Kā jau tika norādīts iepriekšējā ierakstā par 4GW, V.S.Linds un viņa domubiedri uzskata, ka katru pāreju no vienas kara paaudzes uz nākamo iezīmēja kādas tehnoloģijas, idejas vai šo elementu kopuma augusi nozīme un īpatsvars. Ceturtās paaudzes karā (4GW) no iepriekšējām kara paaudzēm saglabāsies un vēl pieaugs vismaz šādu elementu nozīme:
– uzdevumu vēriens. Katras nākamās kara paaudzes kaujas darbību raksturoja arvien lielāka apakšvienību izkliede kaujas laukā, kas sākoties ar 2.paaudzes karu, šobrīd transformējās jau kvalitatīvi atšķirīgā līmenī. 4GW ietvaros kaujas operāciju objekts ir visa pretinieka sabiedrība, ne tikai karaspēks. Tajā pat laikā individuālas operācijas nošķirti no pamatspēkiem (bāzes) veiks arvien sīkākas apakšvienības. Piemērs – starptautisko intervences spēku apakšvienību (nodaļa, vads) operācijas, t.sk., kaujas patrulēšana Afganistānā, Irākā un citos „karstajos” punktos. Jaunas kaujas darbības īpatnības prasa, sākot jau no viszemākā līmeņa komandieriem, augstu domāšanas elastību un patstāvību lēmumu pieņemšanā, vienlaikus darbojoties augstākā komandiera nodoma ietvaros.
– centralizētas apgādes lomas mazināšanās. Spēku izkliede un nepieciešamība saglabāt tempu liek attīstīt tādas kaujas vienību spējas, kas ļautu autonomi darboties kaujas apvidū ilgāk nekā to spēj pretinieks. Līdz ar to centralizēta apgādes sistēma vairs neatbilst modernā kara prasībām.
– uzsvars uz manevru. Uguns atbalsta blīvums vai spēku koncentrēšana „audzējot” kritisko masu vairs nav izšķirošais faktors kaujā. Pat vēl ļaunāk, spēku koncentrēšana vairs neveido priekšrocību, jo ir viegli pamanāma, atklājama, izsekojama un piesaista pretinieka aviācijas un artilērijas uguni. 4GW kaujas laukā valdīs nelielas, mobilas, tehniski attīstītas apakšvienības, kas saņem kaujas informāciju reālā laikā.
– augošā tendence nopostīt, izjaukt pretinieka motivāciju pretoties nevis fiziski iznīcināt pretinieka karavīrus. Par kaujas mērķi kļūst agrāk nebijuši objekti: iedzīvotāju atbalsts savam karaspēkam, pretošanās idejai, ideoloģija, tautas kultūras vērtības. Ļoti svarīga kļūst pareiza izpratne par pretinieka morāles stratēģiskā līdzsvara centriem, tos iedragājot pretiniekam zūd cīņas spars un motivācija pretestībai. Motivācijas ietekmes (pozitīvas un negatīvas) piemēri atrodami otrās un trešās paaudzes karos, kad vienības karoga parādīšanās kaujas laukā vai pretēji – karoga krišana pretinieka rokās, psiholoģiski ietekmēja karavīrus, pilnībā mainot kaujas gaitu un iznākumu. Zaudējot līdzsvaru, uzskatu pamatus, naida, vilšanās vai atriebības jūtu apsēsti karavīri kļūst saviem komandieriem grūti vadāmi, tajā pat laikā samērā viegli manipulējami 4GW apstākļos no pretinieka puses (propaganda, PSYOPS).
Norādītās četras galvenās 4GW pazīmes pastiprina strauja jaunu tehnoloģiju attīstība. Vairs nav nekāds brīnums ieroči, kas būdami pavisam neizteiksmīgi pēc ārējā izskata (piemēram elektromagnētiska impulsa ieroči), var nodarīt pretinieka vadības un kontroles sistēmām lielāku (neletālu) postu, nekā tradicionāla kājnieku brigāde. Lieki teikt, ka kaujas vadības datorizācija un bezpilota lidojošo platformu izmantošana jau šodien ir kardināli izmainījusi karaspēka izmantošanas paņēmienus un taktiku. Tajā pat laikā šādas agrāk nebijušas iespējas rada tikpat nepieredzētus apdraudējumus (datoru vīrusi, uzbrukumi kibertelpā), kuriem jāspēj un jāprot pretdarboties, lai tehnikas radītās priekšrocības neizkūpētu vējā. Hi-tech kaujas tehnikas izmantošana prasa atbilstoši apmācītus karavīrus-operatorus, jau kājnieku nodaļas līmenī. Fiziska izturība, spēks un veiklība vēl joprojām ir pieprasīti, tomēr arī prasmes, kas ļauj maksimāli izmantot jaunās tehnikas priekšrocības kļūst par neatņemamu kaujinieka apmācības sastāvdaļu.
