Diskusijās par Latvijas armijas nākotni ar cilvēkiem, kuri nav studējuši modernā kara vēsturi, bieži rodas nesaprašanās, jo kopš pagājušā gadsimta beigām ir notikušas būtiskas izmaiņas karadarbībā (kara paņēmienos, stratēģijā, taktikā), lai gan kopumā kara koncepts kā diplomātijas vardarbīgs turpinājums, kā arī kara mērķis – ar vardarbīgu spēku panākt, lai pretinieks pieņem svešu gribu, ir palikuši bez izmaiņām.
Priekšstati par karu un karadarbību vairumam cilvēku (nespeciālistiem) veidojas galvenokārt no daiļliteratūras un mākslas filmām – tas ir normāli. Bēdīgāk ir, ja cilvēks ieņem amatu valsts pārvaldē, kas ļauj lemt par valsts aizsardzības politiku, bet izpratne par mūsdienu kara tendencēm viņam ir Wikipēdijas ieraksta „Karš” (latviešu valodā) līmenī. Lai saprastu jēdziena izklāsta atšķirības jāielūkojas tā paša avota ierakstos „War” un „Vojna” (Hallo, NAA! Lūdzu, uzdodiet kādam kadetam sagatavot referātu Wikipēdijas raksta „Karš” latviešu versijas papildināšanai… 🙂 ).
Kamēr kadeti gatavo rakstu Wikipēdijai, mēs centīsimies dalīties ar savu izpratni par to, kā varētu izskatīties nākamās paaudzes karš Latvijas realitāšu kontekstā. Būsim pateicīgi par komentāriem.
—
„Agrākajos laikos karavadonis varēja būt drošs, ka nākamais karš būs līdzīgs iepriekšējam. Tas ļāva viņam analizēt pagātnes un tagadnes operācijas, lai izvēlētos labāko taktiku priekšdienām. Mūsdienās komandierim nav šādu priekšrocību. Droši zināms ir vienīgi tas, ka nākamo karu zaudēs tie, kuri nepielāgosies iepriekšējā karā gūtai pieredzei.” Vācu bundesvēra ģenerālis Francs Ule-Vettlers
Jau 1989. gada (!) Militāro analītiķu grupa (W.S.Lind; K. Nightengale; J.F.Shmitt; J.W.Sutton; G.I.Wilson) programmātiskajā rakstā norādīja uz būtiskām izmaiņām kara paņēmienos, taktikā un stratēģijā, kas noteiks nākamā XXI gadsimta kara raksturu un ieviesa apritē jaunu terminu „Ceturtās paaudzes karadarbība (karš)” (Fourth generetaion warfare (war)) saīsinājumā „4GW”. NATO militārajiem analītiķiem tolaik jau bija skaidrs, ka “aukstais karš” iet uz beigām un globāla kodolkara draudi turpinās samazināties. Praksē tas nozīmēja, ka galvenais notikumu scenārijs (karš ar PSRS un Varšavas pakta valstīm), kuram gadu desmitiem gatavojās ASV un citas NATO valstis, ir novecojis un uzskatu sistēma par nākamo karu prasa nopietnu revīziju.
V.S.Linds un viņa domubiedri piedāvāja jaunu nākotnes kara modeli, tā pamatā liekot kara paaudžu sistēmu, sākot atskaiti no šaujamieroču masveida pielietošanas laikmeta, izdalot četras atsevišķās kara paaudzēs:
– Pie prmās kara paaudzes pieder līniju un kolonnu kara taktika, ko daļēji noteica tā laika tehnoloģijas un gludstobra ieroču izmantošana. Lai panāktu zemas precizitātes uguns masas blīvumu un nodrošinātu pārāku uguns tempu, karaspēkam bija nepieciešama gandrīz ideāla disciplīna un laba individuālā un kolektīvā apmācība (piemēram skat. kaujas darbību Pilsoņu kara laikā ASV), ko dažreiz varēja aizstāt ar augstu motivāciju (piemēram skat. Franču revolucionārās armijas gaitas). Kara operacionālā māksla tolaik vēl neguva atzinību (Napoleons ir drīzāk izņēmums), tika uzskatīts, ka panākumus karā nodrošina tikai karaspēka kaujas apmācības (gatavības) pakāpe un bezierunu disciplīna (vai revolucionāra eksaltācija). Mūsdienās tā laika kaujas taktikas elementi ir saglabājušies kā, piemēram, soļošanā ierindā un tieksmē plānot lineāras frontes utml.
