Ģenerālis Pēteris Radziņš par morāli

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas tautu un armiju,  kas 1920.gadā vairākos turpinājumos  publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”.  Aktuālas vēl šobaltdien…

“…Ka savas stiprās, tā vājās īpašības armija dabū no savas tautas; armijā šīs īpašības var tikt vai nu palielinātas, vai pavājinātas. ..”

„Latvijas Kareivis”5.jūlijs1921.gads N.146 (403)

Morāliskā audzināšana armijā un tautā.

                Lielais pasaules karš un, galvenā kārtā revolūcija, ir lielā mērā pārgrozījusi uzskatus par morāli. Tiek dibinātas savienības un organizācijas fiziskai audzināšanai, tehnisku un vispārēju zinību izplatīšanai, mākslas, literatūras u.t.t. veicināšanai, bet it neko nedzird par morālisko audzināšanu, morālisko ideju izplatīšanu vai veicināšanu. Kā sabiedrībā, tā arī armijā piegriež galveno vērību tikai materiāliem faktoriem. Nereti arī var dzirdēt izsakot domas, ka mūslaiku kari esot tikai tehnisko līdzekļu kari, un nekas vairāk. To pašu man nācās dzirdēt arī pēc japāņu kara, kad dažas diezgan augstu stāvošas personas izteicās, ka tagadējie kari esot tīri tehniski-materiāli, un tāpēc tos varot pilnīgi izkalkulēt pēc matemātiskām formulām. Šādas domas ļoti patīk plašai publikai un, ja kāds tās vieglprātīgi, bet ar apdomu izteic, tad viņas tiek pieņemtas bez pārbaudīšanas un izplatās ļoti ātri, lai gan viņam nav ne mazākā pamata. Krievu-Japāņu karš pierādīja taisni pretējo: krievi materiālā ziņā bija daudz stiprāki; tiem bija vairāk karaspēka un neizsmeļami kara vešanas līdzekļi; japāņu pusē bija tikai morāliskais spēks – un šis spēks uzvarēja materiālo, Lielajā pasaules karā no paša kara sākuma un līdz beigām visu materiālu un tehnisko līdzekļu pārsvars bija sabiedroto pusē; pārsvars karaspēka skaita ziņā, vēl lielāks pārsvars materiālā un īpaši tehniskos līdzekļos, visas pasaules materiālie karalīdzekļi atradās sabiedroto rīcībā, bet Vācijas pusē bija morāliskais spēks un šo morālisko spēku sabiedrotie nespēja pārvarēt ar visiem viņu neierobežotiem un neizsmeļamajiem materiāliem līdzekļiem. Līdz ko Vācijā 1918.gada vasarā sabruka viņas morāliskais stiprums, uzvarēt Vāciju bija nieka lieta. Izpētot katru pasaules kara kauju, var skaidri redzēt, ka galveno lomu visur ir spēlējuši morāliskie spēki. Krievijas frontē Vācijai nekad nav bijis pārspēks, ne kareivju skaita, ne apbruņojuma ziņā, un tomēr vācieši nezaudēja kaujas, bet pastāvīgi uzvarēja; rietumu frontē, neskatoties uz visiem sabiedroto tehniskiem līdzekļiem, viņi nebija spējīgi pārraut fronti. Vēl spožākus piemērus rāda Padomju Krievijas kari: ļoti lielās, labi apgādātās ar visiem tehniskiem līdzekļiem, bet izvirtušas morāliskā ziņā baltās armijas tika ātri iznīcinātas no Padomju Krievijas sarkanām armijām. Šī milzīgi lielā sarkanā armija neguva nevienas uzvaras karos pret ļoti mazām, ar kara materiāliem un tehniskiem līdzekļiem ļoti trūcīgi apgādātām, bet morāliski ļoti stiprām nacionālām armijām. Ir vajadzīgs tikai mazliet iedziļināties kara notikumos, tad pilnīgi skaidrs būs tas, ko savā laikā teica Napoleons: „Uzvara atkarājas par ¾ no morāliskiem un tikai par ¼ no materiāliem faktoriem”. Pēdējie kari pierāda to visgaišaki.

