“During the Cold War, U.S. secretaries of state and Soviet foreign ministers routinely negotiated the outcome of crises and the fate of countries. It has been a long time since such talks have occurred, but last week a feeling of deja vu overcame me. Americans and Russians negotiated over everyone’s head to find a way to defuse the crisis in Ukraine and, in the course of that, shape its fate.[…]”
George Friedman, STRATFOR
vara bungas: Pēc aukstā kara beigām kremļa-vaithausa sazvanīšanās risinot trešās valsts nākotni izskatās pēc anahronisma, tomēr tas ir fakts ar kuru jārēķinās. RU neuzskata EU (izņemot Vāciju) par sev līdzvērtīgu partneri, ja runa ir par nacionālām interesēm. Tādēļ īpaši uzmanīgi būtu jāseko US nostājai jautājumā par eventuālo SE un FI pievienošanos NATO, pret ko prognozējami un asi iebildīs RU. Upurējamo (vai apmaiņas) bandinieka lomā var izrādīties vājākā no Baltijas valstīm. Pagaidām nekas neliecina, ka US varētu koriģēt līdz šim īstenoto politiku, bet arī RU vēl nav ieņēmuši starta pozīciju mačā “Skandināvijas valstis un NATO pret RU”.
Dati nedaudz novecojuši bet tendences ir palikušas
Un mēs pieļausim, lai atkal kāds izlemj mūsu vietā?
Nepieļausim, nedrīkstam, pārāk kūtri un paļāvīgi, slinki esam bijuši savas drošības un neatkarības sargāšanā visus šos gadus!
Kas notiek, kad sēž un neko nedara mēs lieliski atceramies pēc frāzes par palikšanu savās vietās… Nekas labs no tā nesanāca!