– Otrās paaudzes karu raksturo izmaiņas, kas sekoja vītņstobra un automātiski pārlādējamo ieroču (ložmetēju) nākšanai apritē, kā arī plaša dzeloņstiepļu šķēršļu un netiešā uguns atbalsta izmantošana. Aizsardzībā turpināja valdīt nostādne, ka nepieciešams pretdarboties katram aizsardzības līnijas pārraušanas mēģinājumam, uzbrukumā jāiet līnijas izkārtojamā, vai nelielās grupās, kas arvien veido uzbrukuma līniju (piemēram skat. I Pasaules kara operācijas). Galveno otrās pāaudzes kara atšķirību no pirmās paaudzes kara veido aviācijas un artilērijas netiešā uguns atbalsta izmantošana. Īsumā šādu taktiku var raksturot ar vārdiem: „artilērija iekaro, kājnieki ieņem”.Otrās paaudzes kara taktika ir aktuāla arī šodien, to māca kara akadēmijās un taktiskajā līmenī šodien to vēl arvien praktizē visas karojošās puses.
Nepieciešamību formulēt atšķirības un atdalīt karadarbības otro paaudzi ietekmēja Napoleona kauju padziļinātā izpēte, bumbvedēju aviācijas augošā nozīme , kā arī priekšrocības, ko radīja telegrāfa, dzelzceļa līniju un citu tehnisko jauninājumu izmantošana. Izcilais prūšu kara teorētiķis Helmuts fon Moltke pirmais teorētiski pamatoja apiešanas manevra un ielenkšanas manevra priekšrocības par frontālo uzbrukumu pretinieka aizsardzībai. Moltke pamatoja, ka militāro stratēģiju ir jāsaprot kā variantu un iespēju sistēmu, jo plānošanai padodas tikai kara (kaujas) sākumposms. Līdz ar to taktiskā līmeņa komandieriem tika izvirzīta prasība pēc saprātīgas iniciātīvas un spējas pielāgoties straujām izmaiņām kaujas laukā.
– Trešās kara paaudzes ienākšanu apritē iezīmēja strauji augušais uguns atbalsta spēks un tā nāvējošā jauda. Turklāt, lai mazinātu atkarību no valsts industriālā potenciāla un izejvielām, tobrīd vājākās valstis (t.sk.Vācija pēc I Pasaules kara rezultātiem) attīstīja laikmetam netradicionālu kaujas taktiku, galveno uzsvaru liekot uz ātrumu un manevru, lai ieņemtu valdošo apvidu (infrastruktūru), nevis, vai ne tik daudz, uz pretinieka ilgstošu novājināšanu un izspiešanu (padzīšanu) no aizsardzības pozīcijām. Īpaši šāda taktika atmaksājās agresoram, jo visas valstis aizsardzību būvēja vairākos ešelonos dziļumā (piemēram Mažino līnija Francijā, Mannerheima līnija Somijā) un šādas aizsardzības sistēmas pārraušana prasītu no uzbrucēja nepanesami smagus personāla un tehnikas zaudējumus. Infiltrācija cauri pretinieka aizsardzības līnijām, manevrs un ātrums, tā bija pirmā pieredze nelinēarās taktikas izmantošanā kaujas darbībā. Izcilākie trešās paaudzes kara piemēri ir vācu blitzkrieg vai PSRS un Vācijas tanku armiju kauja pie Prohorovkas.
Kopsaucējs visam augstākminētajam ir secinājums, ka kara formu un veidu ietekmē galvenokārt jaunās tehnoloģijas un jaunās idejas, kuru parādīšanos sekmē akūta nepieciešamība iegūt agrāk nebijušas kaujas priekšrocības.
Pirms pāriet pie nākotnes kara vīzijām palūkosimies, kas no tā visa būtu noderīgs labākai izpratnei par Latvijas situāciju.
Varam droši apgalvot, ka bez NATO līguma V paragrāfa izdrukas apliecinātās kopijas 😉 , mūsu valsts kara potenciāls raksturojams, kā pāris vieglo kājnieku brigādes+, ar ierobežotu transporta helikopteru eskadriļas atbalstu, simbolisku krasta apsardzi, ko vēl pasliktina gaisa atbalsta un netiešā uguns atbalsta neesamība. Transporta un loģistikas (tatad arī manevra), kā arī militāro materiālu krājumu papildināšanas iespējas pilnībā atkarīgas no X stundā veiktās ekspropriācijas izdošanās.
