Militia – a better defense to internal disorder — Fabius Maximus website


Tweet Summary: We face an expanding list of threats, natural and otherwise. We need new ways to prepare for them. In this, as in so many things, the Founders give us sound advice. Militias can provide a key component of our preparations for almost any threat – such as those we face today. Available in…

izmantojot Militia – a better defense to internal disorder — Fabius Maximus website

45 domas par “Militia – a better defense to internal disorder — Fabius Maximus website

  1. Kā redzam US ir legāla NG otrā šķira – semiorganizēta kvazizemessardze, funkcionāli kaut kas starp ZS un policijas palīgiem. Bruņota tauta tiek uzskatīta par nācijas spēku nevis vājumu, jo tā ir pēdējais valsts aizsardzības bastions. Kā LV ar to pēdējo bastionu paši zinat – māmiņu pacifisms kubā, ieroču lietošanas neprasme, attiecīgi bailes un dažādu pakāpju nepatika pret medniekiem un ieroču turētājiem.

    Raksts ir interesants un informatīvs, bet man vissvairāk patika 1.komentārs, kas raksturo pašreizējo situāciju US:
    “[..] Regarding the run on firearms and ammo, there’s a run on precious metals too. Many are prepping for The Crash. They’re also prepping for something else.

    Since I’m a person who enjoys shooting, I frequent ranges and gun stores. The fear is palpable! All the patrons are wearing Trump MAGA Caps, Tee Shirts and have Trump flags on their boats and trucks. All the Trump paraphernalia is made in The People’s Republic of China. Talk about a country who knows a thing or 2 about Militias. I digress, sorry. They are prepping for Civil War 2.0 which they believe will begin months after Trump’s re-election. They believe the history of 1860-61 will be repeated.

    Maybe it will but if it does, it’ll surely be as farce.

    The groundwork has been laid by the opposing R & D Parties. R claims fraud. D claims disenfranchisement. Our most important institution is in peril!

    I’m choking on the embers of our dying Republic.

    Non the less, be of good cheer. Fear not.[..]”

    Tā kā 2020 decembris solās būt ne mazāk karsts kā jūnijs.

  2. Vispār brīnums, ka kāds vai vai kādi “semiorganizēta kvazizemessardze” nav uzrīkojuši, kaut kādu “action”! Pieņemu, ka viņus kaut kāds augšas spēks vēl spēj noturēt grožus. Nevajag būt nekādam baigajam analītiķim, lai saprastu, ka viņu spēks un iespējas pieaug ar katru dienu un stundu.
    Tā no malas jau būtu interesanti redzēt, kā tas izskatītos, ja šiem noņemtu “suņpurņus” un teiktu “ķer ciet”! Tomēr labāk neredzēt………

    • Pašai “bruņota pilsoņa” idejai nav vainas, tā ir/bija viens no US pilāriem, bet pie tik izteiktas sabiedrības politiskās polarizācijas “kausēšanas katls” draud uzsprāgt. Radikāļi visās pusēs ir, bija un būs, bet sūdi vagā, kad tiem pieslējas līdz šim inertā kluso atbalstītāju masa. Pārāk dažādi ir tie amerikāņi, ja paskatās tuvāk. Vēl savu vārdu nav teikuši latinosi, kuri neieredz gan melnos, gan baltos, tāpat native americans, kuri neieredz visus, WASP un tiem piesmērējušies bālģīmji tāpat dalās frakcijās. Te vēl RU piesviedīs pagalīti… grūti būs izstūrēt.
      Katrā gadījumā no LV skata punkta sākot ar augustu (vēlēšanas BY, Kavkaz 2020 mācību noslēgums) līdz US prezidenta inaugurācijai būs jātur acis vaļā.

      • Pat ļoti jātur acis un ausis vaļā, kā arī pulveris sauss: var dažādi attiekties pret minētajiem personāžiem zemāk norādītajā saitē, bet nenoliedzami viņiem ir informācija ( ticama) par notiekošo Kremlī- tās ticamības pakapi var droši vertēt pec notikuša/ nenotikusā, notiekošā nenotiekošā un pec tā, kas notiks/nenotiks.

        PU plāni disintegrēt NATO, “uzsitot” pa vājako posmu -3B 9 un LV kā visvājako vidējomķe’des psomu 3B starpā) nekur nav pazuduši. Vai un kad un kādā mērā viņs atvēzēsies uz to realiz;aciju, rādīs tuvākā nākotne. Kā jau minēts ne reizi vien, vienīgais atturošais reālais faktors ir US atbalsts mums un PL. Ja US būs parāk aizņemti ar savām iekšpolitiskajām lietām ( 2. “pilsoņu karš” + prezidenta vēlēšanas), tad priekš RU parādās “iespēju logs” , kurš gan stāvēs atvērts ierobežotu laiku.

        Piedāvāju iepazīties ar diskusiju zemāk norāditajā saitē:

        RU atjauno soda nometnes Mordovijā (un citur) gatavojas internēt RU pilsoņus, kuri varētu uz rudens pusi sākt izrādīt aktīvāku neapierinātību ar situāciju RU: konstitūcijas “pārrakstīšana” ar tai sekojošu rubļa devalvāciju un neizbēgamu jau tā nespožo ekonomisko situāciju priekš RU pilsoņa parastā- sižets šeit:

        Par “Militia” un “nekonvenciaļajām pārdomām” LV izpildījumā- īsas tēzes.

