vara bungas: Tā ir kaut kāda sagadīšanās, bet daudz kas no tā, ko publiski prognozē RAND savos pētījumos, vai arī no tā ko raksta vai runā RAND vadošie autori, laika gaitā piepildās vai kļūst par meinstrīmu Rietumu politiķu izteikumos. Arī šoreiz vērts iepazīties ar RAND vadošā pētnieka Samuela Čarapa viedokli, kuram, vangoju, tulīt parādīsies daudz piekritēju. Raksts ir tapis pirms UA sāka ofensīvu, bet publicēts vienlaicīgi ar tās neoficiālo sākumu. Sagadīšanās? Nedomāju vis.
Esence ir izvilkumos (atvajnojos, raksts ir pagarš un citējams gandrīz pilnībā), īsumā, nedz UA nedz RU nesasniegs savus militāros mērķus, neviena puse nav spējīga iznīcināt otru, bet spēj karot viena pret otru gandrīz bezgalīgi. Rietumus tas nepamierina, tādēļ nepārtraucot militāro palīdzību UA, tiks meklēti ceļi sarunām ar RU, lai panāktu uguns pārtraukšanu ar rakstisku vienošanos vai bez tās. Tālāk dzīvosim -redzēsim.
[..] But it is now time that the United States develop a vision for how the war ends. Fifteen months of fighting has made clear that neither side has the capacity—even with external help—to achieve a decisive military victory over the other. Regardless of how much territory Ukrainian forces can liberate, Russia will maintain the capability to pose a permanent threat to Ukraine. The Ukrainian military will also have the capacity to hold at risk any areas of the country occupied by Russian forces—and to impose costs on military and civilian targets within Russia itself. [..] An effective strategy for what has become the most consequential international crisis in at least a generation therefore requires the United States and its allies to shift their focus and start facilitating an endgame. After all, the task of giving the Ukrainians a chance at a successful offensive campaign is already straining the resources of Western governments. But even if it goes well, a counteroffensive will not produce a militarily decisive outcome. Indeed, even major movement of the frontline will not necessarily end the conflict.[..] the optimistic expectation for the coming months is that the Ukrainians will make some gains in the south, perhaps retaking parts of the Zaporizhzhia and Kherson regions, or push back the Russian assault in the east.[..] In other words, no matter where the frontline is, Russia and Ukraine will have the capabilities to pose a permanent threat to each other. But the evidence of the past year suggests that neither has or will have the capacity to achieve a decisive victory—assuming, of course, that Russia does not resort to weapons of mass destruction (and even that might not secure victory). [..] Put differently, the war will end without a resolution to the territorial dispute. Either Russia or Ukraine, or, more likely, both, will have to settle for a de facto line of control that neither recognizes as an international border.
[..] While Western governments should continue to do all they can to help Ukraine prepare for the counteroffensive, they also need to adopt a strategy for war termination—a vision for an endgame that is plausible under these far-from-ideal circumstances. [..]
[..] In the short term, that means both continuing to help Kyiv with the counteroffensive and beginning parallel discussions with allies and Ukraine about the endgame. In principle, opening a negotiation track with Russia should complement, not contradict, the push on the battlefield. [..]
[..] An endgame premised on an armistice would leave Ukraine—at least temporarily—without all its territory. But the country would have the opportunity to recover economically, and the death and destruction would end. It would remain locked in a conflict with Russia over the areas occupied by Moscow, but that conflict would play out in the political, cultural, and economic domains, where, with Western support, Ukraine would have advantages. [..]
UPD1 Vēl daži raksturīgi izvilkumi no nemargināliem avotiem
- The Russian-Ukrainian war will end someday, but for the peace to be lasting, the West needs not only to help Ukraine to recover much of its lost territory, rebuild and enter EU; it must also refrain from treating Russia as a “permanent pariah,” according to Oxford’s Margaret MacMillan. Otherwise, “the future for both countries will be one of misery, political instability, and revanchism,” MacMillan warns in her essay for FA.
