Ģenerālis Radziņš par rezerves virsniekiem

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas tautu un armiju,  kas 1920.gadā vairākos turpinājumos  publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”.  Aktuālas vēl šobaltdien…

[…] Lai mūsu armijas speciālās tehniskās karaspēka daļas mobilizācijas gadījumā būtu nodrošinātas ar virsniekiem speciālistiem, tad ir vajadzīgs, pirmkārt, atdalīt no rezervē atrodošamies virsniekiem īstos speciālistus no speciālistiem kuri ir tikai dienējuši speciālā karaspēkā; otrkārt iziet ar īstajiem speciālistiem īsu apmācības krusu un, treškārt, nodrošināt sagatavotajiem īstajiem speciālistiem nokļūšanu savās speciālās karaspēka daļas mobilizācijas gadījumā.[…]

„Latvijas Kareivis”16.augusts1921.gads N.182 (448)

Mūsu armijas rezerves virsnieki

                Mūsu armijas rezervē skaitās ļoti daudz virsnieku, vismaz tik daudz virsnieku, ka karaspēkam pārejot no miera uz karalaika štatiem, virsnieku trūkums nebūs: ar virsniekiem armija ir nodrošināta. Rodas tikai jautājums vai šie rezerves virsnieki ir pietiekoši labi sagatavoti, lai, jaunam karas sākoties, būtu spējīgi ar sekmēm izpildīt virsnieka lomas. Latvijas rezerves virsnieki, galvenā kārtā, sastāv no jauniem cilvēkiem, beigušiem vidusskolu, augstskolas audzēkņiem un beigušiem augstskolu. Kā pasaules kara laikā, tā Latvijas atbrīvošanas kara laikā šie cilvēki tika mobilizēti – iesaukti armijā. Pateicoties savai vispārējai izglītībai visi tapa par virsniekiem vai nu caur to, ka pabeidza kara laikā kara skolas, vai tika izvesti virsniekos par kaujas nopelniem; pēdējā ceļā ļoti daudzi tapa par virsniekam Latvijas atbrīvošanās kara laikā. Kara laika karaskolu kursu cauriešana bija ļoti pavirša (školapodparučikov), it īpaši pavirša apmācība notika sākot no 1917.gada. Tā tad šī virsnieku sagatavošana nav diezin cik augsta, vēl zemāk stāv to virsnieku sagatavošana, kuri ir izvesti par kaujas nopelniem. Izrādīt personīgi varonību – ir katra karavīra pienākums, bet no virsnieka ir jāprasa daudz kas vairāk par personisku varonību. Ja mēs pieņemsim, ka Latvijas atsvabināšanas kara virsnieki ir bijuši ļoti labi sagatavoti, tad tomēr tie palika tādai, kādi tie ir bijuši Latvijas atsvabināšanas kara laikā, tie vairs nebūs savā augstumā, iesākot jaunu karu.