        1. Dzīvotspējīga un efektīva nekonvencionāla pretošanās agresoram LV uz doto brīdi nav iespējama, itsevisķi potenciāli okupētājās teritorijās sekojošu iemeslu dēļ: neesam mes vienoti un iedzīvotājs parastais nav gatavs organizēti “likt galvu” par vēr’tibām, kuras paši politiķi ( kuri arī aicina uz nekonvenciālu pretošanos un visaptverošu aizsardzību) ir degradējuši- darbi nesaskan ar vārdiem. Maksimums, uz ko cilvēks parakstīsies, ir savas ģimenes drošibas nodrošināšana, kuru katrs veiks atkarībā no paša izpratnes un resursiem.
        2. Kamēr netiks atjaunota uzticība ( savstarpēja, bet ar pirmo gājienu no varnešu puses) starp varas pārstāvjiemun “tautas priekšštāvjiem” , tikmēr varam mierīgi un leģitīmi aizmirst par kaut kādu pretošānos vispār, kur nu vēl nekonvenciālo.
        3. Pie esošās negatvavības situācijas (iekš LV) potenciāli okupētajās teritorijās jebkāda pretastība nespēs izvilkt ilgāk par pāris mēnešiem tapēc, ka RU ir gaud desmitiem atstrā’data gan šādas pretošans/ diversiju darbības izvēršanas un galvenais- NODROŠINĀŠANAS pieredze, tā arī uz šo pašu pieredzi balstīta šadas pretošānās efektīvas apkarošanas prakse- to zinu ne pēc nostāstiem, be tpēc attiečgas apmāc ibas, ko savā laika nācās iziet.

        Jautājums- ko darīt? un vai vispār ir vērts? Man personiskā atbilde- jā, ir vērts un – ir darāms. Tikai jāizbeidz ir siseņu piš..na lēmumu pieņemēju līmenī. Savā līmenī- ar domām un idejām padalīšoes turpmāk- to izķidāšanai šeit optimāla varinata atrašanai.

        • Tu kaut kā pārāk saisti pretošanos vai nepretošanos ar politiķiem. Manā skatījumā, ja cilvēks izlēmis pretoties, tad viņš pretosies neskatoties uz varas pārstāvju kolaboracionismu. Bet, ja negrib, tad attaisnojumu vienmēr atradīs.

          • Gribēšana vai negribēšana nerodas pēķšņi.
            Tā veidojas laika gaitā. Ja mēs gadu desmitiem tiekam baroti ar varnešu meliem un demagoģiju, tad nav ko cerēt, ka masas (un pretošanās balstās uz masām nevis uz vientuļiem renegātiem kā, piemēram, zemeņu sargi) būs gatavs nedomāt par gribu/ negribu, bet gan izjutīs iekšēju nepieciešamību aizstāvēties. Vēl jau neraža ar to, ka starp gribēt um varēt (lasi, mācēt) pretoties ir paliels bezdibenis…

            • Mēs tiekam baroti ar meliem un demagoģiju, jo masas balso par meliem un demagoģiju. Vēlme nepretoties pie varas esošajiem ir tikai refleksija par tādām pašām velmēm masās.
              Tāpēc pretoties jāgatavojas tiem, kuru domāšanas stils atšķiras no masas. Diemžēl šobrīd šādu cilvēku nebūs daudz. Tāpat kā nav daudz tādu Austrumukrainā un gandrīz nav Krimā. Pa visu Ukrainu no 40 milj. brīvprātīgo vienībās ir bijuši ap 200 tūkst. Mani subjektīvi novērojumi – Latvijā tādi varētu būt 10-30 tūkst.

              • Lūdzu nepārprotami norādīt kuras potenciālās varas nebūs melīgas un apveltītas ar demagoģiju. Stāstu par savu sūro dzīvi un nesaprastajiem/ nepieņemtajiem uzskatiem lūdzu izlaist.

                • Melīgums/demagoģija ir nevis varas īpašība, bet sabiedrības. Vara nebūs demagoģiska un melīga, kad:
                  – no laikrakstiem pazudīs horoskopi
                  – iznīks “ko ārsti tev nestāsta”, zintnieks u.tml.
                  – veļas pulvera reklāmas atsauksies uz zinātniskiem pētījumiem
                  – pūcei aste ziedēs

          • Atbilde Zemeņu Sargam
            zemeņu sargs
            27/06/2020 at 21:21
            “Tu kaut kā pārāk saisti pretošanos vai nepretošanos ar politiķiem. Manā skatījumā, ja cilvēks izlēmis pretoties, tad viņš pretosies neskatoties uz varas pārstāvju kolaboracionismu. Bet, ja negrib, tad attaisnojumu vienmēr atradīs.”

            Es sasaistu politiķus ar pretošanos tieši tik, cik politiķi ir iesaistīti un atbildīgi par viņu pieņemto lēmumu ietekmi uz mums ( iedzīvotājiem, pilsoņiem) un mūsu dzīvi un sadzīvi. Viņiem ir jābūt iesaistītiem tādā veidā, lai aizstāvētu un nodrošinātu iedzīvotāju intereses, jo tas ir viņu tiešais pienākums no vārdu salikuma “tautas priekšštāvji”.. Diemžēl, realitātē, līdz ko politiķi tiek “priekšštāvju” statusā ar visiem tā bonusiem, stāvokļa izmantošana pašlabuma interesēs ņem virsroku un pirmsvēlēšanu solījumi tiek vai nu aizmirsti, vai kā te ciniski viens otrs atzīmēja, tiek pārmesti vēlētājiem kā viņu naivuma izpausme (kas, neapšabāmi, tā arī ir)- sak, jūs taču paši par šiemmeliem balsojāt- vai tad nezinājāt, ka tā nav politiķu apņemšanās, bet gan miglas pūšana acīs, jo neviens negrasījas šos solījums pildīt “to begin with”?! Paši vainīgi- ka ļaujaties apmānīties! Un viņiem ir taisnība. Brīžiem gribas, lai tiem velētājiem, kuriem ir mazohistiska vilkme un/vai “ģimenes tradīcija“ kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, pie grābekļa būtu kāta otrā galā pietīts ar “duct tape” arī cirvis, lai otrreiz nevajadzētu kāpt. Tas, ka jāmaina vēlēšanu sitēma, ir atsevišķas sarunas vērts temats.

