Improvizācijas


Šogad novembrī Baltijā un Polijā notiks desmitgades  grandiozākās (divīzijas līmeņa) NATO  Reaģēšanas spēku (NRF) mācības „Steadfast Jazz 2013” („Nelokāms džezs  2103”) ar Baltijas valstu un Polijas BS apakšvienību piedalīšanos, kas norisināsies  kā vienlaicīga taktisko manevru sērija vairāku valstu poligonos.  Kamēr  Krievijā un Baltkrievijā šīs mācības jau nokristījušas par „provokatīvām” un „nedraudzīgām”,  objektīvi skatoties nekas neliecina, ka  mūsu austrumu kaimiņiem būtu pamats uztraukumam.

 Kas tur īpašs, ka pēc ilgākas aizraušanās ar  „miera uzturēšanas”  vingrinājumiem, NATO vadība beidzot sadušojās sarīkot apvidus  aizstavēšanas  operācijas manevrus „miermīlīgo” austrumnieku acu priekšā, kuri  paši septembrī plāno veikt militāros manevrus  no sērijas „Zapad”, kas no sākta gala tika realizēti  kā uzbrūkuma operāciju mēģinājumi.

NATO Rēagēšanas spēki nav nekāds „Impērijas triecienspēks”, bet gan  tiešā un pārnestā nozīmē „avārijas  brigāde” (Bde+), kas izveidota, lai simboliski tuvinātu  NATO-eiropiešus ASV spējām  reaģēt uz globālām „ķibelēm”.  Ja ar teroristiem vai ledus aizsprostu spridzināšanu savā teritorijā šī eirobrālība varētu tikt galā, tas nebūs spēks, kas  kādam  uzbruks, kur nu vēl Žerara Depardje draugiem.

The NATO Response Force (NRF) was intended to make NATO responsive to the security needs of the twenty-first century. However, by U.S. standards it is unlikely to be rapid, responsive, or much of a force.1

Mācību scenārijs ir rūpīgi piegriezts pēc labākās politkorektuma modes.  „Slikto” tēls  ir nekonkrēts  un izplūdis, tomēr  viņiem  piemīt  neveselīga tieksme ikarot  Igauniju  veicot  konvencionālu uzbrukuma operāciju, ko protams Latvija un citas NATO valstīs nepieļaus  un zibenīgi tvers pēc  diplomātisko telefonu klausulēm, lai iedarbinātu Lielā Līguma §5.  „Sliktie”, kā īsti džentelmeņi  piebremzēs ar  savu uzbrukumu, ļaujot sabiedrotajiem  izanalizēt situāciju parlamentu komisijās un apakškomisijās, izdiskutēt plenārsēdēs  un pieņemt vairākos lasījumos lēmumu par karaspēka nosūtīšanu. Ak jā, un tad vēl francūži un vācieši bez ANO mandāta nu nekādi  nevarēs izlemt, ko darīt un karaspēka vietā piedāvās sūtīt segas un novērotājus.

The NATO NRF requirement is that the force should be ready to deploy within five days, and that it should be able to sustain itself for thirty days. The SHAPE discussion of the NRF adds an important caveat: “when NATO decides to employ it.” So there are several real problems in the speed with which the NRF could be deployed—the time it would take for NATO to use the force, the time it would take to get ready to deploy, and the time it would take to get the force into the field. This whole process would take a minimum of two weeks, and quite possibly longer. 2

Svarīgākais šajās mācībās ir tas, ka par  galveno Igaunijas  glābēju nozīmēta Polija, kas  varētu  būt arī reālās dzīves patiesība. Polija nodrošinās aptuveni  2/3 no mācībās iesistītā karaspēka (~3000) un uzņemsies lielāko slogu.  Savukārt Latvija piedāvās savu štābu infrastruktūru ar 500 klerkiem un nosūtīs palīgā ziemeļu brāļiem veselu NBS kājnieku rotu. Kāpēc ne bataljonu vai abus? Jo pašiem nav kas mājās paliek! Bēt kā Igaunijai palīdzēs neitrālie skandināvi? Kā vienmēr, lūrēs pāri dīķim un apsargās bēgļus.

The NRF may be used for show operations, such as the European Rapid Reaction Force conducted in Rwanda in June 2003, but it is unlikely to be deployed in any situation where there is a clear risk of combat.3

Galvenie  mācību notikumi notiks Polijas , Latvijas un Lietuvas  poligonos. Poļu karavīri mčīsies  sniegt atbalstu  igauņiem t.sk. no jūras , bet pati operācija tiks vadīta no centra Latvijā.    Tāpat svarīga loma ir atvēlēta Francijas armijas ātrās reagēšanas korpusa štābam.  Kā redzam amerikāņu klātbūtme šajā pasākumā nav izteikta, spēki nenozīmīgi un gremlins from kremlin  varētu gulēt mierīgi. Tomēr mierīga gulēšana kremlī nesanāk un palūkojiet, kā  to pašu  informāciju var pasniegt pavisam  citā griezumā.

1,2,3 Michael MihalkaNATO Response Force: Rapid? Responsive? A Force?” ,THE QUARTERLY JOURNAL, Summer 2005.

3 domas par “Improvizācijas

  1. Gribētos tādā vērienīgā pasākumā piedalīties un redzēt no iekšpuses, kā tur viss griežas. Varbūt varam saorganizēt blici un pieteikties kā “krāsainie” spēki? Ir taču visādi dīvaiņi kuri staigā vecās formās un pliukšķina salūtenes, ar ko mēs sliktāki? Rezerve tomēr – neesam jau galīgi cilvēki no malas. Zvērests dots, dienēts ar varam i laukā, i štābā piespēlēt!
    Par Kremlinu gan uztraukties nevajag, gan jau pārdzīvos. Tā ir tāda diplomātijas skola, kuru iestādīja Pēteris pirmais. Visu laiku melot, sagrozīt faktus. Savu tautu turēt neziņā un aizdomās, citas valstis turēt spriedzē un pēc iespējas mēģināt tās savā starpā sarīdīt. Žēl tikai, ka ārzemēs līdz šim brīdim to saprast neviens nespēj.

    • Ja būtu vietējās mācības ar interesi iegūt materiālu vēlākai izpētei, tad varbūt, bet te visi scenāriji jau saskaņoti piecus stāvus augstāk. Prieks ka vispār sarosījās.
      Par gremliniem no kremlina es neuztraucos, bet fascinē meistarība, ar kādu šo pikniku var “pārdot” kā valsts apdraudējumu.

Leave a reply to Jurčiks Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.