vara bungas: Ieskats Tālva Jundža grāmatā “Latvijas drošība un aizsardzība” (1995.) via periodika.lv. Ņemot vērā, ka 90-s par NATO tikai sapņojām un LV atradās RU militārā bāze, tā laika politiķu paļaušanos jāvērtē kā sabotāžu, neiedziļināšanos vai kā kaut kāda vēl šobrīd nezināma vai neizprasta plāna (norunas) daļu. Pats es 95. atceros kā ZS zieda laiku, kad Aizsardzības spēki tika uzlūkoti ar neuzticību (bieži pamatotu dēļ to komandieriem) un ZS sāncenšiem cīņā par budžetu. Kļūda no mūsu puses, bet zināšanu bija pamaz, toties bija liela pārliecība par “Šveices modeli”, kuru ne zinājām, ne izpētījām… Katrā gadījumā, ja attiecībā uz OMD varēja izdarīt kaut ko nepareizi, tas viss tika darīts. Sākot ar centieniem iesaukt visus pēc kārtas un beidzot ar padarmijas kopēšanu. Kronis visam bija OMD izdienējušo NEieskaitīšana mobilizācijas rezervē. Tur ir jāpacenšās, lai dabūtu to gatavu.
visi izcēlumi VB
[..] Mobilizācijas rezerves
Valsts aizsardzības stratēģijā svarīga vieta jāierāda mobilizācijas rezervju sagatavošanai un iesaistīšanai aizsardzības sistēmā. Šāda stratēģija ļauj izvairīties no lielas un dārgas regulāras armijas uzturēšanas miera laikā, taču, karam sākoties, nodrošina ievērojama cilvēku skaita iesaistīšanu valsts aizsardzībā. Tas var arī atturēt agresoru no izšķiršanās par labu agresijas uzsākšanai.
Mobilizācijas rezervju sagatavošanu paredz gandrīz visas valstis.Pat NATO valstis, kuras izveidojušas pietiekami efektīvu kopīgas aizsardzības sistēmu, tomēr uzskata par nepieciešamu sagatavot mobilizēšanai kara gadījumā vidēji ap 10% no kopējā 18—38 gadus veco vīriešu kopskaita (piemēram, Dānija — 9,6%,Nīderlande —10,3%, Turcija—7,B%, betNorvēģijapat 49,8%). Eiropas tradicionāli neitrālās valstis ir spiestas nodrošināt ievērojami lielākas mobilizācijas rezerves (piemēram, Somija —71,2%, Zviedrija — 67,5%, Šveice — 68,6% no kopējā 18—38 gadus veco vīriešu daudzuma). Visas pārējās valstis šajā ziņā pārspēj Izraēla, kura ir gatava mobilizēt 98% no attiecīgā vecuma
pilsoņu grupas.12 Dīvainā kārtā pašreizējā LR aizsardzības koncepcija nenosaka mobilizācijas rezerves lielumu un izmantošanas kārtību kara laikā. lespējams, šis apstāklis saistās ar mobilizācijas nozīmes neizpratni to politiķu vidū, kuri piedalās valsts aizsardzības stratēģijas veidošanā. Vismaz dīvaini šķiet dažkārt dzirdamie apgalvojumi, ka uzbrukuma
gadījumā nebūs laika mobilizācijai un pati mobilizācija vairs neatbilstot mūsdienīgas aizsardzības sistēmas prasībām. Katrā ziņā mūsdienu prakse un stratēģiskā plānošana vairumā pasaules valstu šādus secinājumus neapstiprina. Laiks, kas nepieciešams plaša mēroga mobilizācijai, protams,spēlēs zināmu negatīvu lomu kara, īpaši “zibenskara”, gadījumā. Taču, veidojot pietiekami decentralizētu, lokālu mobilizācijas sistēmu, iespējama rezervju iesaistīšana kaut vai partizānu cīņās.
Bez tam, krīzei tuvojoties un saasinoties, iespējams pastiprināts darbs ar rezervistiem, ja tādi, protams, valstī vispār ir sagatavoti. Faktiski jau nevienā valstī rezervisti nav sagatavoti tādā līmenī, lai viņus nekavējoties, bez papildu apmācības tūlīt varētu iesaistīt kaujas operācijās. Piemēram, Skandināvijas valstīs, kur rezervisti savas kvalifikācijas celšanai sistemātiski mācās īslaicīgos kursos, tomēr būtu nepieciešami pat vairāki mēneši, lai viņus varētu iesaistīt karadarbībā.
Katrā ziņā ļoti tuvredzīgi būtu valsts aizsardzības sistēmu balstīt tikai uz dažiem tūkstošiem regulārajos aizsardzības spēkos dienošo vīru un 16 tūkstošiem zemessargu. Latvijā ir vismaz 300 tūkstošu vīru vecumā no 18 līdz3B gadiem, kuru militārais potenciāls noteikti būtu jāizmanto. Vismaz 50—70% no viņiem pakāpeniski būtu jāapmāca un jāgatavo kā mobilizācijas rezerve kara gadījumam. 150—170 tūkstoši vīru liela armija jau būtu vērā ņemams spēks, ar kuru potenciālais agresors nevarētu nerēķināties. Pievienojot vēl Igaunijas un Lietuvas potenciāli iespējamās rezerves, tas jau būtu trīskāršs spēks vairāk nekā pusmiljona vīru stiprumā.