            Politiķu rīcības sasaistu ar pretošanos ne tikai saistībā ar augstāk minēto argumentāciju, bet arī ar personisko pieredzi ne pārāk senā nākotnē. Šī viņu rīcība tikai apstiprina pārliecību, ka lielākas prostitūtas par pašām prostitūtām ir tikai politiķi. Kas uzskatāmi tiek demonstrēts ar politīķu vārdu un darbu absolūtu nesaskaņu. Viena lieta ir priekšvēlēšanu solījumu nepildīšana (piemēram, OIK atcelšana, demogrāfiskās situācijas uzlabošana- “to name the few”), bet otra ( kuru arī esmu šeit lasījis dažu komentētāju izteikumos)- “pautu” neesamības attaisnošana ar “reitingu” svarīgumu: sak, mēs nevaram atbalstīt vai “bīdīt” tādu vai citādu iniciatīvu, jo vēlētājam tas nav aktuāli vai nepatiks, kas noteikti graus mūsu (noteikta politiski- ekonomiska/ partijas grupējuma) reitingu un izredzes palikt pie “siles”. Ar šādiem izteikumiem vien politiķi parakstās zem savu patieso mērķu atrašanas pie varas listes (nav svarīgi, pozīcijā vai opozīcijā, jo samaksu par to saņem no ienas un tās pašās “siles” – arī no manis kā nodokļu maksātāja jebkurā gadījumā): sava materiālā labuma un nevis vēlētāju interešu pārtāvēšanas/ īstenošanas dēļ. Tātad šie politķi ir politkāņi -konjuktūristi, nevis valsts vīri/ sievas. Ja esi valsts vīrs vai sieva, tad tev ir jāpieliek visas pūles, lai pārliecinātu vēlētāju par tādu vai citādu soļu nepieciešsamīb pat tad, ja nāktos riskēt ar savu politiķa karjeru. Bet uz doto brīdi tāda divkosība un dubultstandarti vien sanāk: tādus nepopulārus lēmumus, kā OIK ieviešanu politiķi atbalsta un attaisno, bet no BOMD ieviešanas idejas mūk kā velns no krusta un meklē ( un galvenais- atrod) visādus apšaubāmus attaisnojumus, kāpēc to nevar ieviest tad, kad pēc tā ir nepieciešamība radusies ( rezervju kalšana).

            Politiķu atbildība ir nevis vāvuļot par vispatverošo aizsardzību, bet darīt visu, lai iedzīvotājam/ vēlētājam/ pilsonim rastos motivācija aizstāvēt ne tikai sevi un savus tuviniekus,bet valsti kopumā. Tas nozīmē, ka varas pārstāvjiem jāizbeidz izturēties pret iedzīvotājiem kā pret instrumentu tikšanai pie materiālajiem un citiem labumiem, atceroties par viņiem tikai ik pēc 4 gadiem ( vēlēšanu sakarā) vai tad, kad viņu esistencei/ dzīvošanai pie “siles”roda potenciāli draudi- šajā gadījumā no ārienes, kas spiež šos politiķus ķerties pie sev nepopulārām metodēm un “inovācijām”kā aicinājumiem stāties ZS, vārdos organizēt “vispatverošu” aizsardzību, bet darbos nonākot preturnā pašiem ar sevi: piemēram, nesen prezentētajā bukletā,kurš uzliek par pienākumu pretoties agresoram bez jebkāda pavēles, bet aizliedz savākt un izmantot pamestus ieročus. Pat nepapūloties to attaisnot/ pamatot.

            Es toties varu pamatot pamesta ieroča pacelšanas likumību (visaptverošās aizsardzības koncepta ietvaros un “beyond”) militāra konflikta apstākļos: izdarīju to tāpēc , ka a) likums man uzliek par pienākumu pretoties agresoram; b) man ir praktiska pieredze bruņoti un nebruņoti pretoties un šo pieredzi esmu gatavs izmantot valsts aizsardzībā; c) esmu ļoti pieredzējis šaujamieroču izmantošanā un pielietošanā un d) ieroci pačēlu tāpēc, lai to nepievāktu kāds valstij nelojāls/ naidīgs indivīds un neizmantotu “valsts teritoriālās integritātes” gruašanā, “likumīgas varas” gāšanā un bruņotas agresijas prkatizēšanā pret tautu/ iedzīvotājiem/ pilsoņiem.

            Jā, tā ir katra izvēle ( personiska) pretoties vai nepretoties, un šo izvēli cilvēks diemžēl var realizēt tikai ierobežoti- savu iespēju robežās. Politiķu atbildība ir darīt visu savas kompetences un pilnvaru robežās, lai veicinātu a) pēc iespējas vairāk indivīdu izvēli pretoties vismaz individuāli un b) darīt visu, lai veicināt nšādu pretošanos KOLEKTĪVI UN ORGANIZĒTI valstiskuma nosargāšanai. Kā redzam, dažādi atbildības un iespēju mērogi.

            “Mēs tiekam baroti ar meliem un demagoģiju, jo masas balso par meliem un demagoģiju. Vēlme nepretoties pie varas esošajiem ir tikai refleksija par tādām pašām velmēm masās”

            I am going to have to call it a BULL..IT on this one.

