General Raymond Odierno, Chief of Staff of the United States Army
vara bungas: “obamacare” izplēšas… Ja jau ASV armijas štāba priekšnieks sācis publiski vaimanāt par zemo kaujas gatavību, tad lieta ir nopietna. Turpretī mūsu štābu priekšnieki neparko publiski nevaimanā, kas var tikt skaidrots ar vienu no diviem apstākļiem:
1. NBS nav problēmu ar kaujas gatavību
2. NBS nav štābu priekšnieku.
Pa to laiku KF:
labs raksts btw
vara bungas 
Vai tiešām tikai divas brigādes? Pa visiem ASV sauszemes spēkiem?
“1. NBS nav problēmu ar kaujas gatavību
2. NBS nav štābu priekšnieku.”
patiesībā ir 3. NBS pārstāvji nedrīkst ne par ko vaimanāt, jo tas tikai musina tautu un pazemina AM ministra un viņa partijas reitingu.
3. ir tas pats 2. Tautai lielā mērā “pie kājas”. Nevar neko pārmest virsniekiem, kas nav komandējošos amatos, jo pavēles neapspriež, tās izpilda. Bet komandieri/priekšnieki piedalās pavēļu izstrādē un viņiem ir tiesības paust viedokli līdz visaugstākajam līmenim. Tomēr 20 gadu selekcijas rezultātā vairs nav komandieru, kam pietiktu dūšas aizstāvēt savu viedokli un vienlaikus prasmes izdzīvot “uz parketa”.
ASV armijas štāba priekšnieka amatā publiski jokus nedzen. Ģenerālis teica “two”, tātad “two”… Runa protams ir nevis par brigāžu skaitu kā tādu, bet nokomplektētu, ekipētu, saliedētu un kolektīvi (brigādes līmenī) apmācītu vienību skaitu. Turklāt apmācītu nevis žandarmu operācijām pret bruņotiem zemniekiem, bet kaujai ar līdzvērtīgām mehanizētām vienībām.
Tauta nedomā par stratēģiskiem mērķiem. Nekur. To vienmēr dara elite. Tauta domā par to, kas tajā brīdī tieši un personīgi viņus ietekmē.
Tomēr 20 gadu selekcijas rezultātā vairs nav komandieru, kam pietiktu dūšas aizstāvēt savu viedokli un vienlaikus prasmes izdzīvot “uz parketa” – piekrītu pilnībā.
Pie tam, paši vidējā un vidēji-augstākā līmeņa komandieri arī ir lielā mērā vainīgi pie situācijas. Atklātās sarunās pie galdiņa ar uzkodām lielākā daļa vaimanā par to, cik augstākie priekšnieki un komandieri ir stulbi, vai neizprot situāciju. Bet, kad pajautā, ko pats teica, kad santehniķis vai kāds cits no načaļņičekiem bija vizītē uz vienību, tad var tikai neskaidri murmulēt zem deguna. Pareizi – kredīts, vēlme tikt uz Briseli, bailes pazaudēt amatu vai sačakarēt karjeru ir ļoti nopietns iemesls, lai santehniķi glaudītu pa spalvai. Kā daudziem zināms, jo tupāks, mazizglītotāks un neatīstītāks ir cilvēks, jo viņš ir atriebīgāks. Elementārā psiholoģija. Bet mūsu NBS vadībā cilvēki pa lielai daļai ir ļoti ļaunatminīgi un atriebīgi.
Vai šeit ir kāds, kas domā, ka NBS reāli ir kautkādas kaujasspējas??? Bet visi TV saka, ka ir. Civilie arī tic, ka ir. Tāda acu aizmālēšana darbojas ne tikai NBS un AM.
Mans viedoklis – sistēma ir galīgi greiza. Mums 90os bija iespēja izveidot pareizu un efektīvu sistēmu. Diemžēl jau no paša sākuma sistēma tika būvēta šķībi, kas laiku gaitā , jefiņiem vēl vairāk pasliktinot situāciju tikai palika arvien greizāka. Un principā jau neko nevar mainīt Arī NBS struktūra pašos pamatos ir greiza un absolūti neatbilstoša valsts aizsardzība mērķim. Pašreiz NBS galvenais mērķis ir ražot patramilitārus spēkus, kuru uzdevums ir piedalīties lielā drauga-jefiņa izraisītos karos. Tāda tēvoča Sema privātā militārā kompānija. Nevis maza, profesionāla un kaujasspējīga armija, kas izmantojot mazo vienību taktiku, slēpņus un kavēšanas operācijas varētu radīt uzbrūkošam pretiniekam nesamērīgus zaudējumus un radītu sabiedrotajos pārliecību un dotu laiku, lai mums palīdzētu (otrā daļa hipotētiska, jo neticu, ka mums tas būs ļoti aktuāli. Maksimums, uz ko varam cerēt ir nodrošinājumas ar ārvalstu instruktoriem, munīciju un ieročiem, kā arī kautkāda politiskā pirksta kratīšana kautkur Vīnē vai ANO).