Ar šādiem „trumpjiem” mēs varam būt droši tikai par to, ka uzvarēsim karā pat lielvalsti, ja tā izvēlēsies karot pret mums 1.paaudzes stila karu. Galvenais, lai mūsu ložmetējniekiem neaptrūktos munīcija 🙂 .
Tomēr pat ja brīnumainā kārtā rīt piepildītos visi visambiciozākie NBS mehanizācijas plāni, mēs varbūt varētu konkurēt ar vakardienas Gruzijas vai šodienas Igaunijas, vai Lietuvas BS, bet valsts, kura pret mums pielietotu 3.paaudzes karam raksturīgus paņēmienus un taktiku, t.i., manevru, frontes aviāciju un masīvu artilērijas uguni, īsā laikā svinētu uzvaru, kā tas notika ar Gruziju 08.08.08. kara laikā. Diemžēl.
Ar tik zemu militāro kapacitāti, tehnoloģisko atpalicību un atkarību no importējamiem resursiem, valstiski pareizāk būtu likvidēt Latvijas NBS kā šķiru, apvienot AM un IeM, kā te daži mums uzstājīgi piedāvā, izīrēt turkiem, amerikāņiem vai poļiem vietu karabāzei un vēl rūpīgāk noglabāt drošā vietā NATO līguma V paragrāfa izdrukas kopiju.
Tomēr vēsturiskā realitāte ir tāda, ka Latvijai visticamāk nebūs jāiesaistās ne 1., ne 2., ne 3. paaudzes karadarbībā. Latvijai jāgatavojas ceturtās paaudzes karam (4GW), kas ir „uz sliekšņa” un mums vēl ir iespēja tajā nezaudēt. Ja no gatavības 3.paaudzes karam mūs šķir gadi 50, tad no izpratnes par 4.paaudzes karu mēs atpaliekam tikai gadus 10-15… Ir vērts iespringt, citādi beigas.
“Vēstures griežos karadarbība atspoguļo sava laikmeta raksturlielumus un sava laikmeta tehnoloģijas. Šodien mēs redzam šīs tendences turpinājumu, kad no Industriāla laikmeta karadarbības, ar tās uzsvaru uz masu, pārejam uz Informācijas laikmeta karadarbību, kas izvirza preikšplānā priekšrocības, kas piemīt tīklveida spēku izkārtojumam un kopīgai situatīvai informētībai.”
Pols Volfovics, ASV Aizsardzības ministra vietnieks 2001.gada jūlijs
Detalizētāk par 4GW ieraksta turpinājumā
vara bungas 
Man patīk šis optimisms!
Diemžēl neviens no AM un NBS nopietni par šo jautājumu domāt negrib. Mācībās braši mūsu vienībām tiek pievienoti dažādi atbalsta elementi un ar drošu roku tiek rakstītas pavēles par pretinieka divīziju aizkavēšanu un iznīcināšanu. Tiek sagatavoti valsts aizsardzības plāni, kuri ir tik slepeni, ka neviens par tiem neko nezin. Mums pat nav vienotas valsts aizsardzības doktrīnas, kura būtu saprotama katram iedzīvotājam. Piemēram, Singapūras armijā katrs karavīrs zina, ka galvenais uzdevums ir noturēties trīs dienas, jo valsts ir tik maza, ka pati saviem spēkiem tā nevarēs turpināt cīnīties pret pārspēku. Viņu doma ir tāda, ka ja uzbrukums ir noticis piektdienas vakarā tad ātrākais kad reāli varēs sasaukt ANO drošības padomes sēdi ir pirmdienas rīts un tad arī var cerēt uz starptautisko atbalstu.
Mums uzdevums ir līdzīgs: ir pilnīgi skaidrs, ka tāpat kā singapūrieši vieni ilgi cīnīties mēs nespēsim, bet mēs esam NATO dalībvalsts un mums ir spēcīgi sabiedrotie. Jautājums ir cik ilgi mums jānoturas, lai sagaidītu reālu NATO atbalstu.
No visa iepriekš minētā ir skaidrs, ka militāra konflikta laikā mums pašiem ir jāspēj noteiktu laiku pretoties un saglabāt noteiktu teritoriju un pietiekamu kritiskās infrastruktūras objektu daudzumu, lai ārvalstu palīdzība vispār varētu ierasties. Tālāk jau ir tīra matemātika, bet diemžēl ģenerāļiem un politiķiem ar to ir slikti.
Par to visu vēl būs turpinājumos.
Attiecībā uz mūsu valsts plāniem až vesels ģenerālis (!) ir līdzīgās domās, bet kurš AM klausās ģenerāļos… paši gudri. Aizsardzības plānošana ir vertikāls pasākums, tādēļ ir ļoti svarīgs katrs vārds, kas stāv rakstīs Valsts aizsardzības koncepcijā.
