Ģenerālis Radziņš par jūras krastu apsardzību

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas armiju,  kas 1924.gadā vairākos turpinājumos  publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”.  Aktuālas vēl šobaltdien…

[..] Vispār valda ieskats, ka jūra ir jāapsargā ar jūras spēkiem. Šis uzskats ir pareizs, bet tikai relatīvi. Pašu jūru ir gan iespējams apsargāt tikai ar jūras spēkiem, bet kas attiecas uz jūras krastu apsardzību, tad šis ieskats nav visai pareizs. To gaiši un skaidri pierāda mums kara vēsture.[..]”

P.Radziņš

 

„Latvijas Kareivis”14.decembris1923.gads N.288 (1130)

Jūras krasta aizsardzība

Šinīs dienās mūsu likumdošanas iestādē tiek apspriests kara ministrijas ierosinājums par jūras krastu apsardzību. Minētais projekts dabiski ir radījis lielu interesi armijā un sabiedrībā, kādēļ še ievietojamam par minēto jautājumu pazīstamā kara speciālista atv. ģen. Radziņa rakstu kurā tas attīsta vairākas īpatnējas domas un slēdzienus.

               Starp citu, minētā rakstā tiek aprakstīta arī mūsu sauszemes karaspēka darbība pie pretinieka varbūtējas desanta izcelšanās. Pie kam tiek apskatīts arī gadījums, kad mūsu krasta apsardzības spēkiem zem pretinieka pārsvara spiediena itkā būtu uz kādu laiku jāatvelkas atpakaļ, lai pēc rezervju pienākšanas, ienaidnieka desantu ar kopējiem spēkiem iegrūstu jūrā.

               Prokurors, ar šo gadījumu savienoto kara pulku taktikas darbības apskatīšanā, tūliņ neliek domāt, ka varbūtēja kara laika tamlīdzīga pagaidu atkāpšanās būs katrā ziņa jāizved, jo iespējams, ka domājamam pretiniekam pat nekur neizdosies izkāpt krasta malā mūsu piekrastē.

               Bet mūsu pazīstamais stratēģis ir sekojis tam principam, ka cerot vislabāko, nekad nav par sliktu būt sagatavotam uz ļaunāko. Tā, piem. krievu armijas štābi, gatavojot uzbrukuma plānus, gandrīz nekad netika sastādījuši plānus varbūtējo neveiksmju un atkāpšanās gadījumā, kādēļ arī krievu karapulku atkāpšanās parasti notika haotiskā nekārtībā. Pie pilnīgi pretējiem principiem pieturējās japāņu un daudzas Vakareiropas armijas, kādēļ arī pat to gadījumu atkāpšanās izvērtās par viņu uzvarām.

 “Latvijas Kareivja” redakcija

***

                Ļoti lielu daļu no mūsu robežas sastāda jūras piekraste, – kādēļ mūsu dzimtenes aizsardzības jautājumā ļoti lielu lomu spēlē jūras robežu apsardzība. Vispār valda ieskats, ka jūra ir jāapsargā ar jūras spēkiem. Šis uzskats ir pareizs, bet tikai relatīvi. Pašu jūru ir gan iespējams apsargāt tikai ar jūras spēkiem, bet kas attiecas uz jūras krastu apsardzību, tad šis ieskats nav visai pareizs. To gaiši un skaidri pierāda mums kara vēsture. Zināms, ja valsts ir stipra un galvenais bagāta, ka var uzturēt tik lielus jūras spēkus, kuri spēs droši apsargāt savas jūras – savus teritoriālos ūdeņus, neielaižot ienaidnieka jūras un sauszemes spēkus savos ūdeņos, tad ar to pašu būs apsargāta arī piekraste. Lai apsargātu savus teritoriālos ūdeņus, valstij ir vajadzīga stipra flote (ūdens, zemūdens un gaisa). Bet, lai jūras spēki sekmīgi aizsargātu teritoriālos ūdeņus, nebūt nav vajadzīgs, ka jūras spēki būtu stiprāki ai līdzīgi pretinieka jūras spēkiem. Jūras spēku stiprums neatkarājas tikai no šo spēku vienību daudzuma un šo vienību tehniskajiem līdzekļiem, bet gan ļoti daudz atkarājas no darbības rajona attāluma no bāzēm. Tādēļ ir iespējams ar nelieliem jūras spēkiem apsargāt savus teritoriālos ūdeņus netālu no savām jūras spēku bāzēm. Un uzbrucējam, kura bāzes atrodas tālu, ir vajadzīgs liels pārspēks iebrūkot pretinieka teritoriālos ūdeņos un vēl lielāks pārspēks ir vajadzīgs, lai izsēdinātu desantu un nodrošinātu šī desanta izsēdināšanu un tā tālāko darbību. Pasaules kara piedzīvojumi ir ļoti skaidri pierādījuši šo patiesību. Vācijas flote, samērā ar Anglijas floti, kopā ar Krievijas un Francijas flotēm, bija vairāk reizes mazāka (Baltijas flote tika saistīta no Itālijas flotes) un tomēr Vācijas flote darbojās tuvu no savām bāzēm un caur to ieguva tik lielu spēku pavairošanu, ka angļu-franču-krievu flotes pat ne reizes nemēģināja uzbrukt Vācijas jūras piekrastei vai ostas pilsētām, jau nerunājot par desanta izsēdināšanu. Samērā neliela Vācijas flote ar labi sagatavotām jūras bāzēm ieguva tādu spēku, ka Vācijai nebija jāatstāj liels sauszemes karaspēks krastu apsardzībai. Bet arī samērā nelielas flotes iegādāšana un uzturēšana un jūras bāzu ierīkošana izmaksā ārkārtīgi dārgi, jo izdevumus salīdzinājam ar sauszemes karaspēka uzturēšanu.

