Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas tautu un armiju, kas 1920.gadā vairākos turpinājumos publicētas avīzē “Latvijas kareivis”. Aktuālas vēl šobaltdien…
NB Vēršu uzmanību, ka šīs pārdomas ir aktuālas arī kontekstā ar šodien gaidāmo diskusiju par ZS nākotni, kas notiks 84. gadadienā kopš P.Radziņa mīklainas nāves.
[…]Milicijas armijas ideja nebūt nav jauna, tā vairāk reizes ir izmēģināta. Ir apkārt jau vairāk nekā 100 gadi, kamēr visas pasaules valstsvīri gudro un izmēģina līdzekļus, lai varētu savās valstīs ievest tādu karaspēka organizāciju, kura dotu visstiprāko un lielāko armiju ar vismazākiem izdevumiem – tā ir vadošā doma pie katras armijas organizācijas procesa.[…]
„Latvijas Kareivis” 18.maijs 1920.gads N#72 (72)
Patstāvīga armija un milicija
IV
Lai pie milicionārās sistēmas īsā laikā sekmīgi apmācītu iesauktos, kara speciālistu un instruktoru vajadzīgs ļoti daudz, daudz vairāk, nekā ir virsnieku un virs obligatoriskā dienesta laika palikušo apakšvirsnieku un instruktoru pastāvīgā armijā. Agrākā Krievijas armijā pie jauniesaukto kareivju apmācības vajadzēja būt vienam instruktoram un katriem 7 -8 jauniesauktajiem. Pie milicijas apmācības, ņemot vērā īso apmācības laiku, instruktoru skaits nevar būt mazāks. Tā tad uz 150 apmācāmiem, tas ir uz vienu rotu, būs vajadzīgi ne mazāk kā 20 instruktori un bez tam vēl vadu komandieri un rotas komandieris. Pastāvīgā armijā liela daļa no šiem instruktoriem var būt no labākiem, jau vienu gadu apmācītiem kareivjiem. Pastāvīgās armijās kājnieku rotā (tas ir tur, kur pietiek ar īsāku apmācību) mēdz būt 3-4 virsnieki un 4 -8 apakšvirsnieki, kuri pieņemti tālākam dienestam; tā tad rotā uz algas aprēķina atrodas 7-12 cilvēki. Lai sekmīgi vadītu apmācību, tad milicijas rotā būs vajadzīgi vismaz 25 apmācītāji/profesionāļi. Bez tam katrā rotā būs vēl vajadzīgi ēdiena pagatavotāji, mantziņi u.t.t. un tā tad būs jauztura uz lielas algas kādi 30 cilvēki. Tāds aprēķins iznāk uz vienu rotu, bet kad ņemsim lielākas vienības – bataljonus, pulkus un divīzijas, tad šo pastāvīgi kalpojošo personu skaits iznāks daudz lielāks, jo visam kanceleju un saimniecības iestāžu personālam ir jābūt pastāvīgam, citādi armijas iestādes nevarēs funkcionēt. Kad ļaudis tiek iesaukti uz īsa laika apmācību, tad jau pirms viņu ierašanās visam jābūt pilnīgi sagatavotam – dzīvokļiem, gultām, ēdienam, ieročiem, mācību plānam, vārdu sakot visam, kas vajadzīgs, un priekš tā sagatavošanas vajadzīgi cilvēki.
Tā tas būtu kājniekos, kamēr speciālās karaspēka daļas būs vajadzīgs vēl lielāks skaits šo pastāvīgo kara dienestā atrodošos cilvēku. Līdz šim es uzskaitīju tikai to, bet kur tad vēl visa kara materiāla un ieroču saņemšana, glabāšana un kārtībā uzturēšana, lai viss vienmēr būtu pilnīgā kara gatavībā un tādā veidā, ka to varētu ļoti ātri izdot. Un ir pilnīgi viena alga, kādi būs visi uzskaitīto darbu darītāji – kareivji jeb arī uz brīva līguma pamata pieņemtās privātpersonas; alga tiem būs jāmaksā un jāmaksā no tās pašas valsts kases, kuru papildina visa tauta.
Kas attiecas uz iekšējās drošības uzturēšanu, tad milicijas armiju šim nolūkam nevar izlietot. Tāpēc tad priekš valsts mantu (arī kara mantu) apsargāšanas būs nepieciešami sevišķi sargi. Cik liels būs šo sargu skaits pa visu Latviju? Ne mazāks par 6000 (nerēķinot robežsargus). Tie arī visi būs uz brīva līguma- uz lielām algām, kuras būs jāmaksā no valsts kases, no tautas kabatas.