Citās no ģen. Krēsliņa raksta:
“ (..)Saeimā maija sākumā tika iesniegta apstiprināšanai Valsts aizsardzības koncepcija (VAK) un deputātiem tiek piedāvāts, bez iespējām diskutēt un ieviest izmaiņas VAK saturā, apstiprināt to.
(..)
KĀDAS TAM IR VAR BŪT SEKAS?
Sekas ir būtiskas, jo,
1) koncepcija tiek apstiprināta juridiski līdz 2016.gada 1.oktobrim, un tas nozīmē, ka Valsts aizsardzības politika paliek nemainīga un, pēc manām domām, tā ir pagājušā gadsimta aizsardzības politika, varbūt es kļūdos, bet tam vajadzētu būt diskusiju objektam, jo neesam pat raduši vienotu sapratni par koncepcijā lietotiem pamatvārdiem: drošība, aizsardzība, pašaizsardzība un kolektīvā aizsardzība. Dokuments nav strukturēts atbilstoši NATO valstu pieņemtajai praksei.(..) “
Jurčik, nemet visus pār vienu kārti. Drīzāk būtu jāsaka, ka nespēj, sensejs teiktu, ka pilnā krūzē ieliet tēju nevar. Varabungas izprot Mirdzošā ceļa un citu pretošanās kustību pamatus. Latvijas ietvaros būtu nepieciešams runāt vai politiķi izprot un vēlas mūsu valsti aizsargāt no iespējamā agresora, jo vispirms ir jābūt motīvam lai ko pastrādātu. Mūsu gadījumā es nejūtu šī motīva esamību varas gaiteņos, drīzāk tur valda pašlabuma gūšanas motīvs.
Mūsdienu militāro tehnoloģiju jomā mums ir atvēlēta vieta pēdējā skolas solā, bet tas vēl nenozīmē, ka kara mākslā mums būs divi. To manuprāt noteiks mūs spēja pret spēku likt mūsu vājumu, jeb prātīgi ieguldot mūsu ierobežotos resursus – Latvijas teritorijas šķēršļoto apvidu, pārdomātu C2, kas balstītos uz vadu un bezvadu sakariem, nelielu apgādes punktu pārdomātu izveidi utt. Mēs zinām, ka mūsdienu kara darbība balstās dominanci gaisā, spēku koncentrāciju un manevru, bet šī paradigma ir spēkā, ja kontrolē gaisu, un ir vienības, kas var veikt manevru. Latvijai tādu nav. Tas ko var darīt šādā situācijā pasaule ir redzējusi Vjetnamā, Ažīrā, Irākā, Afganistānā un Libānā. Pēdjā manuprāt bija visspilgtākais piemērs, ka var lauzt sprandu modernam bruņotam monstram. Ja kādam interesē ieguglējiet 33 day war un youtube var noskatīties diezgan plašus materiālus.
BRĪVĪBA NEKAD NAV PAR BRĪVU!
Es nevēlos noliegt iespēju Latvijā izveidot pretošanās kustību vai atsevišķas vienības, kuras militāra konflikta gadījumā varētu efektīvi darboties. Es ticu, ka ir vēl patrioti kuri grib un var aizstāvēt savu valsti, lai arī cik slikti tās valdība izturas pret saviem iedzīvotājiem. Tas ko es gribēju pateikt ir, ka nav vienotas izpratnes par šo jautājumu un tieši šī iemesla dēļ mēs nevaram cerēt uz efektīvu palīdzību, pat ja pārējās valstis to gribētu sniegt no pirmās minūtes kad Latvijā sāktos krīzes situācija. To sauc par doktrīnu un tā nav un nevar būt slepena. Tas ir dokuments, kurš nodrošina vienotu valsts ierēdņu komandieru un štābu izpratni par iespējamo rīcību krīzes situācijā, jo nevar sastādīt plānus visiem dzīves gadījumiem. Kāda ir Latvijas militārā doktrīna – es nezinu. Bija totālā aizsardzība, ka jādara viss, lai pretinieku aizkavētu un nodarītu tam maksimālus zaudējumus. Vai tagad, kad ir kolektīvā aizsardzība tas der bez iebildēm?
Pēc pāris mēnešiem būs gatava neliela filmiņa par nākotnes karu Latvijā.Tā būs redzama šeit:zsfs.wordpress.lv
ar nepacietibu gaidīsim pirmizrādi 🙂