Cik tālu, tik labi (papildināts)


vara bungas: kopš jūnija sākuma informatīvākais apkopojums par UA pretuzbrukuma progresu no Kofmaņa un Lī (hipersaite zemāk).

Galvenās tēzes VB skatījumā:

  • This has become a war of tree lines, with shifts in the line often counted in hundreds of meters. Artillery fire and drones dominate the battlefield, as small groups of infantry advance through dense minefields, field by field, tree line by tree line.
  • Without air superiority, a decisive advantage in fires, and limited enablers to breach Russian lines, any military would have faced similar struggles in such an operation. This is especially so against a force that had time to entrench, preparing a layered defense replete with minefields and fortifications. VB: Gatava recepte NBS aizsardzības plāniem…
  • The Ukrainian military continues to struggle with scaling offensive operations, and conducting combined arms operations at the battalion level and above, with most attacks being at the level of a platoon or company.
  • There is no single answer to the challenges Ukraine faces. The problem cannot be reduced to a lack of Western tactical aviation. The more important factors remain ammunition, training, providing the necessary enablers, and effective resource management in a war of attrition.
  • Indeed, a poor understanding of how Ukraine’s military fights, and of the operating environment writ large, may be leading to false expectations, misplaced advice, and unfair criticism in Western official circles.
  • Ukraine’s summer offensive is coming down to the balance of attrition over time, which side has more reserves, and who can better manage their combat power in a prolonged slugfest. In order to sustain Ukraine’s war effort, Washington should support Kyiv’s preferred approach, which means resourcing ammunition for an intensive fight, providing the requisite long-range strike systems, and supporting enablers.
  • Ukraine’s initial plan appeared to be an effort to advance along several axes to reveal weaknesses that could reveal the best place to breach Russia’s main defensive belt. It is therefore likely that Ukraine sought to force Russia into a decision to deploy reserves to the front line, thereby reducing the Russian military’s ability to respond to a breach. Rather than a singular main effort, the campaign was split along several fronts to impose a dilemma.
  • While there is no way to truly know what percentage of combat power has been committed, at this point most of the Ukrainian brigades expected to be involved in the offensive, including air assault reserve units, are contributing to the fight in one fashion or another. It is unclear if Ukraine is transferring additional forces from other fronts, though some recent reporting suggests this might be the case. Russia has also deployed strategic reserves, including the 7th Guards Mountain Air Assault Division and 76th Guards Air Assault Division, and elements of its Dnipro task force in Kherson.
  • The initial (UA) assault fell victim to a myriad of planning, reconnaissance, and coordination issues, which have been widely covered in the news. However, as we explore these, it is important to note that any Western military forced to employ units with only a few months of training would have struggled with such challenges.
  • A Ukrainian brigade in the attack in practice is often two or three companies advancing, reinforced by armor, and support elements. A reinforced company or company tactical group is the main element of the assault. Even then, coordination is difficult and prone to mishaps, as the initial offensive illustrated. It takes an entire brigade to plan this kind of action. Significantly increasing the scale is a challenge for Ukrainian forces, especially among newer brigades who lack the experience and command staff training. The initial assault was the breaching effort, but it did not succeed.
  • Despite their size, brigades often have a limited number of platoons and companies that have assault training, constraining the forces available for such tasks. Ukrainian forces conduct mechanized assaults when the conditions permit it, but Russian minefields, antitank capabilities, and artillery remain a potent threat whenever Ukraine masses combat power near Russian defenses. This reality stands in stark contrast to expectations that hundreds of tanks or infantry fighting vehicles will charge forward into Russian lines in a cinematic assault.
  • Given the challenges the new brigades faced at the beginning, brigade assaults with multiple battalions instead of companies likely would have exacerbated coordination issues and led to greater losses. There is also a failure to appreciate that steep losses to the assault element can significantly impact a brigade’s ability to continue operations and the confidence of its command staff. This is especially so for newer brigades with non-veteran troops.
