vara bungas: 2024. gada 10. oktobrī pieņemti Grozījumi Militārā dienesta likumā, ar kuriem likuma 63. pants papildināts ar 2.1 daļu šādā redakcijā:
[..] (21) Rezerves karavīru, kurš savu domu, apziņas vai reliģiskās pārliecības dēļ nevar pildīt militāro dienestu, var ieskaitīt rezervistos. Ministru kabineta izveidotā valsts aizsardzības dienesta iesaukšanas kontroles komisija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izskata rezerves karavīru pieteikumus ieskaitīšanai rezervistos [..]
Kā pierādīt “reliģisko pārliecību” varu nojaust (jau bija), jāatnes izziņu no attiecīgā batjuškas. Bet kā pierādīt “domas” un “apziņu”, kas bijušajam PD karavīram vai zs (citādi nebūtu problēmas) neļauj atrasties rezerves karavīru rindās, tas tik būs uzdevums komisijai. Es tādus pieslēgtu pie poligrāfa, nevardarbīgi protams. Ja arī poligrāfs aizskar wannabe pacifista jūtas un tādēļ nav pielietojams, tad gan katru komisijas lēmumu par izslēgšanu no rezerves balstoties uz pacienta “domu un apziņas” stāvokli vajag automātiski pārsūtīt KNAB, jo aizdomīgi pēc velna.
vara bungas 
īsāk sakot, katrs, kurš negrib vairs dienēt, var legāli “kosīt”. Negribu apgalvot, ka Saeimā sēž pilnīgi debiloīdi, bet viņi noteikti pielīdzināmi vismaz jampampiņu līmenim. Diez ar kādiem argumentiem mani varētu piespiest pildīt militāro pienākumu pret valsti, ja es apgalvoju, ka tieši nākamajā dienā pēc dembeļa man nāca apgaismība, ka es nedrīkstu nogalināt un turēt ieroci rokās? Tur pat nevajag nekādu reliģiju, pietiek ar “savu domu un apziņu”… Gribēja būt deputāti, bet sanāca ņergas…
Beidzot ir kāds lēmums ko Pipars neizstāv! 😀
te nav ko aizstāvēt, ja “nevarēšanai” pildīt militāro dienestu, iemesls var būt ari pusmūža krīze, slinkums, nepatika pret pašreizējo valdību utt. Kad diskutējam par “būvnieku lobiju” vai cvrt piemērotību, tur ir argumenti no abām pusēm par energo efektivitāti, dienesta apstākļiem, prioritātēm, pieejamajiem resursiem, apvidu, taktikām, doktrīnām utt. Šeit nekā no tā nav. Tādus “pašus gudrākos”, kuriem kko “nokosīt” ir kā brokastis paēst, es omd redzēju kaudzēm. Tāpat man arī tagad ir “vienalga pajāt” par “brīvprātīgajiem” zemessargiem, kuriem tas ir ahūnais arguments kko nedarīt. Ja reiz esi ierindā un formā, tad pildi savus pienākumus tikpat čakli, kuri šeit ir dēļ pārliecības, dēļ nejaušības, dēļ tā, ka meitene pameta, dēļ seno laiku sentimenta utt!
Motivēšana ir komandiera atbildība. Tai nav obligāti jābūt agresīvai un vardarbīgai. Cilvēks ierindā apkārtējo pasauli uztver daudz savādāk nekā ejot pa ielu…
p.s. šī ir daļēja atbilde arī bgft.
no otra gala – vai ir kāda jēga ierindā no tiem, kas aktīvi negrib? Soda bataljonā ar ložberiem aizmugurē vienīgi
Maz ir tādu, kuri GRIBĒS, vairākums pildīs PIENĀKUMU, kuru “īpaši gudrie” cenšās no sevis nokratīt. Tiesa mobilizēt var arī rezervistu (civilo), bet rezerves karavīros tauta investēja ne mazums līdzekļu, paļāvās uz viņiem un viņi ir devuši zvērestu.
Vismaz kā mums rāda vēsture tajā pašā Somijā kur vienmēr ir bijis OMD un kara laikā viņi reāli visus večus bez baigajiem iznēmumiem sūtija karot baigi neprasot ”gribi, negribi”, ja karavīrs tiek ielikts ierakumos un skaidrs ka ”opciju nav”, tad cilvēka smadzene vismaz vairumā gadījumu tomer sēdēs un darīs kas jādara. Psiholigiski uzpiedīs gan kolēģu klātbūtne, gan domas par to ka tomēr atklāti būt valsts nodevējam ir liels taboo par ko tevi sodīs gan savi čomi gan ģimene gan sabiedrībā gan ļoti iespējams personīgi kara komisijas.
Nepatīkams topics par ko baigi negrib neviens runāt (it īpaši pie mums). Bet nu būtu jarunā, kara apstākļos tādi aspekti kā ”demokrātija” un ”civēka personigās tiesības” vairs nestrādā un tiks brutāli ignorēti. Tās tas vienmēr ir bijis un būs
Lieki jau teikt, ienaidnieks ar garantiju ignorēs visus tavus viedokļus un tiesības uz …. 😀
labāk kaut ko mācēt un kolektīvā iekļauties….
vēl liekāk teikt, ka visu pacifistu pīkstēšanu par savām tiesībām, maigi sakot, gribas izsmiet 🙂
Ja tā ir aizsardzības kauja un virsū nāk ienaidnieks, kas ar ložberi sakapās noteikti, tad zināma motivācija parādās. Jo dzīvot gribās.
lielākā sāpe par visu šo ir tā, ka politiķu kaismīgās runas par valsti un par pilsoņu patriotismu ar vienu šādu likumu tiek pastumta kaķim zem astem vai visdrīzāk iestumta kaķa zemastes caurumā. Izrādās, ka vieniem pienākums pret valsti ir jāpilda, ja viņi negrib “kosīt”, bet citi var smiedamies par to atklāti ņirgt, jo deputāti-jampampiņi ir pieņēmuši leģitīmu likumu, kas ļauj valsti nesargāt un paratizēt aiz citu mugurām.
Cienījamās politelites pārstāvji ilgi un patstāvīgi negrib normālu militāro spēku.
No sākuma mega daudz līdzekļu aizvirzīja koncertzālēm un sporta hallēm. Pēc tam bija brīdis, kad pendeļi spieda pacelt % aizsardzībai un talanti bija sadomājušies pabāzt zem NBS budžeta RS. Tas gan nesanāca.
Paralēli gadiem neviens negribēja dzirdēt par VAD.
Kad nu atkal atlidoja pendeli un nācās VAD ieviest, bija cerība, ka pasākums nobruks jo neviens takš negribēs. Sasodīts, VAD iznāca ļoti pat populārs.
Nu tad pamēģinās rezerves karavīrus, kas ir VAD mērķis, pašķaidīt ar domu un apziņas brīvību. Jo loģiski, ja ziepes nāks tuvu, liela daļa, gan jau var izdomāt būt domu un apziņas brīvi tālāk no mēsliem.
Ļoti vajadzētu pēc laika visus šos vārdus un uzvārdus, kas stāv blakus jaukajiem lēmumiem, kā minimus iemest atejas bedrē.
Nebija jau cerības, ka nobruks. Bija lielas bailes, ka VAD būs starpgadījumi un tas būs ļoti nepopulārs. Šobrīd atkal ir bailes, ka būs neapmierinātība, ja sauks daudzus.