Trio DirleWagner (papildināts)


vara bungas: Jau agrāk decembrī manīta RU PMK rekrutētāju aktivitāte (podcast ar ziņas autori). Šodien parādījās apstiprinājums arī no “tās puses”. Ķipa neatkarīgs LDNR opočlencu “žurnālists” publicēja savu it kā caur sāpēm tapušu (skat. video pirmās divas minūtes) pasūtījuma interviju ar trim vāgneriešiem, kuri tik pat “negribīgi” piekrita sarunai un mokās uz ķebļa kā Petrovs ar Boširovu. Pavēle ir pavēle. No filmas top skaidrs, ka vēstījums par dzimtenes interešu aizstāvēšanu visā pasaulē, ir adresēts ne tik daudz RU patriotiem kopumā (nav vairs 2014.), bet patriotiem ar OMD, kontrakta vai kaujas pieredzi, sportistiem priekšroka. Šī tēma sarunā izskan atkārtoti – RU PMK nav vajadzīgi patriotiskie amatieri, kurus pusgadu mācīt un tad vēl puse atbirs, bet tos kuri paliks vēl jāapbružā kaujās. Tiek uzsvērts, ka dienests PMK neatstāj psiholoģiskas pēdas – “ikdienā esam tādi paši kā visi” un vispār “darba ir daudz un tas būs vienmēr”.

Protams, pēc vāgneriešu piedzīvojumiem Minskā, ticamība rekrutētājiem ir zema, tādēļ viens no intervējamajiem maskā un ar izmainītu balsi cītīgi demonstrē savu tetovējumu (tēls lietusmētelī, gāzmaskā un ar puķīti, nav oriģināla) pēc kura viņu viegli atpazīs bijušie kolēģi, kas ir šī video mērķauditorija. Cita izskaidrojuma tik rupjam OPSEC pārkāpumam nav.

Lai gan Meduzas žurnālisti pieļauj, ka PMK rekrutēšana ir no tās pašas spiediena paņēmienu sērijas, kāda ir demonstrtīva tanku kraušana kaudzēs pie UA robežas, tomēr man šķiet, ka tas drīzāk var liecināt par plāniem veikt lokālu LNDR teritorijas paplašināšanu jau tuvākajā laikā (pavasarī). Sāksies ar LNDR milicijas “pretuzbrukumu” un beigsies ar RU miera uzturētājiem ORDLO, ar to visiem būs diezgan.

UPD1 [..] Там нет никаких подъемных — а в зимнее время на человека по экипировке и по всему нужно 75 тысяч рублей (900 eiro – VB) вообще-то.[..]

avots

38 domas par “Trio DirleWagner (papildināts)