Es ar reiz dzirdēju, kā virsnieki apkodušies kādā pasākumā auroja par n-novada/x-batiņa komandieri, kāds viņš p**pis un cirvs un tā tālāk, bet nez vai kādam no viņiem bija iekšās to pateikt sejā, protams, kulturālā veidā, vai pateica?!
Man kā parastam zemiķim nekad nav bijušas problēmas pateikt to, ko domāju, reiz, lielās mācībās, “netīšām” sanāca pateikt kādam pulkvedim, ko domāju par ekipējumu, pretī sekoja atrunas, ka tur esot īpaša pieeja lietojama ekspluatācijā… Tā lūk, nepatīk kungiem, kad norāda uz pašu nekompetenci vai pieļautajām kļūdām!
Vien piebildīšu, ka šis pats virsnieks, kā vēlāk noskaidroju, bija mācību pats lielākais čiekurs un arī ZS komandiera p.i.
Hehe…
ārrindas zs priekšrocība…
nav problēmas, ja komandieris ir 100 x p**pis un nav to viņam katram virsniekam jāpaziņo, galvenais, lai izstrādājot savu lēmumu komandieris balstītos uz pareizi izvēlētu informāciju nevis uz saviem aizspriedumiem, karjeras apsvērumiem vai pielīdēju viedokļiem. Citādi karā viņa vienība neizdzīvotu, bet pie normālas mācību rezultātu izvērtēšanas sistēmas komandieris “neizdzīvotu” savā amatā arī miera laikā.
Atklāti sakot es neticu, ka šajos apstākļos vispār ir iespējams komandieris kurš teiktu ko domā un aizstāvētu savus karavīrus – nu varbūt vienīgi vada līmenī.
Lai aizstāvētu savu viedokli, ir jābūt uz ko atsaukties, tātad reālai kaujas pieredzei. Diemžēl vai par laimi mums lielāka vienība kā rota misijās nebrauc un arī tad darbojas vada sastāvā.
Es domāju plašākā nozīmē, līderi, kauram ir zināšanas, mērķi un kurš prot realizēt savas zināšanas un sasniegt mērķus veiksmīgas karjeras garumā, no leitnanta līdz ģenerālim.
Par vienu tādu lasīju grāmatu “About face” – ASV pulkvedis Deivids Hakvorts (David Hackworth), sk.apbalvojumus zemāk, kurš gan līdz gēnerāļa pakāpei netika, sistēma viņu izspieda no armijas un no valsts. Bet nesalauza.
Tiem, kas saprot, ko šie apbalvojumi nozīmē:
Distinguished Service Cross (2)!
Silver Star (10)!
Legion of Merit (4)
Distinguished Flying Cross
Bronze Star with “V” Device (8)
Purple Heart (8)
Diemžēl īsts komandieris sevi var pierādīt tikai kaujā, bet “parketa” cīņās ir vairāk vajadzīgs diplomāts.
Ko par tādu komandieri-laipotāju teiks viņa padotie? Mīkstais?
Nav kara nav komandieru, jebšu precīzāk, komandieri nav vajadzīgi.
Tā tas ir bijis visos laikos. Pat krievu karavadonis, reformators, ģeneralisimus, un tādas pakāpes toreiz par velti nepiešķīra, pēc kara ar turkiem izrādījās lieks galma intrigu virpulī.
Kā teikt – varētu ar prieku turpināt dienēt, bet piekalpot riebjas
(Служить бы рад, прислуживаться — тошно).
Armija demoralizējas gan no ilgstošas karošanas, gan no ilgstoša miera.
Kas nekait ārrindas dienestā saki ko gribi un kam gribi, kauč ministram vai NBS komandierim, bet par pilnu jau tevi tāpat neviens neņem, sak –
ko tu ar savām spējām vājām, lieliem vīriem maisies te pa kājām.
Un vēl viena patiesība šai sakarā nāk prātā – reglamentus ar asinīm raksta.
(Уставы пишутся кровью).
Nu negribu es karu, no visas sirds un dvēseles negribu, bet diemžēl jāpiekrīt I.Lancmaņa teiktajam – citas alternatīvas vienkārši nav.
Ja nav kara, pārvaldes sistēma uzblīst un kļūst idiotiska, tā vairs nenodarbojas ar problēmu risināšanu, bet ar sevis atražošanu un problēmu radīšanu visiem pārējiem.
Jā, ekstremālos apstākļos, kur efektivitāte ir galvenais (piem.biznesā), nominālos komandierus-vadītājus ātri nomaina reālie manageri, kas jaudā pildīt plānus, vai arī bizness izput. Arī NBSā bez kara (ar mācībām) var radīt vidi, kurā kaujas gatavība un kaujas efektivitāte nav tukši jēdzieni. Piemēram ar SUV viss ir kārtība. Bet, ja centība un “dzirkstele” nav manāma, tad politiskai vadībai ir jāmaina augstāko amatpersonu atlases politiku, pretī “saņemot” vismaz dažas kaujasspējīgas apakšvienības. Pretējā gadījumā pat pieckāršojot mil. budžetu jēgas nebūs.