Visbeidzot valsts aizsardzības stratēģija nedrīkstētu balstīties tikai uz militāro pusi. Latvijas apstākļos pagaidām tikai ar lielām grūtībām izdodas pārvarēt sabiedrības lielas daļas un daudzu politiķu atturīgo vai pat noraidošo attieksmi pret visu militāro. Tāpēc jo grūtāk būs panākt tādu izpratni, kā to pamatoti un atbilstoši visu civilizēto valstu pieredzei formulē 1994. gada likums “Par valsts aizsardzību”. Tā 2. pantā uzsvērts, ka katra pilsoņa un visas tautas, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju pienākums ir piedalīties valsts aizsardzībā.13 Diemžēl pagaidām šī svarīgā norma paliek bez
reāla seguma, jo nedz šis, nedz citi likumi neparedz ministriju, valsts iestāžu un pašvaldību darba pienākumus un atbildību valsts aizsardzības jomā.14 Zīmīgi, ka tā ir tā pati kļūda, par kuru jau ne mazums runāts vēsturnieku darbos, analizējot 30. gadu Latvijas aizsardzības sistēmu.
Zviedrijas totālās aizsardzības koncepcija varētu kalpot par piemēru, veidojot valsts aizsardzības stratēģiju Latvijas kā mazas un apdraudētas valsts apstākļos. Zviedrijas totālās aizsardzības sistēma aptver visas iespējamās sfēras —militāro, ekonomisko, psiholoģisko un civilo aizsardzību, liekot potenciālajam agresoram saprast, cik nopietna un vispusīga pretestība to sagaida.15[..]
[..] Obligātais dienests
Valsts aizsardzības sistēmu raksturo tās bruņoto spēku veidošanas princips. Pasaulē pazīstami divi svarīgākie bruņoto spēku veidošanas modeļi. Pirmā modeļa pamatā ir obligātā karaklausība, kas balstās uz valsts iedzīvotāju zināmas daļas aktīvo karadienestu likumā noteiktā laika (lielākoties B—l2 mēneši) robežās. Otrais modelis pamatojas uz brīvprātības principu, kas nozīmē, ka militārpersonas nevis tiek iesauktas dienestā ar likuma spēku, bet pilda dienestu bruņotajos spēkos uz kontrakta (līguma) pamata. Nereti šo otro modeli vienkāršības labad dēvē par profesionālu armiju (tas gan
pelna kritiku no zinātniskā viedokļa).
Sabiedrībā lielākoties vienkāršotā veidā tiek saskatīta starpība starp šiem principiāli atšķirīgajiem bruņoto spēku veidošanas modeļiem, uzsverot tikai dienesta obligātumu vai brīvprātību. Patiesībā būtiskākā atšķirība ir tāda, ka obligātais dienests atšķirībā no tā sauktās “profesionālās armijas” ļauj militāri apmācīt un sagatavot karadienestam ievērojamu cilvēku skaitu, tādējādi radot valstī pastāvīgu bmņoto spēku aktīvās daļas rezervi mobilizācijas gadījumam.
Tas, piemēram, nozīmē, ka obligātā dienesta sistēmas saglabāšana ļautu Latvijā pie 1992. gada aizsardzības koncepcijā paredzētās 9000 vīru lielās armijas pievienot vismaz reizes 15—20 vairāk (135—180 tūkst.) apmācītu un karadienestam sagatavotu vīru.52 Valstīs, kuras pastāv profesionāla armija (ASV, Lielbritānija), uzskata, ka tās uzturēšana ir ievērojami dārgāka, nekā tas būtu obligāta dienesta gadījumā. Latvijā tuvākajos gados paredzams straujš darbaspēka cenas pieaugums, kas ievērojami palielinātu valstij nepieciešamos militāros izdevumus, ja obligātais dienests tiktu atcelts.
Izvēlei starp obligātā vai brīvprātīgā dienesta modeli, kā izrādās, ir vēl arī citi aspekti — psiholoģiski un patriotiski. To pierāda mūsu organizētās socioloģiskās aptaujas rezultāti (sk. 19. shēmu). Izrādījās, ka Latvijas iedzīvotāju (gan pilsoņu, gan ārpilsoņu) vairākums atbalsta obligāto karadienestu un nevēlas, lai dienētu tikai brīvprātīgie (65,9% pilsoņu un 55,1% ārpilsoņu). Tiesa gan, no tiem 31,7% pilsoņu un 27,0% ārpilsoņu atbalsta obligātā dienesta termiņa samazināšanu no 18 līdz 12 mēnešiem. Daži respondenti ierosinājuši arī, ka obligātā dienesta termiņš varētu tikt samazināts līdz 6 mēnešiem.
Dažāda tomēr ir attieksme pret obligāto karadienestu dažādās vecuma grupās. Gadu ziņā jaunākajās respondentu grupās ir lielāka pretestība obligātajam karadienestam nekā vecākajās. Tas liecina, ka jauniešos, īpaši tajā vecumā, kad viņiem jāpilda obligātais karadienests, nav vēl pietiekamas izpratnes par pienākumu pret savu tēvzemi. Zināmā mērā tas arī dod atbildi, kādēļ bieži vien jaunieši izvairās no karadienesta vai arī pilda to bez degsmes, pārkāpj disciplīnu.
Maldīgs ir Latvijas sabiedrībā izplatītais viedoklis, ka Šveicē nepastāvot obligātais dienests un neesot armijas. Šāda izdomāta “Šveices modeļa” aizstāvji, līdzīgi kā tas bija Latvijā 20. gados, atkal aicina atteikties no obligātā karadienesta un savas armijas veidošanas. īstenībā Šveices miera laika armijas sastāvā vienlaicīgi ir apmēram 20 000 karavīru, bet mobilizācijas gadījumā to skaits var sasniegt 625 000. Karadienestam Šveicē ir pakļauti pilsoņi vecumā no 20 līdz 50 gadiem un ikgadējais iesaucamo kontingents ir 36 000 cilvēku, jauniesaucamie 17 nedēļas pavada rekrūšu skolās.
