vara bungas: Aiz kadra palika VB teiktais, ka PD karavīrus, kas gadiem trenēti kolektīvai aizsardzībai (ciešā sadarbībā ar sabiedrotajiem) vajadzētu izmantot SzS brigādes papildināšanai vismaz līdz Bde(+). Tomēr pēc NBS komandiera teiktā izklausās, ka ar ex-PD “stiprinās” ZS. Es saprotu kādēļ tā notiek, bet neatbalstu. Dzīve rādīs vai likme uz to, ka ZS vienādi labi spēj visu (atbalsts IeM, ātrā reaģēšana, teritoriālā aizsardzība, kolektīvā aizsardzība, “specializētie” betaljoni/apakšvienības) vinnēs. Lai kā mēs definētu ZS normatīvajos aktos, tā ir un paliek brīvprātīgo organizācija, attiecīgi no ZS nevar gadīt to pašu sniegumu, kā no regulārā karaspēka. Ja varētu, tad rastos jautājums vai viss ir kārtībā ar mūsu profesionāļiem. Uzskatu, ka ZS atbildībā jābūt teritoriālai aizsardzībai, bet PD un rezerves karavīri tiktu iesaistīti mobilā, militāri un tehnoloģiski piesātinātā kolektīvā aizsardzībā. Bet tā protams ir komandiera atbildība – visu noteiks rezultāts.
Prieks, ka ledus sakustējies. Žēl, ka tas notika tikai UA kara un Briseles pamudinājumu iedarbības rezultātā. Ceram, ka tas nav atkusnis, bet pavasaris.
PS Raidījumā izskan interesanti skatļi. Kopš 2008.gada atvaļinājušies 2 500 karavīri (sešos gados puse NBS!), tātad vidēji ap 400 cilvēki gadā! Sanāk, ka gadā norotē ap 10 % profesionāļu. Pat ja NBS pieņem tikpat daudz jaunos, jāsaprot, ka paies 3-5 gadi, kamēr kareivis kļūs par īstu “profiņu” un 10-15 gadi, kamēr virsnieks sasniegs tādu kvalitāti, ka viņam var uzticēt karavīru dzīvības. Atvaļināšanās straumi, kas nav saistīta ar max.vecuma sasniegšanu, var apturēt ne tikai atalgojuma palielināšana, bet arī pārliecība, ka no tava dienesta ir kāds labums valstij.
UPD1
UPD2 VB priekšlikumi:
1) Vispirms mobilizēt tos rezerves karavīrus, kuri strādā valsts pārvāldē. Ar darba devējiem, cerams, problēmu nebūs.
2) Neaizmirst par rezerves karavīriem, kas atvaļinājušies līdz 2001.-2003.gadam, jo tieši šai grupai visvairāk ir nepieciešama papildapmācība, ņemot vērā, ka līdz iestāšanai NATO pastāvēja citi apmācības standarti.
vara bungas 
Par to “aiz kadra palika …”. Man pāris reizes ir nācies ar DeFacto saskarties (gan ne militārā jomā). Tas viņiem parastais gājiens – no 1-1,5 stundas sarunas sižetā ielikt 2-3 min. Kad viņi nāk uz sarunu un uzdod jautājumus, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņiem sižets un scenārijs jau ir gatavs un no intervijas vajag tikai “vajadzīgos teikumus”, kas iekļaujas viņu sacerētajā scenārijā. Pa īstam svarīgas lietas viņi var mierīgi izlaist.
No tā būs mācīties.
Starp citu, vajadzētu VB kopai vienoties par kopīgu īso “mantriņu” (‘piemēram, bruņotos spēkus skaitīt pēc kaujasspējīgām vienībām nevis kopējām galvām utml.), kuru pie katras izdevības un visos līmeņos VB kopas dalībnieki skaita sarunas dalībniekiem (jebkādiem). Kā zināms, “bezvadu telefonija” bieži vien informāciju izplata tālāk un dziļāk nekā masu saziņas līdzekļi. Tā tiek veidots sabiedrības viedoklis, bet sabiedrība agri vai vēlu sāk uzdot nepatīkamus jautājumus. Jo ātrāk tas notiek, jo ātrāk politiķi ir spiesti rīkoties.
Lai gan “vb mantra” arī palika aiz kadra, ļoti iespējams, ka tika saprasta. Lietas mainās ļoti ātri, pirms diviem gadiem ne 4GW, ne 5.panta saturs, ne aktīvā rezerve plašā sabiedrībā nevienu neinteresēja. Tagad katram ir viedoklis un tas ir labi.
“Pat ja NBS pieņem tikpat daudz jaunos, jāsaprot, ka paies 3-5 gadi, kamēr kareivis kļūs par īstu “profiņu” un 10-15 gadi, kamēr virsnieks sasniegs tādu kvalitāti, ka viņam var uzticēt karavīru dzīvības.”