  1. Īsti nesapratu šā, no vara bungām inspirētā raksta būtību. Bet kas tad savā būtībā ir vāgnerieši…!? Es saku, ka tie ir līdzīgi dažām desanta daļām PSRS.
    Te komentos viens vara bungām uzdeva jautājumu, lai vara bungas paklāsta, kāda bija ģedovščina padomju laikā! Vara bungas atbildēja diplomātiski, izvairoties no tiešas atbildes.
    Es varu atbildēt tieši – piem. Dederonijā ( Deuche Demokratishe Republick) bāzētais padomju desants (VDV) dzīvoja stingri pēc reglamenta, vai vismaz tuvu tam.
    Tai pašā laikā PSRS iekšienē desanta divīzijās, pulkos bija arī dažādi. Stāstīšu par sliktāko – bija desanta divīzijas, jo sevišķi atsevišķi pulki, kuri bija vēsturiski dibināti uz padomju cietumnieku bāzes, kur jauniesaktos sist ikdienā līdz bezsamaņai, ielauzt ribas, atsist nieres, spīdzināt ar sakaru telefonu (124 volti (neatceros vatus) – jaunajam jātur lauka telefona vadus zobos, ja jaunais kustās, sit līdz bezsamaņai. Bads – tur kur es biju – vairāki mana iesaukuma čomi nomira badā. Ne jau tāpēc, ka galīgi nebūtu ko ēst (puvušās kāpostu lapas, daźreiz perlovka jau bija), bet bija cietumnieku galdu sistēma un daži jaunie vienkārši netika pielaisti pie ēšanas. Un INTERESANTI, kā padomju sātaniskais režīms to juta – mērdēti tika tieši tie, kuri tic Kristum, lai gan viņi to īpaši neakcentēja! Padomju ATEISTISKAIS režīms…! Bet ne jau tikai jaunos (duhus) spīdzināja. Kā jau teicu iepriekš – bija cietumnieku galdu sistēma. Atceros vairākus gadījumus, bet viens no tiem – kurokos (kaujas rotā) opusķiļi (nolaida uz parašu) vienu fazānu vai jau ģedu no Latvijas – pats savām acīm redzēju, kā viņš, ar pildspalvu uzkrāsotu tjeļņašku uz miesas, rāpoja četrāpus uz poligonu (poligons no ziemas kazarmām 47 km, viņam fazānam (vai jau ģedam) (fazānss – nodienējis vairāk par gadu, nosaukums no mačiķ fazu – fāzi izslēgt – gulēt), lai viņam būtu motivācija rāpot, bija pielikti divi duhi, kuri viņu spārdīja, lai rāpo. Iejaucos, tāpat neko nepanācu.
    Izlūkrotā bija mraki, tikai tur zēni visi bija tādi, ka kaut kādi tur sitieni neko nenozīmēja, tos neuztvēra nopietni. Tur bija vihodi, vihodi un vēlreiz vihodi – sniegs, dubļi, milkonflikti un tamlīdzīgi.
    DŠB tur tāda ģedovščina nebija, bija, bet ne tādā līmenī, kā uz cietumnieku tradīcijām veidotajos desanta pulkos, kur ar spērienu salauzt kāju, vai salauzt atslēgas kaulu, atsist nieres, pārgriezt izpletnim stropes bija norma un ikdiena.
    Un visu te nemaz nevar izstāstīt un daudz kam pilsoņi pasažieri tāpat neticēs.
    Tāpēc nesaprotu šī vara bungu raksta būtību! Jutubē taču ir, kā krievinieku desanta tradīciju turpinātāji no Vagner Sīrijā vietējam ar veseri lauž kaulus rokām un kājām, apcērt ar lāpstu rokas un kājas un nocērt galvu!
    Man ir pieredze, es tajā mentalitātē, tajā domlaukā esmu bijis – jums katram ir jābūt gatavam, ka jūsu ienaidnieks var būt šāds un viņš ar jums vispār neuzturēs dialogu, gluži kā tie prusaki no Holivuldas filmas “Svešie”. Nav jālolo ilūzijas un tas ir jāsaprot. Te ir tikai – kurš kuru!

    • Ar šausmām varu tikai piekrist rakstītajam. Pats esmu par jaunu, lai būtu bijis jādienē PSRS armijā, taču pazīstu vairākus, manu tēvu ieskaitot, kuriem tas bija jādara un kopējais viedoklis ir šokējošs. Tas bardaks, kuru brīžiem raksturo vārds ārprāts, kāds valdīja padomju armijā ir grūti aprakstāms. Augstāk jau minēti tikai daži piemēri, bet lieliski parāda to kultūras līmeni, vai precīzāk nelīmeni, kāds tur valdīja. Es arī uzskatu, ka bija tomēr nepieciešams pārtraukt obligāto militāro dienestu Latvijas armijā, jo pārāk daudz “tradīciju” bija pārmantojušās arī pie mums. Es nesaku, ka tagad nevar to atjaunot, bet nebija reāli tik vaļā no visiem šiem pazemojuma elementiem, kuri atsevišķos gadījumos varēja beigties arī ar smagiem sakropļojumiem vai pat nāvi, ja visi atjaunotās armijas instruktori bija ar PSRS armijas pieredzi.

      Tagad varbūt būtu jāveido kas jauns, būvēts uz citiem pamatiem. Militārā apmācība noteikti nāks par labu valsts aizsardzībai, taču tajā nedrīkst būt šie ārprātīgie izkropļojumi, kuri brīžiem tika padarīti par normu. Somija, Izraēla varētu būt labi paraugi.