Taču vēl 390 000 karavīru katru gadu tiek iesaukti uz 2—3 nedēļām zināšanu un iemaņu atjaunošanai.53
Obligātā dienesta organizācija Latvijā, kas balstās uz 1993. gada 27. aprīļa likumu “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”, sastopas ar lielām grūtībām; tas prasa labot spēkā esošo likumu vai pieņemt to jaunā redakcijā.54 1994. gada augustā Aizsardzības ministrija pabeidza darbu pie likumprojekta jaunas redakcijas, kas ievērojami pilnveido pastāvošo obligātā dienesta organizāciju, taču mēnešiem ilgi tas palicis bez virzības.
Lielākā problēma, ar ko nākas sastapties šajā jomā, ir grūtības iesaukt obligātajā dienestā nepieciešamo jauniešu skaitu.
Paradoksāli, bet trūkst jauniesaucamo mūsu valsts jau tā niecīgajai armijai. Tam ir trīs galvenie iemesli, daži no kuriem arī ir pietiekami paradoksāli: 1) nepamatoti liels to personu skaits, kuru iesaukšana dienestā likumā noteikto iemeslu dēļ atliekama vai kuras vispār nav iesaucamas; 2) satraucoši vājais lielas daļas jauniesaucamo veselības stāvoklis; 3) ļaunprātīga izvairīšanās no iesaukuma dienestā un nepilnības tiesību sistēmā, lai ar to cīnītos.
To apstiprina 1993. gada iesaukuma rezultāti. No 1968.—1974. gadā dzimušajiem 26 899 jauniešiem ar grūtībām izdevās iesaukt tikai 4051 jaunieti jeb 15,3% no minētā kopskaita. 50,1% nebija iesaucami 1993. gada 27. aprīļa likumā noteikto atbrīvojumu dēļ, bet 19,5% jauniešu veselība bija neatbilstoša dienestam bruņotajos spēkos. levērojams jauniešu skaits — 4111 jeb 15,1% — izvairījās no iesaukuma dienestā.55 Likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu” paredz deviņus gadījumus, kuros iesaukums aktīvajā dienestā atliekams, un piecus gadījumus, kuros personas vispār tiek atbrīvotas no aktīvā valsts dienesta. Piemēram, dienestā nav iesaucamas personas, kuras strādā savā vai savu vecāku zemnieku saimniecībā, bet personas ar augstāko izglītību no aktīvā dienesta tiek atbrīvotas, ieskaitot rezervē, kaut gan viņas nav ieguvušas pat elementāru militāro apmācību. Tādējādi vairāk nekā puse jauniešu, balstoties uz šo
likumu, tiesiskā ceļā nepilda vienu no vairuma pasaules valstu pilsoņu pamatpienākumiem — dienestu bruņotajos spēkos. Šādu situāciju nevar uzskatīt par normālu un vitālām valsts aizsardzības interesēm atbilstošu.
Lai militāri apmācītu un sagatavotu iespējami lielāku pilsoņu skaitu, kas būtu gatavs nepieciešamības gadījumā tieši iesaistīties valsts aizsardzībā ar ieročiem rokās, kā neatliekami būtu veicami sekojoši pasākumi:
1) jāsamazina likumā noteikto pilsoņu kategoriju skaits, kurām
piešķirtas tiesības uz iesaukuma atlikšanu vai atbrīvošanu no aktīvā
obligātā dienesta;
2) likuma jāparedz tiesības atsevišķam pilsoņu kategorijām,kurām dažādu apstākļu dēļ nav iespējams pildīt pilna termiņa aktīvo obligāto dienestu, iziet saīsinātu militārās apmācības pamatkursu (1—2 mēnešu garumā) Nacionālo bruņoto spēku mācību centros;
3) jāievieš militāras apmācības un sagatavošanas sistēmaaugstskolās, kas būtu orientēta uz virsnieku sagatavošanu.
Nopietnus šķēršļus iesaukšanas nodrošināšanā rada jauniesau-camo vājais veselības stāvoklis. Ja katru piekto jauniesaucamo nākas atbrīvot no iesaukuma obligātajā dienestā neatbilstošas veselības dēļ, tad tā jau ir nacionāla problēma, kas jārisina valsts un visas sabiedrības līmenī. Vienlaikus risināms arī jautājums par jauniesaucamo medicīniskās pārbaudes kvalitātes uzlabošanu, jo vairāk nekā 20 procentu karavīru nākas atvaļināt no dienesta
bruņotajos spēkos neapmierinoša veselības stāvokļa dēļ. Liela daļa no viņiem iesaukta dienestā ar slēptiem veselības traucē-jumiem un slimībām, turklāt dažkārt tas noticis medicīnisko komisiju pavirša darba dēļ. Lai šādu stāvokli labotu, no 1994. gada aprīļa Aizsardzības ministrijas valsts dienesta pārvaldēs (VDP), kuras veic pamatdarbu iesaukšanas organizēšanā un nodrošināšanā, ieviests jauns amats — ārsts-eksperts, kura pienākums ir profe-sionāli vadīt iesaucamo veselības pārbaudi. Speciālisti arī izteikuši priekšlikumu veidot vienu centralizētu iesaukšanas centru Rīgā uz kara hospitāļa bāzes, apgādājot to ar nepieciešamo diagnostikas aparatūru un nodrošinot tajā pastāvīgi darbojošos ārstu komisiju, kas arī varētu labāk izvērtēt iesaucamo veselības stāvokli rajonu un pilsētu VDP līdz šim organizēto vietējo medicīnisko komisiju vietā. Tas ļautu arī samazināt VDP funkcijas, štatus, ietaupīt līdzekļus.