Es še pievedu tikai vispārīgos vilcienos to, kas norāda uz milicijas armijas lielo dārgumu un nelielo kaujas spējību. Kas kaut cik pazīstams ar apbruņotu spēku organizāciju un kara darbību, tam jautājums ir pilnīgi skaidrs. Milicijas armijas ideja nebūt nav jauna, tā vairāk reizes ir izmēģināta. Ir apkārt jau vairāk nekā 100 gadi, kamēr visas pasaules valstsvīri gudro un izmēģina līdzekļus, lai varētu savās valstīs ievest tādu karaspēka organizāciju, kura dotu visstiprāko un lielāko armiju ar vismazākiem izdevumiem – tā ir vadošā doma pie katras armijas organizācijas procesa.
Armiju organizē priekš valsts apsargāšanas, tādēļ tai jābūt piemērotai valsts ģeogrāfiskam vai politiskam stāvoklim. Ir valstis, kurām viņu ģeogrāfiskā vai politiskā stāvoklī ātrs uzbrukums nedraud; tādām valstīm armijas mobilizācijas ātrums nav no sevišķa svara. Zviedrija un Norvēģija ir aizsargātas ar jūru un viņās ātra, negaidīta ielaušanās nav iespējama. Šveice ir aizsargāta ar augstiem kalniem un viņas politiskais stāvoklis ir ārkārtēji labs (Šveice jau no 1815.gada atzīta no Eiropas lielvalstīm par neitrālu).
Latvijas stāvoklis ir citāds. Mums uzbrukums galvenā kārtā draud no sauszemes; līdz šim mūsu sauszemes robežas ir priekš ienaidniekiem bez grūtībām pārejamas.
Priekš lielā kar Krievijas armijā visas 1. Šķiras divīzijas samobilizējās 6.dienā, bet 2. Šķiras divīzijas 12.dienā pēc mobilizācijas izsludināšanas. Šāds mobilizēšanas ātrums ir uzskatāms par lēnu un attaisnojams, ā arī pieciešams plašās Krievijas teritorijas dēļ. Krievija tādēļ nevarēja sagaidīt ienaidnieku uz robežām, tā ziedoja 100 – 200 verstis platu teritorijas joslu ienaidniekam. To viņa varēja, jo šāda josla milzīgai Krievijai nebija pārāk smagi sajūtama. Latvijas armija, turpretim, nevar un nedrīkst atdot tādas josla ienaidniekam jo tas būtu ļoti liels, varbūt par liktenīgs zaudējums Latvijas. Tāpēc mūsu armijai jābūt tā organizēta, lai tā būtu ļoti ātri pārvēršama no miera laika uz kara stāvokli.
Kā es jau aizrādīju, nav principiālas izšķirības starp pastāvīgām un milicionārām armijām. Miera lakos visas pasaules armijas sastāv no pastāvīgiem kadriem, kuri paši sagatavojas un apmāca visu tautu kara darbībai. Milicijas atšķiras no pastāvīgām armijām vienīgi caur apmācības garumu un hronoloģisko iekārtojumu: pastāvīgās armijās apmācība ir vienreizēja un nepārtraukta, bet milicijās tā tiek izvesta vairākos īsos termiņos, ka sekas ir milicijas mazāka kaujas spējība un lēna mobilizācija; bez tam milicijas armijas, rēķinot valsts kases izdevumus, izmaksā vairāk, nekā pastāvīgas armijas.
Ja Latvija vēlas armiju ne priekš skaistuma un reprezentācijas, bet priekš tiešām īstām varbūtīgām kara vajadzībām, tad Latvijai arī jāorganizē tāda armija, kura būtu piemērota viņas ģeogrāfiskam, politiskam un saimnieciskam stāvoklim. Bet ir taču vairāk kā skaidrs, ka Latvijas stāvoklis diktē armijai kā pirmo prasību – ātru mobilizāciju un stipru kaujas spējību jau pirmajās kara dienās.
P.Radziņš
No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu lasīšanai adaptēja majors A.Purviņš. Saite uz avīzes raksta oriģinālu skat. zemāk.
vara bungas 
atbilde ir pro jeb PD + milicija jeb ZS. mūsu piemērs – Izraēļi. tiem situācija pat sliktāka kā mums – viņi de facto dzīvo kara apstākļos. bet naudas gan vairāk.
http://www.gazeta.ru/politics/2014/10/07_a_6252317.shtml
“ни одна из европейских стран — членов НАТО не соответствует оборонительным стандартам, установленным ими самими.”