  • Western training efforts have suffered from being overly compressed, but also Ukrainian units are not necessarily trained in the West the way they would actually fight in Ukraine, using the same systems, tactics, techniques, and procedures. This is in part because Western training efforts cannot necessarily replicate said conditions. All of this points to the need for future Western training efforts to evolve — to become better linked to the realities of this war and how Ukrainian forces fight it — but also for greater understanding of the operating environment.
  • However, based on our research in Ukraine, it also appears the new brigades lacked sufficient unit cohesion and experience, making mistakes that experienced brigades were less likely to make. Not just the infantry battalions and breaching elements but also the artillery and supporting components were new, while the brigade staff lacked sufficient time to train. These brigades were also comprised of freshly mobilized personnel, many without prior military experience, with officers pulled from other units. The new brigades were unfamiliar with the terrain, having not been previously deployed in that area. Asking them to conduct their first assault, in some cases at night, was a tall order.
  • Despite the natural tendency to focus on settlements liberated, the balance of attrition will prove more significant in shaping Ukraine’s offensive prospects than anything else. This war has consistently demonstrated the difficulty of orchestrating a combined arms offensive against a prepared defense, with attrition proving the key enabler for maneuver warfare.
  • Given Russia’s layered defensive lines, minefields, and entrenchments, it was unlikely that the Ukrainian military will be able to attain a breakthrough without first inflicting high levels of attrition on the defending Russian force. That said, this process is not necessarily linear, and lines can collapse once available manpower is no longer available to defend them or reinforcing units cannot deploy in time.
  • Ukrainian forces prefer sequenced assaults, making fires the decisive element and exploiting with maneuver, less so using fires as a supporting component of a maneuver force. Ukrainian infantry has been conducting assaults typically as platoon- and company-sized elements. This is painfully slow and by itself cannot generate momentum, but Ukrainian units are generally better than Russian ones in the close battle. Ukraine is also likely sustaining less attrition by operating in small, dismounted units, but it offers less of an opportunity to achieve a rapid breakthrough.
  • Ukraine has killed multiple Russian generals in Storm Shadow missile strikes and has targeted logistics nodes and key bridges. These strikes have complicated Russian operations, enabling progress, but by themselves, long-range missiles have not proven a panacea. Part of the reason is Russian adaptation after the introduction of HIMARS systems last year, hardening command and control nodes, dispersing logistics, and pushing supplies directly to the front.
  • Attrition makes for poor headlines, but it plays to Ukraine’s strengths, whereas attempting to scale offensive maneuver under such difficult conditions does not.
  • In the south, the Russian military entrenched at the level of a combined arms army. In practice, this means overlapping minefields, strong points, concrete reinforced trenches, bunkers, and multiple defense lines with communication trenches between them. Russian forces have also adapted with nasty innovations — for example, decoy trenches mined with explosives that can be remotely detonated once they are occupied by Ukrainian soldiers. VB: NBS, ar ko mīnēsim priekšlaukus?
  • Russian forces have deployed more mines than normal in Russian doctrine, according to our field research. Individual Russian company positions generally have minefields with hundreds or thousands of TM-62M antitank mines in front of their positions. They have been stacking three TM-62M mines on top of each other specifically to destroy — not just damage — the mine-rollers and trawls used by breaching vehicles and tanks. These are supplemented by TM-83 explosively formed penetrator antitank mines, often placed in tree lines to target tanks and armored vehicles from the side as they drive down the dirt paths that frequently run parallel.
  • These antitank mines are often mixed with antipersonnel mines to inflict greater losses when vehicles are disabled, including PMN-4 pressure plate mines, OZM-72 bounding mines, and MON-50 and MON-200 directional fragmentation mines. Russian forces are also using FAB-100 and FAB-250 aerial bombs as improvised mines. Russia is remotely deploying mines with artillery, ISDM Zemledeliye mine-laying systems, and even drones, such as the POM-3 and PFM-1 antipersonnel mines. These are used to refill lanes cleared by Ukrainian sappers and to mine roads behind Ukraine’s front lines. Ukrainian mine-clearing vehicles, including those that carry mine-clearing line charges, are a priority target for Russian defenders and antitank guided missile teams. VB: Interesants kāzuss, vai tik iebrucējam-agresoram nav jeievēro okupētās valsts likumus un starptautiskās saistības? UA ir Otavas konvencijas dalībvalsts, kas aizliedz pretkājnieku mīnas.
