Pirms dažām dienām ASV publicēta jauna kiberkara doktrīna, kas nu jau oficiāli definē ne tikai kiberAIZSARDZĪBAS pasākumus, bet arī pamato kiberUZBRUKUMA (OCO- offensive cyber operations) operāciju iespējamību un nepieciešamību. It kā jau nekas īpašs, ar uzbrukumiem kibertelpā “niekojas” visi, kas to spēj un vēlas, tomēr kiberuzbrukuma kā pilnvērtīgas bruņojuma sistēmas iekļaušana ASV valsts aizsardzības koncepcijā nozīmē, ka šim piemēram nekavējoties sekos arī citas valstis. Tas paceļ kiberkara iespējamību un sagaidāmās postošās sekas daudz augstākā līmenī.
ASV doktrīnā gan ir iekļauta atruna, ka “Military attacks will be directed only at military targets. Only a military target is a lawful object of direct attack.” Tajā pat laikā “militārie mērķi” ir definēti tik plaši, ka pie labas gribas zem to definīcijas var “pabāzt” gan pretinieka HQ Intranetu, gan skolas wifi tīklu – “those objects whose total or partial destruction, capture, or neutralization offers a direct and concrete military advantage.”
Lai nu kā, bet nevienai valstij vairs nebūtu prātīgi koncentrēties tikai un vienīgi uz kiberaizsardzības pasākumiem, jo, lai cik gudri būtu kiberAIZsargi, viņi vienmēr būs vienu soli nopakaļ kiberuzbrucējiem. Tāda ir kiberkara specifika – pretinieka paņēmienus nevar prognozēt, kamēr tie nav pielietoti, savukārt, kad tie ir pielietoti nepieciešams laiks, lai tos neitralizētu. Līdz ar to pretinieka pirmais uzbrukums gandrīz vienmēr būs veiksmīgs, tādēļ daudz efektīvāka pieeja ir uzbrukt pretiniekam pirms tas ir uzbrucis tev arī tad, ja nav drošu ziņu, ka pretinieka uzbrukums ir nenovēršams (preemptive stryke) . Ko amerikāņi arī vēlas darīt pavisam legāli. No tā izriet vēl viena problēma, kura šobrīd nav atrisināta un tādēļ īpaši bīstama, proti, vai kiberuzbrukums militārajiem objektiem vai stratēģiskiem objektiem ir pietiekams pamats, lai aizstāvoties atbildētu uz to izmantojot parastās ieroču sistēmas. Piemēram, vēlēšanu dienā notiek uzbrukums centrālās vēlēšanu komisijas serveriem (kas valstī var būt svētāks par šo objektu?), valsts identificē uzbrukuma avotu, kas atrodas citā valstī un iznīcina š0 avotu ar bumbošanu vai artilērijas uguni. Traks scenārijs, vai ne? Tomēr tas ir reāls – Ukrainā pirms vēlēšanām uzbrucēji gandrīz neslēpjas:
Tikpat labi kiberuzbrukums (reāls, šķietams vai izdomāts) var kalpot par ieganstu vienas valsts (pret)uzbrukumam citai, jo mūsdienās datorsistēmu loma valsts funkcionēšanas nodrošināšanā ir absolūti vitāla. Tas ir kibervides paradokss: valsts drošība un labklājība ir atkarīga no pieaugošās datorsistēmu izmantošanas, kas vienlaikus nozīmē valsts ievainojamības un nedrošības palielināšanos.
vara bungas: Ļoti iespējams, ka pret EU valstīm tiks lietoti tieši kiberuzbrukumi, jo: 1) datortīkli un sistēmas EU ir īpaši izplatīti 2) uzbrukums ir publiski nepierādāms (ja jau ar satelītattēliem neko nevar pierādīt, kur nu vēl ar izdrukām) 3) atbildes trieciens nesekos, kamēr doktrīnas nav papildinātas (visas taču tiesiskas valstis) 4) civilā sektora ekonomiskie zaudējumi, haoss un dezorganizācija var veicināt politisko mērķu sasniegšanu (uzvara kārtējās vēlēšanās bez neviena šāviena 🙂 ), 5) EU ir jūtīgs sabiedriskais viedoklis, kiberuzbrukumu var izmantot reāla vai safabricēta kompromata plūsmas legalizēšanai to pašu politisko mērķu sasniegšanai (saki, bija uzbrukums CVK vai kādas ministrijas serveriem, informācija noplūda, re kur tā ir, īsta vai svaigi izgatavota neviens netiks skaidrībā). Līdz ar to tieši Eiropas demokrātijas vispirms būs pakļautas kibermīnmetēju apšaudei, stobri jau pielādēti, apkalpes gaida komandu.
UPD 1 Bijušā NSA jurista raksts WP :
Nesen parādījās labi combat footage video no Ukrainas, varu dažus ielikt ja kādam ir interese……..
ko tur jautāt, ja jau labi
reku ir daži, ko Redditā atradu :
Es tad ar pielikšu vienu tiesa no seperātu puses:
Otrajā video džeku kļūdas:
1. skrien pāri ielai, kad neviens pārinieks ar uguni nesedz
2. skrien pa ielas vidu, kaut gan varēja gar sētu.
3. kaujas laikā viens mierīgi uzpīpe
Tak tie taču zemessargi… bet uzpīpēt ir svēta lieta. No visām gudrām instrukcijām un taktikām adrenalīna uzplūdē cilvēki lieto tikai to, ko iedzina kā refleksu zemapziņā. Pārējais izslēdzas – “tunnel vision” dzirdēji?. Tādēļ karavīram nepieciešama ne tik daudz mācīšanās cik drillēšana, lai muskuļi atceras to, ko smadzenes aizmirsīs.
Otrais video labi parāda kādēļ rudenī labāk sēdēt aizsardzībā nekā uzbrukt – šaušanas sektori garāki un platāki, lapas zem kājām, mežs skaļš. Btw LV arī jāievieš tradīciju būvēt trīsmetrīgus žogus, labi noder kaujās, katra sēta kā cietoksnis.
Ja jau, tad jau – nav gluži combat video, bet šī reportāža par humanitarkas nogādi uz DAP ļoti patika:)
soundtracks labs. Un tīri profesionāli žurnālisti teicami nostrādāja. Bez lieka patosa un bargiem toņiem balsī, bet patriotisma deva no tā nesamazinās.
dva ražka 7,62 otrabotaļi ņe huže vaļerianke, separaķisti zamolkļi 🙂
nezināju, ka separātistiem ir bezpilotu lidmašīnas……