“В этом, по мнению немецких журналистов, проявляется едва ли не ключевая проблема европейского военного менеджмента: и без того не слишком щедрые средства направляются главным образом не на перевооружение, а на личный состав.
То есть служить в европейских армиях легко и приятно, а воевать особенно нечем.”
Labais 🙂
bet ēst tak grib visi? PD mūk no dienesta, jo algas mazas, ārrindnieki čīkst, ka vajag lielāku dienas naudiņu. kur risinājums?
Pienākuma apziņa, audzināšana, patriotisms, aicinājums, sabiedrības morālais atbalsts, (paš)cieņa, pieprasījums, gandarījums, apziņa, ka var paveikt uzdevumu un piedevām palikt dzīvam.
Risinājums, kā vienmēr ir vienkārš.
1. Ievēlēt Saeimu, kuras vairākumam Latvijas valsts drošības jēdziens nebūs tukšs priekšvēlēšanu solijums.
2. Šai Saeima jāspēj izvirzīt tādu AM ministru, kurš domā ne tikai par saviem reitingiem, bet arī par valsts drošību.
3. Saeimas izvirzītais AM ministrs spēs nominēt uz mērķi (valsts drošība) orientēta AM valsts sekretāra un NBS komandiera izvirzīšanu un iecelšanu amatā.
4. Un tālāk uz leju līdz nodaļas komandierim 🙂
Tūlīt tev “arī zemessargs” apskaidros kādēļ tas nav iespējams, mani viņš jau pārliecināja… 🙂
Vispār jau ir, bet tas risinājums galīgi un pavisam nav vienkāršs. Es teiktu, ka jāpārlec pāri galvai 🙂 Bet ceļš kā zināms sākās ar vienu soli. Tāpēc vērts sākt.
oki. visu cieņu ģen. Radziņam – 100 gadus atpakaļ priekš mums sarakstījis labus tekstus. vai nu militārā zinātne pa 100 gadiem pamatos nav mainījusies vai nu Vieds vīrs viņš bija. bet varbūt labs Skolotājs, kurš vienkārši salika pa plauktiem aksiomas saprotamā veidā.
savukārt man kā homo sovjetikus bik ir alerģija pret visiem praviešiem :). un jautājumos par ‘miliciju’ man “neiet kopā loģika”.
1) kā PD nokļūst ZS? paši izsaka vēlmi, viņus par labiem nopelniem turp nosūta, citādi ..?
2) cik laika aizņem mācību sagatavošana ZS baram? vai mācot ZS PD nepaceļ zināšanu līmeni? – kā tai anekdotē – skaidroju 1x, 2x, 3x – pats jau saprotu, bet viņš vēl ne 🙂
3) ja paliek laiks pēc ZS trenkāšanas – vai to nevar izlietot kvalifikācijas paaugstināšanai?
redz, vēsturiski neviens nopietns karš bez cilvēku masas nav izkarots. profesionāļi ir bijuši armiju kodols, bet ne vairākums. profesionālis savam darbam velta pilnu darba laiku. ja visi LV pilsoņi veltīs visu laiku armijas zinībām, mūsu Valstī nepietiks nepilsoņu, kas strādās miera laika profesijās un apgādās karotājus:-). ja atceramies, Sparta iznīka – kaut arī pat tur profiņi bija kodols. tātad amatnieki iespējami augstā līmenī un maksimāli lēti jāapmāca ar militārām zināšanām. risinājums – OMD – mums tas tuvākajā laikā nebūs
nākamais aspekts – ZS ir labākais “koučings” Valsts mērogā (ok totāla kopīga alkohola lietošana varbūt ir vēl efektīgāka, bet tai daudz nevēlamu blakusefektu:-D). ne par velti kompānijas izgrūž milzu naudu šādiem komandas saliedēšanas pasākumiem. bet te patriotisms + vēl Valsts aizsardzībai nepieciešamas zināšanas.
protams, LV vajag pro armiju, kura X stundas 1. minūtē jau karo. bet vai ZS izmaksas tiešām ir tik nerentablas attiecībā pret rezultātu (pašas ZS izmaksas + PD instruktoru/virsnieku izšķiešana)?