  • mines force them to move in a slow and deliberate manner to reach them. Even when infantry units can advance on foot, lanes have to be cleared to bring up vehicles. VB: PK mīnu teorētiskā esamība padara pretinieka pārvietošanos lēnāku. NBS PK mīnu spēja ir atņemta.
  • The coming weeks are likely to prove decisive, as the battle hinges on available reserves and resolve. Despite recent advances in Staromaiors’ke and Urozhaine, Ukrainian forces are approximately 11 kilometers from the main defensive line along the Velika Novosilka axis, and it appears they have shifted resources to the Orikhiv axis instead. Though the distance to the “main lines” is a less relevant metric than the attrition being inflicted. What matters most is where Russian forces choose to concentrate and man their defense.
  • For Russia, the problem is straightforward: The entrenchments matter most if they’re manned. If their forces are degraded, and they lack reinforcements, these defenses will slow down but not impede Ukraine’s advance. It also depends whether Russia chooses to employ its reserves for counterattacks or to man the multiple lines of defense. For Ukraine, the primary challenge is not in breaching Russian lines, but rather doing so with sufficient forces in reserve to exploit that breach toward its objectives.
  • The Russian military is rotating troops through the front line, but that force has been steadily worn down. On the other hand, Ukraine has also expended considerable combat power fighting in the first line of Russian defenses before reaching the other defensive belts and entrenchments. The course of this battle is therefore increasingly determined by who has the most reserves available and who pursues the best force management strategy over time.
  • Russia appears to have added a fourth motorized rifle battalion to the regiment’s table of organization, which lacks armored vehicles like the other battalions, to provide more infantry. Compared to its prewar structure of three motorized rifle battalions, the 291st defended with a force closer to the size of six or more infantry and motorized rifle battalions plus a tank battalion and other supporting assets.
  • Compared to Russian defenses earlier in the war, the 291st Motorized Rifle Regiment had been defending less frontage — approximately 11 kilometers — and with additional reinforcements had sufficient forces to maintain a second echelon of defenses as well as reserve.
  • The challenge with the ongoing battle for Bakhmut is that the opportunity there cannot be exploited without pulling units from Ukraine’s southern offensive. Behind Bakhmut, Russia has better established lines of defense, making a breakout unlikely. At Bakhmut, many of Ukraine’s best units are fighting in a supporting offensive, while its newer and less experienced units are on the strategically significant axis in the south
  • Combined arms operations, coordinating airpower with land forces, are much more difficult than just integrating infantry, armor, and artillery. Ukraine’s military is doctrinally, and structurally, oriented toward decisive employment of land-based fires, not airpower. In Western countries, it is often the opposite.
  • Similarly, Ukraine has extensively employed Storm Shadow air-launched cruise missiles in this offensive, with range and payload similar to the long-sought-after Army tactical missile system short-range ballistic missile. By itself, Storm Shadow has made a notable contribution, but has not proven to be a “game changer.” Russian adaptations have also complicated the picture. The Russian military no longer relies on massive ammunition depots near the front lines. Instead, ammunition is often picked up by trucks at rail stations in Crimea or Russia, which are transferred to units in Ukraine. The transfer points change regularly, and a missile strike will not cause the same level of disruption as occurred in the summer of 2022 when HIMARS first arrived.
  • Western nations need to develop a long-term plan to sustain and improve Ukraine’s war effort instead of pinning hopes on the next capability that will be introduced on the battlefield. For example, the Army Tactical Missile System would be a useful addition to Ukraine’s arsenal and should be provided, but there needs to be a more holistic approach to increasing Ukrainian capabilities. Often it is more about the basics — more M113s, Humvees, light mobility, night vision, and mine-clearing equipment could have more impact in aggregate than any one advanced weapons system.
  • Looking at where the offensive stands today, Ukraine’s decision to attrit Russian forces via fires and advance incrementally with small units played to its strengths. This is a grueling fight. The combat power and reserves available to both sides will play a significant role in determining the outcome. Ukraine’s offensive neither is over, nor has it failed.

