vara bungas: Es ceru VB auditorija ir pietiekami psiholoģiski noturīga, lai uzklausot UA ne-drauga un ģeopolitiskā (ofensīvā) reālisma skolas korifeja Mearšeimera argumentāciju izdaritu no tās savus, pareizus secinājumus. Viņš, piemēram, uzskata, ka Trampa komanda nav pietiekami kvalificēta, lai efektīvi aizstāvētu Rietumu intereses pret RU. Tas ir, ne visu vajag skaidrot ar ļaunu nodomu, ja to var izskaidrot ar cilvēku muļķību vai nekompetenci. Nav iebildumu. Katrā gadījumā vērts ieklausīties un pieņemt zināšanai.
- Komentārs
- Reblog
-
Abonēt
Subscribed
Already have a WordPress.com account? Log in now.
vara bungas 
Meršeimeru paklausīties dažreiz ir interesanti, taču viņa un līdzīgi viedokļi balstās uz maldīgu premisu – proti, ka ir labāk (jeb mazāk slikti) noslēgt mieru ar ru tagad, nekā turpināt karu, kura rezultātā nosacījumi būs vēl sliktāki. Šādi nenoguris “informē” arī “patiesībai uzticīgais” Ļoha Arestovičs. Šī premisa balstās uz maldīgu pieņēmumu par to, ka, pirmkārt, noslēgts miers izslēgs kara turpinājumu jau tuvā nākotnē (kaut kur izskanēja, ka ru piedāvājot parakstīt papīreli par to, ka tā pēc miera noslēgšanas neuzbrukšot UA un Eiropai – smieklīgi, jo Lavrovs vēl nesen kādā kongresā apgalvoja, ka ru nevienam neesot uzbrukusi un neuzbrūk arī līdz šimJ). Otrkārt, teritoriju atdošana ru nozīmēs etnisko tīrīšanu, koncentrācijas nometnes, rusifikāciju, vates ievešanu no ru plašajām ārēm. No UA viedokļa tas varētu būt vēl sliktāk, nekā karot, līdz ar to šāds piedāvājums, visticamāk, netiks pieņemts. Attiecīgi, šķiet, ka nekādu vienošanos par miera līguma noslēgšanu – vai vismaz jēgpilnus pirmos soļus tās virzienā – panākt nebūs iespējams.
Vismaz zini, kurš tās tēzes ģenerē pirms tās pārņem interpretētāji. Vēl jāpagaida ko Fridmens teiks.
“labāk (jeb mazāk slikti) noslēgt mieru ar ru tagad, nekā turpināt karu, kura rezultātā nosacījumi būs vēl sliktāki.”
Šī ir interesanta tēze, ko parakt dziļāk. Ja pieņemam hipotētisku situāciju, kurā šodien noslēdz mieru (nez, gan Putins gan Zelenskis reizē dabū sirdstrieku, un viņu vietā atnāk kādi ciniski savas valsts intereses aizstāvoši, bet uz reālu kompromisu gatavi lai noslēgtu mieru šodien), vai šobrīd tie hipotētiski objektīvi sagaidāmie nosacījumi būtu sliktāki vai labāki nekā analoģiskā situācijā 2024. gada augustā? Vai 2022. gada augustā?
Man uz šo nav gatavas atbildes, jāpadomā, jo to daudz kas ietekmē – bet tā kā tas nav tik acīmredzami, tāpēc arī nedrīkst uzreiz pieņemt kā patiesību, ka turpinot karu nosacījumi būs vēl sliktāki, varbūt tieši otrādi – piemēram, ja salīdzina ar 2022. gada augustu, tad toreiz kara situācija bija daudz neizdevīgāka Ukrainai, nekā šobrīd.
“Turpināt karu” RU izpratnē un UA izpratnē nav viens un tas pats, jo UA knapi turas kopā (personāls), bet RU ir vēl gadiem kur smelties gan personālu, gan ieročus. RU “brūkoša ekonomika” šobrīd vispār nav faktors, lumpens ne to vien piecietīs. Bet Mearšeimers un citi to konstatējot “aizmirst”, ka UA-RU karš nenotiek uz citas planētas, US ir visi resursi, lai šo bilanci nosvērtu par labu UA, piemēram, reāli apkarojot RU ēnu floti UN , piemēram, piegādājot spārnotās raķetes. Resursi ir, bet ne Baidenam bija, ne Trampam ir vēlēšanās šādi ieguldīties. UA ir sīka vienība US acīs. US pataupīsies brīdim, kad vajadzēs glābt Rietumeiropu un tad vēl varbūt. Man ir sajūta, ka Ribentropa Molotova pakts 2.0 ir noslēgts un šobrīd notiek tā noformēšana atbilstoši informācijas gadsimta prasībām, tas ir ar puslīdz ticamu teātri.
Kur, pēc VB domām, šādā “Rubio-Lavrova” paktā ir ierādīta vieta Austrumeiropai un 3B? US interešu zonā, “pie naktspoda” vai arī, ja paši cīnīsies ar zobiem un nagiem, tad atkarībā no rezultātiem?
