vara bungas: Vēstule no trimdas latviešiem. Vēstules pirmā daļa sasaucās ar iepriekšējā VB ieraksta noslēguma daļu. Vēstules otrā daļa vēltīta NATO reorganizācijai, VB nerok tik dziļi, bet piedāvā aicināt izteikt 5.pantu jaunā redakcijā, kas vairāk atbilstu 4GW realitātēm.
2014-08-27 9:14 GMT-05:00 <girtszeidenbergs@comcast.net>:
Labrīt, labdien, labvakar visapkārt latviski runājošai pasaulei!
Tagad, kad jau ir konstatēts Krievijas militār iebrukums Ukrainā, lūgums visiem, kuŗi saprot kas ir noticis, un saprot arī draudus Latvijai, saprot , ka NATO jābūt gatavai apturēt Krievijas imperijas ietekmes tālāku izplatīšanos Eiropā un saprot, ka Latvija nepilda solījumu 2% no IKP gudri izlietot aizsardzības izdevumiem, – lēni ar apdomu izlasiet Annas Eplbaumas (Applebaum) rakstu vismaz divas reizes. To no “Washington Post” pārtulkojis Pēters Bolšaitis ar pabalstu no Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA).
Augusta aptauja rāda, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju jau atbalsta valsts budžeta grozījumu, lai svarīgie 2% aizsardzībai tiktu sasniegti bez jebkādas kavēšanās, un noklausieties cienījamā ārsta un izcila bijušā diplomāta Georga Andrejeva intervijas pēdējās 5 minūtes, kuŗās viņš arī iesaka NATO līguma prasības pildīšanu jau tagad nevis pēc pieciem gadiem. Interviju varat atrast 21. augusta LR1 raidījuma “Monopola viesis” archīvā.
Pievienojiet šo vielu 12. Saeimas vākiem, kuŗos jau vajadzētu būt Viļa Vītola, Gunāra Nāgela rakstiem par Latvijas aizsardzības steidzamo vajadzību risināšanu un Pēteŗa Apiņa fotografijām, “KĀVI PĀR LATVIJU” (uzņemts otrdien, 2014.08.19) kopā ar Sanitas Uplejas rakstu, “IZVĒLE KRUSTCELĒS” – demokratija vai totālitārisms. Izmantojiet visu šo informāciju un turpiniet gatavot arvien jaunus precizus un specifiskus tieši uzdodamus jautājumus, meklējiet iespējas sazināties ar kandidātiem, vislabāk tiešā veidā rakstiski vai mutiski, iegūstiet viņu atbildes, klasificējiet kā pozitīvas (+), vai negātīvas (-) no Jūsu personīgā viedokļa un ievietojiet kandidātu tabulā.
Turpiniet skaitīt tabulā pozitīvās atbildes no katras partijas individuāliem kandidātiem, un tad būs skaidrāk redzams, kuŗu partiju atbalstīt 4.oktōbrī un kuŗiem kandidātiem pievienot + zīmes, un kuŗus varbūt svītrot, vadoties pēc atbildēm uz jūsu tiešiem jautājumiem.
Lūdzu izplatiet šo aicinājumu saviem radiem, draugiem, paziņām un visiem, kuŗi pēc Jūsu domām bija to 74% tautas balsotāju skaitā, kuŗi apturēja krievu valodas iecelšanu par otru oficiālo valsts valodu. Daudzi no tiem, kuŗiem nav interneta nevar lasīt elektronisko laikrakstu ,,Latvietis”; daudzi neabonē arī “Latvijas Avīzi”, vai žurnālu IR. Tādēļ jāiet palīgā visām Latvijas meitām un dēliem.
2012. gada februārī mēs jau pieredzējām krizi un lielus draudus valodas referenduma laikā. Toreiz mēs pierādījām, ka neesam polītiski naīvi. Darīsim to atkal šogad 4. oktobrī un virzīsim Latviju stiprākas stabilākas demokratijas virzienā ar spēcinātu aizsardzību.
Draudzīgi, Ģirts.