               Bet ne tikai karos, arī miera laikā tautas dzīvē morāliskie spēki spēlē dominējošo lomu. Karā galīgi sakautā Vācija, kurai tagad jāmaksā pasaules vēsturē vēl nedzirdēta kontribūcija, jau tagad sāk sekmīgi konkurēt rūpniecībā un tirdzniecībā ar uzvarētāju valstīm, – ar valstīm, kurām milzīgi kapitāli, zelts, un kurām Vācija maksā kontribūciju. Ar ko tad Vācija varētu konkurēt? Tikai ar savu morālisko spēku. Anglijā un Francijā taču inženieru un tehniķu nav mazāk kā Vācijā, nav mazāk arī fabriku un mašīnu, turpretim Vācijai nav koloniju, no kurām dabūt jēlvielas, un kurām varētu pārdot rūpniecības preces; Vācijai nav flotes, nav arī izdevīgu tirdzniecības līgumu un koncesiju, – tā tad nav nevienas materiālās priekšrocības. Tādus pašus piemērus varētu pievest no daudzām citām valstīm, par piemēru salīdzinot Rumāniju ar Beļģiju: pirmā maz cietusi no kara, tai ir visas bagātības un lieli kara ieguvumi; bet viņa neuzplaukst, kamēr izpostītā Beļģija attīstās ļoti ātri. Tautas un armijas spēks slēpjas viņu morāliskās īpašībās.

               Latvijas armija un tauta, bez šaubām, ir pierādījusi ļoti lielu morālisku spēku Latvijas atbrīvošanās karā, kā Bermonta, tā arī Padomju Krievijas frontē. Cik liels bija Latvijas karavīru morāliskais spēks, to vislabāk raksturo karaspēka darbība pret sarkanarmiešiem. Par ikdienišķiem un pilnīgi parastiem tapa gadījumi, kur nelielas mūsu nodaļas ar kauju ņēma gūstā ienaidnieku vairākkārt lielākā skaitā, nekā bija karavīru skaits mūsu nodaļā. Tāpat par ikdienišķiem tapa gadījumi, kad no mūsu mazajām nodaļām ienaidniekam tika atņemti lielgabali un ložmetēji. Ja tāds morālisks spēks bija armijā, tad zināms, šis spēks nāca no tautas , viņš bija visā tautā. Ne tikai karadarbībā, bet arī miera darbā Latvijas tauta ir pierādījusi un pierāda savu veselīgo un stipro morālisko spēku: no kara izpostītā un nabadzīgā Latvija uzplaukst, kamēr līdzās viņai – milzīgā Krievija ar milzīgām bagātībām, kura nav cietusi no kara, ne tika neuzplaukst, bet ļoti ātri iet uz leju.

