[..]Simplify, Simplify, Simplify[..]
Paul Scharre, Director of the 20YY Warfare Initiative at the Center for a New American Security.
vara bungas: Raksts nav par mūsu problēmām. Bet tendence ir interesanta. Lai iegūtu priekšrocības jābūvē gan dārgus cilvēka vadāmus gadžetus, gan jārada daudz lētu autonomu robotu.
vara bungas 
Ja tas nostrādāja WWII kāpēc, lai nestrādātu tagad. Kara beigās Vācijai bija labākie tanki un lidmašīnas, bet ļoti maz. Toties amerikāņi ražoja ne tik labus, toties daudz. Rezultātā lielā barā pievārēja ievērojami labāku tehniku ar kuru cīņā 1:1 nebūtu nekādu izredžu.
Bet tagad tieši amerikāņi, kas ražo labāko, sarežģītāko un dārgāko kaujas tehniku (ok var strīdēties) ir atdūrušies pret to, ka iespējas ar šiem ieročiem panākt izšķirošo pārsvaru kaujas laukā ir gandrīz izsmeltas. Pretinieks izvēloties 4GW taktiku vai “pa lēto”atņemot kādu hi-tech ieroču sistēmu funkcionēšanai nepieciešamo resursu (tīkli, datori, frekvences, globālā pozicionēšana) var noniecināt visu dārgo ieguldījumu un atgriezt situāciju pie kontakttkara, kur dabā jāredz uz ko tu šauj.
Nu tieši tā. Klauzevica aksioma dzīvo un uzvar!
Skaitam ir nozīme un kā izrādās bus izšķiroša nozīme arī nākotnē.
Ko tas nozīmētu Latvijas gadījumā, piemēram, reaģējot uz Krievijas BS manevriem mūsu robežu tuvumā, uz turieni dodas mūsu lētie, bet daudzie roboti. Par cik tie ir lēti, īsti karotāji viņi nav, bet visi kopā saķēdējoties var izveidot improvizētu metāla žogu. Vai kaut kā līdzīgi.
Vienkāršāk. Plaša snaiperu kustība, simtiem pilsētas taktikā apmācītu snaiperu grupu un decentralizēti snaiperieroči. Nekādas koordinācijas izņemot vienu uzdevumu – nodarīt pretinieka personālam pēc iespējas lielākus zaudējumus. Karu tā vinnēt nevar, bet nezaudēt var. Arī agresiju atturošs faktors.