            Masas balso par to, ko tām uzstājīgi piedāvā/ uzspiež politisko interešu klub… atvainojiet – partijas. Apriori, cilvēkiem nav iespējams balsot par to, kas netiek piedāvāts balošanai. Turklāt, politiskās partijas/ apvienības/ grupējumi/fakutlatīvie pulciņi pat šeit vēlētājus uzmet- kā noskaidrojām šeit augstāk. Es varu balsot par/pret spēkiem, kuri piedāvā OIK, bet es nevaru basot par/pret spēkiem, kuri NEPIEDĀVĀ kādu konkrētu iniciatīvu vai ideju- BMOD, piemēram.

            Ja mums tiek piedāvāti meli un demagoģija,tad tas ir katra balsstiesīga indivīda intelekta attīstības līmeņa jautājums par spēju atpazīt melus un demagoģiju un izvēlēties, vai tos pieņemt vai nē. Un attiecīgi paust savu nostāju- vārdos un darbos.
            Varnešu nevēlēšanās pretoties (vai vēlēšanās nepretoties- kā kuram labpatīk) nekādā gadījumā nav refleksija masās- varnešiem apriori ir jāuzdod tonis masām. Atsevišķu indivīdu nevēlēšanas sekot masām (piemēram, man) kā saka, “nerada laika apstākļus”- t.i., neatstāj iespaidu uz kopējo bildi.

            Daži piemēri:

            1. Masās jau labu laiku klejo negatīvs uzskats par BOMD, jo aktīvi tiek kultēts to negatīvais imidžs no PSRS laikiem. Kas šo imidžu kultivē? Politiķi, atbildīgas amatapersonas caur plašsaziņas līdzekļiem. Atsevišķu indivīdu (es pats tajā skaitā) tiekšanās un gatavošanas aizsardzībai individuālā līmenī neko nemaina. Un nemainīs, kamēr netiks popularizētas pilnīgi citas idejas un JĒGPILNI atbalstītas no lēmejvīru/ sievu puses. Iesākumam- sāciet ar Somijas, Izraelas bruņotas pretestības modeļa popularizēšanu, kurš ietver arī OMD, starp citu. Bet ta taču nenenes politiskās dividends, vai ne?!

            2. Pabriks. Kā te daži pareizi pieminēja, vairākus gadus atpakaļ, ja viņš būtu atļāvies PUBLISKI izteikties par to, ka gatavošanas karam ( viņs tiešam uzdrosinājās lietot vārdu “”karš”?) palīdz gatavoties citu krīžu pārvarēšanai, tad tas būtu paraksts uz viņa politiskās nāvesfakta konstatācijas izziņas. Vai šī krasā, praktiski par 180 grādiem, pozīcijas maiņa liecina par Pabrika “apskaidrību” un patiesu vēlmi uzlabot valsts aizsardzību? Zinot Pabrika gaitas, uzskatu, ka nē- nav viņam nekādas apskaidrības. Ir politiskā konjuktūra un mūžīgais progresa soļa virzības uz priekšu iemesls- pendelis pa pakaļu.

            3. Apgalvojums, ka vara nepretojas tāpēc, ka masas negrib, ir melīgs un atbildību pārliekošs no politiķiem uz masām (tipiska politiķu īpašība, starp citu). Politiķiem ne tikai ir jāpŗetojas, bet jāvada masas pretošanās kustībā, un visādi citādi ši pretošanās ir jāpopularizē masās, gūstot masu atbalstu.

            Piemērs: 1991. gada janvāris Rīgā- cilvēki ir uz barikādēm (pārsvarā bez, bet daļa ar ieročiem, tajā skaitā šaujamieročiem. Zinu, ko runāju), bet pa lielo tauta ir neapbruņota. Pretī stāv OMONs, Baltijas Kara Apgabala karaspēka vienības un KGB kuratori no Maskvas (pie OMONa), Rīgā dislocētās IeM struktūras un apakšvienības (milicijas pulks, konovoju pulks, ārpusresoru apsardze utt.). Vienīgā legālā/ likumīgā bruņotā struktūra, kas varētu izrādīt (un bija gatava) kaut kādu jel bruņotu pretošanos, bija LPSR valdības apsardzes dienests (vadītājs apakšpulkvedis Graumanis) un tie latviešu miliči, kas sabrauca Rīgā no rajoniem. Kurus vadība (IeM) palika zem sitiena- pats generālmajors Z. Indrikovs slēpas savā kabinētā zem galda, kad OMONs šturmēja ministriju, tur viņu kabinetā tā arī atrada).

            Un bija vēl viena struktūrvienība, kura formāli pakļāvās pa taisno PSRS IeM, un nevis LPSR IeM- tā bija PSRS IeM Minskas Augstākās skolas Rīgas fakultāte, kur tajā brīdī atradās kursanti- liela daļa latviešu tautības, kuri tika uzņemti sakarā ar IeM struktūru “nacionalizēšanu”- latviskošanu “perestroikas” ietvaros. Nu lūk. Šajā skolā bija vērē ņemams bruņojums: AKMS automāti ( atvainojiet- tirecienšautenes) – apm. 50 gab., , PM pistoles, PKM ložmetēji, dažii RPG 7 granātmetēji. Bija zināms, ka OMONs pēc šiem stobriem atbrauks, un tas bija jautājums nevis “vai”, bet “kad”. Vecāko kursu kursanti apvienojās ap latviskajiem virsniekiem (piemēram, kriminaltiesību pasniedzējs apakšpulkvedis O. Rudzītis) un jautāja skolas vadībai, ko darīs, ja būs uzbrukums un šo ieroču “izņemšanas” mēģinājums. Vadība (generālis A.Kavalieris) atbildēja (citēju), ka “regulāriem bruņotiem formējumiem mēs nepretosimies”. Tad aktīvistu grupa ( O.Rudzītis un vecākie kursanti- latvieši) sanāca kopā un sprieda, ko darīt- vajadzēja tos stobrus dabūt prom, ja reiz mums neizsniedz. Pulkvežleitnants (apkašpulkvedis) Rudzītis sazinājās ar Graumaņa vīriem valdības apsardzē, lai noorganizētu ieroču izvešanu pie viņiem, ja reiz mums tos neizsniedza. Bet lēmums netika pieņemts ( apreizāk sakot, lemumu oieņema ieizvest, jo skola bija Vissavienības, un nevis republikāniskajā pakļautībā), un rezultatā stobri palika skolā, kur tos naktī no 14. Uz 15. Janvāri OMONs arī savāca, pa vidu nežēlīgi sitot tos kursantus, kuri dienu iepriekš lielajā sapulcē bija uzdevuši jautājumus par ieročiem. Visu pavadīja arī tāda jautība kā “mock execution”, bet ta sir cits stāsts. Starp citu, “on the side note”- tie konkrētie stobri vēlāk nokļuva Piedņestrā.