Izvairīšanās no obligātā dienesta Latvijā ieguvusi tik masveidīgu raksturu, ka tā būtībā jau grauj valsts bruņoto spēku veidošanas sistēmu. To pierāda skaitļi: 1993. gadā iesaukts un norīkots militārajā dienestā4osl jauniesaucamais, bet4lll jaunieši, pārkāpjot likumu,izvairījās no iesaukuma. Kaut gan par izvairīšanos no iesaukuma aktīvajā valsts dienestā paredzēta gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība, faktiski šie panti pārkāpējiem gandrīz nav tikuši
piemēroti, un te daļa vainas jāuzņemas rajonu un pilsētu VDP, kuras nav bijušas pietiekami principiālas.56
Galvenā vaina tomēr jāmeklē sabiedrībā, kurā izplatīta neticība nākotnei un mazvērtības sajūta. Savu iespaidu atstājuši arī garie okupācijas gadi, kas radījuši negatīvu attieksmi pret visu militāro. Vājā nacionāli valstiskā audzināšana skolā un sabiedrībā, nekārtības un disciplīnas trūkums bruņotajos spēkos, to zemā autoritāte neveicina jauniešu apziņas veidošanos par labu dienestam.
Dienesta laika samazināšana no 18 līdz 12 mēnešiem, ko atbalstījusi Aizsardzības ministrija un kas atbilstu vairākumā Eiropas valstu, kā arī Lietuvā un Igaunijā noteiktajam obligātā dienesta laikam, radīs vēl lielākas grūtības iesaukuma nodrošināšanā. Ja arī turpmāk no visa iesaucamo kontingenta tikai 15% jauniešu izdosies iesaukt obligātajā dienestā, tad pie 12 mēnešu dienesta ilguma bruņoto spēku un attiecīgo lekšlietu ministrijas formējumu pašreizējais skaitliskais sastāvs būs jāsamazina gandrīz divas reizes.
Latvija ir viena no retajām valstīm, tajā skaitā Baltijas reģionā, kurā viss iesaukuma nodrošināšanas darbs uzlikts Aizsardzības ministrijai un tās stmktūrām(valsts dienesta pārvaldēm). 1994. gadā pieņemtie likumi par pašvaldībām atbrīvo tās no jebkuriem pienākumiem un atbildības gan par iesaucamo uzskaiti un pašas iesaukšanas nodrošināšanu, gan par jebkuru citu valsts aizsardzības jautājumu risināšanu.57 Līdzīga veida nostādnes satur likums “Par
valsts aizsardzību”.58 Tādējādi pašvaldības pieprasa naudu no VDP par telpu īri, iesaucamo uzskaites organizēšanu pagastos un mazpilsētās, iesaucamo apziņošanu un pat par VDP nepieciešamo ziņu sniegšanu. Šāds stāvoklis liecina par likumdevēja un pašvaldību nepietiekamo izpratni par valsts aizsardzību, kaut arī valdība nemitīgi runā par šo jomu kā vienu no svarīgākajām prioritātēm valstī. Obligātā dienesta jēga lielā mērā zūd, ja pēc aktīvā dienesta
netiek turpināts darbs ar rezervē atvaļinātajiem. Likums gan nosaka, ka rezervistus vecumā līdz 40 gadiem ar VDP priekšnieka pavēli var iesaukt aktīvajā dienestā uz apmācībām kopskaitā ne vairāk kā četras reizes, katru reizi uz laiku līdz vienam kalendāra mēnesim. Tomēr realitāte ir tāda, ka līdzekļu trūkuma dēļ darbs ar rezervistiem
nenotiek.
Līdz ar to zūd viens no iespējamās valsts aizsardzības stratēģijas pamatbalstiem — mobilizācijas rezervju sagatavošana, kas varētu nodrošināt regulārās armijas skaitliskā sastāva palielināšanu (nepie-ciešamības gadījumā pat 20 reizes). Zīmīgi, ka Latvijas likumdošana aprobežo j as ar vispārīgu normu, ka kara laikā vai izņēmuma stāvoklī militārajam dienestam derīgās personas var tikt mobilizētas. Turpretim Igaunijas 1994- gada 24. martā pieņemtajā likumā “Par
dienestu aizsardzības spēkos” mobilizācijas jautājumu risināšanai veltīti 25 panti.59 Tas tikai apstiprina jau iepriekš izteikto secinājumu, ka Latvijā valsts aizsardzības stratēģijas veidotāji nenovērtē mobilizācijas lomu. [..]
vara bungas 
cepuri nost Tālavam
Mūsdienās tādas vaļības neviens vairs neatļaujas, 90. debesis bija zilākas, bet zāle – stiprāka
Situācija krietni pamainījās (NATO). Tomēr Trampa demarši (ir nato obslete, nav obsolete)skaidri parādīja NATO līgums ir apdrošināšanas polise, bet ugunsdzēšamais aparāts mājās tik un tā vajadzīgs.
Šodien Tālavs taurē pilnīgi pretēju dziesmu
“Būtu liela kļūda mēģināt no jauna ieviest obligāto dienestu. Vairs nav jākaro ar šauteni. Mūsdienās sagatavotam militārspeciālistam jāmācās daudz vairāk, nekā iespējams, dienējot deviņus mēnešus. Latvijai ir kadru karavīri un labas tradīcijas Zemessardzē, kas šobrīd tiek nostiprinātas. Tur jāliek nauda apmācībā, bruņojumā, profesionalitātē. Krievijā aktīvajā dienestā ir 760 000 vīru, neskaitot mobilizācijai pakļautos. Latvijā nav reāli atbildēt ar līdzīgu spēku pēc skaita, lai cik būtu jauniesaucamo un rezervistu. Tāpēc prātīgākais ir paļauties uz brīvprātīgajiem, kuri labprāt piesakās ZS, un Latgalē daudz puišu izteikuši vēlmi dienēt Bruņoto spēku rotā”
avots: https://www.la.lv/par-ciesaku-federaciju
Tādi mums tie PSKP kristīgie akadēmiķi. Es ticētu 1.Tālavam, 2.Tālavu sabojāja politika.
