vara bungas: Sveiciens ukraiņu opozīcijai, turam īkšķus utt… majors A.Purviņš iesūtīja mums ģenerāļa P.Radziņa 1920.gadā tapušo rakstu, kas fantastiski sasaucas ar šodienas situāciju Latvijā un Ukrainā. Manuprāt šis raksts ir apliecinājums tam, ka vēsture atkārtojas. Antantas valstu attieksme pret Ukrainu nav mainījusies. Vienīgais, ko ģenerālis nevarēja paredzēt ir izmaiņas Ukrainas iedzīvotāju nacionālajā sastāvā, golodomoru, karus, padomju genocīdu.
Latvijas Kareivis” 21.septembris 1920.gads N#176 (176)
Baltijas valstis un Ukraina
Ukrainas neatkarība tika proklamēta jau 1917.gada vasarā, t.i. agrāki nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarības cīnu daudz vēlāku, ar Anglijas un Francijas pabalsta sasniegušas lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicās grūti un ne Anglija, nedz Francija viņas ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917.gada; viņi visu laiku cenšas dabūt Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lūgumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlīgu izturēšanos pret Ukrainu, kur tanī pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man šķiet, ka še ir pavisam cieti iemesli un ka zināt šos iemeslus Baltijas valstīm ir no liela svara.
Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atsevišķu tautu, bet pieskaitot krieviem. Patiesībā Antantes valdības ļoti labi pazīst Ukrainu un 1917.gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solīja tiem pabalstu karam pret Padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Šie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemamiem, un ukraiņi griezās pēc pabalsts pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstīja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet līdz ko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no šā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabaltot, ka tie gājuši kopā ar Vāciju. Bet, pirmkārt, arī somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz ciešāki sasaistījās uz laiku ar pēdējo, nekā Ukraina – un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nē.
Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atšķiras no Baltijas valstīm. Tie ir šādi:
Ukrainas tauta ir līdz 40 miljonu liela, tā tad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. Cittautiešu Ukrainā ir samērā ļoti vājš procents. Tā tad ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodrošināt savu valsti, tā būtu apdzīvota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu šādas vecās Krievijas guberņas – Volonijas, Podolijas, Kijevas, Bersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Barkovas, Jekaterinovskas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizšķirtu). Tas ir bijušās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktās melnzemes apgabals. Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības – labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Bersona). Ja no Krievijas atņem augšā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzīgāka un paliek neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no Sibīrijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekš Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebūtu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās juras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarīga, tad atšķelsies no Krievijas arī Donas kazaki). Tādā gadījumā Krievija nebūtu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātības rēķinot, otrās šķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzīvotāju skaits paliktu gandrīz 2 ½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebūtu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnīgi vientautības iedzīvotāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzs un ūdens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveštautiešu, iedzīvotāji izkaisīti pa plašu teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad, visa tauta ļoti nabadzīga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama pastāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā. Šo apskati Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antantei neatrada par iespējamu pabalstīt Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izšķirts. Ja Ukraina būtu dabūjusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā būtu faktiski kļuvusi neatkarīga un noorganizējusies. Pagājušo 2-3 gadu laikā tā būtu tā nostiprinājusies no iekšienes un no ārienes, ka tanī laikā, kad tika izšķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacīt par savu nākamību. Vārdu sakot – Krievijas jautājuma izšķiršanas laikā Ukraina jau būtu spējīga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija un Lietuva pat pa daļai Somija var dzīvot un desmit gadus patstāvīgi un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebūs spējīgas nosargāt sava likteņa. Priekš šo valstu nospiešanas nevajadzētu par militāra spēka – tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi – Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstīt šīs mazās valstis arī pirms Krievijas jautājuma izšķiršanas. Ja nākamībā, pie Krievijas jautājuma nokārtošanas, šīs mazās valstis izrādītos par nevajadzīgām vai kaitīgām, tad tās viegli var arī nodzēst no Eiropas politikas kartes.
Tā tad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamība vēl nav izšķirta, tāpēc arī viņas vēl nav atzītas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanī brīdī, kad Krievijā nodibināsies pastāvīga valdība, kuru lielvalstis atzīs.
Pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas galveno lomu spēlēs šo valstu dzīves spējība, kuru vērtēs pēc valstu iekšējās kārtības, likumības, ekonomiskās dzīves spējības un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atsevišķi, nevar būt lielais, bet ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tā tad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni. Es turu še par vajadzīgu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izšķirts Ukrainā: caur 1709.gadā uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jūras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arī tad izšķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarīgu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas būs tās attiecības, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi – Krievija, Polija un Vācija: ja divi no šiem kaimiņiem pabalstīs Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlīgi, tad trešais nebūs spējīgs kaitēt.