==========================================================================================
Obamas mantojums varētu būt atdzīvināta NATO
Anne Applebaum, Washington Post, 23.08.2014
(Tulkojis Pēteris Bolšaitis)
Nesen man kāda vaicāja par prezidenta Obamas ārpolitikas „mantojumu”. Jautājums mani pārsteidza. Manas sarunu biedres jautājums mani pārsteidza. Es atbildēju, ka atliek vēl divi pilni gadi; ir daudz par agru, lai par to spriestu. Viņa likās pārsteigta, ka es biju pārsteigta: „Vai tad viņš kaut ko nozīmīgu varētu panākt tikai divos gados?”
Atbilde, protams, ir jā, divu gadu laikā var daudz ko panākt. Politikā divi gadi ir tikpat kā vesela mūžība. Divu gadu laikā Vidējo Austrumu karte varētu pilnībā pārmainīties. 1948. un ’49. gados, divi gadi pietika, lai izdomātu, pārrunātu un parakstītu pirmatnējo Ziemeļatlantijas līgumu, kas bija pamats NATO izveidošanai.
Divu gadu laikā prezidents Obama varētu pārveidot, pārrunāt un parakstīt jaunu Ziemeļatlantijas līgumu, vai vismaz pārorganizēt NATO, lai tā darbotos kā dzīvs organisms, nevis kā Aukstā kara atlieka. Un to viņš varēt sākt darīt jau nākam mēnesi NATO galotņu tikšanās reizē Velsā.
Neapšaubāmi, ir jau sen laiks NATO kļūt stingrākai attieksmē pret savām dalībvalstīm. Dažas Eiropas valstis nevēlas maksāt par savu aizsardzību? Tad varbūt no tiem, kuri vēlas būt segti ar 5. pantā paredzēto drošības garantiju, būtu jāprasa obligāta savu saistību samaksāšana. Jeb tiem, kuri iemaksā mazāk nekā 1 procentu no sava valsts budžeta, būtu jādara zināmu, ka garantija uz viņiem neattiecas. Un, protams, nav vajadzība uzturēt NATO bāzes valstīs, kas atsakās veikt savas saistības. Turklāt lielāku tiesu no aizsardzībai paredzētajiem līdzekļiem nāktos pārskaitīt uz NATO budžetu, lai alianse spētu segt svarīgu kopējo darbību izdevumus.
NATO arī jākļūst lielākā skaidrībā par savu stratēģiju. Eiropas drošībai šobrīd ir divi skaidri apdraudējumi: Krievijas no austrumiem un Islama fundamentālistu no dienvidiem. Tādēļ NATO vajag divus pavēlniecības centrus, kas katrs spētu attīstīt aizsardzībai pret šiem draudiem nepieciešamo stratēģiju un izlūkošanas dienestu. Karaspēku un apbruņojuma izvietošanu, būtu jāpārplāno pašos pamatos. Ja to tagad sāktu no jauna, neviens tos nenovietotu tur, kur tie patlaban atrodas. NATO jāslēdz, nevajadzīgus, pārmantotus komandu centrus, un jādomā uz priekšu.
Reizē, visiem NATO biedriem jāsaprot, ka alianses darbības paplašināšana nav uz labdarību balstāma: ik reizi kad alianse tiek paplašināta, lai iekļautu jaunu valsti, esošajiem alianses biedriem jāuzņemas atbildība par šīs valsts aizstāvēšanu – un, ja tie to nav gatavi darīt, tad paplašināšana jāaptur. Vai nu 5. pants ir absolūta garantija, jeb tas ir bezvērtīgs.
Kad reiz NATO būs tikusi pie skaidrības par savas drošības vajadzībām, tās spēki varēs atsākt gadskārtējos apmācību manevrus, kādi notika aukstā kara laikā. Ir laiks vingrināties kā reaģēt uz krievu Krimas stila iebrukumu Latvijā, kad iebrucēji nav kārtēja armija, bet gan „mazi zaļi vīriņi” kuri tēlo, ka ir vietējie krievi. Ir laiks padomāt, kā reaģēt uz pilsoņkaru Lībijā, vai Bagdādes krišanu. Ir arī laiks NATO izveidot labāk saskaņotu aizsardzību pret kiberuzbrukumiem un vairāk padomāt par informācijas karu. Un arī laiks saprast, ka Krievija, iespējams, jau ir atkāpusies no vairākiem pēc aukstā kara slēgtiem ieroču līgumiem, ieskaitot tos, kas saistīti ar vidēja tāluma raķetēm. Tādā gadījumā arī mums no šiem līgumiem jāatkāpjas. Iebiedēšana noderēja senāk, un varētu derēt arī nākotnē.