avots

UPD1 Praktiķa novērojumi

68 domas par “Cik tālu, tik labi (papildināts)

  1. Sekojot šiem ieteikumiem, valstij vajag nacionalizēt vismaz 20 km pierobežas zonu un to nomīnēt pēc krievu parauga, bet nav ticams, ka kāds to varētu izdarīt..

    • Lai piedāvā kaut ko citu. Bet gan ukraiņu aizsardzības līnijas Donbasā, gan krievu Surovikina līnija demonstrē efektivitāti pat, ja meningotas ar ļoti nepieredzējušiem karavīriem. + artilērija un droni protams.

    • Ja gribētu kārtīgi un nopietni gatavoties klopei, tad tā arī butu lietas jāplāno, nekas mega inovatīvs tas nav (Somija līdzīgi arī plānoja savu aizsardzību Aukstā kara laikā, mīnu tur bija dudz un visur, krievu robeža uz Ļeņingradu tiktu nosēta ne pa jokam). Bet kā zinam , pie mums kara un kara draudu nav , tapēc plānot negribās

    • Mūrnieces kundzei arī šo kāds ir pačukstējis. Pirmo reizi dzirdu, ka bez žoga domā arī par AT mīnām un betona šķēršļiem robežas nostiprināšanai. Tā jau vēl līdz kājnieku mīnām aizrunāsies. Vārdi jau koncepcijā skaisti sarakstīti, jāskatās, kā būs ar darbiem https://www.youtube.com/watch?v=rRLgLiThZcs

      • Ar VAK kkāds falstarts, jo prezentē tekstu, kas nav publicēts. Loģiski būtu prezentēt pēc apstiprināšanas Saeimā vienlaicīgi ar publikāciju.

        • Viegli izskaidrojams ar jauno “nacionālās nodevības” koalīciju, kurā izskatās viss spēka un loģistikas bloks atdots Pro, bet kadri ar krieviem draudzīgu ievirzi – cenšas noprezentēt pirms lielais plāns aizslaucīts vēstures mēslainē.

        • 1. Un bieži Saeima tur ko pieraksta klāt? Gan jau teksts tāds arī paliks.
          2. Mīnas, kā reizi varētu ražot Latvijas industrija. Vismaz korpusus.

  2. Vai ru stratēģija var būt sagatavotās aizsardzības līnijas sadzīt pilnas ar čmobikiem pēc 3 dienu apmācības? Parādīt, uz kuru pusi jāšauj, un otrā pusē čečenu zagradotrjad.

  3. Lasot rakstu rodas jautājums – cik tad ilgi vajag apmācīt ukraiņu vienības, lai tā būtu pietiekami apmācītas šādam pretuzbrukumam? Kāds var atbildēt?

    • Te tāpat kā ar būvniecību no “Ātri”, “Lēti” un “Kvalitatīvi” tu vari izvēlēties jebkuras divas kategorijas. Pieņemsim tev ir karavīri pēc OMD 1 brigādei (3K). Tas pagaidām ir bars. Pieliekam klāt PD virsniekus un instruktorus (300). Karēvji ir mācīti OMD laikā individuālo/speciālo iemaņu atjaunošanai atvēlam 2-3 mēnešus. Tad sākas treniņi vada sastāvā, ņemot vērā ka šādu vadu tavā brigādē ir 100 bet instruktoru un komandieru maz, tad 3 mēneši minimums. Rotu sastāvā apmācībai jau vajadzīgi poligoni, kuru nav/trūkst, +3 mēneši vismaz. Bataljonu sastāvā mācības vispār ir nereāls darbs, pusgadu tādas gatavot ir mega ātri. Tālāk brigādes štābu mācības (bez reālas kustības, bet izmantojot štata sakarus), lai iemācītos visu to bataljonu un atbalsta saimniecību koordinēt savā starpā turklāt kara nenoteiktības un pretinieka pretdarbības apstākļos – pusgads, gads un tad vēl jāanalizē rezultātus, lai veiktu nepieciešamās korekcijas. Kas tur sanāk kopā? 2-3 gadi optimistiski.

      • >Kājnieki 6m, instruktori un virsnieki gadiem.
        > 2-3 gadi optimistiski.
        Skaidrs. Iznāk, ka daļa UA spēku (mobilizētie un jaunizveidotie) devās pretuzbrukumā nepietiekami apmācīti. Krieviem tas pats, bet viņiem vieglāk, jo viņi sēž nocietinājumos aiz mīnu laukiem. Kofmanis un Lī par to arī raksta. Iespējams, ka UA pārsteidzās ar pretuzbrukumu. Varbūt vajadzēja labāk sagatavoties un sākt to vēlāk. No otras puses arī RU vēl vairāk nocietinātos, apbruņotos, labāk apmācītu mobilizētos. Cik garš tik plats! Ja krievi dosies pretuzbrukumā, tad viņiem būs līdzīgas problēmas, jo arī UA pamatīgi ierakusies. Tas ir stratēģiskais strupceļš. Pozīciju karš līdz resursu izsīkumam, kā pirmajā pasaules karā. Lai negaidītu līdz resursu izsīkumam vajadzīgi jauni risinājumi. Neviens nezina kādi.