Tā tad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību – rādīt valstisku darbību visos arodos un būt militāri stiprām. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.
P.Radziņš
vara bungas 
Lūk, te ir arī atbilde,kāpēc un kas ES ir vajadzīgs Ukrainā: “Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības – labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Bersona).”
Saprotams, ka kaut kāda ukraiņu klepošana par nepieciešamību pirms robežu atvēršanas saņemt atbalstu tautsaimniecības stāvokļa uzlabošanai, lai varētu konkurēt ar Jevropu uz daudz maz vienlīdzīgiem noteikumiem, tiek neizpratnē noraidīta. Kā palīdzība tiek sūtīts Vācijā pastāvīgi rezidējošais geju žurnālu zvaigzne Kļičko, utml. “opozīcija”.
Tavuprāt alternatīva “sliktai” Eiropai “labā” Krievija? Nāksies izvēlēties… ukraiņiem:)
Alternatīva ir patiesa neatkarība. Ukraiņiem, lai arī divās daļās kultūŗvēsturiski sašķeltiem, ir visas potences ,lai kļūtu par reģionālu spēku, ar ko visi spiesti rēķināties. Taču to neizdarīs pidarasveidīga un “armēniska” opozīcija un vēl jo mazāk janukoviču tipa oligarhi.
“Patiesai neatkarībai” vajadzīgi naftas un gāzes krājumi er eksporta potenciālu, ja ar to nav paveicies – globalizējies tā vai savādāk. Šobrīd pie varas “Doņecka” un kamēr RU maksāja viņi īstenoja ārpusbloku politiku, bet tagadiņ RU grib vairāk mīlestības par to pašu naudu. Vai brīnums ka “Ļvovai” tas nepatīk? Mūsu interesēs, kā es tās saprotu, lai UA palīktu ārpus blokiem vai pievienotos EU. Tas arī nosaka manas simpātijas. Turklāt neredzu neko nodsodāmi “gejisku” brāļos Kličko vai “armēnisku” Timošenko.
Valter, salīdzini Latviju, Lietuvu, Igauniju pretī Ukraina, Moldova, Armēnija. Kur Tu izvēlētos dzīvot?
Kas vēl iekrita – izcilā ideja par Ziemeļu-dienvidu (baltijas-melnās jūras) asi, ko arī mūsdienās viens otrs cilā.
Lietuvieši cilā, saprotamu iemeslu dēļ.
Nevar nepiekrist, ka Ukraina EU ir trekns kumoss var arī aizrīties. Šeit jāņem vēl vērā arī Polija, kā EU opozicionārs, vēl vienas šāda patstāvīgas un pašpietiekamas valsts iestāšanās var izrādīties bīstama Vācijas-Francijas dominēšanai. Tātad ukraiņiem nav izredžu?
No otras puses arī Krievija nav vairs tik bagāta lai varētu Ukrainu sponsorēt. Stratēģiski gan Krievijai Ukraina ir svarīgāka kā EU, bet…
Situācija arī nav vairs tāda kā agrāk, valsts tomēr ir neatkarīga ar tankiem vairs Kijevā, kā Prāgā neiebrauksi. No šī viedokļa Janukovičs dara pareizi, ka skatās kurš piedāvās vairāk, bet…
Mēs jau labi zinām, kā ir ar Krievijas ārpolitiku – vārds ir mans gribu dodu, gribu ņemu atpakaļ.
Šobrīd situācija ir tik nenoteikta, ka aizvien lielāka nozīme ir nejaušībai.
Svarīgi jau nav tas, ka Ļeņina pieminekļus tomēr nogāza, bet tas, ka viņi visus šos gadus tur stāvēja. Kaut kāds lūzums sabiedrības apziņā ir noticis un tas ir nenoliedzami. Un ko darīt tagad likt atpakaļ Ļeņinu ar ieģipsētu roku?
Pēc manām domām tuvākajās dienās varētu notikt kādi zīmīgi notikumi, kas gan ārēji varētu nebūt tik efektīgi.
Opozīcija no ielām aizies kaut vai tāpēc vien, ka ārā ir diezgan auksts un diez vai iespējams lielas tautas masas uz ielas noturēt, ja nav ļoti precīzi mērķi un pietiekami nopietna fortifikācija (barikādes), tāda kā savulaik Rīgā. Jā protams, katra no šīm konstrukcijām pati par sevi nebija nekas pārāk izcils, bet to kopums…
Rīgā vadība bija centralizēta, Kijevā trīsvienība – pie kam diezgan pretrunīga.