      • Pilnīgi garām par Latvijas OMD.
        90-to otrajā pusē jau ienāca virsdienesta instruktori, kuri nāca no LV omd instruktoriem. Dažus no tiem pat tagad esmu saticis, kuri dienēja manā laika un tagad vēl dien kā virsseržanti un štāba v-seržanti… No psrs omd LV armijā tradīcijas bija saglabājušās kā ļoti, ļoti vāja atblāzma. Uzlabojot apmācības programmu un līmeni, konflikti tiktu samazināti līdz minimumam.
        Bet nevajag iedomāties, ka armija (jebkurā valstī) ir tā vieta, kur katrs indivīds tiks uzskatīts par personību.

      • Politiķi, kas pūš vaigus uzrādot % tautas, kas “gatava ar ieročiem rokās…”, bet nesaprot, ka tam ir nozīme tikai tad, ja šiem % ir iemācīts KĀ un KO ar tiem ieročiem darīt, attiecībā uz OMD labprāt piesauc PSRS armijas šausmas. Tā pati tauta, kas “gatava” tam nekritiski piekrīt. Būt deklaratīvi “gatavam” hipotētiskam karam ir daudz vieglāk kā reāli “pazaudēt gadu” dienestā.

        • Pilnīgi piekrītu!
          Jo tai pašai “tautai” ir ērti nemaksāt nodokļus, pandēmijas laikā piesaukt pārkāptās cilvēktiesības utt. Visideālākais “tautiešu” plāns ir sūdu gadījumā emigrēt, bet, kad LV teritorija nosargāta/atkarota, atjaunot savu “likumisko” valdījumu pār savu nekustamo īpašumu un dabūt kompensāciju par tam nodarītajiem zaudējumiem.

          • Tāpēc skaidri likumā jāieraksta, ka izvairīšanās no dienesta kara laikā ir pielikšana pie sienas vai, ja tiek rokās pēc kara, garš cietuma termiņš ar visas mantas konfiskāciju. Lai par valsts nākotni lemj tie, kuri gatavi par to cīnījās.

            • Gan jā, gan nē.
              Jo karā paraus arī daudzus deģenerātus, kuri vai nu pārāk dumji sapras, ka varēja paraut pēdu, vai arī gribēja kara varoņus tēlot.
              Tagad padomā, ja tādiem dalbajobiem ļautu noteikt lietu kārtību valstī. Nu neiesi taču, Piparu pārfrāzējot par personībām dienestā, katram idiotam pēc kara piešķirt pa muižai un kalpam par nopelniem dzimtenes aizstāvībā.

              • Pēc Neatkarības kara jau bija diezgan izteikti, pie zemes dalīšanas veterāniem – bet dzīve salika pa vietām, tā vai citādi. Līdzīgi kā ar denacionalizāciju – taisnīgums prasīja nodot īpašumus personām, kam nav ne jausmas ko ar tiem darīt – bet kā angļiem patīk teikt “Muļķis un viņa nauda drīz vien šķiras”.

                • Nu, mana vecvectēva šādā veidā iegūtais īpašums joprojām ir manas dzimtas valdījumā… Diemžēl arī uz Brāļu kapiem man ir vieta pie kā aiziet… Tāpēc mantas konfiskācija dezertieriem un tiem, kuri izvairījušies no mobilizācijas, šķiet tikai loģiska. Iegūto īpašumu var atdot “muļķim-karotājam”, kurš var izlemt, vai jauniegūto īpašumu pārdot vai atstāt sev.

              • Klau, kāds ir šādu deģenerātu %? Vienkārši muļķi, kuri aizgāja, ir vērtīgāki, jo viņi aizgāja un darīja. Gudrīši, kuri aizbēga, pelnījuši mazāk.

      • Tas ir vājprāts kaut kāds, apbrīnoju cilvēkus, kas spēja kam tādam iziet cauri un nesajukt prātā. Varu tikai piebilst, ka mans tēvs, kurš dienēja paaugstinātas gatavības tanku pulkā Kaļiņingradā (ne kā tankists, bet auto šoferis), stāstīja – viņiem esot bijis tā, ka ģedi netīra atejas, neiet uz rītarosmi (iet pa taisno uz brokastīm), u.tml., bet nekāda pazemošana vārdiski vai fiziski neesot bijusi. Bet pulks dislocēts pie PSRS robežas pašos Rietumos, tādēļ tā arī bija, esot godīgi pateikuši, ka pulks paredzēts 10 minūšu ilgai kaujai, pēc 10 min uzdevums būs izpildīts un pulks samalts.