- The U.S. should attempt to reduce tensions with Russia by taking a number of unilateral steps in the nuclear arms domain, according to Harvard Professor Matthew Bunn. Inferring lessons from John F. Kennedy’s 1963 speech at American University, Bunn urged the White House to take several steps, including taking a portion of U.S. nuclear missiles off alert, committing to not being the first to use nuclear weapons unless the very survival of the U.S. and its treaty allies are at stake, and to pledge the U.S. would never deploy its missiles where they could reach Moscow or Beijing in just a few minutes. “None of those steps would endanger U.S. security. If reciprocated, each of them would improve security significantly,” Bunn argued in NI. In a commentary for The Hill, Harvard researcher Francesca Giovannini also called for using Kennedy’s nuclear legacy to avoid a direct clash between NATO and Russia, but warned that “Putin is not Khrushchev, and today’s America is no longer Kennedy’s America.” And according to Harvard fellow Nicole Grajewski’s take on lessons of Kennedy’s 1963 speech, “The relevance of Kennedy’s speech to the current U.S.-Russia arms control situation is clear: it calls for a return to diplomacy, open dialogue, and a recognition of shared interests.”
vara bungas 
Rietumi vēl ne tuvu nav palīdzējuši, cik varētu. Ja karu iesaldēs, tā būs Rus uzvara un karš turpinasies pēc 5, 10, 20 gadiem ar daudz lielākiem spēkiem ru pusē. Kuram to vajag?
Tiesa. Bet tā ir realitāte. Senā Roma vs barbari.
to VB
Un mēs būtu? romi vai barbari?
izmetam pētījumu miskastē un atgriežamies pie realitātes- nekāda kompromisa par robežlīnijām nebūs. orki tiks izmesti ārā no Ukrainas teritorijas un diskusija būs tikai par to, kā ru atgriezīsies starptautiskajos tirgos, paralēli izmaksājot reparācijas. tā būs daļa no finansēm Ukrainas ekonomikas atjaunošanai.
protams, visi nogurst no kara, bet ru kara turpināšanai jāiespringst līdz pēdējam, kamēr Rietumiem tas prasīs varbūt nepilnu procentu no ekonomikas. ru orki arī nevairojas kā truši, tāpēc drīz viņiem sāks trūkt cilvēkresursi.
Rietumu poligoni nav apstājušies un munīcija tiek iepirkta… ja neatbrīvos pēc mēneša vai pusgada, tad atbrīvos pēc 2-3 gadiem.
Ok. Vecie neko nesaprot. Definē savu end game stāvokli un pamato.
UA ir pilnībā atkarīga no ārzemju militārās palīdzības, kā šī palīdzība top mēs redzam, tā ir maigi izsakoties pakāpeniska. Līdz ar to donorvalstu politikas izmaiņas tieši un nepārprotami ietekmēs kara iznākumu. Šādi pētījumi formulē donorvslstu politiku.
Yes and no. Current Ukrainian military is dependent on military aid, but that in itself doesn’t mean that if aid were stopped, that the conflict would end. I can easily see a scenario where Russia continues its push and Ukrainians turn to more “terroristic” methods. There really isn’t going to be any frozen conflict in that sense, even if politicians and diplomats want it. What western thinkers fail to understand is that they actually aren’t in the drivers seat of this conflict – Russia and Ukraine are.
Also, just take a look at the Syrian war. There was no real western support (Turkey is playing its own game) and yet this conflict is still ongoing after 12(!) years. Now imagine the same scenario with Ukraine. One way or another, Russia is going to suffer the consequences.
ru ar karu nevar palikt gaisā karājoties, jo, ja tai nebūs donora, piem., ķīna, tad drīz izbeigsies resursi kara vešanai. Dažu mašīnu piegāde ahmatam pagaidām neskaitās, jo tas ir tikai bizness, ko ķīna veic ar abām pusēm. Arī “pilsoņu karš” krievijā vairs tagad nešķiet neiespējams…
Loģiskākais fināls ir vienošanās starp US/ES/Nato un krieviju/ķīnu, ka pirmais bloks “uzņemas šefību” pār Ukrainu, iekļaujot to savās organizācijās, un to “savalda”.
