Gatavnieku likumu likums : “Jo mazāk tu esi gatavs SHTF situācijai, jo vairāk tev ir nepieciešams sabiedrības atbalsts un palīdzība”. No šī likuma var izdarīt secinājumu, ka lielākā vai mazāka mērā sabiedrības (kaimiņu, draugu, līdzpilsoņu u.t.t.) palīdzība ir nepieciešama ikkatram no mums, jo sagatavoties pilnīgi autonomai izdzīvošanai nav iespējams principā. Agri vai vēlu būs vien jālien ārā no “bunkura”.
Savukārt tie, kas paļaujas uz likteni un negatavojas nekam, ir vēl vairāk ieinteresēti sabiedrības konsolidācijā briesmu priekšā un pirmie iesaistīsies resursu pārdalē (sastāsies rindā). Būs arī tādi, kas paši krājumus nav izveidojuši, bet stāvēt rindā pēc humānās palīdzības nevēlas, tādi ies un laupīs, bet, ja sabiedrība ļaus viņiem pārņemt varu, tad maksās viņiem nodevas naudā un “graudā”. Ja tā notiks, šāda sabiedrība nekādu labāku likteni nav pelnījusi.
Tie, kam nav kur aizbēgt SHTF gadījumā, kas plāno izdzīvot pilsētās un nevēlas/nevar tam pienācīgi sagatavoties, pašiem vajadzētu aktīvāk interesēties, ko vietējā pašvaldība un Valsts ir sarūpējuši nebaltai dienai un kā notiks civilās sabiedrības aizsardzība. Tas trūkumcietējiem (pretstatā gatavniekiem) nav tik mazsvarīgi. Pēc šīs hipersaites svaigs piemērs kā sabiedrības attieksme pret notiekošo nelaimi dod dažādus rezultātus. Būsiet vienaldzīgi “miera” laikā – mirsiet pirmie, kad atslēgs elektrību. Vienkārši.
Ja jūs saprātīgi pieļaujat, ka ilgstoša un visaptveroša ārkārtas situācija (“sūdi sasniedza ventilatoru”- SHTF) patiešām var notikt, pirmais jautājums sev būtu aptuveni šāds: “ja man draudi šķiet reāli, kādēļ es neko neesmu dzirdējis par to no pašvaldības?” un paņemot līdzi civilās aizsardzības likumu (15. un 21.pants) doties pie tuvākās pašvaldības vai “pagastveča”. Rezultāti būs dažādi tāpat kā pagastveči. Saruna risināsies raitāk, ja jautājumi pašvaldībai būs skaidri noformulēti:
– Vai ilgstošas ārkārtas situācijas gadījumā tiek plānots iesaistīt sabiedrību tās seku novēršanā? Ja atbilde apstiprinoša, tad kādā veidā vai veidos?
– Kādas sabiedrībai svarīgas pašvaldības funkcijas var tikt skartas, ja ārkārtas situācija notiks ?
– Kādi rajoni, socīālas grupas cietīs visvairāk dažādās situācijās?
– Kāds iedzīvotāju skaits cietīs (apdraudētie, ietekmētie, pakļautie, ievainotie, bojā gājušie), ja notiks viena vai otra veida nelaime?
– Kā tiks sniegta palīdzība sirmgalvjiem?
– Ja tiks paralizēta transporta satiksme un elektroenerģijas padeve, kā tiks nodrošinātas sabiedrības vajadzības?
– Kur un kā sniegs medicīnisko palīdzību?
– Kā notiks sabiedrības informēšana?
– Vai notiek iedzīvotāju informēšana un apmācība rīcībai ārkārtas situācijā?
– Vai pašvaldībai ir plāns rīcībai ārkārtas situācijā (13.pants)?
– Kas veiks krīzes pārvaldību?
– Kas izplatīs brīdinājumus un kādā veidā?
– Ja pašvaldība tiks paralizēta, kas nodrošinās pārvaldību?
– …
Tiem, kas dzīvo jauno māju ciematos ir vieglāk, sabiedrība tur ir viendabīga, saprātīga, jauna, jautra, atsaucīga un komunikabla. Kaimiņus pašaizsardzībai var viegli organizēt, vajag tikai par to runāt. Tēmas sākuma sarunai:
– Kāda nelaimes situācija mūsu reģionā ir visticamāka?
– Ja nelaime notiks, kādas būs visnepatīkamākās sekas?
– Vai jums šķiet ka mūsu sabiedrība ir tam gatava? Ja nē , tad ko mēs varētu darīt lietas labā?
