vara bungas: a must read. E.Lukasam jau sen pienākas Triju zvaigžnu ordenis par personīgo ieguldījumu Baltijas valstu drošībā un to interešu lobēšanā Rietumu pasaulē. Tas ko viņš dara un izdara n-tās reizes pārspēj mūsu ĀM un AM centienus.
foto: 15min. lt
…I have been dealing with European security for more than thirty years, as an activist during the Cold War, as a journalist, and at think-tanks. I argue that:
I recommend that the United Kingdom and its allies:
- Give up any hope of a return to business as usual;
- Boost the defence of the Baltic states and Poland;
- Expose Russian corruption in the West;
- Impose sweeping visa sanctions on the Russian elite;
- Help Ukraine; and
- Reboot the Atlantic Alliance.
[…] My views are based on my experiences over many years in Estonia, Latvia, Lithuania, Poland, the Czech Republic, Ukraine, Moldova, Russia and other countries in the region. Our friends there have long been warning us of the dangerous direction of events. We have not listened to them. Instead, we have systematically patronised, belittled and ignored people who understand the problem better than we do. Now they have been proved right. I hope that my voice may be heard, where theirs, still, is not.[…]
[…]our weakness over Ukraine (and before that, Georgia) has set the stage for another, probably more serious challenge to European security, possibly in Kazakhstan, Azerbaijan, Georgia or Moldova, but most likely in the Baltic states. Estonia, Latvia and Lithuania are loyal American allies and NATO members. These are our frontline states: the future of the world we have taken for granted since 1991 hangs on their fate. If they are successfully attacked or humiliated, NATO will lose its credibility overnight: a huge victory for Russia.[…]
[…] Russia is far too weak to mount a conventional military attack on the West. But it does not need to. It has more potent weapons, of the kind already seen in Ukraine – the confusing and fast-changing combination of regular and irregular forces, economic sanctions, energy blockades, political destabilisation, information warfare, financial panics, and cyber-attacks. Traditional armed forces are not equipped to deal with this. Britain’s own psychological-warfare capabilities (both in offence and defence) have been severely downgraded in recent years; neither we nor our allies have effective means of countering Russian propaganda. We need new, sophisticated and resilient means of defending ourselves against the Russian chimera, which blends military, criminal, intelligence, business, diplomatic, media, cyber and political elements. […]
[…] A further vital military component of security in north-eastern Europe is the closest possible integration of Sweden and Finland into NATO planning and capabilities. These countries are not members of the alliance, so they cannot formally be part of its command structure. But we should make every effort to maximise cooperation in every respect. We cannot defend the Baltic states or Poland without their help. Rich, well-run countries with serious military capabilities, excellent intelligence services and strong strategic cultures are in short supply in modern Europe. We should make the most of what we have.[…]
vara bungas 
Brīnos, kur tik zinošs cilvēks no Rietumiem nācis :)!
Bez jokiem, tā arī ir, kā viņš saka, tagad jāgaida NATO sammits, būs interesanti redzēt, cik daudz no Lūkasa ieteikumiem un Baltijas valstu bažām tiks skarts!
Sen jau esmu ievērojis, ka, veidojot jebkādas attiecības ar krieviem, rietumeiropieši pieļauj ļoti būtisku kļūdu – redzot savā priekšā cilvēku, kurš ārēji ir pilnīgi līdzīgs viņiem (gan attiecīgi izglītots, gan tikpat kulturāls, gan lasa tās pašas grāmatas, gan, tagad pateikšu rasistisku ķecerību , neatšķiras ar ādas krāsu), viņi viennozīmīgi uzskata, ka arī savā domāšanā un secinājumos šis cilvēks ir viņiem identisks, vienvārdsakot, eiropietis.
Diemžēl šis uzskats ir absolūti maldīgs, un to apstiprina arī profesora L. Taivana teiktais 29. augusta konferencē „Nacionālā un starptautiskā drošība pēc Krimas okupācijas”. Šie cilvēki vienkārši pārstāv citu civilizāciju, un, risinot ar viņiem sarunas, to nedrīkst aizmirst ne uz brīdi. Mēģināšu to paskaidrot ar piemēru.
Risinot sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas teritorijas, Latvijas puse nemitīgi centās atrast risinājumu, kas apmierinātu abas puses (un, protams, ievērotu arī ASV ieteikumus). Savukārt Krievija jebkuru kompromisa piedāvājumu viennozīmīgi uztvēra kā vājuma izpausmi un attiecīgi palielināja savas prasības, kā rezultātā Latvijas sarunvedēji turpināja meklēt šos t.s. kompromisus. Par to liecina kaut vai šāds ne pārāk popularizēts fakts – pēc tam, kad M. Virsis ar savu sarunvedēju komandu šāva gaisā šampanieti un lielījās ar Latvijai „superizdevīga” līguma noslēgšanu, Krievijas delegācijas pārstāvji kuluāros izteicās, ka uz tik izdevīgiem līguma noteikumiem viņi nebija cerējuši pat visrožainākajos sapņos. Kā tagad redzams, piekāpjoties kļūdījās gan Latvija, gan ASV.
Krievi pretinieku respektē tikai tad, ja redz tā spēku un nepiekāpību, pretējā gadījumā viņi gatavi iet līdz galīgai uzvarai. To būtu jāņem vērā visiem tiem, kuri iedomājas, ka gan jau varēs kaut kā sarunāt, un tas ir pirmais solis ceļā uz zaudējumu.
