vara bungas: Re, kur varētu būt pirmā NBS uzvara. Uzvara par iekšējo birokrātiju, kas štābos plosās absolūti nesodīti 🙂 Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet XXI g.s. tieši militāristi saka: “Nost ar vertikāli!”. Vienam otram tas spēj pārplēst šablonu…
Katram virsniekam, kas seko izmaiņām kara mākslā, derētu ielāgot atšķirības starp aizejošo “visaptverošo/detailed command” un moderno “uzdevuma orientēto/mission command” komandvadības filozofiju.
Šie paši principi “strādā” arī civilo procesu pārvaldē, jo vai tad konkurence nav karš?
vara bungas 
Jā, šis būtu ideāli, nevajadzētu par izdaudzināto aplokšņu sistēmu karadarbības gadījumā, nu labi, vienu aploksi katram rotniekam/vadiniekam un miers, tālāk pats kā uzskata par vajadzīgu un iespējamu.
Un vēl modernu bruņojumu, kā šito:
http://www.shephardmedia.com/news/landwarfareintl/farnborough-raytheon-backs-boomerang-video/?sf3714966=1
Tas ir vnk cits domašanas stils. Ja nevar apgūt galvu jānomaina. Tad pat bez aploksnēm var iztikt.
Par ko es arī pirms dažiem rakstiem vārījos. Katram karavīram jāreaģē uz notikumiem arī negaidot komandas.
ne gluži tā. 1. karavīram ir jābūt piešķirtai rīcības brīvībai. 2. viņam ir jāzina augstākā komandiera nodoms un savs uzdevums 3. Augstākam komandierim jāzina kā karavīrs rīkosies.
Pretējā gadījumā bardaks.
Kaut arī es esmu par decentralizētu vadību, tomēr nevajadzētu krist eiforijā. Tas nav universāls risinājums un nebūt ne lēts.
Par aplokšņu sistēmas bezjēdzību izteicos jau agrāk, tagad darvas karote pārējā mucā.
Decentralizēta sistēma prasa labi apmācītus komandierus, kuri spēj ne vien pildīt pavēles, bet arī analizēt situāciju un pieņemt atbildīgus lēmumus – tātad radikāli jāmaina patreizējā apmācību sistēma.
Ja viss būs decentralizēts, kas notiks ar resursu pieprasīšanu un piešķiršanu – tātad ierobežotu resursu apstākļos tomēr priekšroka ir centralizācijai.
Cilvēki nav mašīnas (skaitļošanas sistēmās jau sen atzīts, ka decentralizētas sistēmas ir drošāks un uzticamākas) tātad komandieru morālās īpašības, kas ar to nodarbosies?
Kurš atbildēs par pieņemto lēmumu sekām – jāpārstrādā likumiskā bāze.
Visbeidzot, decentralizētai darbībai ir nepieciešams nodrošinājums – katram elementam zināmās robežās ir jābūt pašpietiekamam. Vai mūsu vienības ir nodrošinātas ar visu nepieciešamo un tām ir visas nepieciešamās spējas?
Acīmredzot patiesība ir kaut kur pa vidu.
Nav ģenerālštābam jāplāno ložmetēju ligzdas uz kartes, bet nevar prasīt arī no vada komandiera, lai viņš plānotu aizsardzību 10 km rādiusā.
Atbildības uzņemšanās prasa arī zināmu pilnvaru un privilēģiju piešķiršanu, kas savukārt ierobežo operatīvas vadības iespējas.
Kurš no ģenerāļiem noņems savu zelta ozollapu vainagu un atzīs, ka arī leitnants savā atbildības sektorā ir galvenais. Kurš ģenerālštāba majors piekritīs tam, ka kapteinis rotnieks arī ir cilvēks.
Tam ka kaut kas nav kārtībā ar komandķēdi es piekrītu, tomēr būsim piesardzīgi būvējot tīklveida struktūras.
Par lēmumu atbild lēmuma pieņēmējs visos līmeņos.
Decentralizēta apgāde ir dārgāka, piekrītu, bet mūsu gadījumā varētu būt vienīga iespējama, piem. partizānu kara apstākļos.
Šo arī vajadzētu ielikt diskusijai.
http://www.washingtonpost.com/opinions/why-the-army-should-fire-some-generals-and-promote-some-captains/2014/02/21/7921a234-9802-11e3-afce-3e7c922ef31e_story.html
Mēs jau Brīvības cīņās izmantojām “Mission command” vadību, kas deva spožus rezutltātus.
Ģen. P.Radziņš “Latvijas atbrīvošanās karš.” 55.lpp
“Mazākie” priekšnieki negaidīja aizrādījumus, bet strādāja pēc vispārīga uzdevuma. Šī katra priekšnieka pašdarbība un neatkarība no aizrādījumiem ir viens no galvenajiem noteikumiem, lai uzvarētu lauka kustības kaujās. Bet šī pašdarbība nedrīkst pārsniegt uzdevuma robežas, citādi iznāk jukas, kas apgrūtinās mērķa sasniegšanu. Šinīs operācijās gan dažreiz pašdarbība izgāja no robežām (Bauskas ieņemšana no Valmieras pulka un Rēzeknes pulka virzīšanās uz Saldu, jo Bauskā pēc 15 minūtēm ienāca Hasmaņa grupa un Saldu Liepājas garnizons jau bija ieņēmis). Šīm operācijām tas nu par ļaunu nebija, bet grūtos apstākļos tāda darbība mērķa sasniegšanai būtu bijusi kaitīga. Bet arī tādā gadījumā kritika nevar nosodīt šo pašdarbību: ja vienā gadījumā viņa mērķim kaitēs, tad deviņos gadījumos droši vien tā būs ļoti svētīga, kā tas arī bija še, jo tikai pateicoties mūsu virsnieku pašdarbībai bija tik plašā frontē iespējams izvest tik plašas operācijas.
Kas ir šie “mēs”? Mums visu jāsāk no sākuma.
Mēs – Latvieši!!!!
kā šāda sistēma (centralizēta, bet ar neatkarīgām sastāvdaļām) dala kopējos resursus, kā notiek atgriezeniskā saite?
piemēram, vada komandieris redz, ka var ieņemt objektu un ieņem. un alelūja – viņam pienāk dāvana no paša bataljona artilērijas. bet uz atstāto izejas pozīciju atbrauc zupas katls, kuru sagaida bēgošas ienaidnieka vienības.
tur jābūt kaukādām procedūrām un kaujas vadības sistēmām – mums tādas ir?
un jā – rakstā aprakstītā sistēma nav tīri decentralizēta. tīri decentralizētas ir bandas/partizānu vienības – paši barojas, paši gādā ieročus, necer uz aviācijas atbalstu utt. – dominē horizontālas saites saiknei ar citām vienībām.
pie situācijas, kad jācīnās ar lokāliem diversantiem teroristiem ir viena opera, pie pilnmēroga iebrukuma – cita. Otrajā gadījumā mums visa skaistā centralizētā komandvadība aiziet pa pi… pirmajās 15 minūtēs, valdības mēsli vai nu izlido ar pedējo reisu vai dodas pretī ienaidniekam ar sālsmaizi, aploksnes varam spraust uz nagliņas un vienīgā iespēja kaut ko darīt ir Swarming action. Protams, ja tam esam iepriekš gatavojušies, izveduši apmācības, ierīkojuši noliktavas, utt.
http://en.wikipedia.org/wiki/Swarming_(military)