Otrais scenārijs, ka orki atkāpjas no UA teritorijas “humānu apstākļu” dēļ, lai mazinātu katastrofu sekas pēc (atom)katastrofas.
Par donorvalstu vēlēšanos un varēšanu turpināt atbalstīt Ukrainu man šaubu nav. Kko dot vai nedot tagad un tūlīt ir putas jeb aisberga redzamā daļa. Iedos visu! Jo kurš būtu domājis, ka Šolcs ir kvēlākais UA aizstāvis?! Paklausies viņa pēdējās runas savam elektorātam! Un vai Vācijai nebūs jaudas kko saražot un piegādāt? Sadot pa .irsu ru orkiem tagad ir pamatu pamats Eiropas drošībai, kas ir arī Vācijas ekonomikas un drošības pamatā.
Par tām putām- lidmašīnu, tanku utt došana nenotiek tikai ar pliku loģistiku, ko daudzi negrib saprast. Te jau daudzi pēc viena Leopard tanka iznīcināšanas sāk sev plēst matus, ka viss zaudēts… Lai uzbrukums būtu veiksmīgs, tam apakšā jābūt tehnikai, loģistikai, remontbāzēm, sakariem, apmācībai un vadībai. Tas viss prasa laiku un, lai ēterā nebūtu klusums, politiķi dzen putas.
Pirmkārt nekādu “endgame”, atskaitot pilnīgu Ukrainas sakāvi, neparedz pašreizējais krievijas režīms. Lai izslēgtu to arī tiesiski, tas “anektēja” neieņemtās Ukrainas teritorijas. Tāpēc čaraps kopā ar pārējiem “peacenikiem” var fantazēt pilnīgi jebko, tam nebūs nekāda sakara ar realitāti, tātad Krievijas pozīciju.
Bez tam viņš izliekas nesaprotam, ka jebkāda viņu izfantazētā “endgame” vienalga būtu tikai prelūdija nākajam Krievijas izlēcienam. Pašreizejais režīms neko citu piedāvāt nevar.
Krievijas endgame – Ukrainas militārā sakāve, Zeļenska “režīma” sabrukums.
Ukrainas endgame – 91. gada robežu atgūšana. Galīgais endgame – Pašreizējās Krievijas sabrukums, kas ļautu Ukrainai iestāties NATO un ES.
ASV un rietumeiropas valstu engdame – kamēr ukraiņi nepadodas, atbalstam līdz konflikta iesaldēšanai uz nenoteiktu laiku. Ukrainas panākumu gadījumā atbalsts turpinās uz case by case bāzes, skatāmies kā Krievijas reaģē.
Varu iemodāties situāciju, kur rietumi varētu nogriezt Ukrainai atbalstu, ja tas apdraudētu Krievijas stabilitāti, piemēram, potenciālā Ukraiņu ofensīva Krimas atgūšanai.
Nezinu gan.
Varētu piekrist, ka situācija pēc kāda laika tuvosies līdz “aukstā kara” klasikai un onkuļi rietumos jau sāks sev sist uz pleca, “redz kādi mēs malači” nomierinājām karojošās puses. Tomēr es vangoju, ka drīzāk Krievija atkal kaut ko reāli “sadirsīs” un tas pilnībā nokaitinās rietumu onkuļus, kas pieņems lēmumu, pilnībā un galēji atrisināt šī kara iznākumu.
Vnk padzīvojuši eksperti visu pievelk aukstajam karam, jo uz tā ir uzbūvējuši savas disertācijas pirms 30-40 gadiem, un neko citu nezin un negrib zināt
Ok. Vecie neko nesaprot. Definē savu end game stāvokli un pamato.