        • Kazarmu huligānisms bija apgriezti proporcionāls kaujas gatavībai. Es arī dienēju vienībā, kas miera laikā pildīja kaujas uzdevumu, tādēļ mana pieredze līdzīga kā tavējam fāterim. Mūs teicās sabumbos īsi pirms kara 🙂 . Pēc gada dienesta sāku baudīt privilēģijas, sākot ar 100. dienu pirms demobilizācijas pavēles vnk meditēju, pēc pavēles vēl divus mēnešus rupji nedarīju neko. Dembeļa albūmu nezīmēju, formu negatavoju, mājās aizbraucu civilā ancugā. Nezinu vai gribētu rukāt vienādi smagi (mācībās, fizo un saimnieciskajos darbos) no 1. dienas līdz pēdējai.

        • Es, protams, nevaru zināt, vai Liktors nepārspīlē vai tiešām precīzi atstāsta tur novēroto. Tajā padomju armijā esmu dienējies; ar ģedovščinu saskāros. Nedomāju, ka cilvēka ‘Liktors’ norādītā aina, ja tāda tiešām bija, var būt plaši attiecināta uz daudzām dienesta vietām. Nevienam padomju armijas virsniekam negribējās liekas problēmas. Es nevaru izskaidrot, kāpēc mani neatstāj sajūta, ka cilvēks ‘Liktors’ pārspīlē.

            • Vai šajā leģendārajā video redzamais ir ģedovščinas hardcore variants vai tā ir vairāk vai mazāk ir normāla lieta kazarmās, kurai gājuši cauri ne tikai Liktors, bet arī Pipars un daži citi bundzinieki?

              • Manuprāt, tas nav hardcore variants. Hardcore varianti ir tie, par ko min Liktors, vai teiksim tai pašā Labvakarā stāstīja, kā latviešu karavīram (kurš pats trenējās karatē un principā bija spējīgs sevi aizstāvēt) naktī uzsēdās virsū un sagrieza muguru ar žiletēm, vai kā viņš naktī uzmodies un pietrūcies kājās, un tajā brīdī uz viņa spilvena nolaidās ķeblītis, ar ko viņam tai brīdī sita. Vēl dzirdēti varianti, ka liek karavīram ar zobubirsti tīrīt tualetes grīdu. Bija gadījumi, kad pazemotie karavīri nošāva savus mocītājus un paši nošāvās. Vēl nesen Krievijas armijā bija gadījums, kad šāds karavīrs aizbēga prom no nometnes taigā/tundrā, ja nemaldos, viņu īpaši nemeklēja, un beigu beigās viņš gāja bojā.

                Es vēl padomjlaikos dabūju patrenēties karatē, un, godīgi sakot, pēc perebora man šis video sāka izskatīties tikai tad, kad ‘instruktori” sāka spert ar kājām, nerunājot par to, ka vienkārši bezjēgā dauzīja karavīrus. T.i., manos treniņos arī bija šādi elementi, droši vien tie ģedi arī bija dabūjuši patrenēties kādos austrumu cīņas veidos, un smēlās savu pedagoģisko pieredzi no turienes. Arī tais bērnu treniņos gan treneris mēdza sist audzēkņiem pa presīti (savā pirmajā treniņā tā dabūju pa saulīti , ka man melns gar acīm sametās), gan, ja kāds nogrēkojās, tad viņam visa grupa gāja garām un sita pa presīti (tiesa, saulīti un olas atļāva aizsegt, lai netīšām netrāpa). Vai, variants, ka viņš nogūlās, un visi skrēja pāri. Es to neuztvēru kā kaut ko briesmīgu, ja ir uztrenēta presīte, tas nav baigi sāpīgi.

              • Ja LV armijā manā laikā manā vienībā kkas tāds būtu noticis, tur būtu uzreiz krimināllieta. Turklāt par visu atbild rotas dežurants, kurš noteikti negribēs to ņemt uz sevi.
                Varēja vēl psiholoģiski masēt, bet ne pat pirkstu pielikt.