Tomēr kaut kas jau ir noticis, specvienība atklātā uzbrukumā negāja, kādas nekādas sarunas tomēr notiek. Elka tēli ir krituši. Cik varēju redzēt baznīca, pie kam vairākas konfesijas, netieši ir nostājusies protestējošo pusē un tas jau ir simptoms.
No savas puses gribu tikai novēlēt – veči turās, pat ja Eiropa Jums pagriezīs pakaļu vismaz maskaļi būs spiesti palocīties.
Mans situācijas redzējums, ka Ukrainā šobrīd kristalizējas divu valstu kodoli. Kijeva ar rietumiem un Doņecka ar austrumiem un Krimu. Nekādas vēlēšanas vai mītiņošana šo dilemmu neatrisinās, laiku pa laikam uzvarēs te vieni, te otri, bet attīstība stāvēs uz vietas. Tas ir pats sliktākais. Tāpat kā Gruzijai, savulaik traucēja jebkur iestāties divi potenciālie kari Abhāzijā un D.osētijā, tā Ukrainai mūžīgi traucēs divi politiskie un reģionālie centri, divas valodas, divas pareizticīgo baznīcas, divi attīstības vektori, divas propagandas mašīnas utt. Vai nebūtu labāk katrai daļai mierpilni atšķelties, paiet katrai savu ceļu un pēc rezultātiem vēlāk lemt, ķa dzīvot tālāk. kā ģimenē gadās…, nav jau svešinieki.
PS Ļeņineklis izrādās bija UNESCO aizsargāts kultūras mantojums, nesmuki sanāca, “ņe po jevropejski”. Labāk būtu leišiem pārdevuši i nesmukuma nebūtu, i no postamenta nost. Bet ja nopietni, pagaidām tas ir vienīgais taustāmais Maidana-2 pozitīvais rezultāts.
A es, kolēģi, arvien vairāk fanoju par Krieviju. Tā izvirtusī, politkorektā gejiski-pedofīliskā Eiropa man sāk arvien aktīvāk nepatikt.
Eiropas un ASV interese par Ukrainu ir viegli saprotama – iznīcinās vietējo ražošana un grūdīs savu nelikvīdo pārprodukciju, lai vēl mazliet paildzinātu Rietumu (ASV) ieviestās finasu sistēmas dzīvi par dažiem gadiem. A pēc tam varbūt rassasjotsa.
Visiem, kurus nav pārņeimis Eirofanātisms un ASVfanātisms (lasīt – pakaļlaizīšanas sindroms) iesaku paskatīties/palasīt kosaka tādi cilvēki kā Mihails Hazins, Andrejs Fursovs.
P.S.
Mans viedoklis – velti jūs cepaties par LR NBS attīstības virzieniem un tendencēm. Kāda vadība, tādas tendences.
Un mazas, efektīvas, labi apmācītas armijas mums nebūs vismaz tuvākajos 50 gados.
Ar cieņu,
Autoritāri korumpēta un liekulīgi pareizticīgā Krievija it nemaz nav izvirtusi? 🙂
Iznīcinās vietējo ražošanu? Zirgam jāsmējās. 🙂 To jau sen partijas nomenklatūra 90-to sākumā likvidēja.
Un Tav taisnība, mazas armijas mums nebūs. Mums būs liela, labi apmācīta armija, kas uzvilks sarkanbaltsarkano karogu virs kremļa drupām!
Jūs abi pārspīlējat, bet abiem ir zināmā mērā taisnība. Mūsu NBS situācija ir slikta, bet ne bezcerīga, citādi nav vērts ne vara bungām rakstīt, ne REKsis komentēt.
Bravo!!! Lai mūsu karogs lepni plīvo visās pasaules jūrās!
Man jau dikti gribētos to piedzīvot, bet tas jau vairāk ticības jautājums, savukārt ticība ir reliģija, un reliģija, kā zināms, ir opijs tautai.
Man gan labāk gribētos uzsaukt to krievu ģenerāļa tostu svinīgajās vakariņās ar NATO virsnikim, pasākuma noslēguma daļā – tad iedzersim par visas pasaules bruņoto spēku sadraudzību, un nedod dievs ka kāda marsiešu ma…ka spers kāju uz mūsu zemes
“Kāda vadība, tādas tendences” ir laikam gandrīz vienīgā tēze, kurai pilnīgi piekrītu.
Kas attiecas uz fanošanu par vienu vai otru pusi, arī varu piekrist, ja tas neskar tiešā veidā mūs pašus.