Kaujas apakšvienību struktūra arvien vairāk tiek pastiprināta ar „iedzimtām” taktiskās izlūkošanas spējām, kuras gan vēl jāprot izmantot savā labā, vienlaikus spēja izvairīties no tehniskās novērošanas vai „apmānīt” pretinieka izlūkošanas sensorus pati par sevi kļūst par ļoti būtisku priekšrocību, kas atkal un vēl prasa speciālas zināšanas un prasmes katra individuālā karavīra līmenī.
4GW apstākļos stratēģiskais un taktiskie līmeņi arvien vairāk saplūst, jo pretinieka politiskā un civilā infrastruktūra kļūst par leģitīmu uzbrukuma mērķi. Visu līmeņu komandieriem jākļūst par speciālistiem gan taktikā, gan tehnoloģiju pielietošanā, spējīgiem patstāvīgi izvēlēties civilos mērķus, kas ir ne tik daudz militārs, bet gan politisks lēmums. To visu vēl sarežģītāku padara kaujas informācijas plūsmas milzīgais apjoms un nepieciešamība izvēlēties padotos, kuri spēj darboties autonomi strauji mainīgajā vidē nezaudējot stratēģiskā uzdevuma redzējumu. Faktiski katram komandierim ir jābūt zināšanām un prasmēm, kādas tiek prasītas no vismaz divus līmeņus augstākiem komandieriem. Paradoksāli (salīdzinot ar iepriekšējo kara paaudžu pieredzi), bet 4GW apstākļos komandierim vairs nav jābūt disciplinētam augstāko pavēļu bezierunu izpildītājam. Uzvarēs tikai līdzi domājošs, iniciatīvas pilns un pār informācijas vidi valdošs komandieris /karavīrs.
4GW nav iedomājams bez psiholoģiskajām operācijām (PSYOPS), kas kļūst par vienu no dominējošiem kara paņēmieniem. Manipulējot ar masu mēdiji sniegto informāciju ( ne tikai savējo, arī pretinieka) konfliktā iesaistītās puses centīsies „piegriezt” pašmāju, pretinieka un pasaules sabiedrības viedokli veicamās operācijas vajadzībām. Galvenais mērķis ir un paliek pretinieka sabiedrības atbalsts savai valdībai un bruņotai cīņai, lai kādi būtu tās motīvi. Šodien televīzijas ziņām ir lielāks spēks par tanku divīziju. Piemērus nav tālu jāmeklē, pietiek atcerēties faktu atspoguļojumu Rietumvalstu un Krievijas televīzijas kanālos Krievijas-Gruzijas kara laikā.
Apkopojot augstākminēto var teikt, ka 4GW raksturo izkliedēta un laikā neierobežota kaujas darbība (zemas intensitātes konflikti), atšķirība starp mieru un karu kļuvusi gandrīz netverama. Kaujas darbība – nelineāra, bez izteiktām frontes līnijām un bez apvidū skaidri identificējamiem kaujas laukiem. Vēl vairāk – 4GW un zemas intensitātes konfliktos kaujas darbības fokuss pārvirzās no karaspēka priekšējiem ešeloniem uz aizmuguri, tiešs uguns kontakts ar pretinieka kaujas vienībām ir sliktākais (mazāk vēlamais) scenārijs abām pusēm. Izzūd starpība starp „civilo” un „militāro” vidi. Kaujas darbība notiek drošības jēdziena dziļumā, ietverot sabiedrību ne tikai kā iedzīvotāju fizisku kopumu, bet arī tās kultūras dimensiju. Izteikti nozīmīgi militārās infrastruktūras objekti (lidlauki, augstāko līmeņu štābi, militārās laboratorijas un zinātnes centri, nodrošinājuma bāzes utml) kļūst par uzturēšanai nepraktisku retumu, kas izceļas ar savu ievainojamību, drošības pasākumi to aizsardzībai ir nopietns apgrūtinājums gan uzbrūkot, gan aizstāvoties. Atcerēsimies kādas pūles un līdzekļus prasa no Irānas tās kodolzinātnes centru aizsardzība pret gaisa triecieniem vai neseno Izraēlas (?) GS uzlidojumu ķīmisko ieroču laboratorijai Sīrijā.