        • Galīgi nav 1PK. ASv pīpē maliņā un limitē piegādes, lai frontē būtu līdzsvars/lēns ua progress. Baidenam vajag nelielu ua uzvaru un deeptate vajag labvēlīgu krieviju, kas sadarbojas ar rietumiem pret ķīnu. Vai tas teorētski ir iespējams???
          ua uzbrukuma objektīvu vērtējumu mūsu dzīves laikā neredzēt – abu pušu mērķi, resursi un zaudējumi nav un drīz nebūs publiski zināmi.

    • “pietiekami” ir ļoti stiepjams jēdziens.
      piedevām ukraiņu komandējošā sastāva iepriekšējā apmācība ir līdzīga kā ZS- pakāpes un amati visdrīzāk neatbilst izglītībai/zināšanām/profesionalitātei. tagad tas prasa mēnešus, lai to daudzmaz labotu Nato poligonos ar Nato instruktoriem. savādāk var sanākt, ka ierindnieks pēc 2-3 mēnešu pamatapmācības būs teorētiski gudrāks par savu nodaļnieku vai vadinieku.

  4. pieļauju, ka vada līmenis ir visapmācītākais līmenis, kurā komandieri spēj pilnvērtīgi plānot un vadīt uzbrukumus. tas ļauj ekonomēt dzīvā spēka un bruņutransporta resursus, bet neļauj ātri virzīties uz priekšu.
    kkur dzirdēju, ka ES papildus līdz gada beigām apmācīs vēl 40k pax. un šie būs ne tikai mobilizēti, bet arī apmācīti, atšķirībā no ru mobikiem.

  5. Draugi!

    Fantastiska ziņa – 2028.gadā mums būs jaunas kājnieku kaujas mašīnas!

    https://www.sargs.lv/lv/nbs/2023-09-05/latvija-lidz-2028gadam-varetu-iegadaties-jaunas-kajnieku-kaujas-masinas

    Laba ziņas visiem CVRT nīdējiem!

    P.S. Nostaļģija. Atceros 2000 – go gadu sākumu, kad bija lepnums iekāpt ZS mācībās zviedru humpalu vāģī. Un tagad……. modernas kaujas mašīnas (kurās Mosķis protams neiekāps, bet vismaz parādēs redzēs)

      • Generālleitnantam Graubem cieņu un godu! Kopā ar Dr.Pabriku viņi sarūpēja mums labāko ko tobrīd varējām atļauties.

          • Ja nopirktu marderus, .iršana pa perimetru būtu tāda pati kā par cvrt. Piedevām uz apkopēm visdrīzāk vestu uz Vāciju. Tākā izvēle bija pareiza.

                • Tad ko tad mēs ieguvām? Mistisku “platformu” kas tā arī neieguva ATGM? Pseido IFV? Cvrt kuru mums nav kur pielietot kā cvrt pienākas. Vai ieganstu saukt kbr par mehanizētu, kas ir nonsenss.

                  • Mēs ieguvām vispasaules slavu. Nu tādu ar nokrāsiņu un smaciņu, tomēr slavu. Redz’ka mošķi ar to lepojas.

                    • Kas par smaciņu? 2013.gadā bijām militārie bomži. Pabriks ar zinošu NBS konsultantu palīdzību atrada mašīnīti, kuru vismaz ar triecienšauteni nevar cauršaut. Par ko te jākaunās.? No Scaniām ar brezentu pārgājām uz CVRT.

                      Mošķis pat bija lepns un pacilāts 2015.gada 18.novembra parādē redzēt šos pirmos 4 tanciņus.

                  • NBS ieguva pieredzi par samērā lētu naudu.
                    Vēl muļķīgāk būtu nopirkt par dārgu naudu jaunus boxerus, kuri braukātu tikai pa ceļiem vai platformas, kuras jāremontē būtu ārzemēs.
                    Un nav arī tā, ka SzS nelieto cvrt, jo nezin, kur tos lietot.
                    Es neesmu no tiem, kuram svarīgi, lai skaisti izskatās vai pareizi izklausās…

                    • Tikai nesaki ka šī te nejaušā laime tika rūpīgi plānota. ” iepirksim pieredzi, bet par to nevienam neteiksim” . Protams ka lieto, kur liksies. Un vēl var slavēt tos TV, jo pēc definīcijas nebrīvi cilvēki.