               Mazas valstiņas ar daudz garāku jūras robežu nav spējīgas pilnīgā mierā apsargāt savus ūdeņus un piekrastes ar jūras spēkiem. Mazo valstu jūras spēki ir spējīgi apsargāt savus teritoriālos ūdeņus tikai no jūras laupītājiem, bet ne no kādas lielvalsts jūras spēkiem. Viena pati jūras bāzes ierīkošana un uzturēšana izmaksās tik pat daudz, ka 2-3 divīziju uzturēšana un bez labi sagatavotas jūras bāzes mazai flotei nav nekādas lielas nozīmes. Ja Liepāju vai Ventspili nepārvērš par jūras cietoksni, tad kara gadījumā mums nelielajiem jūras spēkiem būs grūti iebraukt šinīs ostās, jo tiem būs jāved cīņa ar uguns pārspēku. Un pie tam mazām valstīm nav iespējams iegādāties un uzturēt tādu floti, kura pilnīgi nodrošinātu viņas jūras krastus no varbūtējas pretinieka flotes uzbrukuma un desanta izsēdināšanas. Tāpēc pie mūsu piekrastes apsargāšanas jūras spēkiem ir jānāk palīgā sauszemes karaspēkam. Ar to es negribu teikt, ka jūras spēki mums pavisam nebūtu vajadzīgi: gluži otrādi – jūras spēki ir ļoti vajadzīgi, bet uz tiem mēs pagaidām nedrīkstam skatīties, kā uz mūsu piekrastes galveniem aizsargātājiem, bet mums ir jāskatās uz jūras spēkiem, ka uz lieliem un spēcīgiem pabalstītājiem, kuri vislielākā mērā atvieglos sauszemes karaspēku darbība pie piekrastes apsardzības.

P.Radziņš

No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu lasīšanai adaptēja majors A.Purviņš. Saite uz avīzes raksta oriģinālu skat. zemāk.

http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1923/LatvijasKareivis1923-283.pdf

 

vara bungas: Cik patīkami lasīt, ka 1924.gadā tika apspriesti Kara ministrijas priekšlikumi par krasta apsardzību no jūras desantiem. Cik nepatīkami zināt, ka mūsdienās šis jautājums ir atstāts novārtā, kā attaisnojumu minot finansējuma trūkumu. Taisnības labad jāmin, ka LV ir izveidota moderna jūras novērošanas sistēma, kas nodrošina pienesumu  robežapsardzībai un kuģošanas drošībai kā arī, iespējams, izlūkošanai un agrajam brīdinājumam. Tomēr 500 km piekrastes aizstāvēšanai (nevis okupācijas monitoringam) ir nepieciešama artilērija, pretdesanta mīnas, pretkājnieku mīnas, mobilie  spēki,  līdzekļi inženiertehnisko šķēršļu veidošanai  un stacionāras pozīcijas.  Nekas tamlīdzīgs netiek novērots.  Tomēr jūras desantu principi kopš pagājušā gadsimta nav pbūtiski mainījušies un tā laika atziņas ir izmantojamas arī šodien.