“vēsturiski neviens nopietns karš bez cilvēku masas nav izkarots” – tur jau vecīt tā lieta, ka līdz 3.paaudzes kariem (2.PK ieskaitot) tik tiešām cilvēkmasa bija noteicošais faktors. Bet 4.paaudzes kara apstākļos daži sūda tūkstoši islamistu trenkā gan valdības spēkus, gan superekipētos ekspedicionāros spēkus. Arī tam (zaļājiem cilvēciņiem ) mums jābūt gataviem un jo zemāks būs mūsu karavīru līmenis pretnemiernieku operācijās, jo lielāki būs zaudējumi un attiecīgi sekmīgāks “zaļo” PRs, kas ir bez maz vai noteicošais faktors – ja uzvara izziņota TV nav svarīgi vai tā ir reāli notikusi kaujas laukā. Savukārt, ja NBS būs darīšana ar pretinieka regulārajiem spēkiem (arī tas iekļaujas 4GW), tad sūtīt tiem pretī aZS esošajā kondīcijā ir viens liels noziegums, viņi nepaspēs ieraudzīt pretinieku, jo būs jau beigti. Pret šādu pretinieku jāatīsta savu REC, PGA, PT, artilēriju, snaiperus, izlukpatruļu vienības, citiem vārdiem augstas raudzes speciālistus, kuru nevar būt daudz.
nesapratu īsti 1.jautājumu, bet uz ZS PD karavīrus rotē ik pēc dažiem gadiem, tā ir daļa no PD karjeras ceļa.
2. māca pēc izstrādātam proigrammām un personīgās pieredzes, ja tāda ir. daži PD , ja pieeiet radoši šim procesam, arī paši iegūst.
3. var, bet cilvēks pēc dabas ir slinks. viss atkarīgs no apakšvienības komandiera, ja aizlaidīs šo lietu… par to būs mazliet rītdienas Dienas graudā.
ZS ir jābūt tikmēr kamēr ir tie, kas vēlas iestāties ar mērķi X stundā aizstāvēt valsti, ja ir cita motivācija, tad tas ir airsofta klubs par valsts naudu. Es nezinu, kas notiks un cik % Xstundā ieradīsies, lai karotu, bet tie nebūs 100%, vienādi iespējami 130% vai 70%. Tā ir pašu zs brīvprātīga izvēle, uz to (vairs) nedrīkst balstīt valsts aizsardzību.
iestāšanās motivāciju var atlikt malā – tādā gadījumā OMD vispār neder, jo visi ir sadzīti piespiedu kārtā.
PD saka, ka ZS galīgi neder iemaņu un disciplīnas dēļ, Tu saki, ka ZS apšaus pirmajā kontaktā, ģen. radziņš saka, ka ZS ir ekonomiski neizdevīga struktūra. t.i. kāda jēga LV no armijas struktūras, kura atbilstoši profesionāļu novērtējumam ir nelietojama un ekonomiski nerentabla?
“daži sūda tūkstoši islamistu trenkā gan valdības spēkus, gan superekipētos ekspedicionāros spēkus”.
stulbākais tas, ka tie islamisti vairākumā nav profesionāļi :-D. ok, viņi sagrāba noliktavas un viņiem ir pievienojušies ex Irākas armijas virsnieki. bet sāka viņi kā idejiski civilisti no kuriem daļa izrotēja caur ātrajām pret Asadu taisītajām sagatavošanas nometnēm.
“sūtīt tiem pretī aZS esošajā kondīcijā ir viens liels noziegums, viņi nepaspēs ieraudzīt pretinieku, jo būs jau beigti.”
kad kolonna pagriežas pretējā virzienā, tad pēdējais kamielis kļūst pirmais. daudz stāsti sākas ar to, ka “sēdējām čuhņā klusā blokpostenī un tas pēkšņi izrādījās stratēģiski svarīgākais punkts pasaulē”. X stundā 17. nebūs miera kamēr nebūs pārvērsts par kājnieku bataljonu. tāpat 19. zupaskatla bataljonu dzenās kamēr vien tas pildīs savas funkcijas. turklāt dzenās GRUšņiki u.c. diversanti.. utt. t.i. nebūs miera ostas aiz frontes līnijas. ar visām no tā izrietošajām sekām
atbildes uz 1, 2, 3 ir ok – PD potenciālā degradācija ZS bataljonos ir uz viņu pašu sirdsapziņas:-).
kā to ņem, pēc pāris kariem jebkurš zemnieks kļūst par prof.karavīru.