                    • Man ir diezgan pajāt cvrt no.irsēju personīgā attieksme pret AM/NBS personālijām.
                      Diemžēl pašiem no.irsējiem cvrt, marderi, cv90, boxeri utt ir tikai cipariņi excelī, jo viņiem galīgi nav poņa par šo platformu ekspluatāciju, apkopi, remontu, apkalpju apmācību utt. Mani šādi viszinīši tikpat tracina, kā citus “tanku mednieku”, “viss ir čotka” un “guļam mierīgi” sludinātāji.

                    • CVRT ekspluatācijas izdevumi arī nav 0, bet galvenais, ka CVRT netuvina mūs mērķim “katram NBS kājniekam vietu tankā/IFV/APC”

            • Kurš tev teicis ka Marders būtu jāsuta uz Vāciju? Somija savus padomju BMP-2 paši remontē un uz nekādu Krieviju neved, leiši savus M113 arī nekur neveda bet vienkārši pasūtija vajadzīgās detaļas no ražotajiem un paši savos boksos arī remontēja. Nav pilnīgi nekāda iemesla kapēc ar Marderu būtu savādāk.

              • Leiši ilgi siekalojās gar marderiem, bet finālā atteicās. Arī pzh2000 ilgi vadāja uz Vāciju… M113 projektā vācieši tomēr piekrita dalīties ar saviem know-how resursiem. Tev ir pierādījumi, ka vācieši piedāvājās arī ar mums dalīties ar šādām zināšanām un stendiem par marderiem?
                Tieši cvrt projektā atklājās šīs te herņas, ko excel tabulās neredzēs. Nākošā skola bija “sūda” sixvīleri, jo kurš ta varēja iedomāties, ka eļļu tiem drīkstēs mainīt tikai tie, kuri bija Somijā “kafiju dzert”… Paldies dievam, ka ar laiku to visu “izķēra”. Ceru, ka ar Patria projektu jau viss notiek saprāta robežās…
                Ne super jaunie leišu boxeri (kur ilgi nevarēja torni ar platformu salāgot), ne vecie igauņu cv90, ne nenopirktie marderi nav tā vērti, lai mēs te matus plēstu. Domāju, ka uz šo brīdi SzS pats ir sapratis, ko viņiem konkrēti vajag. Cik pīpētavā runā, itkā Bredliji Ukrainā sevi labi pierādījuši…

                • pzh 2000 vai Boxer pret Marderu ir kā apelsīns pret kartupeli, patiešām domā ka tās ir salīdzināmas tehnikas? Apkasties kas pa tehnologijām tajā Boxerā iekšā stāv un tad paskaties kas ir iekšā Marderā no 60. gadiem. Tu salīdzini pilnigi jaunas ”cutting edge” tehnoloģijas no 2021. gada pret tadām kas ir vecākas par tevi 😀
                  Plus atgādinašu ka mūsu jaunos HIMARS un IRIS-T arī neviens te uz vietas nespēs ”saromontēt”. Bradlijus arī neviens nespēs, tie arī būs jāsūta prom.

                  • nevienu brīdi neesmu salīdzinājis pzh2000 vai boxer ar marderu. izstāstīju tikai par kaimiņu pieredzi.
                    tajā pašā laikā arī mardera uzturēšana 10 gadus atpakaļ būtu pārāk ciets rieksts mūsu mehiem, jo vajadzētu plašākas telpas un jaudīgākus stendus.

                    • Musu būvnieku lobijs ar prieku tev būtu 10 gadus būvējis telpas un stendus. Pasarg dievs, kad mums bijušas problēmas telpas uzcelt armijai? Sporta zales ceļās kā sēnes no lietus

              • Vai manu vai….nekur Jūs netiksiet no Mošķa vaļā. Mošķis šeit būs un paudīs patiesību arī turpmāk.

            • Šis būtu visprātīgākais risinājums, jo ukraiņiem vajag jebkādus riteņus un ķēdes, lai savus WIA evakuētu. Mēs, pie viena, atkal lielāko donoru godā uz kādu milisekundi nokļūtu.
              Vienīgi, ja tagad atdodam cvrt, tad vispār bez transporta paliekam…

      • Tur tiešām ir rakstīts :”… lai pārapbruņotu Mehanizēto kājnieku brigādi un nākotnē nomainītu kaujas IZLŪKOŠANAS kāpurķēžu bruņumašīnas… ” vai es nepareizi izlasu spējīgas kāpurķēžu platformas un tanku mednieki?
        Izskatās, ka Viļņā ir atlidojis kāds pendelis ar piedāvājumu no kā nevar atteikties. Diez kas pie mums atbrauks. ASV vecie Bredliji, CAN vecie M113, ko mēģinās pārdot par IFV vai tomēr CV90, lai ir kā EE.