               Latvijas atsvabināšanas karalaika tika strādāts vai nu pēc krievu reglamentiem un taktiskiem paņēmieniem, jeb pilnīgi bez reglamentiem. Tagad mūsu armijā ir savi reglamenti, kuri ir jāzina un jāizpilda katram virsniekam. Mūsu armija sāk izmantot pasaules kara piedzīvojumus un uz viņu pamatiem ieved daudz un dažādus jaunus taktiskos paņēmienus. Visā armijā tiek ievesti vienādi taktiski ieskati un paņēmieni. Viss tas paliek pilnīgi nepazīstams rezerves virsniekiem. Liela daļa no tiem virsniekiem, kuri pēc kara beigām demobilizējās un tagad skaitās armijas rezervē, ir ļoti spējīgi un enerģiski cilvēki: viņi neuzskatīja karadienestu par savu arodu, kad tēvijai bija vajadzīgs, tad viņi iestājās armijā un kad armija varēja iztikt bez viņiem, tad viņi demobilizējās un pārgāja uz savu mieralaika nodarbošanos. Man liekas, ka lielākā daļa no šiem rezerves virsniekiem arī tagad neskaitītu par lielu apgrūtinājumu, ja tiem būtu jāsedz neliela daļa no savas laika tādai karazināšanu papildināšanai, ka lai tie daudz nepaliktu pakaļ aktīvā dienesta virsniekiem. Pēc manām domām, rezerves virsnieku karazināšanu papildināšanu būtu ļoti viegli organizēt ar niecīgiem izdevumiem no valsts un niecīgu pašu virsnieku apgrūtināšanu. Varētu ierīkot vairāk nedēļas garus rezerves virsnieku kursus. Šinīs kursos virsnieki varētu noklausīties nelielu ciklu lekciju par jautājumiem, kuri nepieciešami jāzina katram virsniekam; visi jaunākie taktiskie paņēmieni varētu tikt parādīti virsniekiem praktiski; reglamentus virsnieki paši varētu izlasīt, bet kursos virsniekiem tiktu paskaidroti reglamentu noteikumi un šo noteikumu nozīmē karā. Kursu nodarbošanās varētu būt ierīkota tanīs stundās (pēcpusdienās un vakara stundās), tad rezerves virsnieki ir brīvi no sava patstāvīgā darba. Kursi varētu tikt ierīkoti visos lielākos Latvijas centros, kuros stāv karaspēks un kuros dzīvo visvairāk rezerves virsnieku. Šādā veidā organizējot rezerves virsnieku apmācīšanu būtu iegūts tas, ka rezerves virsnieki netiktu atrauti no sava ikdienišķā darbā un tomēr iegūtu tik daudz visnepieciešamāko zināšanu, ka mobilizācijas gadījumā, jau pirmā dienā tie varētu stāties pie darba, kuru tie pārzina un kurš nav tapis tiem pilnīgi svešs un nepazīstams. Tā tas būtu ar kājnieku un artilērijas virsniekiem, bet vēl nopietnāks ir šis jautājums attiecībā uz tehniskā karaspēka virsniekiem. Šolaikā karaspēkā notiek daudz ātrākas un straujākas pārgrozības tā attiecībā uz taktiskiem paņēmieniem, tā attiecībā uz taktiskiem paņēmieniem. Tehniskā karaspēka virsniekiem ir šauri norobežotas specialitāte – tanki, radiotelegrāfs un telefoni, sapiera, minieru darbi u.t.t. Demobilizēto virsnieku dienesta sarakstos ir gan uzrādīta viņa specialitāte, bet tikai uz tā pamata, kādā speciālā karaspēka daļā tie ir dienējuši: tanku diviziona saimniecības pārzinis taču nav speciālists tanku kaujas vadīšanā, tāpat kā telegrāfa rotas adjutants nav speciālists sakara tīkla uzstādīšanā, ja tika agrāk šie saimniecības pārzinis un adjutantā nebūs bijusi tieši speciālā darbu izpildīšanā. Otrkārt tas apstāklis, ka demobilizēto virsnieku dienesta sarakstā ir atzīmēta specialitāte nebūt nedot garantijas, ka mobilizācijas gadījumā virsnieks tiks iesaukts tieši savā speciālā karaspēka daļā, līdzšinējie mobilizācijas darbi nedot šinī ziņā ne mazākās garantijas; to ir iespējams teikt, nezinot mūsu mobilizācijas, bet ņemot vērā tikai laika ilgumu un mobilizācijas darbinieku piedzīvojumus.

               Lai mūsu armijas speciālās tehniskās karaspēka daļas mobilizācijas gadījumā būtu nodrošinātas ar virsniekiem speciālistiem, tad ir vajadzīgs, pirmkārt, atdalīt no rezervē atrodošamies virsniekiem īstos speciālistus no speciālistiem kuri ir tikai dienējuši speciālā karaspēkā; otrkārt iziet ar īstajiem speciālistiem īsu apmācības krusu un, treškārt, nodrošināt sagatavotajiem īstajiem speciālistiem nokļūšanu savās speciālās karaspēka daļas mobilizācijas gadījumā. Visvieglāki tas būtu izvedams dzīvē tādā kārta’, ja pie Latvijas augstskolas ierīkotu sevišķas lekcijas speciālai karaspēka rezerves sagatavošanai. Lielāka daļa no rezervē atrodošamies tehniskā karaspēka virsniekiem ir augstskolas audzēkņi, pie tam augstskolā viņi studē to specialitāti, kuru vistuvāki stāv viņu karadienesta specialitātei. Tā tad patiesībā šie rezerves virsnieki augstskolā turpina studēt specialitāti, kuras zināšanas pilnīgi ir noderīgas arī kara dienestā. Lai šos rezerves virsniekus padarītu par īstiem karadienesta speciālistiem, tad būtu vajadzīgs nolasīt viņiem tikai nedaudz lekciju par viņu tehnisko zināšanu izlietošanu kara vajadzībām. Ja šiem augstskolas audzēkņiem – rezerves virsniekiem – pasludinātu, ka mobilizācijas gadījumā viņiem tiek garantēta iesaukšana viņu speciālā karaspēkā, zem noteikuma, ja tie noklausīsies speciālās lekcijas kara vajadzībām un izturēs pārbaudījumu par šīm lekcijām, tad es domāju, šie augstskolas audzēkņi labprāt izies šo speciālo kara tehnisko kursu. Tā tad būtu vajadzīgs tikai sarīkot lekcijas un nokārtot mobilizācijas jautājumu tā, ka lai katrs droši nokļūtu specialitātē, tad mums būtu ļoti labi tehniskie rezerves virsnieki. Ar šo jautājumu izšķiršanu ir jāsteidzas, jo kad mūsu rezerves virsnieku būs augstskolas kursu pabeiguši, tad vairs nebūs iespējas savākt tos uz militārām mācībām.

P. Radziņš

No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu lasīšanai adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu cik  smags ir šis darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).

http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1921/LatvijasKareivis1921-182.pdf