– Ko, kādas iemaņas un prasmes, jūs personīgi varat piedāvāt sabiedrībai?
-…
Visu augstākminēto sarunu-pārrunu rezultātus var un vajag publiskot ar vietējo masu mēdiju palīdzību. Ideālā situācijā civīlās aizsardzības aktīvisti varētu rīkot regulāras tikšanās un izglītot sabiedrību, jo X-stundā savlaicīgi nodotās gatavnieku zināšanas glābs dzīvības. Pavisam jauki būtu, ja lokālā sabiedrību būtu spējīga sarīkot praktiskās mācības. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
vara bungas 
Iesaku painteresēties, kur ir tuvākā draudze. Reliģiskās organizācijas bieži vien spēj sniegt ne vien garīgu mierinājumu, bet arī tīri materiālu palīdzību krietni vien operatīvāk. Diez vai kāds Rīgas priekšpilsētas izpilddirektors ar mani runās, un ja runās vai viņš spēj uzņemties atbildību par saviem vārdiem – partijas ieliktnis.
Es vairāk cerētu uz palīdzību no reliģiskas organizācijas Dieva mīlestības vārdā, un nevis no pašvaldības tādēļ, ka ir tāds likums.
Varbūt kaut kur ir savādāk – tad apsveicu!
Rīga nav tas labākais piemērs – SC pie varas, kā nekā ;)!
Pilsētas vispār ir slikta vieta nevien izdzīvošanai bet dzīvošanai vispār (visa veida piesārņojums, kriminālā situācija utt.), tomēr Rīgā un Rīgas rajonā dzīvo gandrīz puse no valsts iedzīvotājiem.
Neesmu jutis, ka kāda cita partija Rīgā būtu ko darījusi pirms tam, izņemot protams personīgo ambīciju apmierināšanu.
Kā Rīgas iedzīvotājs, tīri objektīvi varu pateikt, ka uzlabojumi sākās tieši SC laikā.
Diemžēl visi pārējie mēri tikai zaga, šis arī kaut ko dara.
Principā tas ir objektīvi jo nu jau drīz 70% no Rīgas iedzīvotājiem ir krievi. Šai sakarā ceru, ka ja kas, varbūt par mani arī parūpēsies pa burzmai.
Varbūt varētu pamodelēt kara situāciju un kur tādā gadījumā civilajiem likties, – sirmgalvjiem, bērniem? Vai maz vērts ar laiviņu doties uz Gotlandi, jeb to salu tāpat bombardēs. Ko turēt gatavībā mājās? Mūsu taču nemaz nav tik daudz, lai visas Latvijas mērogā nevarētu visaptveroši laikus sagatavoties karam. Pašlaik nekas nenotiek, lai tautu nesatrauktu, bet diezvai tā ir pareiza pieeja. Izskatās, ka valdošajiem nav vispār nekāda koncepta. Islandieši vismaz zin, kas viņiem jādara, ja vulkānu izvirduma rezultātā visiem sala jāpamet.
Ļoti daudz kas atkarīgs no tavām spējām, resursiem, situācijas, atrašanās vietas, informētības, veiktajiem priekšdarbiem. Mapītē IZdzīve skat. visu saturu, varbūt ko derīgu sev atradīsi. Mans mērķis ir aicināt cilvēkus par to domāt un saprast, ka paļaujoties tikai uz valsti var nonākt sprukās. Centīšos meklēt un publicēt vadlīnijas domāšanai nevis gatavās repcetes. Faktiski humanā krīze UA ir arī mūsu modelis. Tie civilie, kas izvēlēsies palikt kaujas darbības zonā būs lielās briesmās, ja mūsu valdība izlems pretoties un būs ar ko pretoties. Pagaidām neredzam ne apņēmību, ne resursus. Līdz ar to risks civilajiem nokļūt zem savējo artilērijas apšaudes samērā zems.
Pirmkārt, jāapzinās, ka draudi ir iespējami un ka tādi pastāv. Atceros, kad sāku sudēt (2004.g., tieši pirms 10 gadiem), 1.kursā bija obligāts priekšmets “Civilā un darba aizsardzība”. No kursabiedriem dzirdēju apmēram šādas replikas: ka tas esot pats muļķīgākais priekšmets, ka no tā nav jēgas u.t.t. Cilvēkiem vispirs ir jāsaprot, ka draudi vispār pastāv! Man šķiet, ka liela sabiedrības daļa par to cenšas nedomāt, it kā tas novērstu draudus.