          • Es par CV90, bet jānomaina lādiņu padeves automāts, ja vēl nav nomainīts jaunajiem modeļiem). Ukrainā ir kasetēs pa 3 lādiņiem. Vajag lentu.

        • Jā, loģiski liktos, ka pirktu ko līdzīgu kaimiņiem, tātad, CV90 vai Boxer, bet, ņemot vērā, ka, šķiet Gaugers teica ka vajag kāpurķēžu KKM, tad jau CV90.
          Un, gan jau ka pirks jaunus, kur liksies.
          Bet, kādu tieši kāpuru, to varam tikai minēt.

      • CVRT prodžekts taču bija uz 20 vai 30 gadiem, nekur tie nepazudīs. Neviens šeit cvrt nenīst – ok izlūkošanas retromašīna, ko pārdeva publikai kā tankumednieku. Tagad KKM būs tanku mednieki, pēc 8 gadiem tankus pirks kā tanku medniekus, izvietos Fort Graube, un šamais ar putām uz lūpām kliegs, ka vienmēr bijis par tankiem nbsā.

        • Ja noņems nost no PD brigādes, tad tie CVRT arī ātri pazudīs…..neviens cits NBSā viņus negribēs un ja pat gribētu nespēs uzturēt ierindā (nekur citur izņemot Ādažus tādu boksu un mehāniķu personāla daudzuma nav un arī nebūs, nekādi zemmesargi ar to nevar pacelt ar savām spējam). Vai nu viņus iekonservēs (iespējamai 2. PD brigādei kas varbūt kaut kad radīsies), vai drizāk prom uz Ukrainu un beigta balle.

            • Tādi paši iemelsi kapēc neviens NBSsā neplāno dot zemmessargiem M109 haubices vai Spike pret-tanku raķetes vai HIMARSUS (visas no tām sistēmām ir and būs tikai un vienīgi PD personālam, nekādi zemmessargi tur netiek laisti klāt)……20 dienas gadā hobijisti nav spējīgi neko tādu ne uzturēt ne iemācīties normāli pielietot.
              Patria ir tāds pats gruzaviks kā Volvo vai Scania tikai ar bruņu virsū, tur nav ne hidrauliskas ne kāpurķēžu ne optikas ne liegabalu. Teikt ka tās ir salīdzināmas lietas ir kā teik ka žigulis ir tas pats kā lielais kokvedējs ar iekrāveju ”jo tak abas mašīnas”

              • Neredzu nekādu problēmu, lai zemessargus apmācītu rīkoties ar cvrt.
                Lielākā problēma pagaidām ir tā, ka kāds izdomājis, ka bataljonā max mdui var būt tikai 30 gada laikā. Bet arī 30 dienās var uztaisīt daudzmaz normālu apmācību, ja pamati būs ielikti kursos Kadagā vai Alūksnē.
                Šī te mīta uzturēšana par zemessargu nevarību ir tikai kāda neizdarība apmācības plānošanā. Diemžēl daudzi vecie zemessargi blēj šim meldiņam līdz. Ja būtu vadības gribēšana, tad parādītos arī zemessargu varēšana. Tas attiecas arī uz m109 un spaikiem.

                • Nevienā normālā armijā pasaulē karavīrs netiek uzskatīts par normālu un apmācītu ar 30 dienām gadā. Beidz te fantazēt pasakas ka ”ar to pietiek’…..”Tas attiecas arī uz m109 un spaikiem” : Kas šī par nodevību!!! Tu uzdoršinies apšaubīt un gudri drist ka zini labāk mūsu NBS priekšniekiem??? Kauna nav Pipar 😀 ?