Man šobrīd ticamāka šķiet iesaldēšana (nevis vēlama). Ķīna sāks atbalstīt Krieviju uz kredīta, lai Krievija nezaudētu. Ķīnas mērķis nav Krievijas uzvara, bet maksimāla Krievijas novājināšana un pilnīga atkarība no Ķīnas. Vai arī sabrukums, teritoriju aneksija un Ķīnas protektorāts atlikušajā teritorijā. Praktiski tas var notikt tā, ka Rietumi un Ķīna vienosies izdarīt spiedienu attiecīgi uz Ukrainu un Krieviju par konflikta izsaldēšanu uz kaut kādas X robežas.
Ķīnai noteikti ir izdevīgs stāvoklis, kur ru naftu un gāzi var pirkt ar ievērojamu diskontu no biržas cenas, t.i. +- pašreizējais stāvoklis. Pret MRE kinteineru arī kādus sibīrijas apgabalus varēs iemainīt drīz
Ne ru uzvara, ne ru kapitulācija nav viņiem vēlamais scenārijs
+ tieši tā, izdevīgs ir kara turpinājums. Principā viņiem nav problēmas, ja Ukrainas teritorija tiek atbrīvota, galvenais, lai karš turpinās kaut vai pašas Krievijas teritorijā, tad pat vairāk labumus varēs sev izsist. Vai arī Krievijas pilnīgs sabrukums.
Charap ir tas mudaks, kurš pirms kara publicēja slaveno rakstu, ka ar ieročiem palīdzēt nau vērc. Sabiedriski-politisks darbinieks, ne pētnieks.
Ok. Vecie neko nesaprot. Definē savu end game stāvokli un pamato.
pētnieks, kurš izgāzies un nav publiski veicis Lessons Identified/Lessons Learned procesu manās acīs ir zaudējis jebkuru uzticamību.
Neesmu jomas lietpratējs, lai virzītu savus nākotnes modeļus. Dokumentētie Ķīniešu bruņubobiki Ru vienību bruņojumā iespējams ir būtiska izmaiņa situācijā.
Egas Moniz dabūja nobelu 49. gadā par lobotomijas pētījumiem, kas izrādījās pilnīga tufta un Mengeles līmeņa zvērība
Ja būtu tik bezcerīgi (ka Rietumvalstis neveicina Ukrainas reālu uzvaru pārskatāmā nākotnē), tad Stoltenbergs nebūtu paziņojis, ka Ukrainas uzņemšanas NATO ir faktiski jau izlemts jautājums, bet Rasmusens nebūtu brīdinājis, ka nepietiekamas rietumvalstu palīdzības gadījumā Polija ar vēl kādām NATO valstīm var patstāvīgi iet Ukrainai palīgā (līdz ar to tikpat kā ievelkot NATO karā).
PL iejauktos, ja UA draudētu stratēģisks zaudējums, par to šobrīd nav runas. Stoltenbergs nevar garantēt TR un HU atbalstu UA uzņemšanai, tādēļ var solīt jebko.
Pie pašreizējiem apstākļiem pamiers ir pilnīgi neiespējams. Sarunas gan var notik. Bezjēdzīgu sarunu pasaulē ir bijis daudz. Cīņa par mieru ir ļoti populāra, ne par ko nav jāatbild, ienes politisko kapitālu. Varbūt Charap sataisījies iet politikā vai atbalsta republikāņus.
Pamiers var notikt bez formālas UA-RU vienošanās, kas tiešām izskatās neiespējama. ZKorejai ar DKoreju joprojām nav formāla pamiera, bet nešauj.
Korejām 38. paralēle ir abu starptautiski atzītā robeža, līdz ar to tas nevienam nerada nekādas tiesiskas problēmas.
Situācija drīzāk būs līdzīga Izraēlas-arābu frontei starp 1967 un 1973. Nekāda “pamiera” tur nebija. Bija “izmērdēšanas karš”.
Korejām cita situācija, tur bīstami šaudīties, jo DKorejai ir ASV jumts. Ukrainai nav. Es pašreiz neredzu Ukrainā iespējas arī neformālai uguns pātraukšanai. Pārāk daudz pretenziju uzkrājies. Abas puses tic uzvarai. Zeļenskis un Putins ir pārāk daudz politiskā kapitāla investējuši šai karā, lai tagad norautu roceni.