Iespējams Tālavam mainījās viedoklis pēc būšanas 2.reizi par aizsardzības ministru 1998.gadā.
Bet ne viņam vienam. Piemēram Kristovkim un Krēsliņam arī dikti mainījās viedoklis laika gaitā 🙂
P.S. 1. Daļēji to var saprast – kuram gribas atjaunot to, kas savulaik, tika izmēģināts un neizdevās. Igauņiem izdevās un viņi turpina. Ja mums butu izdevies, stipri šaubos, ka Tālavs, vai Artis vai Raimonds šobrīd teiktu -“davai atceļam”. Drīzāk šobrīd diskutētu par to, ka vajag palielināt iesaucamo skaitu. Nez kā leišiem ar šo gāja OMD pirmajā cēlienā.
“akadēmiķis”, kura apgalvojumus var apgāzt vienā setā:
1) 9mēn apmācība nav pietiekama
2) ZS ir spēks
9×30=270dienas ; cik mums ir ZSargu, kam ir šāds pieticīgs un nepietiekams dienu skaits??? neviens atbildi nezin, jo to neuzskaita (atsaucoties uz VK ziņojumu), bet minu, ka vidējais ZSarga stāžs ir <270
Tātad vai nu akadēmiķis dirš 1. punktā, vai 2., vai abos.
”Mūsdienās sagatavotam militārspeciālistam jāmācās daudz vairāk, nekā iespējams, dienējot deviņus mēnešus.” – atkal, Somija un Zviedrija pilnīgi nepiekrīt par 9 mēneši mazumu, viņiem pietiek, mums nē?
”Krievijā aktīvajā dienestā ir 760 000 vīru, neskaitot mobilizācijai pakļautos. Latvijā nav reāli atbildēt ar līdzīgu spēku pēc skaita, lai cik būtu jauniesaucamo un rezervistu.” – Latvija jau nekaros viena pati (Igaunija un Lietuva klāt kā minimums), un Krievija nesūtīs visu savu armiju un visu tās personālu tikai lai ieņemtu mazo Latviju. Šis tuvredzīgais arguments ir salaužams vismaz 2 punktos
Šie 15% jauniesaukto jau pēc definīcijas ir začmorītie, bet zemnieki un studenti legāli šim pasākumam drīkst uzlikt .impi! Nav runa par apmācības kvalitāti, bet godīgumu… Es noteikti būtu pret šādu OMD likumu.
Pret nejaušu izlasi ar datoru tava proletāriskā taisnīguma sajūta arī iebilstu? Pie lototrona stāv mammu komiteja un KNAB.
Tas derētu, ja nav nekādu izredzēto sociālo slāņu. Tas arī paceltu kopējo izglītības līmeni armijā- būtu no kā izvēlēties nākamos potenciālos jaunākos instruktorus.
Sabiedrība iebilstu: 1) kāpēc man jāiet un viņam nē? 2) tur noteikti tajā sistēmā ir krāpšana un brāļa sievas kolēģis pat piedāvāja atpirkties caur starpnieku.
Tāpēc esmu pret. Risinājumi:
1) Bonusi, ka vajadzīgo skaitu var dabūt: budžeta vietas augstskolās tikai komplektā ar OMD, par ierēdņiem (arī specializētā civildienesta), apsargiem un apsardzes uzņēmumu īpašniekiem, advokātiem, skolotājiem, pašvaldību izpilddirektoriem var strādāt tikai OMD izgājušie. Tikai OMD izgājušie var dabūt mednieka licenci un ieroča nēsāšanas/turēšanas atļauju. OMD neizgājušajiem IIN pa 3% augstāks (Šveices variants).
2) Skaidri un nepārprotami atlases kritēriji. Piem. kaut vai 90-tajos esošie. Vai piem. divi bērni, maģistra grāds, alga virs 2000 Euro, zemnieku saimniecība, jākopj tuvinieks, medicīnas darbinieka specialitāte (kaut vai māsas palīgs) u.c. Bet tā lai 100% skaidrs, ka, ja neatbilsti, tad 100% būs jādienē (vai jābēguļo).
3) Abu metožu kombinācija.
Vo, vo- zemeņu sargam jau sākas glumie piedāvājumi maģistriem, alga virs 2000 utt. Skuju- esmu panks un pie.iršu šo pasākumu, jo neciešu gudreļus un bagātniekus! Brīvību Villijam! Labāk dzīvoju kā skvoteris UK nekā kādam zemojos! Un “zemeņu sargi” var iet ieskrieties ar savu patriotismu! Un ko tu man izdarīsi? Nesmīdini ar policiju!..
+1
kā igaunijā – loterija pēc skolas n gadus. Ja patīk – riskē, ja ne – izdari uzreiz un vari tālāk plānot savu dzīvi.
Patriotiskā propaganda pa visiem caurumiem, bezmaksas transports, izglītība un priekamājas cilvēkiem formā. Un adekvāta apmācība 9m vai tml – nevis zāles krāsošana un spļaušana griestos. Es domāju, ka iespēja izgāzt ar desmitiem miljonu vērtu smago tehniku, smagās tehnikas vadītāja apliecības u.c. noderīgas prasmes.