Šķiet neticami, bet 1989.gada (!) V.S.Linda domubiedru grupas veiktajām prognozēm izrādījās 99% precizitāte, par ko liecina ne tikai abas ASV un sabiedroto karaspēka kaujas operācijas Irākā un NATO darbība Kosovā un Afganistānā. Pilsoņu kari Libānā un Sīrijā ir vēl „svaigāks” pierādījums tam, ka 4GW koncepts vairs nav gluži teorētiska konstrukcija, bet reāla parādība ar kuru būtu jārēķinās visiem – civilistiem, militāristiem, pacifistiem, politiķiem, mierīgajiem iedzīvotājiem un visu ministriju ierēdņiem neatkarīgi no tā no kuras planētas viņi ir atlidojuši.
Mūsdienu ekonomiskajā situācijā Latvijā šķiet neviens vairs negrasās būvēt militāro kapacitāti, kas ļautu vienatnē pretdarboties militāram pārspēkam. Tas, kas šāda izpratne ir, pats par sevi ir pozitīvi, jo „Mannerheima līnija” pie Zilupes vai ložmetēju bunkuri katrā dārzā mūsdienās nebūtu efektīvs aizsardzības risinājums pat, ja mūsu rīcība būtu neierobežoti resursi. Latvijas profesionāla dienesta karavīri, būdami atbilstoši ekipēti un apmācīti spēj darboties 4GW vidē, ko apliecina mūsu kontingentu dalība starptautisko spēku sastāvā. Tomēr nav sajūtas, ka šie nosacītie panākumi un visnotaļ pareizie plāni ir radušies rūpīgas analīzes un pārdomātas politikas rezultātā. Drīzāk ir novērojama apstākļu sakritība un „serfošana” uz iespēju viļņa, kas nāk līdzi mūsu valsts dalībai NATO. Vēl arvien nav pārliecības, ka NBS modernizācija tiks īstenota atbilstoši apdraudējuma raksturam un nodokļu maksātāju nauda tiks izlietota ar maksimālu lietderības koeficentu. Acīmredzot arī turpmāk saglabāsies militārās infrastruktūras koncentrācija (Kadaga, Lielvārde u.c. „bāzes”), kā arī apgādes centralizācija. Neapšaubāmi, ka tas ir finansiāli izdevīgi, bet krīzes apstākļos var izdzēst visas augstākminētās pozitīvās attīstības iezīmes, jo aizstāvēt šo infrastruktūru nav resursu, bet pamest… nu, kā minimums būs žēl.
Nekas netiek darīts, lai nepieļautu karavīru demoralizāciju, pretdarboties naidīgai propagandai un stimulētu tautas vēlēšanos aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās. Mēs esam neaizsargāti pret informācijas kara paņēmieniem, neprotam izmantot pat tās priekšrocības, ko nodrošina samērā neslikts tautas izglītības līmenis, valodu zināšanas un ceturtais ātrākais Internets pasaulē, lai pretdarbotos jau notiekošajām propagandas „apšaudēm” un „jēgas viltojumiem” Interneta vidē. „Jāšauj” pretī, jo tas nudien nav dārgi, bet var būt gana efektīvi.
Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli vislielāko uzsvaru būtu jāliek uz NBS izlūkošanas un rekogniscēšanas spēju (ELINT, SIGINT, COMINT, IMINT) attīstību. Tēlaini izsakoties mūsu militārai izlūkošanai, lai nodrošinātu NBS fizisku izdzīvošanu un to izmantošanu atbilstoši uzdevumam, jābūt kā zaķim ziemā – vajadzīgs apvidum un sezonai piemērots Kažociņš, ātras kājas, redzīgas acis un labi lielas dzirdīgas ausis :).
Mūsu NBS nevar konkurēt ar pretinieka mehanizētām brigādēm+, bet mums vēl ir laiks un visas iespējas sagatavoties ceturtās paaudzes karam rūpīgi izvēloties un pienācīgā līmenī apmācot savus komandierus, nodrošinoties ar situācijai adekvātām izlūkošanas spējām, un apzinoties, ka karš informācijas telpā jau iet pilnā sparā, beidzot sākt rīkoties, kā pienākas valstij, kurai uzbrūk.
vara bungas 