Paldies. Ļoti interesanta intervija. Nezināju, ka viņš ir karavīrs.
Konstantīns Pupurs latviešu politologs, vēsturnieks un valodnieks. 1999.gadā ieguvis bakalaura grādu vēsturē Masačūsetsas Universitātē Bostonā, savukārt, 2003.gadā ar maģistra grādu absolvējis Londonas Ekonomikas un Politisko zinātņu augstskolu. Konstantīns bija pirmais, kurš pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa nacionālo karogu cauri visai Rīgai. Dažas dienas pēc šī gājiena viņam atņēma pilsonību un lika divu nedēļu laikā atstāt valsti uz neatgriešanos. Tomēr par spīti raibajai dzīvei tiekamies ar Konstantīnu Latvijā.
No kurienes tevī radās pārliecība un ticība tam ko paveici atmodas laikā?
Es jau arī nāku no ģimenes kurā vairāki no mūsu radiem Staļina laikā tika represēti, izsūtīti uz Sibīriju un pat nošauti. 1975.g man bija kādi 10 gadi un es no sarunām ar saviem vecākiem uzzināju, ka jau tajā laikā bija iespējams apvērsums. Dumpis uz militāra kuģa Storževoj Rīgā jau 75. gadā varēja mainīt vēstures gaitu. Kapteiņa vietnieks Sabļins apcietināja kapteini un izteica ultimātu Kremlim, lai nomainītu valdību ieviešot…
Skatīt ziņu 1 131 more words
Ļoti prātīgs cilvēks! Domāju, ka lielai daļai no mūsu paaudzes izjūtas ir līdzīgas – sāpīgi ir sēdēt pie sasistas siles, ja cerēji uz gaismas pili.
Nu viņš gluži pie “sasistas” siles nesēž, kā nekā VL valdes loceklis. 🙂
Šeit būs vēl viņa 2008.gada intervija NRA
Es par to sili jau tā figurāli. Domāju, cīnījāmies par brīvību, bet nonācām ekonomiskajā verdzībā. Te tā kā ar tiem sivēniem kūtī, kur mēslu transportieris salūzis, kuram šņukurs garāks tas dzīvo ilgāk, bet tā masa pa kuru jākuļas visiem jau vienāda.
Es arī domāju, ka “sasistā sile” ir tie mūsu sabrukušie Atmodas ideāli. Mēs, kas toreiz aktīvi iesaistījās Latvijas atjaunošanas cīņas procesā, sapņojām par citu valsti….
Es nonācu pie slēdziena, ka īstas cīņas nebija, ja būtu kāvušies, tad tik viegli uzvaru neatdotu. Kā saka vegasā: “Easy come, easy go” 😉
Jā mēs pēc “augusta puča” spriedām, ka būtu jauki, ja pučs vēl kādu nedēļu būtu noturējies, kas tik ārā nelīstu!!!
Tev nevar nepiekrist, ka cīņas nebija, cilvēki noticēja saviem “vagariem”, bet tie vienmēr kalpo svešiem kungiem. Dievs vien zina kur tie ir tagad: Krievijā, Eiropā, Starptautiskās organizācijās (masoni) utt., bet sekas ir likumsakarīgas – nav mums savas armijas, drīz nebūs lata un lielai daļai latviešu vairs nejūt vajadzību pēc savas valsts. Viss ir noticis tā kā tam vajadzēja notikt!!!
Te vēl neliela informācijai par aizmirsto vēsturi:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Helsinki-86
http://www.historia.lv/alfabets/H/he/helsinki_86/dok/1986.07.00.htm
http://www.historia.lv/alfabets/H/he/helsinki_86/dok/1987.10.02.htm
http://www.apollo.lv/zinas/helsinkiesi-vini-bija-sakuma/335523
http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/roberts-klimovics-velreiz-par-karogu.d?id=38975799&l=2479
Kādreiz kā joku teicu kolēģiem, ka jāmācās no ziemeļamērikas indiāņu stratēģijas – latviešiem jāveido un jādzīvo rezervācijās, tagad, ja atmetam visādus “urraa” variantus tas izskatās pēc reāla izdzīvošanas scenārija. Apačiem u.c. ciltīm ir un bija tās pašas problēmas.