Dabīgā atlase, tie kas nedomā – izmirst. Ar spēku domāt neuzspiedīsi, valsts gan varētu apsvērt, ka palīdzību būs jāsniedz tik un tā un attiecīgi sagatavoties, bet ko var sagaidīt no mūsu valsts mēs varam paši izvērtēt. Tādēļ labāk katram risināt problēmu individuāli t.i. kļūt par gatavnieku – prepperi un iespēju robežās apvienoties ar līdzīgi domājošiem.
Vislabākais variants – pie radiem laukos. Nav iespējas – tad taisam krājumus uz vietas.
Kā dziesmā :”…Sabraukuši sievas radi pieci krekli mugurā, mugurā, mugurā, pieci krekli mugurā.”
Es kas radis darbu smalku,
Nu lai mežā cirstu malku…
Sāktu zirgam pakļtecēt,
Zemi rušināt un ecēt?
No pilsētas, kurai draud kļūšana par frontes pilsētu, civilistam pilnīgi noteikti ir jātinas prom. Jebkurā gadījumā mājās jātur pārtikas un ūdens rezerves, ja nav mašīnas un/vai velosipēda – arī pārgājiena inventārs (mugursoma(s), telts, piemērots apģērbs (bet ne camo, lai nejauši nenotur par kombatantu), guļammaiss utt.). Uz KURIENI tīties, ja pašam nav radu/draugu/paziņu laukos – nezinu, droši vien par šo būtu vērts interesēties varas struktūrās.
Vienalga paliks tie, kas paliks, kā Slavjanskā, Doņeckā, Luganskā. Un ar to ir/būs jārēķinās.
Ja Tu būsi rotas komandieris, kuru nozīmēs organizēt aizsardzību konkrētā pilsētā rajonā, vai Tu, iekārtojot pozīcijas, baigi rēķināsies ar tur atlikušajiem civilistiem? Diez vai.
Ar to profesionālis atšķiras no amatiera. Amatieris dara kā sanāk, profesionālis kā mācīts. Mums mācīja ka civilistu klātesamība ir vērā ņemams faktors. Katrā gadījumā apzināti piesegties ar civilistiem man nav pieņemami. oldschool piekrītu.
Apzināti piesegties ar civilajiem gan ir zemiski, bet diez vai es ziedotu aizsardzības spēju par labu civilo drošībai. Protams, gadīsies izņēmumi, kad konkrētais atbalsta punkts mums ir mazsvarīgs, toties svarīgi izvarirītes un postījumiem un civiliedzīvotāju bojāejas, bet tie ir izņēmumi.
Civilos var vnk aizdzīt prom un lieta darīta, nevis demonstrēt viņu līķus kā “agresora upurus”
Nav runa par to, ka apzināti piesegties ar civilistiem. Bet piemēram, vai Tu neizmantotu valdošo 16-stāvu dzīvojamo ēku ja ne savādāk, tad lai tur izvietotu novērotāju, tikai tāpēc, ka tur kādā no dzīvokļiem būtu vēl palicis kāds iedzīvotājs?
Kāds varbūt paliks un ies bojā. Bet pirms tam vads iztīrīs māju un atbrīvos to iemītniekiem. Jā, garlaicīgi un resursus patērējoši, bet tas ir SOP (standard operational procedure)
Bet atvaino, tā ir ļoti nosacīta `vērā ņemšana`… 🙂
A operācijās viss ir nosacīti, atkarīgs no komandiera.
Šķiet, tādiem kā tev nekad nesaprast, ar ko cilvēks atšķiras no cilvēkveidīga lopa.
Ja jau mēs esam pārgājuši uz ad hominem līmeni, tad Tev es savukārt ieteiktu nepārplīst no tā naida, kas Tevī iekšā kvēlo…
“Es gribu glābt Flandrijas zemi, Klāsa pelni kvēlo uz manām krūtīm.” – tu nezini kāds spēks ir svētam naidam pret apspiedējiem, bendes kalpiem un okupantiem.
pie tam te nav nekāds ad hominem. tu varbūt esi vesels bars ar kremļa troļļiem. runa ir par koncepcijām, idejām, uzstādījumiem un principiem.
Pat ja ir auto, ļoti stingri iesaku turēt pārgājiena inventāru. Jo pa ceļam piem. no Rīgas var iekļūt neizbraucamā korķī. Auto var atņemt varas iestādes, bandīti, tas var salūzt, ceļš/tilts var būt sagrauts. Pat ja dodies ar auto, kaut kur būs jāgūļ, dabūt degvielu iespējams nevarēs.