Ir zināms, un saprotams, ka Obama garlaikojās NATO sanāksmēs. NATO 60 gadadienas sanāksmē 2009. gadā, pirmā kurā viņš kā prezidents piedalījās, katras valsts pārstāvis turēja runu. Tātad kopumā ne tikai 28 runas no 28 valstu pārstāvjiem – bet, piemēram, arī Albānijas prezidents un premjerministrs vēlējās izteikties. Pārrunas par atsevišķām draudīgām situācijām derētu vadīt tām valstīm, kurām ir plašākas zināšanas un ietekmes iespējas: Francijai par Mali, vai Igaunijai par Ukrainu. Ģenerālsekretāram nāktos lūgt klusēt tām valstīm, kuras nav konfliktā iesaistītas. Laiks izbeigt iepriekš sagatavotu deklarāciju lasīšanu – pārrunām jābūt par reāliem jautājumiem nevis kā uzstāšanās uz skatuves.
Visas šīs pārmaiņas ir iespējams īstenot. Obamam varbūt nepietiek vara, lai panāktu, ka ASV Kongress pilda viņa vēlmes, bet viņam pietiek vara, lai reformētu Rietumu aliansi. Viņam rokā ir visas nepieciešamās kārtis, jo Savienotās Valstis sedz trīs ceturtās daļas NATO budžeta. Arī galējais arguments ir viņa: ja Rietumu alianse, tās pašreizējā veidolā, vairs nevēlas sevi aizstāvēt, Savienotās Valstis var katrā laikā no tās izstāties. Tas varētu strauji paasināt domāšanu un ļautu Obamam atstāt ilgstošu ārpolitikas mantojumu.
vara bungas 
cerība uz Obamu ir balstīta uz ļoti nestabiliem pamatiem. Var cerēt tikai uz ilgspēlējošiem smagsvara aizkadra spēkiem,kuri varētu iegrozīt viņa prātu pareizās (mūsu interesēm atbilstošās) sliedēs.
Kaut kā šķiet, ka Obama pēc Afganistānas cenšās ieturēt mierīgāku līniju, lai vēlētāji nenoēd viņu par budžeta tēriņiem, bet nu tagad tam nav nozīmes, Krievija ir atvērusi maisam galu vaļā un nevar būt ne runas par kaut kādu pārprasto pacifismu un aizsardzības līdzekļu taupīšanu ne ASV, ne Eiropā, ne vēl jo vairāk Latvijā!
Mums svarīgākais:
“Neapšaubāmi, ir jau sen laiks NATO kļūt stingrākai attieksmē pret savām dalībvalstīm. Dažas Eiropas valstis nevēlas maksāt par savu aizsardzību? Tad varbūt no tiem, kuri vēlas būt segti ar 5. pantā paredzēto drošības garantiju, būtu jāprasa obligāta savu saistību samaksāšana. Jeb tiem, kuri iemaksā mazāk nekā 1 procentu no sava valsts budžeta, būtu jādara zināmu, ka garantija uz viņiem neattiecas. Un, protams, nav vajadzība uzturēt NATO bāzes valstīs, kas atsakās veikt savas saistības. Turklāt lielāku tiesu no aizsardzībai paredzētajiem līdzekļiem nāktos pārskaitīt uz NATO budžetu, lai alianse spētu segt svarīgu kopējo darbību izdevumus.
Reizē, visiem NATO biedriem jāsaprot, ka alianses darbības paplašināšana nav uz labdarību balstāma: ik reizi kad alianse tiek paplašināta, lai iekļautu jaunu valsti, esošajiem alianses biedriem jāuzņemas atbildība par šīs valsts aizstāvēšanu – un, ja tie to nav gatavi darīt, tad paplašināšana jāaptur. Vai nu 5. pants ir absolūta garantija, jeb tas ir bezvērtīgs.
Kad reiz NATO būs tikusi pie skaidrības par savas drošības vajadzībām, tās spēki varēs atsākt gadskārtējos apmācību manevrus, kādi notika aukstā kara laikā. Ir laiks vingrināties kā reaģēt uz krievu Krimas stila iebrukumu Latvijā, kad iebrucēji nav kārtēja armija, bet gan „mazi zaļi vīriņi” kuri tēlo, ka ir vietējie krievi.”