               Ja Latvijas tauta un armija ir pierādījušas, ka viņās mīt liels morālisks spēks, tad tas tomēr nenozīmē, ka šis spēks ir jau sasniedzis savu maksimumu, ka tas vairs lielāks nevarētu būt. Ir jāņem vērā, ka Latvija veda atsvabināšanās karu, karu, kurš apdraudēja ne tikai Latvijas patstāvību, Latviju kā valsti, bet karš apdraudēja katra latvieša personīgo labklājību un pat brīvību. Ja Latvija nebūtu karā uzvarējusi, tad tagad Latvija būtu padomju Krievijas guberņa, kurā ietu pilnīgi tāpat, kā ar mūsu kaimiņos – Pleskavas un Vitebskas guberņās, tas ir – būdu bads, sērgas, pilnīgs visvajadzīgāk lietu trūkums un pie tam vēl pilnīga personīga nedrošība – verdzība zem kaimiņiem. To sapratis katrs latvietis, un šis apstāklis vairoja katra latvieša – katra karavīra spēkus. Tas bija karš uz dzīvību un miesīgu un garīgu nāvi priekš visiem un katra. Ja mēs salīdzinām tagadējo noziedzības statistiku Latvijā ar priekškara statistiku, tad izrādīsies, ka no noziedzība ir daudz lielāka nekā pirms kara. Noziedzību procents Latvijas atbrīvošanas laikā bija lielāks, nekā Krievijas armijā 1914.g. un 1915.g. pirmā pusē. Ja apskatīsim, kāds dabas ir galvenais noziedzību vairums armijā, tad redzēsim, ka tas ir: dezertēšana, laupīšana un pretlikumīga patvarība, tā tad galvenā kārtā tie noziegumi, kuri ir armijas izvirtības simptomi. Ja armija no vienas puses ir pierādījusi lielu varonību – lielu morālisko spēku, un no otras puses, armijā – atrodas izvirtības[1] simptomi, tad tas pierāda, ka karavīru lielākā daļa ir morāliskā ziņā ļoti stipra, bet ka armijā atrodas arī zināma daļa karavīru ar ļoti zemu morālisku līmeni. Ka savas stiprās, tā vājās īpašības armija dabū no savas tautas; armijā šīs īpašības var tikt vai nu palielinātas, vai pavājinātas. Grūtā ilgā karā armija nevar iztikt bez morāliska atbalsta no visas tautas, pie kam katra atsevišķa karavīra gara stāvoklis ir lielā mērā atkarīgs no viņa tuvāko radu gara stāvokļa, kuri atrodas dzimtenē. Tādēļ pat nesalīdzinot Latvijas vispārējo noziedzību statistiku ar pirmskara laika, droši var teikt, ka Latvijas tauta ir zināma daļa morāliskā ziņā vāju elementu. Ka morāliski stipriem, tā arī vājiem elementiem ir tieksme izplatīt savu iespaidu, savas īpašības uz citiem: tā tad notiek zināmā mērā – karš starp pozitīvo un negatīvo morāli. Lielākas sekmes savu ieskatu izplatīšanā ir tiem, kuriem ir izdevīgi apstākļi un kuri tiek vairāk pabalstīti. Ja iedzīvotāju galvenais vairums ir ar stipru, augstu morāli, tad būtu jādomā, ka viņi arī izplatīs īsā laikā savu iespaidu uz visiem. Bet patiesībā taču pozitīvo elementu ir vienmēr bijis vairāk, nekā slikto elementu: kā tad ir bijis iespējams, ka noziedzību skaits vairojas? Labie elementi nav tik aktīvi, viņi ir klusi, viņa nav uzbāzīgi un viņu īpašības un, tā sevišķi viņu darbības rezultāti nekrīt nevienam acīs. Turpretim sliktie elementi ir uzbāzīgi, kliedzoši un bieži viņu darbības rezultāti ir ļoti vilinoši priekš citiem, – vismaz uz zināmu laiku. Katrs taču vēlētos tapt bagāts. Še nu katram ir redzams kāds nebūt cilvēks, kurš viegli strādājot, iegūst visu dzīves labumus, un kurš pie tam vēl uzmudina citus sekot viņa piemēram; pie tam viņš ļoti veikli cenšas pierādīt, ka „šajos laikos” nevajagot būt muļķim un neizmantot izdevīgus apstākļus; – ka krāpšana nebūt nav nekas slikts, bet ir tikai veiklība, ka bez kukuļa ņemšanas vai došanas tagad neviens nedzīvo, ka katrs prātīgs cilvēks cenšas pārvērst valsts mantas par savām personīgām, – ja tik viņš ir tik gudrs, ka māk to tā izdarīt, ka vis būtu „pēc likuma”. Cilvēks ar nenosvērtu raksturu un nestipru morāli viegli vien padodas šādām runām un piemēriem.

               Valstis ar visām savām valdības iestādēm pabalsta labos – pozitīvi morāliskos elementus. Valstis oficiālais pabalsts ir ļoti sauss un mazsekmīgs; viņš sastāv no likumiem, kuru izpildīšanai seko valsts ierēdņi. Likums viens pats par sevi nav spējīgs pacelt morāli. Negatīvie elementi, gan ar vārdiem, gan ar darbiem, ļoti viegli pierādīs, ka likums ir akmens, kurš aizsprosto „muļķiem” (godīgiem elementiem) ceļu, kamēr gudrajiem viņš rādot ceļu, pa kuru šo akmeni apiet. Sliktie – morāliski negatīvie elementi arī dabū pabalstu, – spēcīgu, izdevīgu un viņiem ļoti labvēlīgu: šis pabalsts nāk no – aizrobežu komunistiem.

               Lai būtu iespējams pacelt morālisko līmeni armijā un visā tautā, ir vajadzīgs kas nebūt vairāk, nekā vienkārša oficiāla likuma izdošana. Morāles pacelšana ir jāizved tāpat kā tas tiek darīts ar zinību, mākslu un fiziskās audzināšanas veicināšanu. Valdībai bez oficiāla likuma došanas ir jānāk palīgā arī ar citiem līdzekļiem. Vajag pamudināt morāliski stipros elementu, lai tie būtu aktīvi. Tautas morālisko uzskatu pacelšana ir jānāk no skolām un jāveic tālāk, dažādās organizācijās, savienībās u.t.t. Armija ņems to, kas ir tautā un turpinās morālisko spēku audzināšanu. Armijā šai nozarei ir jābūt ļoti plašai. Vispirms ir jānostiprina morāliskais elements virsnieku vidū. Tad virsnieki ir jāsagatavo viņa spēcināšanai starp virstermiņa kareivjiem un pēc tam jauniesaukto morāliskai audzināšanai.

P. Radziņš

 [1] Sinonīms – degradācija (A.P.)

No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu, cik  smags ir šis darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).

http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1921/LatvijasKareivis1921-146.pdf