Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) atminas par 1918.gada notikumiem Ukrainā, kas 1920.gadā vairākos turpinājumos tika publicētas avīzē “Latvijas kareivis”. Notikumi, kas norisinājās pirms 96 gadiem, vienkārši fantastiski sasaucas ar šodienu…
[…]Kad 8.decembrī plkst. 11 dienā Dolgorukijam tika ziņots, ka Petļuras karaspēks laužas jau pilsētā, viņš ievaicājās tikai: „bet ko tad vācieši?” – un izgājis, pamezdams visu savam liktenim. Vai priekšnieks var pamest tā savus apakšniekus, neatrādīdams (nepaskaidrodams – A.P.) pat apstākļus, un cerēt vēl kādreiz izmantot viņu uzticību?[…]
„Latvijas Kareivis” 1.februāris 1920.gads N#6 (6)
„Ko mēs mācamies no Ukrainas pēdējo gadu vēstures”
III.Hetmaņa un brīvprātīgo laikmets.
Šis laikmets bija īss, toties pilns dziļu pārdzīvojumu. Kad sākās vācu satriekšanas rietumos, uzliesmoja revolūcija Bulgārijā, kad visiem palika skaidrs, ka Vācijas varenībai tuvojas gals un tā tad uz viņas atbalsta zuda Ukrainas cerības,- šad un tad hetmaņa galminieki atminējās, ka viņiem nav armijas, bet armija tomēr visā drīzumā būs vajadzīga. Iesākās drudžains darbs, lai radītu kaut jel kādu armiju. Līdz šim Ukrainā bija saformēts astoņu korpusu, četru kavalērijas divīziju un aptsevišķas apvienotas (kājnieku un jātnieku) divīzijas oficieru un instruktoru kadrs, un vienīgi pēdējā bija ap 2 ½ tūkstošu štiku – tāds, lūk, viss Ukrainas bruņotais spēks, ko savā pieci mēneši ilgā valdīšanas laikā bija organizējusi hetmaņa valdība, zināms, neskaitot viņa komandantu nodaļas un sotņas no brīvprātīgajiem, lielāko tiesu oficieriem.
Runājot ar Puškina vārdiem „jau zemē slepus nemiers auga (Ukraina gluho volnovalas). Šis nemiers nāca no divām pusēm: no „apvienotās, nedalāmās Krievijas” un savukārt, no neatkarīgās Ukrainas piekritējiem. Abas puses vēlējās hetmaņa valdības gāšanu: pirmā – lai pievienotu Ukrainu Krievijai, otrā – lai nodibinātu šauri nacionālu valdību. Bet bija arī trešā puse – lielinieki, kuri uzmanīgi sekoja notikumiem un lēja ūdeni uz nacionālā šovinisma dzirnavām. Kā pirmie uzstājās Denikina velmju sadrošinātie rusofīli. Iesākās stipra aģitācija starp oficieriem; viņus baidīja ar to, ka Deņikins ātri vien ienāks Kijevā un nodos tiesai visus hetmaņa oficierus par valsts nodevību; tāpēc katra godīga oficiera pienākums novilkt ukraiņu formu un vai nu laisties uz Donu vai kā civil cilvēkam gaidīt Deņikina ierašanos Kijevā. Šai propagandai bija sekmes, oficieri jau sāka runāt par pievienošanos Denikinam. Tanī pat laikā uz hetmani darīja spiedienu arī visspēcīgā „Rūpnieku, tirgotāju, finanšu savienība”. Kad revolūcija iedegās arī pašā Vācijā un uz viņas štikiem zuda pēdējās cerības, tad hetmans Skoropadskis paziņoja, ka viņš ir krievu ģenerālis un pārvalda Ukraini tikai līdz satversmes sapulcei. Līdz ar to Deņikina piekritējiem tika atļauts pa visu Ukrainu formēt brīvprātīgo nodaļas ar tiesībām uzturēt viņas no valsts kases. Liekas, rusofobiem nu vajadzēja būt apmierinātiem, bet patiesībā ne rusofīlus, ne arī pašu Denikinu tas vēl neapmierināja: brīvprātīgie sāka izrādīt vēl lielāku naidu pret ukraiņu oficieriem, bet hetmaņa nosūtīto misiju Denikins uzņēma ļoti nedraudzīgi.
Tad galīgi zuda Ukrainas patstāvības partiju pacietība un arī viņas uzstājās atklāti. Oktobrī Belaja-Cerkov notika sacelšanās pret hetmani un jaunas valdības direktorijas – izsludināšana ar Petļuru priekšā. Šī savā sākumā ne visai plašā sacelšanās nevarēja tomēr tikt likvidēta, jo hemanim nebija organizēta karaspēka, bet vācieši jau atteicās iejaukties Ukrainas iekšējās lietās, – viņiem pašu mājās bija revolūcija, otrkārt, Kijevā formējās tiem naidīga brīvprātīgo armija. Tā kā brīvprātīgie hetmani neatzina, tad visu zemes bruņoto spēku – kā brīvprātīgo, tā arī ukrainiešu – priekšgalā tika nolikts grāfs Kellers. Viņš bija brašs karavīrs, bet vājš organizators un vēl vājāks kā politiķis. Tomēr, būdams tikai nomināli padots hetmanim, viņš bija zemes faktiskais valdnieks. Brīvprātīgie ieņēma aizvien naidīgākas pozīcijas. Šādu tādu brīvprātīgo nodaļu, družīnu un organizāciju štābi auga kā sēnes, kaut gan štiku skaits viņās auga apbrīnojami lēni.
