV AM un NBS ir “plānošanas čempioni” (Klemensens?), kas naski un radoši izstrādā, groza un pēcāk nepilda viscakainākos plānus. Tādēļ pagaidām neredzu lielu jēgu detaļās izvērtēt “visaptverošās aizsardzības koncepciju”, kas iespējams būs aktuāla 2019.gadā, atkarībā no tā, kāds politiskais spēks ieperināsies AM. Tāpat neizsīkstoša tēma tuvākajos gados būs “valsts aizsardzības mācība skolās”, ko ZZS šobrīd riktē kā alternatīvu (pasaules mērogā unikālu) paņēmienu mobilizācijas rezerves sagatavošanai.

Jāatzīst, ka vislabāk šķībās vietas aizsardzībā redzamas nevis stāvot uz mūriem, bet  no attāluma, tādēļ VB plānos ir intensificēt sadarbību ar kolēģiem LT un EE, jo lielajos vilcienos aizsardzības paņēmieniem  3B starpā nevajadzētu atšķirties. Ja ir kas netipisks risinājumos, jābūt pieņemamam skaidrojumam kādēļ tā un ne savādāk.

Lielākais šoks, kas pārsteidza  2018.gadā bija US aiziešana no SY. Pareizāk sakot ne pati aiziešana, bet kā tas notiek, neizvirzot nosacījumus , nevienojoties par sabiedroto kurdu drošību, piesedzot nesmukumu ar priekšlikumu “atstāt kurdiem vismaz  ieročus”. Ja kāds vēlas var vilkt paralēles. VB paliek pie savas ilggadējās pārliecības, ka sabiedrotie tas ir great, bet pašu aizsardzības spējām jābūt first. Ja kāds negatavojas aizstāvēties arī tad, ja sabiedrotie “uzmet”, tad tā ir nodevība. Vienkāŗši. Pasaulē notiekošais skaidri liecina, ka notiek aizsardzības savienību atomzācija, it īpaši, ja no kopējām mācībām jāpāriet pie kopējās kaujas darbības. Tendence  manāma ne tikai Rietumos, KDLO tas pats.

Lielākā, bet patīkamākā, 2018.gada vilšanās bija RU mācības “Vostok-2018”. Blefs par 300K dalībnieku bija skaidri saskatāms un izgaismoja RU militārās varēšanas robežas. “Avangardus” un pārējās vundervaffles nemaz nekomentēju, jo nevar nopietni komentēt blefu. Zinošākie RU patrioti norāda, ka aizraušanās ar brīnumieročiem vedīs RU pie mazāk sensacionālo militāro spēju degradācijas, ko viņiem no sirds arī novēlu.

Diemžēl strauji-pamazām piepildās drūmākās prognozes mūsu tuvajā pierobežā, kas mums ir pat svarīgāk par to, kas notiek UA. Jau 2019.gada sākumā kā šausmu realitātes šovu vērosim BY izšķīšanu “Russky mir” projektā. Nekas pagaidām neliecina, ka tas varētu notikt bruņotas okupācijas vai aneksijas veidā, bet diemžēl Lukašenko ir izvēles priekšā starp “skarbo” un “mīksto” integrāciju ar RU. Skarbais scenārijs paredz spēka struktūru un bruņoto spēku saplūšanu vispirms un ļoti ātri, ekonomisko savienošanos veicot pakāpeniski. Mīkstais scenārijs ļaus vēl pāris gadiņus spriedelēt par to kā un kad tieši  Savienotai valstij parādīsies vienota valūta un federālie varas orgāni. Iespējamas nelielas variācijas tempā un secībā, bet 1999.gadā iesāktā spēle tuvojas finālam. Vienīgā izeja, lai sagalabātu BY suverenitāti, būtu tūlītēja  Savienotās valsts dibināšanas līguma denonsācija, bet uz to mūsu cienījamais kolhoza priekšsēdētājs nav spējīgs un arī moments nokavēts. Gribētos kļūdīties. Mums jāgatavojas  RU kājnieku divīzijai Vitebskā, kas izmainīs ļoti daudzus plānošanas apsvērumus. Attiecīgi 2019.gadā visu uzmanību BY. Lai brāļu tautai veicās.

Atgriežoties pie iekšējām problēmām jāsecina, ka , ja gribam ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot, jāpanāk tādu valdību, kas spētu ne tikai reaģēt uz iedunkāšanu no sabiedroto un  partneru puses (2% IKP aizsardzībai, finanšu tirgus uzraudzība, korupcijas apkarošana) bet tādu,kas pro-aktīvi spētu nenokļūt situācijās, kas izraisa šādus pendeļus. Tāpat mums visiem būtu jāsaprot, ka dzīvojam tehnoloģiju pārejas gadsimtā, tādēļ  Mākslīgā intelekta “pieņemšana” militārā dienestā, kiber uzbrukuma un aizsardzības, kā arī  elektroniskās kaujas darbības spēju attīstība NBS ir nevis vēlama, bet akūti nepieciešama. Citādi samīs.

Nu, tad iedzersim par advancētu, prasmīgu un gudru valdību, ar kuru būs gods iebraukt paradīzē, jo pārējās vienkārši nosprāgs!

Priekā!

Mārtiņš