Un vēl. Atcerēsimies 2. Pasaules karu. Krievija (nu labi, PSRS) pierādīja, ka savu pilsoņu likteņi un dzīvības tai neko nenozīmē (Babi ješčo narožajut!). Tad cik zemu tiek vērtētas citu cilvēku dzīvības, lai atkal iesāktu vicināties ar atomieročiem?!
Nu jāsaka, ka sarunās par PSRS armijas izvešanu piedalījās (pirmajās rindās) arī ne gluži Oksfordas absolventi, M.Virsis pats agrāk bija LPSR KP CK Partijas vēstures Institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Daudzi bija ex-PSRS armijas virsnieki utt. Bet tēze par “spēku un nepiekāpību” man atsauca atmiņā vienīgo reizi, kad kāds funkcionārs pamēģināja to īstenot praksē.
Nu, ir viedoklis, ka Ručs uz šo tikšanos esot sūtīts, lieliski zinot par viņa nesavaldīgo raksturu, tādējādi gandrīz par 100% prognozējot konfliktu, kas tālākas sarunas padarītu neiespējamas.
Izskatījās, ka ar savu nestandarta gājienu A.Ručs pamatīgi sajauca kārtis dažiem joprojām nezināmiem shēmotājiem. Un vēl. Vai tajā tikšanās reizē nepiedalījās vēl kāda persona, piemēram Ludis Pavilonis?
Klāt nebiju. Pavilonis pats vairs neko nepastāstīs.
Tā viš i’, diemžēl.
Ne tajā brīdī pamēģināja to īstenot praksē.
Es teiktu, ka brīdis varbūt nebija īstais, tomēr ģenerāļu pazušana izslēdza krievu armijas iejaukšanos konflikta risināšanā, kā to sākotnēji kāds bija ieplānojis. Protams, tas ir tikai mans secinājums.
Tur gan jāpiekrīt, nevar vis zināt vai ģenerāļu iesaistīšanās nebūtu beigusies ar reālu asinspirti un faktisku karastāvokli starp LV un RUS toreiz.
Tā ka, te var vairs tikai minēt kā būtu bijis.
Vai tiešām Eiropa un pasaule neko nesaprot. Te jau sazvērestības teorijas vairs pat nerulē. Zelta miljardā paliks tikai ķīnieši un indieši. Nēģeri izmirs no ebolas, muslimi viens otru izgriezīs. Eiropa tāpat jau izvirst un izmirst. Pa lielam krievi jau tāpat ir izzuduši – nu jau mazāk kā 30% Kreivijā. Vulpes lagopus baltajai rasei.
Apturiet pasauli – es gribu izkāpt!
Jācer, ka šī viedā vīra prātīgie vārdi tiks sadzirdēti Velsā…
Nevajag lolot pārāk lielas cerības – neviens nealkst konfrontēties ar Krieviju īpaši pēc tā kad Krievija paziņojusi par iespējamu preventīvu kodoltriecienu iespēju. Pēc šī paziņojuma Krievija ar vien vairāk tuvojas Ziemeļkorejai.
Tas varētu būt ļoti bīstams maisījums. Traka cilvēka rīcība nav prognozējama.
Ja Velsas samitā tiktu reāli novērtēta militārā situācija bez visām politiskajām čurām tas jau būtu milzīgs sasniegums.
Mūsu 0.9% IKP pret igauņu 2% izskatās ļoti slikti.
Galvenais, ka neviens jau neprasa, lai atlikušos 1.1% mēs ieguldītu kaut kur svešumā. Tas, ka MK un AM ierēdņi nespēj saskatīt un radīt iespējas šo naudu paturēt Latvijā ir cits stāsts, kura nosaukums ir nekompetence un nevēlēšanās.
Ceru, ka Bērziņpaps Tallinā poti jau dabūja un pārējie dabūs savu poti Kardifā.
galvenais jau tas, ka tūlīt pat ieguldīt 2% nav problēma, problēma ir tikai politiskajā gribā:
Trūkst 1,1% no IKP, lai jau šogad mēs sasniegtu nepieciešamo minimumu – 2%, jo apmēram 0,9% jau tērējam. Iztrūkums samazināsies ik gadu, līdz 2020. gadā būs sasniegti 2% saskaņā ar Aizsardzības ministrijas pašreizējo plānu. Ja Saeimas apstiprinātā plāna vietā Latvija jau ar 2014. gadu izdotu turpmāk katru gadu 2% no IKP un šo starpību nosegtu ar valsts parādzīmju emisiju, kopā sešos gados valsts parāds palielinātos par 3,44% no IKP. Šodien tas ir ap 41% (ASV parāds ir 104% (2011), ES vidējais 85%, Vācijas 82% un Grieķijas – kā sliktais piemērs – ap 160%). Pēc dabas esmu konservatīvs finanšu jautājumos, bet šajā gadījumā, kad runa ir par valsts “būt vai nebūt”, es ne acumirkli nešaubītos paaugstināt parādu no 41 uz 44 vai 45%. Arī 45% joprojām ir lielisks rādītājs. Māstrihtas kritēriji pieļauj 60%.
http://www.la.lv/nauda-valsts-drosibai/
Piekrītu!
Arī piekrītu!