Izņēmumi tikai tizleņi, palīdz uzturēt bez apgādnieka palikušo ģimeni u.tml. acīmredzami gadījumi
Lūk loterijas man galīgi nepatīk.
ja nepatīk loterija, ej dienēt brīvprātīgi! par to samaksās un iegūsi citus bonusus.
1) variants.
Es atbalstu 1). Es nesaku, ka 2) ir optimāls variants, bet loterijas manā skatījumā ir vēl sliktākas.
Jā, kam nepatīk, var mukt uz ārzemēm.
daudzi arī muka uz ārzemēm. protams, tā ir katra indivīda izvēle. bet lai būtu godīgi, ierakstiet šo NA bukletā, lai cilvēki saprastu kontekstu, kad nākamreiz kļaņčīsiet naudu demogrāfijai.
Es tā arī ierakstītu bukletā – vesels vīrietis, kurš nav gatavs dzimteni aizstāvēt, dzimteni nav pelnījis!
Ar policiju nesmīdināšu, bet “Pipars” arī esi pašvaks!
Nesaprotu, lietuviešu B/OMD princips strādā ļoti labi. Kāpēc ir kaut kas jāizdomā cits?!
Es arī šo nesaprotu! Skaidrs par valdību un tās pietuvināto eliti, kas no lietuvieša B/OMD varianta un pat tādu vārdu savirknējuma baidās pieminēt kā – velns no krusta. Bet pat šeit VB burbulī daudzi izvairās pieminēt un izmantot kā piemēru, kas ir ļoti veiksmīgs. Pat paši lietuvieši ir nedaudz pārsteigti, ka viņu B/OMD tautās aizgājis tik veiksmīgi un ieguvi ir lielāki nekā pat cerējuši.
es ar atbalstītu leišu variantu……kā nekā ,viņi mums ir līdzīgi un arī bija no OMD atteikušies, ja viņi varēja ieviest atpakaļ vismaz daļējā veidā, tad to pašu varētu arī Latvijā. Pat daļējs OMD jau būtu milzīgs solis uz priekšu to pašu rezervju veidošanā un kājnieku brigādes pabeigšanā, un tas nav pat apstrīdams.
Bet atkal, acīmredzot lielākais šķērslis ir politiķu gļēvums un negribēšana atdzīt , ka Dievs pasargi, viņu piedāvātais ”ar PD un ZS pilnība pietiek lai nosargātu Latviju” modelis ko 10+ gadus ir slavinājuši bijis nepareizs un ir jāpārveido uz kaut ko citu……..atzīt, ka tava veidotā politika nebija laba un ka tu esi pūtis pīlītes ento gadu garumā ir kā izdarīt pašnāvību priekš varas kāra politiķa. Es pieņemu Leonīds ar to negrib, jo tas arī viņa pašlepnumu un kredibilitāti iemestu dubļos. Lepnums ir liela kaite ja esi pie varas, melots te ir tik ilgi ka tagad grūti nemelot.
Melots ir tik ilgi, ka paši sākuši saviem meliem ticēt
Cita starpā….lasot dažādas atmiņas par šo laiku (deviņdesmito gadu pirmā puse), es bieži redzu 2 pretējus apgalvojumus saistībā ar militārajām lietām.
1. Tauta bija laimīga, ka ir sava armija, masveidā stājās ZS utt;
2. Kopš PSRS laikiem liela (lielākā) tautas daļas bija skeptiska pret visu militāro.
Kā tad tur patiesībā bija?
P.S. Ar “tautu” šeit nedomāju to tautas daļu, kura bija “skeptiska” arī par valsts nepieciešamību.
tie, kuri jau bija dienējuši kkur (visdrīzāk krievos), tiem bija prieks atcerēties jaunības dienas “kā mēs toreiz…”, tāpēc ar prieku stājās ZS, lai brīvdienās ar večiem varētu pašaudīties… un arī iešaut!..
tie, kuriem vēl bija jādien, tie bija saklausījušies no savām mammām sliktas lietas par armiju vai vienkārši negribēja pa.ist gadu, kamēr citi to varētu darīt studentu kojās, garāžās vai jau kkur tālu prom pāri jūrai.
šodien būtu savādāk? iesauktos vairāk par 15%?
Jāņem vērā ka viss 80-to gadu beigu nacionālo jauniešu vides diskurss bija veltīts tēmai “kā otkosīt no PSRS armijas” un te pēkšņi puča izgāšanās un brīvības eiforija, kas negāja kopā ar kaut kādu pienākumu pret atjaunoto valsti. Tauta vnk nepaspēja mentāli pārkārtoties. Tā kā regulāro armiju veidoja padomju speciālisti, padomju armija miniatuŗā arī sanāca, par ko pirmie dembeļi ātri paziņoja čomiem. Iznākums loģisks. Nez kāpēc visi domā, ka pēc 91. pie varas nāca kaut kādi citi, jauni, gaiši cilvēki, ne vella, stūrēt palikuši tie paši vecie nedaudz pārkrāsotie. Būtu bijusi lustrācija viss varētu būt pavisam citādi. Par igauņu (US) pulkvedi vēlāk ģenerāli Einselnu, jau rakstīju – viņu ātri novāca mo BS komandiera amata EE sociķi&co, bet viņš paspēja ielikt armijai pareizos pamatus. Mums tā nepaveicās.
Jāņem vērā tā laika sabiedrība, kuras spogulis ir armija. Nosacītā “ģedovščina” bija arī skolā un citur.