Jautājums vai mums ir tādi virsnieki, kuriem ir kompetence vadīt “mobilā, militāri un tehnoloģiski piesātinātā kolektīvā aizsardzībā” kaut ko lielāku par vadiem un rotām kaujas apstākļos, nevis ārvalstu misijās pildīt konvoja un sardzes uzdevumus? Pat līdzvērtīgas mācības nekad nav notikušas cik man zināms.
Šis jautājums drīzāk skar NBS augstāko virsniecību un vadību.
Likmes bija uz to, ka nekur un nekad nebūs jāizmanto neko lielāku par rotu. Jūrnieki, cik zinu ir pabijuši samērā lielos amatos. Apstākļi veido mūs, nevis mēs apstākļus.
NBS būs jāver vaļā maciņš, ja tā vēlēsies sasniegt mobilizācijas mērķus, Graubas replika par mobilizācijas likumu ir pilnīgs sviests..
Redz, par zemessargiem vismaz runāja, ka tiekot cilāts un skatīts jautājums, vai pat likums jau tiek izstrādāts par to, kā sakārtot attiecības ar darba devējiem tajās reizēs, kad zemessargam ir jādodas uz vairāku dienu mācībām.
Par rezervistu mobilizāciju neko tādu nelasīju, taču, ja ir likums šādiem gadījumiem jau izstrādāts, tad nezinu, vai te ko vēl var piebilst?
Tā arī nevar saprast ko šamējie plāno. Mēģinās “bijušos” pierunāt iestāties ZS, piedāvājot komandieru amatus (tur gan vairs nav nekāda sakara ar mobilizāciju) vai tikai reizi pāris iesaistīs kopā ar ZS mācībās….Kā Jums liekas?
NBS vispār un konkrēti ZS trūkst virsnieku, kas ir vadījuši rotas vai lielākas apakšvienības (ne tikai administratīvi). Ne katrs virsnieks to var un ne katram to vajadzētu varēt (piem. virsniekiem speciālistiem). Ja no rezerves karavīriem atlasīs komandierus ar iepriekšejo pieredzi un piesaistīs tos konkrētām ZS apakšvienībām, tas jau būs labi + mācības. Tas, ka X-stundas rotas komandieris ikdienā nav aktīvs brīvprātīgais zs neko daudz nenozīmē. Kopumā, ņemot vērā reālo ZS apakšvienību skaitu, šī problēma un tās risinājums attiecas uz pārdesmit rezerves virsniekiem. Ja ZS sagaida strauju brīvprātīgo pieplūdumu, kurus vēl jāapmāca, tad gan jaunāko virsnieku (ar pieredzi) nepieciešams reizes 10 vairāk.
Zviedri rekrutē savus bijušos pmd un omd karavīrus dienestam ārvalstu misijās noslēdzot ar tiem misijas līgumu, proti, līgums ir spēkā uz misijas laiku. Līdzīgi rīkojas ar instruktoriem, kurus piesaista ar īstermiņa līguma palīdzību pirmsmisiju, vai virsnieku apmācību kursu organizēšanā. Samaksa ir adekvāta un karavīriem nav jāuzņemās ilgtermiņa attiecības ar armiju, kas bieži vien attur spējīgus cilvēkus no dienesta armijā, jo civilajā dzīvē viņi var sasniegt vairāk.
Modelis – viena mēneša, vai kvartāla nedēļa tiek veltīta mācībām nav īpaši labs, jo:
1. Darba devējiem var rasties nopietnas grūtības atrast darbiniekiem aizvietotājus (nedomāju valsts iestādes, bet gan privātos uzņēmumus) Jāņem vērā, ka katrs darbinieks, papildus mācībām vienu reizi gadā vēlas doties atvaļinājumā.
2. Paies ilgs laiks, kamēr mobilizētie atsvaidzinās zināšanas, saliedēs komandu utt. Rēķiniet paši, 1.nedēļa šaušanas mācības, 1. nedēļa lauku kaujas iemaņas 1. nedēļa jāvelta sakariem utt.utjp. Beigās sanāks, ka karavīri būs apguvuši jauno ekipējumu un saliedējušies pēc gada, taču tas ir ilgstoši un sarežģīti un nesniegs pietiekamu rezultātu.
Manuprāt, apmācību ilgumam vajadzētu būt nepārtrauktam un ilgt vismaz 3 mēnešus, jo:
1. Darba devējiem būtu vieglāk atrast darbiniekiem aizvietotājus, valsts varētu motivēt ar piem. dot uzņēmumam vērā ņemamas nodokļu atlaides,
2. Apmācības iegūtu pavisam citas aprises, mobilizētie spētu saliedēties, uzlabotu fizisko sagatavotību un valsts salīdzinoši īsā laika posmā ievērojami paaugstinātu savu kaujasspēju.
Paldies. Vērtīgs ieskats par SE.