“paši cīnīsies ar zobiem un nagiem” nav ilgtspējīgs variants, vajag sabiedrotos. RU būtu pieņemama 3B baltkrievizācija ar formālo valsts atribūtu saglabāšanu, bet bez dalības Rietumu aizsardzības koalīcijās. Izdosies ar UA, var izdoties ar 3B. Mērķis: vispirms PSRS robežas, tad +-Varšavas pakta robežas, ko nemaz neslēpj.
Skaidrs, ko grib rus, bet ko grib ASV? Ekonomiskās intereses minimālas, taču potenciālajā konfliktā ar čainīzeriem pāris valstiņas ar milzīgu politisko atbalstu un pārsimts pakšiem.
No otras puses: cik prātīgi nolemtām valstiņām tirgot savas militārās tehnoloģijas?
Tur jau tā problēma, ka US negrib uzņemties neko, kas tieši nekalpo vai pat apdraud to nacionālās intereses (pie mums to sauc par “demokrātijas vērtību nešanu pasaulē”). Trampa, MAGA un atbalstītāju izpratnē tas viss ir zaudējumus nesošs liberālais fufelis, kuru dažas valstiņas liek par pamatu savai pastāvēšanai un tādēļ pašas vainīgas. Ja valstiņa atrod pie sevis retzemju metālus vai citus labumiņus, tas var mainīt tagadējo US nostāju, ne tādēļ ka US pašiem vajag, bet, lai reālie konkurenti nedabūtu. Valstiņām to jāsaprot un jāsāk čupoties (konfederalizēties->federalizēties), bet cerība, ka pēc 2028.gada viss būs pa vecam (US sargās) ir dzīva. Var jau būt, ka tā būs, bet ja nebūs…
Atkārtošos. Nav problēma, ka US primāri seko savām nac.interesēm, bet tas, ka kopš 1949.gada US labprāt uzturēja Eiropas drošibas garanta tēlu, ieguldīja daudz tā spodrināšanā un panāca paliekošu efektu (Eiropas demilitarizācija). Ja tagad US nodomāja mainīt kursu, tad būtu godīgi pret sabiedrotajiem noteikt adekvātu pārejas periodu, kura laikā garantijas saglabājas, bet bijušais “protektorāts” pārkārtojas dzīvei jaunajos apstākļos. 30-50 gadi būtu ok sarunu sākumam.
Atzīstam Taivānas neatkarību (apmaiņā pret mikročipu ražošanas centru LV)? Nesāksim kļūt interesanti MAGA?
Ar ko mēs drošības ziņā atšķirsimies (uz labo pusi) no Taivānas? Cik garš tik plats. Kko citu jādomā.
Kurā pusē esam mēs?
Lemšanas stadijā. Kontekstā ar Arktiku. No sarunu loģikas viedokļa RU objektīvi pamatoti var prasīt Somu līcim alternatīvo izeju pie Baltijas jūras, kas var būt gan koridors uz Karaļaučiem, gan 3 lielākās LV ostas. Neatrisināts paliek jautājums par Dāņu šaurumiem, bet tas vienmēr bija neatrisināts. Jāsaprot, ka RU vai tās Moskovijas atlūza nekad ne pie pie kādiem apstākļiem izņemot spēku neatteiksies no militāri – ģeogrāfiski (vs politiski) definētām robežām (kalnu grēdas, jūras, okeāni, lielās upes vai ezeri). 3B RU līdz šim neuzskatīja par lielu problēmu, jo mēs bijām pašu spēkiem un ar sabiedroto kluso atbalstu de facto demilitarizēti. Ja “Sprūda līnija” betonēsies un mīnēsies, ieroču piegādes līgumi izpildīsies, VAD uzņems apgriezienus un norisināsies bez diskusijām par “zemē nomestu gadu”, ZS trenēsies spējām atbilstošiem uzdevumiem, pie varas nenāks AfD līdzīgie spēki, RU var sākt nervozēt. bet kā jau teicu 3B viņiem šķiet jebkurā brīdī atrisināma problēmiņa, ko var atlikt.
nav jēga iedziļināties ru slapjajos sapņos, jo tur nav nekā racionāla. Mums pašiem jāmaina sava domāšana un jā.izģī ru pie katras mazākās izdevības: piem., redzi auto ar ru numura zīmi- izdauzi siklu vai nodedzini; redzi ru dzelzceļa sastāvu- nolaid no sliedēm utt… Ru bloķēšana un ierobežošana ir pats maigākais, ko varam darīt. A iedziļināties kkādās ru vajadzībās un prasībās vispār nav vajadzības. Lai nervozē viņi un nevis mēs, jo Eiropai iedzīvotāji ir vairāk un ekonomika spēcīgāka.
“Iedziļināties ru sapņos” dažiem ir darbs, par kuru maksā algu. Algu nemaksātu, ja jēgas nebūtu.
jēga ir izlūkot un novērtēt ru spējas.
ru slapjie sapņi mainās pēc shēmas “apetīte rodas ēdot” un tas attiecas uz visām teritorijām. Kam iedot savu kontu, kur man ieskaitīs naudu?
protams, var pētīt un analizēt, kuri varētu būt ru prioritārie mērķi un kur ru būtu spējīgi uzbrukt, lai dotu viņiem pretsparu, bet mums nekādā ziņā nevajadzētu piekāpties ru iegribām.