1. Zemessardzē arī bija obligātā dienesta rota uz kuru jaunieši rāvās un tur ģedavšķina nebija. 2. OMD likvidēja tad, kad šī zaraza armijā bija izkausta. Tiesa bija pārspīlējumi citā virzienā, kā tiešais telefons uz VVF biroju un pumpēšanās aizliegums, bet tā jau OMD sāka ieiet normālās civilizētās sliedēs, jo komandieru amatus pārņēma PD instruktori.
Igauņi tak to pašu saka – ģedovščinas nav, jo:
1) omd ir nodarbināti un brīvā brīdī uzreiz atlūzt
2) pd pieskatīti
Ieslēdz kazarmās jaunus čaļus bez darba uz gadu – kaušanās ir neizbēgama pat mūzikas akadēmijas studentu vidūm
”1. Tauta bija laimīga, ka ir sava armija, masveidā stājās ZS utt; 2. Kopš PSRS laikiem liela (lielākā) tautas daļas bija skeptiska pret visu militāro.” – ironija jau tur, ka ZS jau arī taču ir ”militārs” formējums, gribi vai negribi militārā hierarhija un militārais dzīves stils tur būs tik un tā. Nekur jau tā tauta neizšmauks bez tā.
1. Laimīgi bija veči, kuri piedzīvoja pirmskara Latviju. Nekāda masveida nebija. Bija noteikta sabiedrības daļa, kas vilka uz entuziasma (līdzīgi kā Ukrainā 2014./2015. gadā). Pārējie centās izdzīvot, gudrākie un bezkaunīgākie arī saraut mantu.
2. Bija.
Latvia should really start with limited conscription and expand from there. It would make most sense to man the 3rd Infantry Battallion with conscripts. That way you will have a somewhat functioning brigade and enough reserve to cover inevitable losses and provide troop rotation (which is never really discussed!) when the conflict draws out.
Conscription is against human rights. We have very bad expierence with it. Nobody wants to be humiliated throughout the year.
Yeah, you right, every conscript wants to kill mosquito.
Occupants like in Crimea will put Your rights directly in Your ass. You have two options – resist and survive or give up and die.
I guess the entirety of Scandinavia is oppressing its people and their human rights then…..
Scandinavia is a very very bad example. There already no democracy in Scandinavia. Scandinavia is ruled by culture – marxist ideology, which brutally oppress their people 😦
…LOL sure
Skandināvija ir ziemeļos, un Ziemeļkoreja arī – loģiski, ka demokrātijas līmenis abās līdzīgs
Lasu diskusijas par OMD un nesaprotu, kas par jokiem.
Lielai daļa tautas jau pēc definīcijas interesē ieroči un ir patriotisms, līdz ar to, ja armijai nevar savākt cilvēkus vienalga kādā formātā, tad kaut kas smagi nav kārtībā ar sistēmu un atbildīgie būtu jāizpeldina dīķī.
Pirmkārt, ja OMD nav aizgājis tautās, tad aizmirstam un vairs nelietojam terminu kā kādu. Nu nepatīk tas tautai un viss, tāpēc izdomājam kā nosaukt savādāk. Otrkārt, OMD un militāro jomu kā likums nedrīkst popularizēt politiķi, jo tie īsti nevienam nepatīk un neviens viņiem neuzticēsies. Aizsardzības ministrs ir politiķis. Ja politiķis ar urrāpatriotiskām frāzēm uz kaut ko aicinās, neies. Ja AM grib katram, kurš nejauši paņēmis rokās ieroci, likt ar asinīm pavilkt krustu par mūža parādu, tad tas nestrādās. Nu, nepatīk govij, ka viņu velk aiz ragiem.
Viena mērķauditorija ir fiziski spējīgie un sakarīgie, piemēram, 25-40 gadi. Parasti tie, kas interesētu armijai, droši vien pāris reizes nedēļā sporto vai mācās. Tātad jāpiedāvā tāds pats formāts – 2 vai 3 vakari nedēļā, vai 1 diena brīvdienās. Nosaucam par kursiem, dalībniekus par kursantiem. Pats, pats minimums būtu šaušanas apmācības, lai būtu interesanti un iemācītos izjaukt un salikt ieroci. Galu galā privāti pašaudīties ir diezgan sālīti. Nav kursantam regulāra apmeklējuma, metam ārā. Kursa beigās ir pārbaude, kuru nokārtojot, paspiež roku un iedod smuku nozīmīti, ko var piespraust pie uzvalka. Ieguvumi ir tādi, ka cilvēks ir pamēģinājis, ir sanācis, jūtas piederīgs, var pastāstīt citiem, ka bija interesanti, var palielīties ar nozīmīti. Armijas ieguvums ir, ka interesents ir reģistrēts sistēmā un militārās nulles vietā ir vismaz šaut un ieroci izjaukt spējīgs cilvēks. Sīkums, bet patīkami. Mērķim ir jābūt vismaz 10-15K kursantu kādos 2 gados.
Ja sistēma aiziet, tad tālāk veido nākošos kursus, kuri ir padziļinātāki vai specializēti, un kurus beidzot, protams dabū jaunas smukas nozīmītes un kaut kādu skanīgu nosaukumu bez seguma, piemēram, militārais kursants 🙂 Lai var palielīties un ielikt Facebook.
Loģiski, ka profesionāļi par šo paņirgs, bet kas tad ir labāk, vai vesels bars neapmācītu patriotu, kurus triecentempā tāpat būs jāmāca, vai vismaz vesels bars kaut vai šaut mākošu patriotu? Un sabiedrības publisko viedokli, ka armijā būt ir katra lepnums, vienā nedēļā taču neizveidosi.
