Uz brīdi apstāsimies, ieklausīsimies

“Tālavas Taurētājs”  iesūtīja mums savas  pārdomas

 Manas sirds sāpe mana Valsts un Tauta

 

…

Te it kā pa sapņiem tam liekas,

Ka slepeni soļi čab,

Ka šķēpi pašķindētu,

Ka zirgu pakavi klab.

 Un troksnis ap egli ceļas,

Un bultas augšup skrien,

Un asu cirvju zobi

Egles stumburā lien.

 “Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!

Tu glābsi sev dzīvību;

Mēs algosim tevi ar zeltu,

Ar godu, ar brīvību!”

“Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods!

Kas postīdams viņu šausta,

Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,

Ka koku galotnes trīc, –

Un lejā atskan lāsti,

Un bultas spindz un sīc.

…

Ir nožēlojami, ka arī mūsdienu politiskā vara ir tik pat mīkstčaulīga kā vīrs, kurš spēja uzurpēt varu, bet pārdeva savu tautu kā slaktējamas aitas vienam no asiņainākajiem diktatoriem. Tie, kas nebija mierā ar to ka var tikt nokauti “ceļa maliņā” iesaistījās leģionā. Daudzi lauku puikas tika iesaukti abās pusēs tādejādi deldējot latvju skaitu. Tas viss viena uzurpatora dēļ, kuram īstajā brīdī nebija drosmes stāties pretī ģeopolitiskajām vētrām.

Patreizējais incidents liecina, ka mūsdienu Latvijas politiķi ir līdzīgi tam vīram, kas nodeva Latvijas Satversmi un uzurpēja varu – gatavi grozīties varas saulītē, bet nav gatavi izvadīt valsti un tautu caur vētrainiem ūdeņiem. Ne NA, ne vienotie jenoti, kas sevi ir pozicionējuši kā labēji un labēji centriski nekad nav izvēlējušies – pareizāko un grūtāko ceļu, bet gan to, kas solījis tūlītējus politiskos bonusus. Rezultāts ir nesabalansēti zemais valsts aizsardzības potenciāls vai pareizāk tā neesamība. No bruņotajiem spēkiem un ZS nekas daudz pāri nav palicis – tik parādes pulki. Politiķu nespēja jeb pareizāk nespēja saskatīt vētru sev deguna galā var kalpot šīs valsts atkārtotai bojāejai. Diemžēl indikatori tam ir. KF augstu politisko aprindu cilvēku atklāta agresīva politiskā retorika, pluss visi pārējie indikatori, par kuriem rakstīja Varabungas, spēku koncentrācija pie mūsu robežām utt. un mūsu politiķu ĀM un AM totālā nespēja paust nosodījumu šai retorikai vai veikt adekvātus pretpasākumus. Tikai pēc NATO ģenerālsekretāra nosodījuma sarosījās mūsu varas organismi un nāca klajā ar paziņojumiem. Par papildus apliecinājumu mūsu politiķu nespējai uzņemties atbildību par saviem lēmumiem kalpo gan nespēja pildīt saistības NATO, neatvēlot 2% no IKP, gan tas kā tiek piesmieta valsts aizsardzības koncepcija, kas tika apstiprināta 2012.gada pavasarī parlamentā, bet tajā pieņemtā apņemšanās netiek pildīta pusotru gadu vēlāk pieņemtajā budžeta projektā (skat. Letas ziņu par AM budžeta samazinājumu līdz 2016).

Gribu atgādināt, ka TB/LNNK laikā, konkrēti Ģ.V.Kristovskis, NBS atteicās no OMD, bet nemēģināja to transformēt par rezerves karavīru sagatavošanas skolu, apgādājot un attīstot NBS ar nepieciešamo ekipējumu un apmācības resursiem. Tad nāca klaunu un izzadzēju laiks, kuri no NBS budžeta gan uzturēja sporta komandas un cēla sporta zāles ārpus vienību dislokācijas vietām, mēģināja radīt mehanizēto vienību vietā zirgu eskadronu.

Līdz ar to ne tad un arī pašlaik nevienam no politiķiem patiesi nerūp Tēvuzemes un manas tautas liktenis, lielākoties viņi visi ir līdzīgi – bezmugurkaulnieki, kas iesaiņoti ietinamajā papīrītī (politiskajā programmā), kas ir izdaiļots ar izteiktāku vai mazāk izteiktu tautisko rakstu. Neviens no viņiem neies vētrā kopā ar tautu ar augstu paceltu galvu un sarkanbalto lentīti pie krūtīm, kā darīja senči strēlniekos, kad devās uz vācu pozīcijām ziemas naktī. Dažkārt man liekas, ka es apkaunoju savus tēvu tēvus tādēļ, ka mēs nespējam īstenot to sapni, ko viņi sapņoja Tīreļa purvā, Volhovā un Aiviekstes krastos stāvēdami un savas asinis liedami. Patiesie soģi un mūsu darbu vētītāji ir mūsu bērni un Laika vīrs. Ir tikai viens mērs, ar kuru var mērīt vai mēs šai valstij un tautai kalpojam lieti un tas ir šīs valsts un tautas spēja dzīvot mūžu mūžos, būt svabadai un brīvai.

 Rūdolfs Blaumanis uzdrīkstēšanos, drosmi, kalpošanu tautai un pareizo ceļu visgrūtākā mīrklī ir ietvēris četrās rindiņās, tās ir manas dzīves mēraukla, ar to es mēru vai mans ceļš ir pareizs vai tikai taisns.

Un taurētājs pūš ar spēku,

Ka koku galotnes trīc, –

Un lejā atskan lāsti,

Un bultas spindz un sīc.

Es cenšos iet pareizo ceļu un redzu, ka arī citi Varabungās mēģina to iet. Apvienosiem spēkus un prātus, iesim kopā, jo tikai tā mēs ļausim mūža mierā mierīgi dusēt mūsu senčiem.