            Interesants ir vēl viens fakts: 1988.-1990. gadi, kad sākas nemieri Kaukāzā ( Kalnu Karabahā), Kursanti burtiski gulēja ar “Kalašiem” sardzē. “Fast forward” 1991. gada janvāris-pilsetā barikādes, cilvēki ielās, bet kursanti bez ieročiem. Kad dežūrvirsniekam , zinot un gaidot OMONa uzbrukumu, jautāja, ka bez bruņu vestēm vajag izsniegt arī ieročus, dežūrvirsnieks atbildēja, ka “darīsim 50 uz 50 – bruņuvestes izsniegsim, bet ieročus- nē.” OMONs zināja ka bruņotas pretestības nebūs, tāpēc arī tik viegli viss notika- priekš viņiem.
            Gadu vēlāk, kad biju vienas vienības vada komandieris un uz laiku piekomadēts mācību rotai ka tās komandiera vietnieks, OMON “pēcteču” vienai no vienībām tika pavēlēts atbruņot manis komandēto apakšvienību- bet tikai klusi. Kas viņiem nesanāca. Nācās oparāciju atcelt, jo- klusi nesanāktu.

            Un līdzīgas epizodes bija arī vēlāk, Zemessardzē, kad vāca naudu SKS karabīnēm, un tā kaut kur pazuda. Divos batiņos aizgāja tik tālu, ka vīri bija gatavi iet mežā. Galvenais, tauta/iedzīvotāji vinus atbalstīja , kamēr batiņu SUVI apkaroja (un sekmīgi) vietējos “ādaiņus” un viņu Rīgas “kuratorus” ( reketierus). Bet, kad batiņiem vajazēja morālo atbalstu, tad izņemot dažus rakstus vietējā rajona presē un laikrākstā “Pilsonis”, atbalsta nebija. Toties bija G. Kanda izvērsta kampaņa lielajos mēdijos/ avīzēs. Atceros, viens no vietējiem tautas “pārstāvjiem- priekšštāvjiem”- vietējas varas mums skaidri un gaiši pateica: “Saprotam, ka jums ir taisnība. Bet palīdzēt tagad nevaram (negribam?). Dariet- ja jums izdosies- būsim ar jums. Ja ne – atvainojiet.” Un tas pats bija, kad atbalstījām sava rajona/ novada zemniekus protestos 1995.-1996. gadā. Viņi bloķēja Rīgas – Daugavpils šoseju ar traktoriem, bet mēs gaidījam no Rīgas Mobilo Policijas Pulku, kuriem vajadzēja šos protestus izklīdināt. Salikām mūsu batiņa zemesargus “overatch” pozīcijās (pats ar RPK biju vienā no pozīcijām), kā arī “early warning” izlūkus Rīgas virzienā, lai laicīgi zinātu par “”apspiedēju” ierašanos. No brīža, kad viņi ieradās un līdz brīdim, kad protesta akcija beidzās, mums bija “acis un ausis” (un “ugunskoki”) uz viņiem, kā saka.

            Par varnešiem un protestiem, kā arī par to, kurš par ko ir atbildīgs, varam diskutēt ilgi. Vecrīgas grautiņus atceraties?! Mītiņa organizatoriem to iespējamība bija jāparedz! Atceraties, kurš bez A. Štokenberga vēl tā organizēšanā piedālījās?! Kur ir šo “darboņu” atbildība pūļa “uzvilkšanā” un ”palaišānā”, pašiem nevainīgi notinoties?!

            “Tāpēc pretoties jāgatavojas tiem, kuru domāšanas stils atšķiras no masas. Diemžēl šobrīd šādu cilvēku nebūs daudz.”

            Tas ir pats par sevi saprotams. Tikai- valsts aizsardzības mērogā tam ir praktiski nulles vērtība. Ja nu vienīgi pēkšņi politiķi izdomās, ka ne tikai ir jākladzina par vispatverošo aizsardzību, bet arī kaut kas reāli jādara. Piemēram, sākt ar to cilvēku apzināšanu, kuri ir gatavi pretoties kaut vai individuāli, bet nevis ar mēŗķi viņus represēt, bet iesaistīt šīs pretošanās organizēšanā. Be tas būs iespējams tikai tad, kad politiķi vara sāks uzticēties tautai/ iedzīvotājiem/ vēlētājiem un reāli uzskatīt viņus par saviem maizes devējiem (kas viņi reāli arī ir), nevis “jājamlīdzekļiem”, uz kuriem iegalopot Saiemā, MK un citās “saulainas vecumdienas” nodrošinošās struktūrās.
            Atkārtoju- kamēr nav savstarpējas uzticības- par pretošanos organizētā veidā varam pat nedomāt.