Protams, valsts ir oficiāli jāaizstāv visiem, bet lietas ir jāmāk smuki pārdot. Arī baznīcā cilvēki var saziedot cik vajag no sirds reālai lietai, bet var arī ziedot kapeikas un vēl sūdzēties, ka mēģina kaut ko noplēst. Attieksme!
Ideāli, ja tiem, kas piedalās kursos vai dienestā, ir aptaustāmi bonusi, piemēram, neliela atlaide auto apskatei ar tieši tādu tekstu CSDD rēķinā. It kā sīkums, bet kādam šī ideja ir jāizsit cauri un jāatstrādā, lai tā būtu.
Vai tiem, kas negribēs iet dienestā un gan jau tādi būs, ir alternatīva armijai kaut ko nopirkt, kaut vai patronu kasti vai automātu. Un ne jau kā sodu vai nosodāmu rīcību, bet normālu alternatīvu, kur cilvēkam pēc tam pa pastu atsūta smuku pateicību, paldies par finansiālu kalpošanu tēvzemei! Elementārs PR, kurš strādā.
Tas par ko tu runā iespējams caur īsti brīvprātīgu, bez saistībām, Nacionālo bruņoto spēku atbalsta biedrību (NBSAB), ko PSRS laikā sauca par DOSAAF (dobrovolnoe obschestvo SODEJSTVIJA armii aviacii i flotu), kaut kas līdzīgs tagad ir UA
šādai GONGO būtu gan jāievirza interesentus dienestam miera laikā, gan jāgatvo vienmēr deficītā esošos tehniskos speciālistus kara laikam. PSRS DOSAAF gatavoja kinologus, ūdenslīdējus, motoristus, izpletņlēcējus, sakaru speciālistus, āutotransporta šoferus utml X stundā MOBILIZĒJAMOS speciālistus-rezervistus, kas miera laikā nav rez.karavīri. Pats biju pabeidzis DASAAF ūdenslīdēja kursu īsi pirms OMD, kā rezultātā gandrīz aizbraucu uz 3 gadiem uz Zemeļu kara floti, bet izdevās izgrozīties – komisariātos vēl nebija datorizētas uzskaites sistēmas, bet pats klusēju kā partizāns 🙂
ja nepatīk OMD nosaukums, tad nosaucam par onānistu klubiņu, jo daudziem no 18-45 gadiem patīk onanēt! moš tauta pavelkas?! diemžēl valsts nosargāšanai vajag armiju un nevis brīvā laika pavadīšanas klubiņa biedrus.
ZS varētu atbilst daudziem Taviem kritērijiem- mācās brīvajā laikā, reklamē uzņēmēji, žurnālisti, “cilvēki no tautas” utt. diemžēl diži vairāk par 8k savākt nevar.
patika Tava ideja, ka tie, kuri negrib iet dienēt, nopērk kko armijai. piedāvāju kā pirkumu izvēlēties vienu algotni, kurš dien viņa vietā un pēc izdienas viņam nodrošina arī pensiju. sanāktu normāla profesionālā armija. tikai jautājums- varam mēs atļauties tik lielu profesionālo armiju, kura spētu nosargāt mūsu valsts suverenitāti?
8K… Psyoptimists
Pirms runā par algotņiem palasi Nikolo Makjavelli darbu “Valdnieks”. Algotnis ir tas pats, kas alus bez šņabja – nauda vējā!!!
Civilista rakstītajam varētu piekrist, bet Latvijai ir vajadzīga regulārā armija ar spēju īsā laikā nodrošināt kaujas spējīgas vienības pie austrumu robežas, lai valsts varētu veikt mobilizāciju. Šādu regulāro armiju var nodrošināt tikai B/OMD. Rekrutētos karavīrus (tāds varētu būt jaunais OMD nosaukums!!!) ne tikai apmācībai, bet arī kaujas dežūrai. Neaizmirstam, ka mums ir ļoti īss agrās brīdināšanas laiks un ilgs politisko lēmumu pieņemšanas laiks. Par šo politisko lēmumu kvalitāti varam spoži pārliecināties tagad.
Un pats galvenais!!! Mazām valstīm armijas neveido karam, bet lai nodrošinātu mieru “Valsts aizsardzības stratēģijā svarīga vieta jāierāda mobilizācijas rezervju sagatavošanai un iesaistīšanai aizsardzības sistēmā. Šāda stratēģija ļauj izvairīties no lielas un dārgas regulāras armijas uzturēšanas miera laikā, taču, karam sākoties, nodrošina ievērojama cilvēku skaita iesaistīšanu valsts aizsardzībā.” Šajā pateikta galvenā doma, kāpēc mums ir vajadzīga kaujas spējīga armija “Tas var arī atturēt agresoru no izšķiršanās par labu agresijas uzsākšanai.”
ZS ietvaros kaut kas tamlīdzīgs jau notiek.
zs ietvaros nenotiek vajadzīgais skaits. Ļoti nenotiek.
Un ataldie CSDD vai INN zemessargiem arī nav.,.
ZS sponsorē 100% izdevumus (izņemot eksāmenu pārlikšanas izdevumus) par kategorijas iegūšanu, ja tas nepieciešams specialitātei, vai ZS rotņiks pierāda, ka viņam vienībā vajag. tas gan pagarina ierindnieka līgumu uz 5 gadiem ar obligāto izdienu gadā… arī pirmo palīdzību ir iespējams apgūt (par šo vēl kompensēs MUI+uzt.d.).
Interesanta tā lieta ar politiķiem – viņiem neuzticas, bet par viņiem balso 🙂
grūti uzticēties godājamajam Helmaņkungam, kurš plānoti saslima Miami, lai nebūtu jātērē atvaļinājums, un nezin, ka Ogres domei iepirka Škodas SUV maksimālajā komplektācijā