                • Šis ir analogo kameru laikmets. Tagad piekaušanas RU armijā ir retums, toties uzplauka psiholoģiskais terors, naudas izspiešana un novadnieku klani. OMD vervēšanas paņemieni pāriešanai uz kontraktu vispār krimiķis. Vēršu uzmanību RU PD ciešanas daudz neatšķiras no OMD, ja kāds te domā vilkt paralēles ar OMD iebūvēto kaitīgumu veselībai.

                  • OMD tur ir nelaimīgi zaldātiņi, kam sanācis tur nokļūt.
                    Kontraktori – varbūt iet reketēt specnaza kontraktorus nebūtu pati labākā ideja, bet tur jau ir daudz kontraktoru dažādos aizmugures amatos, apgādē, artilērijā u.c.., tos tad var slaukt, sevišķi ja priekšniecība ir aiz slaucējiem.
                    Bet nu par krievu pasauli viņi droši vien būtu gatavi cīnīties līdz pēdējam.

          • Tomēr, ģedovščina bija sistemātiska parādība.

            Šķiet, ka 80ajos gados tā kļuva izplatītāka un nežēlīgāka. Piemēram, mans tēvs, kurš dienēja 60ajos gados, ne par ko tādu saistībā ar savu dienestu armijā nestāstīja. Viņam gan laikam arī bija paveicies dienēt Latvijā.

            Atceros, ka atmodas laikā Labvakar rādīja sižetu vai sižetus par šo tēmu. Pēc tam diezgan aktualizējās jautājums par to, ka Latvijas jauniešiem nevajadzētu braukt dienēt ārpus Latvijas, un beigu beigās – vēl padomju laikā – tika pieņemts likums, ka studentus armijā nesauc.

            Viena krievu žurnāliste, kas rakstīja vai nu par Afganistānu, vai Čečenijas karu – neatceros, vai tā nebija Poļitkovska – grāmata bija izdota latviski – stāstīja par ģedovščinu tur izvietotajos spēkos. Tiesa, kaujā tad tie ģedi arī vilka duhus līdzi, bet sadzīves apstākļos bijušas gan piekaušanas, gan pazemošanas.

    • “krievinieku desanta tradīciju turpinātāji no Vagner ”
      Nav viņi nekādi turpinātāji. Vagner atlase ir minimāla, un arī atbilstoši pret karavīriem izturas kā pret lielgabalu gaļu. Citās ČVK – labāk.

      • Nu labi, pai ir kā Tu saki! Interpretēšu savādāk – sovjetu bidlas cietumnieku tradīciju turpinātāji. Tu protams zini, ka Ļaunuma Impērija savā būtībā ir būvēta uz cietumnieku poņaķijām. Tur moskovijas kaganāta Kremļa (valsts vadītāja sēdeklis (!!!) koncerzālē tiek rīkoti tā saucamā “šansona” koncerti. Krievinieciski ar vārdu “šanson” saprot nevis to ko ar to saprot francūži un latviete Marija Naumova!
        Krievinieciski “šanson” ir krievinieku zonas blatjarska pesņa, kur vārdi ir “feņā” . Un tos koncertus Ļaunuma Impērijas Kremļa koncertzālē par pienākumu apmeklēt uzskata visi moskoļu politiķi, kuri paši ikdienā runā feņā.
        Ir jau vienalga, vai Tu kādus sauc vienā, vai otrā vārdā, īstenībā svarīgi ir saprast viņu būtību!

        • Tā ir kā tu saki.
          Interesanti, no kurienes viņiem tās cietumnieku poņaķijas ir radušās? Un, vai kaut kur par to var sistemātiski izlasīt. Jo, tas ir diezgan precīzi – tas ir viņu valsts kodols šobrīd. Nesaku, ka bija cara laikos, bet šobrīd ir.

            • īstenībā apbrīnojami.
              Pietiktu ar nelielu grupu “sīriešu” lai šos buļļus nomīnusotu. Kaut kāda aitu psiholoģija..