            • Komentārs: politiķi vairākumā gadījumu nevis aizmirst solījumus, bet nekad nav plānojuši tos pildīt. Pirms vēlēšanām viņi runā to, ko tauta grib dzirdēt, lai tiktu iekšā. Viss.
              Lai pieņemtu kādu lēmumu ir jābūt tautas vai sponsoru vēlmei. Pret OIK atcelšanu ir sponsori, pie tam šobrīd nav tiesiska varianta kā to atcelt. Savukārt OMD tauta pret, sponsoriem vienalga. Priekš kam darīt?
              Problēma tāda, ka valstsvīri/sievas uz politiku pretendē. Ir gana daudz tādu redzēts, bet vēlētājs šobrīd pārsvarā ievēl runātājus un solītājus. T.i. neievēl tos, kuri gatavi kaut kur vest. Balso par tiem, kuri sola visu atnest rīt uz pusdienas laiku. Un nekur nebūs jāiet.
              ” Apriori, cilvēkiem nav iespējams balsot par to, kas netiek piedāvāts balošanai. ”
              Nav tā. Tiek, tikai masas nemana to, par ko netiek stāstīts no katra gludekļa. VL 2006. gada programmā bija liela daļa no tā, kas šeit aprakstīts. Vai kāds to pamanīja?
              ” Vai šī krasā, praktiski par 180 grādiem, pozīcijas maiņa liecina par Pabrika “apskaidrību” un patiesu vēlmi uzlabot valsts aizsardzību? Zinot Pabrika gaitas, uzskatu, ka nē- nav viņam nekādas apskaidrības. Ir politiskā konjuktūra un mūžīgais progresa soļa virzības uz priekšu iemesls- pendelis pa pakaļu.”
              Politiskā konjuktūra.

              • Politiķi tevi atspārdīs par LIELĀ NOSLĒPUMA izpaušanu. Pie kam spārdīs gan kreisie, gan labējie 🙂
                Tas ir apburtais loks, kuru godīgie, bet marginalizētie politiķi var pārraut tikai ar finansējuma avota atrašanu. Savukārt finansējuma avoti piedāvā finansējumu ar saviem nosacījumiem (citas valsts interesēs, sava biznesa interesēs). IMHO jāveido nodibinājumu “godīgās konservatīvās politikas fonds”, kas akumulēs ziedojumus un piešķirs grantus vēlamajām partijām. Ar vienu nosacījumu – nemelot.

                • Atgādināšanu, ka piem. Pabriks bija labējā un pat nedaudz konservatīvajā Tautas partijā, tad palika par Socialdemokrātu iekš Sabiedrība citai politikai, tad bija samērā labējā Vienotībā, un tad ir ultraliberālajā A/PAR. Pārzina visu spektru 🙂 Viņš ir kreisais vai labējais?

  3. ASV vidējais policijas iecirknis ir labāk aprīkots kā Omega. Domāju mentiem nagi niez pamēģināt visu norakstīto miltehniku pret visādiem militia.

    Un vispār man aizdomas, ka ASV ir aizspēlējušies ar savu 250gadīgo konstitūciju, un tāda dzīvošana konstitucionālā akmens laikmetā kādā brīdī dārgi izmaksās

      • Samuhļītas vēlēšanu tiesības – tur galīgi nav 1 pilsonis=1 balss. voter registration, ex-ieslodzītie praktiski nevar balsot daudzos štatos. Tur vispār nav koncepta kā pilsoņu reģistrs. Prezidentu ievēl delegāti, kas pēc tradīcijas balso tā, kā nobalsojis viņu štats – tas viss atbilst 18.gs tehnoloģijai, kad ātrākais ziņu apmaiņas veids bija jātnieks.
        Ieroču likumi arī ir atbilstoši 18-19gs wild west, kur šerifs ir 3dienu jājiena attālumā.
        Un daudz kas viņiem attiecībā uz prezidetu ir parašu normas, nevis likuma burts. Ko var izbaudīt Trampa darbībā.

        • Paga, paga. Par vēlēšanām ja runā, tad ASV ir valstu savienība, nevis viena valsts, un elektoru mehānisms nodrošina līdzvērtību starp štatiem (valstīm). To nodrošina arī parlamenta augšpalāta, kur ir vienāds deputātu skaits no štata, neatkarīgi no lieluma. Savādāk tur mazajiem štatiem nebūtu nozīmes vispār un nekāda ASV pastāvēt nevarētu.

          Savukārt par ieročiem – kas tad tur, izņemot pārbaudes procedūras, būtiski atšķiras no LV? Turklāt – ne jau ieročos ir problēma. Piecdesmitajos-sešdesmitajos ieroči bija pieejami vēl brīvāk kā šobrīd, bet masu šaušanu nebiju. Tam ir citi iemesli – morāles un ētikas sistēmas sabrukums, kas nācis līdzi reliģijas degradēšanai. Reliģijas vietā nekas cits nav nācis, līdz ar to arī visas šodienas rietumu civilizācijas problēmas. Likums neaizstāj un nevar aizstāt reliģiju. Likums neveido sabiedrības pastāvēšanas morāli ētisko pamatu.

          • +
            60-tajos armijas krāmu izpārdošanā varēja nopirkt M60 ložmetēju. Un neviens negāja uz skolu ar to šaudīties.

          • >Savukārt par ieročiem – kas tad tur, izņemot pārbaudes procedūras, būtiski atšķiras no LV?