Petļuras sacelšanās auga, pletās plašumā, apdraudot jau pašu Kijevu; tiesa, no sākuma tā parādījās atsevišķu neorganizētu bandu rīcībā: katrs no Petluras piekritējiem ar hetmani neapmierinātos apgabalos savervēja atsevišķu nodaļu un katrs ar savu nodaļu devās kopējā virzienā uz Kijevu, jo tur viņus gaidīja bagāts laupījums. Drīz vien pie nemierniekiem parādījās arī organizācija: viņu priekšgalā stājās direktorija no pieciem locekļiem ar Petļuru kā pirmo. Tanī pat laikā Petļura skaitijās arī par karaspēka virspavēlnieku – Golovnij Ataman. Viņa štāba priekšnieks bija ģenerālis Ozeckis, pārbēdzējs no Centrālās Radas un hetmaņa galvenā štāba, cilvēks diezgan viltīgs un divkosīgs, tomēr ne jau tik gudrs, izbijis krievu dienesta gvards. Pret Petļuru izsūtītām brīvprātīgo nodaļām sākumā bija zināmas sekmes, bet pašu iedzīvotāju naidīgā izturēšanās pret tiem, kā arī disciplīnas trūkums viņu rindās izjauca tālākās sekmes. Pateicoties ārkārtīgai nolaidībai, pie Poltavas brīvprātīgie tika divreiz sakauti un drīz vien Kijeva no Dņepras labā krasta bija ielenkta. Bet hetmans un Kellera pēcnācējs kņazs Dolgorukijs griezās pēc palīdzības pie vāciešiem. Pēc ilgām sarunām vācieši piekrita. Viņi gāja uzbrukumā un mazliet atspieda Petļuras karaspēku, bet pēc tam uzbrukumu pārtrauca, jo starp kņazu Dolgorukovu un vācu štābu bija izcēlušās nesaskaņas; kņazs Dolgorukijs, kā Rjurika pēcnācējs, nebija varējis apslēpt savas augstprātības vācu ģenerāļiem. Neskatoties uz to, vācieši tomēr paziņoja Petļuram, ka Kijevā viņu nelaidīs un norādīja uz līniju, kuru Petļuras karaspēks nedrīkst iet; uz šīs līnijas vācieši izlika visai retas sargu nodaļas, kuras tomēr bija pietiekoši spēcīgas līnijas nodrošināšanai. Tai pašā laikā iesākās sacelšanās arī Ukrainas kreisā krastā, tomēr viņas neatbildēja tik spēji un cīņa ar tām sākumā ritēja sekmīgi, bet uz novembra beigām petļurieši arī še sāka jau tuvoties Kijevai.
Kijeva, vēl tikai janvārī un februārī pārlaidusi lielinieku briesmas, uz novembra vidu sāka atkal dzīvei drudžainas dienas. Restorānos un klubos plītēja brīvprātīgie, bet avīzēs rakstīja par to, ka petļuriešu bandas drīzi būs galīgi iznīcinātas; tak lielgabalu dunoņa nāca aizvien tuvāk pilsētai un maize ar katru dienu palika dārgāka. Pēc tam, kad Odesā izkāpušie franču spēki kņazam Dolgorukijam apsolīja palīdzību, viņa attiecības ar vāciešiem palika tikai solījums un vācieši turklāt paziņoja, ka nakti uz 8.decembriviņi noņem savas sargu nodaļas, un kārtību Kijevā uzturēs tika tais vietās, kur atrodas viņu karaspēks. Kņazs Dolgorukijs, pilnīgi saprazdams savu spēku vājumu, tomēr nekā nedarīja, lai atvilktu un glābtu savus karavīrus, labi zinādams, ka brīvprātīgos sagaida petļuriešu nikna atriebība. Kad 8.decembrī plkst. 11 dienā Dolgorukijam tika ziņots, ka Petļuras karaspēks laužas jau pilsētā, viņš ievaicājās tikai: „bet ko tad vācieši?” – un izgājis, pamezdams visu savam liktenim. Vai priekšnieks var pamest tā savus apakšniekus, neatrādīdams (nepaskaidrodams – A.P.) pat apstākļus, un cerēt vēl kādreiz izmantot viņu uzticību? Šie kara vīri bija mobilizēti un viņus piespieda cīnīties ne priekš sevis, bet priekš Dolgorukija, un vairākums viņu bija tādi pat nabagi kā petļurieši.
Kā uz burvju zižļa mājienu stundas laikā Kijevā izgaisa visi brīvprātīgo mundieri, bet ja kāds vēl nepaspēja noslēpt piederības zīmes pie brīvprātīgo armijas, izrēķināšanās ar viņu bija īsa. Drausmīga bija nakts no 8. uz 9.decembri Kijevā, nemitīga šaudīšanās uz ielām un mājām. Daudz līķu vairākas dienas gulēja uz ceļu bruģiem, sevišķi pa pilsētas nomalēm.
Tā tika nogāzta hetmaņa valdība, jo nekā (slikta) viņa nebija aizmirsusi no cara režīma laikiem un nekā (laba) nebija mācījusies revolūcijas laikā.
P.Radziņš
No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu, cik smags ir šis darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).
http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1920/LatvijasKareivis1920-006.pdf
vara bungas 