                    • Pašai ”pielietošanai” kā tādai varbūt nevajag, bet lai to verķi uzturētu un nesalauztu noteikti vajag……man pašam sanāca sarunāties ar PD karavīriem pilsētas svētku izstādē kur tieši bija izlikts pats jaunākais Spike SR variants (mazais, kā NLAW kuru var uz pleca nest 1 džeks). Ko man tur teica : Spike ir bruņojumā tikai PD un tikai tieši ”PD pret-tanku vienībās”, jo lai tu uz viņa kvalificētos ir jaiziet specials kurs un apmācība, plus ja iedosi kaut kādam dundukam tad viņš var to delikāto trubu ar optiku mežā ļoti ātri salauzt ar neizmanību. Nav nekāds čuguna Carl gustavs kuru pohui jebkurš dalbajobs var mest pret zemi un nebēdāt, un maksā tas Spike SR maksā arī dahuja naudas (kaut kādi 75,000 eiro pa 1 raķeti). Zemmessargiem tādi nespīd, un pat parastajam PD kājniekam arī nē

                • nejauc brīvprātīgu apmācību par DUIK ar līguma dienestu par atalgojumu. Par DUIK miera laikā neviens zs nestrādās PD darbu kas prasa kvalifikāciju, pienākumus un atbildību.

            • Drosmīgi teikt, ka spēj tikt galā, ja vēl pat gads nav riņķī, kad kāds ir saņēmis. Kā pats saki, pīpētavā runā, ka esot mēreni labs jājiens, lai veiktu ikdienas apkopes, nerunājot par nopietniem remontiem, kas sāks pieteikties, kad vairāk palietos.

    • Laba ziņa arī tādēļ, ka ap to laiku visi NATO pieejami vecie lūžņi jau būs izkausēti lielgabalu munīcijai, tāpēc lielāka iespēja ka neiegūsim second hand. Nu gan jau noskoposies un atkal no lētā gala, bet šoreiz vismaz ar kaut kādu ložberi. KKM jau nevarētu būt tikai ar tukšu torni?

  6. Redzētu cik ilgi/ efektīvi rietumu brigādes strādātu, kad par jebkuru cuposanos uzgaž tēraudu un uguni.

    Un diezgan rūpīgi vēl jaslēpjas no lancelotiem un vēl no darba brīvajā laikā atminējot kādu taciņu

    • 1. Rietumiem tāpēc ir lieli gaisa spēki, lai nomāktu pretinieku tik daudz, lai daudz gāzt virsū nevarētu.
      2. Labi apmācīta vienība izkliedēsies, ātri mācīsies no kļūdām un pielāgosies.

      • Kurai valstij ir 100 labi apmācītas brigādes?

        Un tiklīdz Tev ir 100-300stingeri neviena lidmasīna tur nebāzīs degunu.

        • Ja Tev ir 1000 lidmašīnu flote, droni, spārnotās un ballistiskas raķetes, tad tik daudz brigāžu nevajadzēs. ASV varētu būt 100 brigādes. Daļa gan Nacionālās gvardes brigādes.
          Stingeri ir tuvais gaisa atbalsts. Lido nedaudz augstāk un Stingeri neķers.

  7. Kā ukraiņi nogulēja visu šo nocietinājumu veidošanos? Ja jau tur stepē viss redzams kā uz delnas, tad varētu likties, ka ukraiņiem bija iespēja mīnētāju un racēju brigādes vismaz pirmajā līnijā padarīt visai darba nespējīgas, tās apšaudot vai apmētājot. Līdzīgi kā krievi savukārt tagad apgrūtina ukraiņu atmīnētājus.

    • Ukraiņi nogulēja? Vnk patin filmu atpakaļ, kad UA sāka saņemt bruņojumu nevis solījumus? Rietumi ar savu neizlēmību uzdāvināja RU vismaz 8-9 mēnenešu handikapu.

  8. Draugi!

    Apsveicu Jūs ar latviešu basketbolistu šodienas graujošo uzvaru pār Lietuvu un 5.vietu pasaulē!

    Kurš gan no mums nav pēdējos 30 gadus turējis īkšķus par mūsu sābru komandu Olimpiskajās spēlēs, kad tā veda medaļu pēc medaļas mājup. Kurš varēja tad iedomāties, ka mēs viņus spēsim pārspēt ar +35 basketbola laukumā.

    Un pats galvenais – armija šajā pasākumā ir kopā ar tautu!
    https://twitter.com/LeonidsKalnins/status/1699277097489813774/video/1

    P.S. Mošķis nešaubās, ka drīz pārspēsim viņus arī militārās gatavības ziņā. Tikai laiku un pacietību!

    Bet šodien – Prozit!!!

Leave a reply to zemeņu sargs Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.