            Nu pirmkārt tur nav nekādas pārbaudes par savu psihisko līdzsvarotību vai veselību. Tevi neviens nepārbauda vai tu nēsi garīgi slims, plus tu vari pirkt un pārdot ieročus kā civilais civilajam, proti reali bez nekādas valsts vai jebkādu kontroles iestāžu starpniecības pa vidu. Tur arī nav nekādu likumu par drošu ieroču glabāšanu (galvenais iemels kapēc tur daudz gadījumu salīdzinot ar Eiropu, kad bērni spēlējoties ar tēva revolveri sev netīšam galvā iešauj, jo revolveris mētājas random skapī un tas ir pilnīgi legāli). Ā un tur arī nevajag iziet cauri pilnīgi nekādām apmācībām par ieroču drošību vai lietošanu, kas arī noved pie nenormāli daudz cilvēkiem kuri sev vai citiem netīsam iešauj kājā un tā tālāk salīdzinot ar Eiropu. Un cik saprotu, tur arī nav īsti nekādas sodu vai atbildības ja kāds ar uz tava vārda reģistrētu ieroci izdara noziegumu (piemēmam tavs kaimiņš paņem tavu revolveri, kurš nedroši mētājas skapī, un aiziet nošauj klasesbiedru). Pēc būtības viņiem tas viss tur turās uz katra indivīda godapratu un ”katrs var darīt ka grib”, un rezultāts ir acīmredzams

            • LV ieroču atļaujai ir tas pats medicīniskās pārbaudes mehānisms (psihiatrs, narkologs), kas šoferu tiesības kārtojot. Jūties ļoti pārbaudī†s ? 😀 😀 😀

            • Pie mums jau tas viss ir tīri formāli. Turklāt, pa štatiem atšķiras, ir kur ir šādas tādas pārbauides u.tml.

              Bet par “rezultāts redzams” – vēl brīvāki noteikumi, kā jau minēju, bija 50.-60. gados, un problēmu nebija. Problēma nav ieroči, problēma ir sabiedrības morāli-ētiskais līmenis un spēja cilvēkam būt pieaugušam un uzņemties atbildību. Bet rietumos kopš sešdesmitajiem tas viss iet uz leju. Šobrīd, vērojot lielu daļu pieaugušo, vispār šķiet, ka pilngadība būtu jāpiešķir tikai no kādu 30 gadu vecuma.

              • Bija gan arī 50.-60. gados problēmas un kā vēl, noziedzība un noziegumi kur bija iesaistīta šaušana ASV šobrīd ir stipri zemāka kā tas bija agrāk starp citu. Un jūtami zemāka. Kaut kā neticas, ka stingrai ieroču kontrolei (salīdzinot ar to, kā tas bija pirms tam, kad vispār nebija var teikt nekādas principā) ar to nav nekāda sakara. Vienkārši tad par to tik skaļi neviens nerunāja un CNN live pa televizoru nerādija , tapēc mums liekas ka viss bija jauki un pūkaini

                • Varbūt sakarā ar sociālajiem tīkliem pastiprinās bullying un noslāņošanās specifiskos interešu klubiņos, t.sk. school shooters komūnās.
                  Man šķiet school shootings ir relatīvi jauns fenomens. Ok, pirmā lielā šaušana ir Columbine Highschool 1999 ar 15 līķiem, pirms tam arī daudz notikumu, bet viss ir pamatā 1 vai 2 līķi, max 5.
                  Droši vien agrāk tā neziņoja mediji, tagad visur ir aculiecinieku video un foto, kas pamudina visādus slimos, kas grib kļūt slaveni.
                  Interesanti noskaidrot iemeslus – tradicionālo kopienu sabrukums, garīgās veselības pieejamības samazināšanās, interneti…

                • Noziedzība bija arī 50.-60. tajos, bet tā bija noziedzība, nevis bezjēga šaudīšanās sabiedriskajās vietās.

                • Mass shooting (ne tikai skolas, bet kopā) iekš ASV:
                  – 50-tie – 1 gadījums
                  – 60-tie – 6 gadījumi
                  – 70-tie – 13 gadījumi
                  – 80-tie – 32 gadījumi
                  – 90-tie – 42 gadījumi
                  Mūsu gadsimtā pa desmitgadēm neatradu, tad jāskaita kopā, bet iet uz augšu, un šī gadsimta otrajā desmitgadē ir vispār kapec.

                  Ja runājam par slepkavībām, tad tās ir gājušas arī uz augšu kopš piecdesmitajiem, sasniedzot pīķi 1993., tad ir kritums, bet šajā gadsimtā atkal viss aizgājis uz augšu. Tur ir dikti dažādas un sarežģītas statistikas, dažādos veidos, tādēļ kopā savilkt grūti un vajag baigo laiku.

                  Tāpat, vēl jau var papētīt arī bojāgājušos no ieroča nelaimes gadījumos, bet es nemaz nebūšu izbrīnīts, ka būs tā pati aina – kopš 50-tiem viss iet uz augšu.

                  Un jā – lauvas tiesa slepkavību ir Black on Black. Piemēram, 2018. gada statistika – slepkavības uz 100000 attiecīgas rases pārstāvju:
                  – Whites killed by Blacks – 11,3
                  – Blacks killed by Whites – 0,95
                  – Whites killed by Whites – 10,84
                  – Blacks killed by Blacks – 57,14

                • Tā kā atkārtošos vēlreiz – ieroči nav pie vainas. Tāpat kā nazis pats nedur, karota pati ēdamo mutē neliek, tā arī šaujamierocis pats nešauj. Ir svarīgi, kas ir cilvēku galvās un ko cilvēki uzskata par pieņemamu.