Kimi absolūti nebaidās šaudīties. Korvetes torpedēšana bija kristāltīrs un neizprovocēts casus belli, tāpat artilērijas apšaudes un terora akti. Dienvidkoreja cieš un turpina barot.
Novērots, ka RAND rada tēzes, ko atkārto gan demokrāti, gan republikāņi.
Konkrēti čarapa piemērā – tēzes, kuras daudzi labprāt varētu gribēt atkārtot pašreizējā situācijā. Kā filmā “2 bultas” – “kranorečivij, obosnuj”.
Pēc viņa pirmskara pareģojumiem jebkurš ar minimālu pašcieņu ietu traukus mazgāt, nevis skribelētu savu “ekspertīzi” tālāk.
Vēl viens pierādījums, ka RAND formulē vai vismaz pamato US policy. Kad US sāka dot ieročus?
US bija pirmā valsts, kura sāka dot letālos ieročus, Javelin sāka nākt 2018. gada sākumā. Rakstelis parādījās tad, kad agresija kļuva nepārprotama (arī pašam čarapam) un ieroču piegādes no US un GB kļuva forsētas. Vairāk izskatās, ka tas “pamatoja” Vācijas politiku līdz Lambrehtes patriekšanai.
Man šķiet UK bija pirmie, kas deva nevis pārdeva.
https://www.rferl.org/a/ukraine-britain-500-million-loan-guarantees/31718323.html
Nepretendēju uz mega eksperta viedokli, bet arī sliecos uz Izraēlas Palestīniešu ”tusiņu’ un karšu izkārtojumu kur viens otru klusām slaktēs un darbinās savus Mosadus.
Es vairā ierosinātu runāt par Ukr armiju pēc aktīvā kara.
Man jau te privāti ir stāstījuši, ka paredz sociālas un kriminālas problēmas Europā. Daļa, pat pietiek ar pāris tūkstošiem, kas nevarēs vai negribēs atgriesties mierīgajā dzīvē.
Visādas albāņu un arābu bandas EU varēs klusām smilkstēt stūrītī.
Protams, psihologu palīdzība būs kārtējais Eiropas izaicinājums pēc kara un visi to zin. Domāju, ka tiks galā.
To JANIS
Atceraties, ka tās ziņas ar lielu degsmi izplata KF vadīti personāži – biedējot ka ukraiņi ir blēži, mafiija, Ukraiņu sieviete LV atņemot vietējām vīrus utt. un utt. Antisociāli elementi atradīsies katrā tautā. Bet jūs nekautrējieties, prasiet paziņām no kādiem avotiem šīs ziņa nāk, kas konkrēti teicis un ja viņi stulbi smaidīs un kaut ko murminās ka neatcera vai negrib teikt. Padomājiet kāpēc?
Sēdēt pie galda un ar tējas krūzi rokā spekulēt protams ir jauki, bet kā redzam realitāte (it īpaši kad runa iet par karu ar Maskavu) visu izšķir tas kas rēali notiek kaujas laukā……ne mēs šeit Latvijā ne RAND pētnieki vēl īsti nezinam kā beigsies UA pret-uzbrukums, cik daudz teritorijas ukraiņi atkaros, cik dziļi uzspers Rus armijai pa pakaļu, vai varēs ieņemt Melitopoli vai Mariapoli, vai spēs fiziski nogriezt Krimu nost no pārējām krievu okupētajām zemēm? Man liekas tieši šīs lietas visu noteiks, kad offensija būs beigusies tikai tad varēsim spekulēt tālāk kas būs un kas nebūs, šobrīd ir ”fog of war” ne velna nevar pateikt
Tēze “Regardless of how much territory Ukrainian forces can liberate, Russia will maintain the capability to pose a permanent threat to Ukraine.” ir maldinoša, kaut arī tehniski patiesa.