Kas atiecas uz Kurginjanu, Hazinu un Fursovu, lasu un klausos viņus cītīgi un daudz. Jo šie kungi ir izcili ar to, ka vienkāršiem vārdiem skaidro plebejiem to, ko tiem jāzina par kremļa iekš- un ārpolitiku. Separējot no viņu tekstiem visu lieko kļūst redzamas kremļa propagandas tendences un pats galvenais izmaiņas trendos (pavedienos). Par to viņiem liels paldies. Tikai ticēt (nekritiski uztvert teikto/rakstīto) nevajag, tāpat kā nevajag ticēt Edvardam Lukasam, Kārlim Neretniekam, varbungām, Krēsliņam, Kažociņam, Pabrikam, Dombrovskim, Sudrabai, Ušakovam, Dombravam vai Ijabam… Vajag lasīt, klausīties un domāt, kas un kādēļ tiek teikts vai rakstīts. Pirmā atziņa, kas nāks būs par to ka dabā, politikā un cilvēkos nav nekā viennozīmīgi balta un viennozīmīgi melna, absolūtas patiesības ne tik. Visu nosaka cilvēku un cilvēku grupu izdzīvošanas instinkts, kas nosaka nepieciešamību attīstīies t.sk. pakļaujot citus cilvēkus un cilvēku grupas. Šādā kontekstā iestājoties EU ukraiņus gaida konkurences cīņa, kurā 46 miljonu tauta var uzvarēt vai zaudēt, bet truli sūcot no Krievijas naudu zaudējums globālajā konkurencē garantēts, jo parazitēšanas process izslēdz attīstību.
“Rūpniecības iznīcināšana” un “Geju uzvaras gājiens EU” man šķiet stipri pārspīlētas problēmas, kuru aktualizēšana kalpo vienai vai otrai nometnei pēc vajadzības. Šoreiz ne par to. Cilvēks ir ne tikai tas, ko viņš ēd, bet arī tas ko viņš patērē kā informāciju. Ar ziņu redaktoru palīdzību TV un tīmeklis nodrošina mūs ar paiku, kuru mēs ilgi gremosim, pārspriedīsim, šausmināsimies vai gavilēsim. Ja kādas parādības nav ziņas – tās nav arī mūsu dzīvē. Piemērs, pieļauju ka daudzi no jums 1994.gadā bija jau pieauguši cilvēki, bet vai kāds no jums toreiz pamanīja ka ~100 dienu laikā vienā valstī genocīda rezultātā gāja bojā 1 000 000 civiliedzīvotāju? Es piemēram toreiz nepamanīju, bet neviens arī necentās man par to stāstīt. Tā arī tagad, ja gribi zināt nevis baroties no rokas, meklē informāciju pats un no dažādiem avotiem, domā, analizē, tad būsi zirgā!
Skumji redzēt, ka gandrīz vai pirms 100 gadiem sarakstītas lietas joprojām ir aktuālas un patiesas, bet šo 100 gadu laikā tā arī neviens nav tās ņēmis par nopietnu lai Latviju darītu par stipru un dzīvesspējīgu, nacionālu valsti!
Nu kamēr rakstu sarakstīja, tad apvērsums, tad padomija, tad Atmoda, laiks kalnā iēt, bet vispirms vajag visu godam no-privatizēt :). Tad treknie gadi patraucēja, te krīze klāt un dzīve lejā. Nu tagad ķersimies ar sparu jauns premjers nesīs mums uzvAru. 🙂
Es savulaik pastudēju bībeli kursos un tieši veco derību. Pašam bez vēstures un konteksta skaidrojuma to izdarīt ir ļoti grūti, tad nu atziņa kuru esmu guvis ir, ka nav nekā jauna šai pasaulē!
Tāpat der atcerēties arī 1. bausli tev nebūs citus dievus turēt man līdzās. Tas cita starpā nozīmē arī, ka nevajag taisīt elkus no cilvēkiem, pat ja viņi ir Vienotības premjera kandidāti un Dombrovska draugi vai gluži pretēji, viņa ienaidnieki.
Ir arī citas tēzes, kuras der atcerēties, piemēram, esiet auksti vai karsti, bet neesiet remdeni! Cīnieties par saviem ideāliem nevis snobiski smīniet par tiem, kuri cenšas īstenot savus.
Man kā pagānam vistuvāk pie sirds 11.bauslis “Tev nebūs tikt pieķertam” 🙂
Ne velti es runāju par reliģiju un tās simboliem. Ar vien biežāk reportāžās no Kijevas pazib kulta kalpotāji un reliģiski simboli. Baznīca nekad aktīvi nav nostājusies zaudētāju pusē. Lai arī mēs cenšamies ieņemt noliedzošu nostāju, praksē šiem simboliem izrādās ļoti liela vara.