                  Viens mazs piemērs ne par ieročiem, bet kas parāda sabiedrība degradāciju – atlaides – mūsdienās nevienu neizbrīna un to pat uzskata par pašsaprotamu, ka bieži vien, norādot cenu precei “pirms atlaides” tā ir mākslīgi palielināta, cilvēki vienmēr šaubās vai tad tiešām tā cena pirms atlaides bija tik liela, un bieži vien, īpaši internetveikalos, norādōitās “pirms” cenas neatbilst realitātei. Faktiski, pārdevēji regulāri melo, un sabiedrība to uztver mierīgi.

                  30-tajos vai 50-tajos nekas tāds nebūtu iedomājams (protams, vienmēr var gadīties atsevišķi izņēmumi, bet tas nav masveidā un pašsaprotami), jo cilvēki normāli uzskatīja, ka tā ir melošana un tā darīt nedrīkst. Un nebija jāraksta likumi vai rekomendācijas no patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām, ka tā darīt nevar, jo cilvēkiem pašsaprotami bija, ka melot nedrīkst, ka tas ir slikti, tā bija sabiedrības norma. Šobrīd norma ir, ka melot ir normāli, pašsaprotami, jo morāli ētiskās normas lielākoties neuzskata par neko nozīmīgu, svarīgi ir kas ir ierakstīts likumā – un ja tas likumā nav aizliegts, tad jau tas ir atļauts. Grozies kā gribi, bet kā sabiedrība esam degradējušies. Mūspusē tas viss sākās pēc 1917. gada (Latvijā kopš PSRS okupācijas 40-tajos), rietumos kritums aizsākās ar 60-tajiem gadiem.

        • Kas tieši samuhļīts? Ir viens pilsonis – viena balss. Vēlētāju reģistrācija pēc deklarētās dzīves vietas. OK, neērti, bet kur muhļīšana? Netiešās vēlēšanas? OK, novecoja, bet kas muhļīts?
          Par ieroču likumiem piekrītu, ka ASV būtu jāveido vienots reģistrs par personas noziedzīgo darbību un jāievieš universālāka pārbaužu procedūra.

          • IMHO ASV nav deklarētās dzīvesvietas, un obligāta pase vai ID arī nav. Var balsot ar elektrības rēķinu, kur uzrakstīts tavs vārds, vai vispār pēc face recognition, ja tevi pazīst vēlēšanu komisija. Galvenais ir tikt vēlētāju sarakstā.
            Tad, kad esi sarajstos protams ir viena balss katram. Izņemot gerrymandering, kur no 60-40 var viegli uztaisīt 50-50 vai 40-60 rezultātu, kreatīvi veidojot vēlēšanu apgabalu robežas.

            • ASV ir obligāta ID karte, ja tev nav vadītāja apliecības. Vadītāja apliecību jāmaina, ja pārcelies no štata uz štatu. Vietējā pašvaldība Tevi zina, jo Tev ir sociālās apdrošināšanas numurs.
              40-60 principu var taisīt visur, kur valsts nav viens apgabals. Latvijā arī Latgales balss ir vērtīgāka nekā Rīgas balss, jo tur pēc sarakstiem cilvēku vairāk, kaut gan reāli tie tur nedzīvo vai vispār ārzemēs un balso vēl mazāk. Galu galā arī apgabalu robežas uz katra soļa nemaina.

              • Google neatrada neko par mandatory id card usa. Tāpēc arī tur var notikt identity theft, jo identificējas ar elektrības rēķinu un bibliotēkas lasītāja kartiņu.

                • Bija intervija ar policistu no ASV, viņš skaidri pateica, ka pēc 11.09.2011. piespieda visiem izņemt apliecības.

                  • Intervija ar mentu nav avots. Izņemt “piespieda”, jo iekšējos reisos lidmašīnās bija jāsāk identificēties ar personu apliecinošiem dokumentiem.
                    Likumiski piespiest nevar – tieši pret tādu varas patvaļu arī nodrošinās gun rights aktīvisti.
                    Tur atbilstoši gribules reklāmai cilvēks pirmajā vietā.
                    Bet ne par to ir strīds – LV latgales apgabala balss vērtība vs rīgas ir ziediņi, salīdzinot ar ASV dīvainībām. Un latgales balsi varētu viegli vienādot ar Rīgas, pieņemot elementārus grozījumus likumā, R.Eglājam jau bija priekšlikumi

              • Nezinu kā ir USA, bet šur tur esmu redzējis diskusijas par to, vai ieviest prasību vēlēšanās uzrādīt ID karti – tas būtu vai nebūtu cilvēktiesību pārkāpums, rasisms vai vēl kāds pārkāpums.

                Tā diskusija izveidojusies sakarā ar to, ka faktiski netiek pārbaudīta identitāte ar ID karti, un tad ir iespējas balsot arī tiem, kam tādu tiesību nav (nezinu kādā veidā, neesmu iedziļinājies), respektīvi – nelegāļiem, pārsvarā protams latīņamerikāņiem. Un kad imigrācijas pretinieki, kas protams, lielā mērā ir arī Trampa atbalstītāji, pacēla jautājumu par nepieciešamību ieviest prasību uzrādīt ID, tad uzsprāga diskusija un demokrātiem panesās – ka tas esot rasisms, nacionālisms, un cilvēktiesību pārkāpums, ja vēlēšanās prasīšot uzrādīt ID.

        • Arī Latvijā 1 pilsonis =/= 1 balss. Latgalē atdotā balss ir par 1/3 vērtīgāka par Rīgā atdoto balsi. Absurds, ko pie mums vajadzētu izbeigt, likvidējot vēlēšanu apgabalus. Savukārt US tas ir normāli, jo tā ir federatīva valsts. Ja US ieviest principu 1 pilsonis = 1 balss, tad štati bez lielpilsētām tikpat labi var vispār vēlēšanās nepiedalīties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.