                • Es ar tāpat nodomāju, kas ta tie par sūda karavīriem un vienību…
                  Ka tik nav kkāds izdomāts stāsts?! Šķiet kkāds absurds.

                  • Ja aiz reketa stāv augstākais kom.sastāvs, tad reketēs uz urrā un neviens tur ilgi ij pirkstiņu nekustinās, lai no tā tiktu vaļā.

                    • Bij tāds stāsts par Sužiem (varbūt izdomāta folklora):
                      Pa daļu pretī iet karavīri un nesveicinās. Viens apstājas un prasa:
                      -kas tu tāds?
                      – dembelis! Bet tu?
                      -virsnieks!
                      -arī nav slikti!..

                      Morāle: vai nu karavīram ir pašcieņa vai nav. Pakāpe nav svarīga.

                    • Es neatskatītos uz augstāko kom.sastāvu. Vienkārši noraktu un miers.

                    • Ja aiz reketa stāv augstākais komandējošais sastāvs, tad būtībā 80 gadu ģedovščina ir paaugusies vērienā un sistēmiskumā. Bijušie ģedi dara to pašu ko tad, tikai ar citām rokām un organizētāk.

          • Nē, tā nav, kā Liktors saka. Ļaunuma impērijas ideoloģija nebalstījās uz blatņiku ‘poņaķijām’. Tā balstījās uz komunistu ideoloģiju, tai skaitā tādām idejām, kādas ir ebreju ‘kibucs’, kā arī citas, ko Uļjanovs un tamlīdzīgi sarakstīja. Nu un, protams, ar anarhistu saukļiem aizmālēta tieksme slepkavot, laupīt un kontrolēt (instinktīva, kaut arī nepatīkama cilvēku sugas uzvedība). Blatņiku ‘poņaķijas’ ir savādākas. Es neteiktu, ka baigi pareizās, taču savādākas. Liktors nesaprot. Lai gan tēlo gudru. Un, šķiet, allaž pārspīlē.

            • Kungi. Jūs parāk dziļi rokat.

              Krievi ir beznacionāls tautu mikslis, kurš samērā nesen ir atbrīvojies no vergrutības važām un visādu apstākļu dēļ ir ticis ierauts smagu parbaudījumu un revolūciju karuselī, kas nav atļāvis izkristalizēties jebkādai identitātei. Un katrs jaunais samnieks izdomā blenderi griezt arvien niknāk un visu saduļķot vēl vairāk.

              Rezultāts ir kaut kāds uzpūtenis bez identitātes, kaut kādas vēsturiskas atmiņas, bet ar lielu kompleksu un problēmu bagāžu. Cietumā jau nav nekādas cietumnieku “poņas”, bet elementāra izdzīvošana. Krieviem tāda ir sabiedrībā, jo tā ir tik primitīva un vienkārša kā cietuma pagalms.

              Esošā vara jau nestumj propogandu, bet mēģina to uzpūteni kaut kā saformēt ar vienīgo un primitīvo, kas tam kopējs – imperiālisms, naids pret savādāko, ticība unikalitātei utt. Primitīvas dziņas tiek eksplutētas ar mērķi kaut kā to visu saturēt kopā.

              Nekā te īpaša nav. “Poņimaķ vseh glubin naših glubin” vai “Ruskih umom nepoņaķ”- skaudras realitates traumas izraisīta neveselīga nihilisma parākā pakāpe un jebkura racionalisma noliegšana, kas nozīme to, ka nekam nav nozīmes un katrs domā ko grib, jo realitāte ir tik skaudra, ka labāk par to vienkārši nedomāt.

            • Nu jā, bet daudzi no tiem pirmajiem komunistiem bija tādi ar kriminālu pagātni. Ne visi, bet, piem., ja palasa Suvorovu – kāpēc izveidojās GRU? Tāpēc, ka čekā bijušie zeki ar armijas izlūkošanu nenodarbojās un neprata nodarboties.

              • GRU bija vajadzīgs specifiskajai militārajai izlūkošanai. Un bija vajadzīga konkurējošā struktūra, jo šajā jomā bez konkurences nav iespējams panākt rezultātus un izmaksu konrolejamību.

Atbildēt uz Puteklis Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.