Ģenerāļa Radziņa piemiņai

1880.gadā 2.maijā Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē pasaulē nāca izcilākais Latvijas armijas ģenerālis un komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs Pēteris Valdemārs Radziņš.

foto: http://www.mil.lv

Reti, kurš šodien zina, ka tieši ģenerālis Pēteris Radziņš bija tas vīrs, kurš kā Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks plānoja un vadīja Latvijas atbrīvošanās cīņas. Šodien ir grūti pat saprast kāpēc mēs tik bieži pieminam zaudētāja karavadoņa Bermonta vārdu, bet uzvarētāju vadoni esam nodevuši aizmirstībai. Varbūt par viņa nacionālo pārliecību, godaprātu un taisnprātību, kas neiederas mūsdienu politkorektajā sabiedrības morāles vērtību sistēmā. Pulkvežleitnants A.Plensers pēc ģenerāļa P.Radziņa nāves ļoti precīzi raksturoja tā laika valdošo aprindu attieksmi pret ģenerāli un nekas no tā nav arī mainījies mūsdienu brīvajā Latvijā:

„Mūsu tauta vai – pareizāk – tie, kas rīkojas viņas vārdā, necieš lielāku spilgtumu. Ģenerālis kļuvis populārs. Tam liels iespaids armijā. Bet partijas ticības apliecība māca, ka populāri un iespaidīgi ģenerāļi ir ļoti bīstami. Sevišķi, ja tie ir tādi paši savas vērtības dēļ, ja tie tik mazs lokani partiju priekšā un acīmredzot tās nevērtē visai augstu. Īsi – ģenerālis tagad var iet. Tas nekas, ka viņam tāda nozīme valsts izcīnīšanā. Ne visai labi ieredzēts ģenerālis no varas augstienēm – Radziņš nekad nav varējis pieņemt dažu atbildīgu personu lielo lojalitāti pret lielo Austrumzemes kaimiņu.”

Ģenerāļa P.Radziņu personības būtību un diženumu raksturo viņa ievadvārdi grāmatā „Latvijas atbrīvošanās karš”:

“Turpretim, ja mēs ar pamieru nebūtu steigušies un nebūtu slēguši to slepeni no mūsu sabiedrotās Polijas, tad Krievijai būtu jābaidās, ka mēs kopīgi ar Poliju varam turpināt uzbrukumu un ieņemt Pleskavu, Ostrovu…”

Ja kādam Latvijas patriotam 2.maijā sanāk iet garām Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai, tad iepretī tai ir ģenerālim P.Radziņam novietota piemiņas plāksne (mājā kurā viņš pēc kara dzīvoja un nomira ) vai arī sanāk doties garām Rīgas Brāļu  kapiem, tad nolieciet ziedus un godiniet šo izcilo vīru, kurš mūsu tautai tika no Dieva dots īstajā laikā un vietā, un kura drosme un pašapziņa tik ļoti pietrūka 1939.gadā. Viņš noteikti ir pelnījis šo nelielo kripatiņu cieņas un atzinību no mums.

Mēs bijām satriekti, bez gala mokās vāji Tik sapņos lidojot, kad jūtu gaišais prāts Un karstais gribas spēks, kas kaujās audzināts Mūs priekšā vadonīgs, kā glābējs enģels stāja Tie jūsu plāni bij, kas latvju spēkus krāja Un jūsu gudrība, caur kuru sadragāts Uz vakariem un rītiem viss, kas brīvi māc, Un brīvi valdnieki mēs paši savā mājā Nu tautas gaišreģi, kas dziļi sirdīs skatās Jūs, cēlais, suminām un lauros ievijām Jūs ģeniālo galvu sirdīm pacilātām Starp tūkstošs varoņiem Jūs tikai Briedim līdzīgs Kam klusais darbs bij viss, kas ziedojis visu laiku Kas parādās Jūs svešs, bet mūžos neizgaisīgs.

Viktora Eglīša velte P.Radziņam „Latvijas kareivis” #10 1920.g.20.martā

Ierakstu sagatavoja “Agris”