Jā, protams, zināmas Ukrainas teritorijas atbrīvošana vai neatbrīvošana nemainīs to, vai krievija paliek kā permanents drauds Ukrainai, tā pati par sevi pie “endgeima” nenoved, tur autoram ir taisnība.
Bet pilnīgi tāpat arī nekāda rakstiska vienošanās ar krieviju nespēj sniegt “endgeimu” un novērst šos draudus, tas taču ir acīmredzams un iepriekšējā praksē pierādīts; tāpēc aģitēt par pamieru un vienošanos kā ceļu uz “endgeimu” ir kaitnieciskas muļķības, jo uguns pārtraukšana šajā brīdī (turklāt paša autora minēto argumentu dēļ!) pie ilgstpējīga miera nenoved.
Ja kā nereālistiskus atmetam scenārijus par vienas vai otras puses totālu kapitulāciju, tad jebkura ilgtspējīga “endgame” minimāli kritēriji ir tādi, kur abas puses arī ilgtermiņā nespēj vai negrib uzbrukt. Priekš krievijas tas iestātos tikai tad, kad Ukrainu uzņem NATO un/vai ES; zemāka līmeņa “drošības garantijas” manuprāt nepietiks; priekš Ukrainas tas iestātos tad, kad vai nu ir atgūtas būtiskas teritorijas (manuprāt ir iespējams arī ne tikai 1991. robežu variants, taču noteikti ne šis te ar okupētu Zaporožjes/Hersonas reģiona daļu) vai arī ir liela asiņu izliešana un rietumu atbalsta trūkums piespiež ukraiņus samierināties ar to, ka toč nespēs. Viss cits ir tikai pagaidu pamiers uz kādu laiciņu.
T.i. “An endgame premised on an armistice would leave Ukraine—at least temporarily—without all its territory” – vārdi “endgame” un “temporarily” nevar un nedrīkst būt viena teikuma sastāvdaļa, šāds citāts tikai apliecina, ka autors pats saprot, ka tas “endgame” nav nekāds endgame.
Te ir divas dažādas “endgame” izpratnes. Endgame priekš ASV būtu konflikta iesaldēšana uz nenoteiktu laiku (Korejas situācija). Priekš Ukraiņiem tas, protams nekāds “endgame” nebūtu.
OK, jā, es arī piekristu ka Korejas situācija būtu de facto “endgame”. Es gan nepiekrītu ka ir reālistiski rēķināties, ka šājā pozīcijā RU-Ukr vienošanās pati par sevi noved pie Korejas ekvivalenta, kas turas desmitgades, nevis pāris gadus.
Korejā tas strādā, jo ir šis līdzsvars, kur abi nevar/negrib uzbrukt dēļ ārējām drošības garantijām – Ziemeļkoreja rēķinās, ka iejauksies ASV, un Dienvidkoreja rēķinās, ka iejauksies Ķīna, un tāpēc ir miers. Ukrainā tas ir iespējams, ja veidojas līdzīga situācija. Tam vajag, lai Krievijai ir tiešām nelokāma ticība, ka rietumi iejauksies tiešā veidā (nevis kā tagad) – un tas ir manuprāt tikai tad, ja Ukraina iestājas NATO; bet no otras puses, vai Ukrainai būs pārliecība, ka atkarot teritorijas ir bezcerīgi? Nu, ja šajā ofensīvā riktīgi noasiņos, tad varbūt, bet pagaidām neticu – Ukraina var zaudēt cerības tad, ja totāli apstājas rietumu atbalsts, bet tad savukārt cerības iegūst Krievija, un tad atkal nav iespējams miers.
Dkorejai pašlaik 100gadus vajag tos zkorejas deģenerātus, kamēr ua rēta vēl dzīva.
Lai gan skatoties uz demogrāfiju, vēl pēc 50 gadiem zkorejai būs tāds skaitliskais pārsvars, ka vinnēs tikai ar aukstajiem oeročiem un zirgu vilkmi.
Kaut kā šaubos, ka ZKoreja tik ilgi izvilks.